Biatlonista Rastorgujeva sieva Jolanta: kopš pazīstu Andreju, sporta klubus vairs neapmeklēju
Latvijas labākais biatlonists Andrejs Rastorgujevs ik minūti, ko izdodas izbrīvēt ārkārtīgi noslogotajā grafikā, cenšas pavadīt kopā ar sievu Jolantu un mazo meitiņu Nikolu. Reti kurš iedomājas, cik ļoti ģimenes dzīve atšķiras no ierastā modeļa, ja vīrs un tētis ir sportists, un cik ļoti pārējie ģimenes locekļi ir līdzdalīgi visā, kas notiek treniņnometnēs un sacensībās. Sarunu ar Rastorgujevu ģimeni piedāvā žurnāls "OK!".
Rudenī bija dzirdams, ka Rastorgujevam veido jaunu identitāti. Kā tas izpaužas?
Andrejs: – Tas vairāk domāts sponsoriem. Ir bijuši sarežģījumi ar finanšu lietām, ģenerālsponsors ( Norvik banka) lauza ar mums līgumu. Tas bija liels trieciens, turklāt ļoti ietekmēja arī psiholoģiski. Agrāk varbūt bijām par noslēgtu, turklāt sezonas laikā man negribas runāt ar žurnālistiem. Šajā jautājumā esmu ļoti nopietns – lai neviens netraucētu, lai nebūtu lieki jādomā, tikai ej un dari savu darbu. Tagad vairāk ejam uz socializāciju, strādā divi menedžeri, sabiedrisko attiecību meitene, viens cilvēks rūpējas par mājaslapām. Izveidojām arī profilu Facebook, lai tauta zina, kas notiek. Būtībā jau manu tēlu var spodrināt tikai rezultāti. Kā parasti saku – atver finiša protokolu un uzreiz redzi, kur tu esi, vairāk jautājumu nav! (smejas)
Ģimeni tāda socializācija neapgrūtina?
Andrejam ar presi ir savas attiecības, mēs kā ģimene pagaidām diskomfortu neizjūtam. Vienīgi, ja Andrejam ir intervijas, tas atņem laiku kopā būšanai, kuras jau tā ir ārkārtīgi maz. Viņš ir prom mēnesi vai divus, tad četras piecas dienas mājās. Mēs ar Nikolu Ziemassvētkos bijām aizbraukušas pie Andreja uz treniņnometni Itālijā, citādi neredzētu viņu ļoti ilgi.
Andrej, vai jūs gribētu maksimāli ilgu karjeru sportā?
Andrejs: – Ja viss ietu tā, kā tam jāiet, – protams! Bjorndālenam ir 42 gadi, un viņš pasaules čempionātā stafetē izcīnīja zelta medaļu. Arī individuāli viņam bija medaļas. Manā skatījumā tas ir – vau! Taču, ja iepriekš man galvenais bija sports, tagad prioritāte ir arī ģimene.
Manuprāt, ir svarīgi būt sportā, cik ilgi vien var, jo to Andrejs prot vislabāk. Šobrīd visi kopā maksimāli darām, ko varam, lai būtu rezultāti.
Jūs, Jolanta, ar bērniņu ilgstoši esat viena – droši vien nav viegli.
Jolanta: – Agrāk, kad man jautāja, vai ir grūti būt sportista sievai, atbildēju – nē, tas ir feini! Daudz braukāju līdzi, man pašai patīk slēpot, nekādas grūtības neizjutu. Kad pirmo gadu paliku viena pati mājās ar mazo, secināju, ka ir gan grūti! Tu netiec vispār nekur – dzīvo tikai mājās, tikai ar viņu divatā, man nekas nedrīkst notikt... Kad reiz abas saslimām, bija ātri jātiek veselām, citādi nevar!
Vecmāmiņu nav?
Ir, bet mana mamma strādā. Viņa palīdz, cik var, bet pēc darba. Savukārt Andreja vecāki dzīvo Alūksnē.
Kā jūs emocionāli viens bez otra iztiekat?
Jolanta: – Mēs ļoti daudz komunicējam – dienā sazvanāmies vairākas reizes.
Kad biju Itālijā nometnē, cēlos jau sešos, un tūlīt tiku ierauts ritenī. Pa dienu var parunāt, maksimums, piecas desmit minūtes. Visa diena aiziet strādājot. Ja apstākļi ir labi (piemēram, nav ilgi jābrauc uz treniņa vietu), ir vairāk laika, var visu pagūt un vakarā sazvanīties.
Jolanta: – Es zinu viņa režīmu, paskatos – ahā, tagad ir divi, tūlīt viņš ies gulēt, tātad varu žigli piezvanīt.
Piemēram, rudenī aizbrauktu uz Siguldu – pabildētos, forši pavadītu laiku.
Jolanta: – Mēs nekad neesam kopā baudījuši rudeni! Lai gan katru gadu plānojam... Andrejs atskrien uz trim dienām, tās paiet pie ārstiem un fizioterapeitiem – viss! Sākoties sezonai, Andrejs negrib iet cilvēkos, jo tas ir slimošanas laiks, un viņam jāizvairās no vīrusiem. Tāpēc arī neejam ne uz restorāniem, ne publiskiem pasākumiem. Ja tālumā kāds klepo, Andrejs uzreiz saka – viss, viss, ejam prom! Viņam tas ir ļoti svarīgi. Tāpēc gaidām pavasari, kad Andrejam vienu mēnesi ir tāds kā atvaļinājums. Tad, visu vasaru – trenēšanās Alūksnē, kur atrodas bāze. It kā Andrejs ir mājās, bet tas “mājās” tāpat nozīmē divus treniņus dienā sešas reizes nedēļā. Pa dienu pāris stundu arī jāpaguļ.
Nu ja, tas ir profesionālais sports, tāda ir mūsu specifika. Man diennaktī pietrūkst stundu, tāpēc, cik bieži vien varam, darām kaut ko kopā. Kad man pēc sezonas vajadzēja atslēpoties, paņēmām līdzi speciālus ratus ar slēpēm (Nikolai bija mēnesis), piestiprināju tos sev, un slēpojām visi trīs – bija ļoti forši! Vasarā Jolanta brauc ar riteni, mazā sēž uz sava beņķīša, es blakus skrienu.
Cilvēks taču nevar būt visu laiku motivēts, uz priekšu vien... Kā tiekat pāri vājuma brīžiem?
Andrejs: – Tev ir konkrēts mērķis. Tiec līdz tam vai netiec, bet tas tev ir. Jolanta saka – mums jāiztur, atnāks pavasaris! Bet tie pavasari arī ir visādi bijuši...
Tad arī parasti ir tie pārdomu brīži. Sezona ir beigusies, un Andrejs var sēdēt un domāt, ko darīt tālāk, jo apmierinājums ar sasniegto ir... kā kuro reizi. Tad ir tā – mest plinti krūmos vai tomēr turpināt. Es viennozīmīgi esmu par sportu – plintes mešanu krūmos neatbalstu, visu pārējo – gan. Tajā mēnesī, kad var pilnībā netrenēties, mēģinām kaut kur kopā aizbraukt, izdzīvot labas emocijas. Pērn gan nebijām, Nikola bija par mazu.
Andrejs: – Es arī apzinos, ka ir sasniegts zināms līmenis, zem kura kristies nevar – tad nav jēgas turpināt. Diemžēl reizēm jāsāk sezona (nākamā sezona sākas maija vidū vai beigās), bet tu īsti neredzi, kā viss izskatīsies; vēl nav variantu, kā risināt to vai citu jautājumu. Sagatavošanās posms – pasaules čempionātam, olimpiskajām spēlēm – ir ļoti svarīgs, emocionālajam noskaņojumam ir milzīga nozīme. Tāpēc sieva arī visu laiku saka – vajag, vajag, vajag, vajag...
Kad dzima Nikola, jūs, Andrej, bijāt mājās?
Viņa piedzima bez manis, tas bija ļoti sāpīgi. Es pēc divām dienām atlidoju no Itālijas, no sagatavošanās posma pasaules čempionātam. Tas bija liels stress.
Jolanta: – Mana mamma bija klāt, bet Andrejs, lai gan neko neredzēja, toties visu dzirdēja. Kļūdas dēļ – mamma bija runājusi pa manu telefonu, bet laikam nebija pratusi atvienot klausuli. Andrejs zvanīja caur internetu, viss bija ieslēgts, un tā nu viņš visu dzirdēja – es mazās pirmo brēcienu neatceros, Andrejs gan!
Dzirdēju, ka mazā sāk raudāt, un uzreiz iestājās tāds miers, atvieglojums... Tas bija ļoti emocionāls brīdis.
Kā jums ar raksturu saderību?
Jolanta: – Pēc horoskopa abi esam tipiski Dvīņi, ļoti mainīgi. Šodien tādi, rīt citādi. Mēģinām balansēt – kad vienam sliktāk, lai otram būtu labāk.
Tā arī sanāk – viens ir eņģelis, otrs – velns. Dažreiz sagadās, ka abi esam vai nu eņģeļi, vai velni. Kad abi esam velni, cenšamies atrast kompromisu.
Cik ilgi esat kopā?
Jolanta: – Četrarpus gadus.
Vai vienam par otru ir jaunas atklāsmes?
Ir, ir, ir!
Jolanta: – Jā, un ir arī attīstība – ar katru gadu nāk klāt briedums. Jūtami! Tas ir tā feini – abi esam jauni, un abi kopā augam. Andrejs man saka, ka, visu laiku esot mājās, es neredzot, kas notiek pasaulē. Varbūt viņš domā, ka esmu pārtapusi par vienu vienīgu mammu... Nezinu.
Es taču visu saprotu! Jolanta dzīvo mājās, bet mana ikdiena norit gan mājās, gan nometnēs, kur vēroju dažādas situācijas – arī tādas, kas neskar sportu, tāpēc man ir noteikta pieredze. Jolantai pieredzes ir mazāk, tāpēc reizēm saku: labāk nejaucies tur, kur nevajag; es redzu, ka jādara tā un ne citādi! Tad gan aiziet... Viedokļi ir atšķirīgi, un jāmeklē īstais.
Kurš ir temperamentīgāks?
Jolanta: – Andrejs, viennozīmīgi – viņš var ātri noskaisties un tikpat ātri aprimt. Es jau ar gadiem šo to esmu sapratusi – varu paklusēt. Būtībā esam vienādi, viņam tikai tā ātrā sirds... Man patīk, ka viņš vienmēr palūdz piedošanu, nav ļaunpieminīgs.
Vai jums ir vienots koncepts bērna audzināšanā?
Nāku no krievu ģimenes, tā ir cita mentalitāte. Manai ģimenei bija vieni principi, Jolantas – citi, cenšamies paņemt labāko. Domāju, mani audzināja stingrāk – bija jādara, bez apspriešanas.
Jolanta: – Atšķirības bija ļoti izteiktas – biju viena meita, un mamma man atļāva visu, nekādu stingru noteikumu nebija. Savukārt Andreju mamma ļoti virzīja – visam bija jānotiek pēc plāna. Pulciņi, treniņi.
Nebuntojāties?
Nebija laika pat domāt par buntošanos – nonstopā pulciņi, mācības, biju iemests tajā ripulī kopš agras bērnības, tikai gāju un darīju.
Jolanta: – Visu cieņu Andreja mammai, ne jau viņš pats izdomāja iet mūzikas skolā, pulciņos, sportot.
Mamma teica, un es gāju. Arī centos – man patika. Bija noteikumi, arī par mācībām – mamma pateica, ka konkrētā priekšmetā jābūt konkrētai atzīmei, un zemāk tev nemaz nevar būt!
Jūs gājāt latviešu skolā?
Andrejs: – Mācījos Alūksnes vidusskolā krievu plūsmā, no 9. klases – bilingvāli, 60 pret 40.
Jums ir izcila latviešu valoda.
Man bija ļoti laba skolotāja un kolēģi, kuri palīdzēja. 9. klasē rudenī kopā ar citiem Alūksnes sportistiem pirmo reizi izbraucu no valsts. Biju vienīgais, kurš runāja krieviski. Nebija variantu. Tad jau aiziet...
Nikola runās abās valodās?
Andrejs: – Viennozīmīgi! Kad esmu mājās, ļoti daudz runāju ar Nikolu.
Andrejs ar bērnu maksimāli runā krieviski, arī, kad esam Alūksnē, tur ir tikai krievu valoda, bet mēs abas mājās runājamies latviski. Varbūt arī tāpēc Nikola pagaidām vēl nerunā.
Kādas kopējas intereses jūs gribētu attīstīt ārpus sporta?
Jolanta: – Visu laiku mēģinām veidot kaut ko kopēju – pavasarī jau minētā ceļošana, tagad Andrejs nopircis labu profesionālo fotoaparātu, redzēs, vai iznāks iet uz kursiem kopā, vai es iešu tagad, ziemā, bet viņš – pavasarī. Mums ir mazā, gribas skaistas bildes, mācīsimies skaisti fotografēt, būs kopējs hobijs. Varbūt pavasarī radīsies vēl kādas idejas.
Man patīk gatavot! Protams, es ēdu specifiski, piemēram, neēdu cūkgaļu. Olimpiskajā vienībā ir dietoloģe, konsultējamies arī ar sporta ārstiem.
Vai sakrīt arī jūsu gastronomiskā gaume?
Jolanta: – Jā, arī veselīga ēšana mums ir kopēja. Nav tā, kā latviešiem pierasts, – karbonāde, salāti, mērce, kartupeļi (tos neēdam vispār). Gaļu veikalā nepērkam, teliņus Alūksnē sarunā Andreja mamma.
Tas ir feini, ka mums ar Jolantu sakrīt uzskati par ēšanu. Arī par sportu. Biju patīkami izbrīnīts, uzzinot, ka Jolantai patīk slēpošana.
Jolanta: – Jā, turklāt tieši distanču slēpošana.
Jolanta, jums noteikti ir savi nākotnes plāni.
Pirms Nikolas piedzimšanas beidzu maģistrus finansistos, lielās lietas esmu izmācījusies, tagad vajadzētu kaut ko sev. Gribētos strādāt, iziet no mājas, attīstīt sevi – man tā ļoti pietrūkst! Mājas posms ir ievilcies, jau pirms mazās dzimšanas es kādu laiku nestrādāju. Man patīk mācīties, nesen apmeklēju gleznošanas kursus, tagad būs foto kursi, sapņoju par šūšanas kursiem. Kad gāju uz bibliotēku rakstīt darbus, iztēlojos, kā nākšu šurp vienkārši tāpat...
Mani interesē visdažādākās tēmas. Protams, sports. Skriešana un distanču slēpošana. Ļoti, ļoti patīk skriešana svaigā gaisā! Tagad, kad mazā sākusi iet dārziņā, ir vieglāk – no rīta varu paskriet. Kopš pazīstu Andreju, trenažieru zāles un fitnesa klubus vairs neapmeklēju, man tā iepaticies svaigais gaiss, ka skrienu gan lietū, gan sniegā – tas ir fantastiski! Ja slimošanas dēļ ilgāk neesmu bijusi paskriet pa mežu, jūtos slikti.
Kā ar mājas darbiem – vai arī Andrejam tiek darāmais?
Viņš mājās ir tik maz, ka principā visu izdaru es. Andrejs labi gatavo, bet ziemas sākumā viņam ir nometne, kur jāgatavo pašiem. Tik daudz jātrenējas, vēl pašam jāgatavo... Man šķiet, viņam pietiek uz ilgu laiku.
Ko jūs visaugstāk vērtējat viens otra raksturā?
Jolanta: – Noteikti Andreja rūpes! Naktīs guļu mierīgi, jo zinu, ka ir Andrejs. Viņš rūpējas par visu – sadzīvi, veselību, uz viņu var paļauties visās situācijās. Ja man piemetas kaut vai klepus, viņš dienā zvana neskaitāmas reizes, saorganizē ārstus... Ja mēdzu būt tāda – ko nu es kādam teikšu, ko nu prasīšu..., tad Andrejs prasīs kaut desmit reižu. Andrejam gribētos, lai arī es eju un izcīnu, viņš reizēm dusmojas, ka esmu rezervētāka, bet es taču nevaru pēkšņi kļūt kareivīga un valdonīga. Es izdaru, bet – pa savam, atrodot citus ceļus.
Vai kāds no jums uztiepj otram savu viedokli?
Abi divi, ja godīgi!
Jolanta (smejas): – Katrs savā jomā. Andrejs plāno lielās lietas – kur mēs dzīvosim, kā dzīvosim... Nākotnē gribam māju pie ezera.
Andrejam, protams, patīk Alūksne. Man arī tur patīk, tā ir enerģētiska vieta, tur ir vecāki, draugi. Andrejs visu laiku pārjautā, kā šaubīdamies, vai man tiešām to gribētos. Jā, tikai – kad mēs tur brauksim? Attālums ir liels, pagaidām arī nav tādu iespēju. Esam pabraukājuši arī citur, skatīdamies, kur mums varētu patikt. Saulkrasti, Tūja... Jā, vietas varbūt ir skaistas, bet nav emociju, kas tām piesaistītu.
Andrejs: – Savai mājai jābūt, viennozīmīgi. Tas ir standarts, ka vīrietim jāiestāda koks, jāuzceļ māja...
Vai redzat sevī kādu vājību, no kuras atbrīvojoties, sadzīvošana būtu vieglāka?
Varbūt pat ne vājība, bet vairāk īpatnība – ja tiešām iespītējos, tad ir viss! Pēc sezonas esmu pilnīgi iztukšots, varbūt ir palikušas dusmas – vairāk pašam uz sevi. Mēģinu iemācīties atslēgties, neielaist to mājā, bet nav tik vienkārši. Reizēm apstākļi neļauj apstāties, pateikt – Andrej, izmetam to no galvas un ejam tālāk! Ar gadiem un pieredzi, protams, kļūst mierīgāk, bet...
Jolanta: – Es arī daudz ar sevi strādāju. Agrāk mani savā ziņā uztrauca apkārtējo viedoklis – kreņķējos, šaubījos, tas prasīja daudz emociju. Tagad saprotu, ka jāmācās baudīt to, kas ir, nesatraucoties par citu domām. Turklāt ne jau visi par tevi domā – patiesībā gandrīz neviens nedomā...
Kas var sabojāt garastāvokli?
Ja nevar paļauties – runā vienu, dara citu; nav punktuāli; apsola, bet neizdara.
Andrejs: – Man krīt uz nerviem neprofesionāla pieeja (nav runa tikai par sportu). Esmu pieradis strādāt ar profesionāļiem. Apzinos, ko pats neprotu, un sarunāju meistaru, kurš to prot. Bet, ja beigās iznāk ne šis, ne tas, neatlaižos, saku – ķeksīša dēļ nekas nenotiks, darīsim tik ilgi, kamēr būs vajadzīgais rezultāts! Tāpēc varbūt reizēm aizmirstu, ka Jolanta ir mana sieva. Tad gan saku sev – nomierinies, viņa taču ir tava sieva! Pats uzvelkos, pats nomierinos...( smejas)
Parasti tā notiek tad, ja neesmu kaut ko izcīnījusi, un visbiežāk tie ir sīkumi.
Andrejs: – Tagad jau cenšos... Maijā man bija pleca operācija. Pirms operācijas padzīvojām kopā, pēc operācijas padzīvojām kopā...
...un beidzot iepazināties?
Ja godīgi – tā var teikt! Jo patiesībā tādu ilgāku laiku esam bijuši kopā tikai pēc iepazīšanās, pēc tam gadu no gada arvien retāk, retāk un retāk. Bija daudz atklājumu.
Jolanta: – Patiesībā tas ilgais posms kopā bija nopietns pārbaudījums.
Nebija tā – kad tu beidzot brauksi prom uz to nometni...
Brīžiem bija gan... ( smejas)
Andrejs: – Abiem tā bija!
Vai Nikolai varētu pievienoties rotaļu biedrs?
Andrejs jau būtu priecīgs tūlīt un uzreiz – tā viņš man skandina. Bet es pa šiem diviem gadiem kaut kur pazudu. Gribas atgūt...
Kā jums ar humora izjūtu un pašironiju?
Andrejs: – Ar sarkasmu un melno humoru aizrauties nevajadzētu, bet citādi viss kārtībā! Jolanta reizēm manu humoru nesaprot, jo sportistu un vīru sabiedrībā tas ir citādāks, bet dažreiz abi varam pārsmieties. Reizēm izdomājam smieklīgos stāstus – redzam cilvēciņu ar jocīgu nesamo un attīstām ideju, kur viņš ies, ko ar to darīs...
Viss atkarīgs no garastāvokļa. Kopumā dzīvojam diezgan jautri. Ka Andrejs varētu pats par sevi pasmieties, gan nevaru iedomāties. Viņš varbūt atļautu man kaut ko pateikt...
Andrejs: – Par sportu gan nevajadzētu jokot!
Kurš no jums vieglāk aizvainojas?
Gadās visādi
Jolanta: – Andrejam mēdz būt jau minētie uzplaiksnījumi, un, lai gan apzinos, ka tā nebija domāts, man drusciņ... Nebūs tā, ka nedēļu nerunāšu, bet kaklā ir kamols, ko tā uzreiz nevar norīt.
Ar vecākiem jums ir labas attiecības?
Man ir svarīga visa ģimene, ne tikai mēs trīs, es tā esmu audzis. Ja ir problēma, visi sanāk kopā un risina. Esmu tā pieradis, arī Jolantai saku – tūlīt zvani, raksti, uzreiz viss tiks sakārtots! Piekrītu tam, ka dzīvot kopā nevajag, tāpēc arī dzīvojam paši savā vietā, bet tāpat braucam uz Alūksni, braucam pie Jolantas mammas, daudz ko darām kopā.
Jolanta: – Jāietur pareiza distance, tad viss būs labi. Pa šiem gadiem arī ir saprasts, kad jau pietiek, kad jābrauc mājās.
Vai jums sakrīt arī uzskati par ārējo veidolu – ģērbšanos, izskatu, zīmoliem?
Te var vilkt paralēles ar sportu – ja esi konkrētā līmenī, kristies nevar. Tas pats attiecas uz apģērbu, mantām, dzīves līmeni. Visam jābūt, kā nākas – bez vārda runas! Jolantai, Nikolai un arī man jebkurā situācijā jābūt smuki saģērbtiem; jābūt labai mašīnai, sakārtotam dzīvoklim. Cenšos arī gādāt, lai tas viss būtu.
Jolanta: – Materiālisms raksturīgs mums abiem, bet Andrejam tas ir uz pilnīgi visu, arī uz apģērbu un pārtiku – tai mājās jābūt tik daudz, it kā mēs būtu gatavi karam.
Ja visa komanda nejauši iegriežas ciemos...
... lai visu uzreiz var izņemt no ledusskapja, jā! ( Smejas.) Esmu tā pieradis, tāpēc esmu uzlicis tādu latiņu, un tai tur jābūt.
Jūs esat ļoti mērķtiecīgs visās jomās.
Jolanta: – O, jā!
Protams! Arī attiecībā uz audzināšanu un Nikolas izglītību.
Nikolai pirks visu, ko viņa gribēs?
Andrejs: – Nē, nē – tā gan es to nedomāju! Ir pieredze ar kolēģiem, kuri reti ir mājās, bet, kad atbrauc un atved kādu mantu, – viss, mamma ir slikta, tētis – labs! Es galīgi neatbalstu to modeli, ka mamma ir ikdiena, bet tētis – svētki.
Jolanta, kā jums pietrūkst?
Gribētos virzību ne tikai uz lietām. Man pietrūkst sajūtu, dvēseles palutināšanas. Piemēram, esam pasākuši Alūksnē iet pirtī pie profesionāla pirtnieka. Kad iznākam pēc otrā rituāla, esmu tādā transā... Andrejs jautā – kā tev bija, es pat neatbildu, nevaru, negribu runāt – redzu tikai zaļu zāli, saule spīd, es esmu kaut kur... Tāpat kā manai mammai, man ir svarīgi aizbraukt uz mežu, vienkārši pastaigāt. Gribas aiziet uz SPA. Man vajag vairāk tamlīdzīgu sajūtu, bet Andrejs to īsti nesaprot.
Andrejs: – Vissvarīgākais ir mūsu mazais stariņš Nikola. Viņai piedzimstot, viss mainījās par 180 grādiem. Sākām apzināties, ka bez viņas nevaram aiziet nekur. Ja Jolanta lūdz viņu kaut kur palaist, cenšos izkārtot laiku, tomēr vispirms jāizvērtē, kas ir svarīgāk – Jolantas masāža vai tas, lai ģimene pabūtu kopā. Ja izlemju, kas tas, ko ieplānojusi Jolanta, nav svarīgi, saku “ nē”.
Bet viņai varbūt tas ir svarīgi...
Jā, taču mēs esam ģimene, tāpēc es skatos plašāk – no ģimenes kopējā labuma viedokļa. Nesaku, ka Jolantai nevajag, bet ja jāupurē ģimenes labsajūta...
Jolanta: – Tas taču ir saistīts – ja saņemšu to, kas man sniedz labsajūtu...
Ja mamma ir laimīga, laimīgi ir visi – tā ir aksioma.
Dzirdēji?
Andrejs: – Jā...
Vai jums ir tālāki plāni?
Cenšos plānot gadu – divus uz priekšu. Domāju, ko darīt, ja būs tādi vai citādi apstākļi. Reaģēju ātri visās situācijās, tas man ir raksturīgi.
Jolanta: – Oi, jā, Andrejs reaģē zibenīgi!
Nedodot atlaides ne sev, ne citiem?
Ne sev, ne citiem. Tas viennozīmīgi ir par Andreju!
Andrejs: – Jāpiekrīt, bet tāda ir dzīve.
Bet kādreiz gribas arī tās atlaides... Andrejs, man šķiet, vispār neatslābinās. Kāds kādu gramu iedzer, manējais nedzer vispār, nesmēķē, netiek pieļauts nekas neveselīgs – ja nu kādreiz gabaliņš šokolādes. Viņam nav kur nolaist tvaiku.
Varbūt pie vainas ir mūžīgais kontroliera sindroms?
Andrejs: – Tas gan! Varbūt ne sindroms, nesauksim to par slimību, bet apzinīgums, atbildība par visu. Tagad, kopš strādā vairāk cilvēku, kļūstu mazliet mierīgāks – jau minēju, ka ir divi menedžeri, nācis klāt vēl viens treneris. Tomēr izbrīvētais laiks uzreiz jāaizpilda – protams, lietderīgi!
Kādreiz Andrejs vakarā zvana, bet es esmu nogurusi, saku – izrunāsim rīt, tas nav neatliekams jautājums. Andreju tas var aizkaitināt – kā? Viņam nav tā – izgulēsies, atpūtīsies, labāk domās. Nē, Andrejs domās tagad un uzreiz, vienalga – piecos no rīta vai desmitos vakarā. Tad es pretī – bet man vajag atpūsties!
Andrejs: – Nu jau biežāk saku – man jāpadomā. Agrāk visu biju izdomājis, iekams Jolanta nebija izstāstījusi pat pusi.
Vai esat spējīgs, piemēram, mierīgi pagulēt saulītē?
Tikai tajā vienā mēnesī – aprīlī, bet tad noteikti jābrauc prom, un – lai nezvana telefons.
Andrejs: – Jā, ja ir telefons, tad ir cauri.
Cilvēks taču nevar nepārtraukti būt kā nostiepta atspere.
Nu ja... Re, man bija pleca operācija, organisms pateica – viss, pietiek! Ja tu pats neapstājies, es tevi apstādināšu. Visas slimības rodas no emocionālā stāvokļa, no tā, ka galva ir pilna ar visu ko. Jolantai arī saku – ja slimība atnāks, tad atnāks, nevajag to izaicināt. Ja visu uztversi kā pienākumu, tas emocionāli spiedīs nost. Bet, ja mācēsi baudīt procesu – jebkuru procesu (to man saka arī ārsts), viss būs labi. Tagad cenšos izbaudīt visu, ko daru.
Šķiet, esat līdzīgs mammai – plānošana, attieksme, viss konstruktīvi, lietišķi.
Jolanta: – Andreja mamma ir ģimenes galva, tāda tipiska ukraiņu sieviete.
Protams, manī ir daudz no mammas. Arī no vecmammas, kura pati daudz strādāja un nāca ar koku – jāceļas, jāiet un jādara! Kamēr neizdarīsi, nekur neiesi. Ja kaut ko iesāku, izdaru līdz galam. Tāpat kā mana vecmamma – ja atnāks uz kartupeļu lauku, neies prom, kamēr nebūs norakts viss lauks.
Ja atstās laukā vienu, noraks tik un tā?
Andrejs: – Jā, tur tā lieta! Tas raksturs ir pārņemts no vairākām paaudzēm. Arī fiziskā izturība – jo ļoti daudzi to nespētu paveikt gluži fiziski. Tāpat morālā. Tu pats visu laiku skalo sev smadzenes – vajag, vajag, vajag... Tad arī redzi rezultātu. Ne tikai sportā.
Vai dienas kārtība ģimenei, kad Andrejs ir mājās, tiek izplānota pa minūtēm?
Pa minūtēm gluži ne, bet tuvu tam. To dienu mājās tiešām ir tik maz...
Māra Vilde, žurnāls "OK!" / Foto: Toms Norde, EPA/LETA, Ieva Lūka/LETA
