Kāpēc cilvēki izvēlas modernās idilliskās attiecības: esam kopā, bet dzīvojam atsevišķi

Nē, tu esi tikai... mūsdienīga! Lai gan jau filozofs Fridrihs Nīče pirms vairāk nekā simt gadiem sludināja, ka laimīgu laulību skaits būtu lielāks, ja laulātie dzīvotu atsevišķi... Mūsdienās vieslaulība kļūt arvien biežāka parādība, un ne tikai jūrnieku un ģeologu vidū vien. Iespējams, ka šādu pāra attiecību formu visbiežāk tik tiešām diktē profesija vai amats, jo modernā pasaulē mājas ir tur, kur ir darbs. Taču tikpat iespējams, ka cilvēki sāk skatīties reālistiski ne tikai uz kopābūšanas saulainajām, bet arī ēnas pusēm un nevēlas tām pakļaut jūtas. Ikdienas rutīna, sadzīviskās problēmas, novecojoši un uzmanību paģēroši radinieki, darba vai amata specifika, vaļasprieks, kuru nav iespējams piepildīt nekur citur, – tas viss agri vai vēlu sāk ārdīt pāra attiecības. To apzinoties, arvien vairāk pāru izvēlas savdabīgas mīļāko attiecības – būt kopā, taču dzīvot atsevišķi.

Seksologs Jānis Zālītis uzskatīja, ka veselīgas seksualitātes saglabāšanai laulātajiem nāktos gulēt katram zem savas segas – lai velti neuzkarsētu un neizšķiestu iekāri. Ilgstoši kaisle nespēj degt liesmās, bieži uzpūsta, tā ātri izdeg, zaudējot interesi par otru. Zināmā mērā tā ir atbilde, kāpēc dzīve kopā, bet tomēr atsevišķi nereti ir ilgspēlējošāka par klasisko laulību – tikšanās reizēs pāris spēj daudz intensīvāk veltīt uzmanību viens otram, neindējot divvientulību ar ikdienišķām raizēm un seksu pienākuma pēc.

Jānorāda vien, ka šīs modernās idilliskās attiecības ir piemērotas pārim, kuriem vēl nav bērnu vai tie jau ir lieli. Citādi vieslaulība nebūs nekas cits kā viena laulātā izvairīšanās no kopīgas atbildības. Un vēl kas – par vieslaulību var dēvēt tādas attiecības, kurās abi iesaistītie ir vienisprātis un cieņpilni akceptē šādu dzīvesveidu, nevis viens no pāra vienkārši piecieš to, ka otrs grib saglabāt brīvību.