Diriģents un gardēdis Jānis Ozols: "Tirgū es sapņoju"
Kāda ir kordiriģēšanas saistība ar ēst gatavošanu? Varētu teikt, ka nav nekādas, ja vien jau mēnesi kāds muzikāls puisis televizora ekrānā nerosītos ap katliem un pannām. Jāni Ozolu iepazinām kā vienu no grupas Cosmos trauslajiem zēniem, tagad viņš ir jau trīs koru diriģents un raidījuma Garšīgi dzīvojam vadītājs. Lielāko daļu laika viņš pavada Stokholmā.
Katrā kolektīvā ir tādi, kas strauji izvirzās priekšplānā – viņiem ir skaļāka balss, izrieztākas krūtis, drošāks acu skatiens. Un viņiem ir arī fons – klusākie un neuzbāzīgākie, kas it kā veido pakāpienus, uz kuriem pacelties līderiem. Taču gadās tā, ka uzrodas īstais impulss, iespēja, stars, kurā pierādās, ka arī kluso dzīve īstenībā ir krāsaina un aizraujoša. Manā dzīvē viss notiek vēlāk – atzīst Jānis Ozols. No šķietami bikla puišeļa viņš ir izkūņojies par harismātisku jaunu cilvēku un skan tikai viņam vien piemītošā toņkārtā.
Studenta dzīve
– Vai tu vienmēr esi zinājis, ka esi šovmenis?
– Nekad to neesmu zinājis. Un joprojām nezinu. Es tāds neesmu!
– Nezinu. Tas ir tāpat kā paša balss ierakstā – šķiet jocīgi. Arī, kad redzu sevi ekrānā, man tas neliekas normāli.
– Vai tad, kad dziedāji ar Cosmos puišiem, viņi arī tevi pazina kā tādu, kuru bīdīt pa priekšu, runāt, izrādīties?
– Starp Cosmos puišiem šajā ziņā bija daudz stiprāki, atraktīvāki par mani. Bet raidījumā esmu tāds, kāds īstenībā esmu arī dzīvē. Ja kādam šķiet, ka Ozols tēlo, tad es drīzāk varētu teikt, ka Ozols tēloja pasākumu žūrijās, kur bija bargais kungs. Tur arī nebija tik daudz iespēju izpausties – noskaties numuru, komentē un sēdi tālāk. Te man beidzot ir iespēja pašam griezt, pieļaut kļūdas, labot, runāt ar viesiem.
– Mana ģimene jau vislabāk zina, ka man tā ēšanas un gatavošanas lieta ir mīļa. Neviens neteica – tu netiksi galā. Atbilde bija – protams, Jāni, beidzot īstā vieta, ej un taisi!
– Kad vecāki tevi mazu aizveda uz Dārziņa skolu, droši vien cerēja, ka visu mūžu tajā muzikālajā plauktā arī paliksi.
– Mani vecāki – gan mamma, gan tētis – ir miruši jau pirms gadiem desmit. Ģimene, par ko runāju, vairāk ir sievas radi – mamma, tētis, brāļi, māsa, suņi, kaķi un pārējie... Bet par maniem vecākiem – domāju, arī viņiem nekas nebūtu pretī. Viņiem patiktu. Mans tētis arī bija liels kulinārs.
– Mums mājās tā bija. Mamma strādāja, tētis taisīja ēst. Bet, jā, mani ar pirmo klasi aizveda uz mūzikas skolu, tā ka viņi droši vien vēlējās, lai eju mūziķa ceļu, kuru arī neesmu pārstājis iet. Nav jau tā, ka vadu tikai raidījumu. Diriģēju trīs korus – Babītes kori Maska, Garkalnes kori Pa saulei un Tukuma skolotāju kori Vanema. Septembrī Stokholmas Karaliskajā Mūzikas akadēmijā sāku mācīties simfonisko diriģēšanu.
– Tev ir pilna laika studijas?
– Jā. Eju uz lekcijām – riktīgi kā students! No rīta ceļos, sasmērēju sviestmaizes, jo kafejnīcās ēst ir nenormāli dārgi, mācos visu dienu, nāku mājās, taisu ēst, eju gulēt, no rīta atkal ceļos, un tā. Lidoju uz Rīgu, novadu mēģinājumu, aizeju gulēt, no rīta atkal lidoju atpakaļ. Katrā ziņā šis gads ir ļoti piepildīts un traks, bet ļoti vērtīgs. Man kā mūziķim tā skola ir ļoti laba. Visi prasa, kā varu to pagūt. Mana doma ir tāda – jo vairāk cilvēks dara, jo vairāk var izdarīt. Ir tikai darīšanas vaina.
– Nē, man jādomā tikai par dzīvošanu – man ir viena istabiņa, ko īrēju kopā ar vēl diviem puišiem. Tā maksā – neteikšu, cik, bet Latvijā par tādu naudu var dzīvot Rīgas centrā ļoti glaunā dzīvoklī. Tur tiešām cenas ir nenormālas. Tāpēc tagad kārtīgi izbaudu studenta dzīvi, jo, mācoties Rīgā, man nekad nav bijis tā, ka ome uz skolu dod līdzi kotletes, jo man, nabadziņam, tur jāpaēd. Bet tagad gan tā ir – piebāžu pilnu čemodānu ar sievasmātes audzētajiem tomātiem, ielieku vēl kādus labumus un tiešām kā students braucu uz Zviedriju.
– Bet tu to dari ar studentisku azartu vai tomēr praktisku prātu, ka tās labās augstskolas diploms noderēs?
– Ir tā, ka man jāmācās divi gadi, bet pašreiz neredzu iespēju, ka to varēšu. Tas, ir saistīts gan ar ģimeni, gan darbiem, gan, piedodiet, ka visu laiku par to runāju, ar to pašu naudu, bet Zviedrijā viens gads izmaksā tik, cik nopelnu varbūt četros gados! Tie ir vai nu lieli studiju kredīti, kas pēc tam jāatmaksā, vai kā citādi... Esmu izlēmis pirmo gadu pabeigt – vienalga, kā, bet man tas jāpaveic...
– Jā. Un tad skatīšos tālāk. Man nekad mācoties nav bijis mērķa iegūt diplomu – manuprāt, tas ir nepareizi. Ja cilvēks mācās, lai dabūtu papīru, tas nozīmē, ka viņš nemācās. Bet šajā gadījumā esmu sapratis, ka ļoti vēlos apgūt orķestra diriģēšanu, un tā skola ir viena no labākajām pasaulē, jo piedāvā iespējas, kādas reti kur citur var iegūt. Latvijā diemžēl tādu nav. Stokholmā katru nedēļu pie mums brauc vairāki pasaules lielākie dižgari, uz kuru koncertiem varu iet, man ir iespēja ar viņiem tikties, daži no viņiem pasniedz meistarklases – mums, Latvijā, no tāda līmeņa kāds atbrauc labi ja reizi gadā. Tur es tieku diriģēt īstus, profesionālus orķestrus. Man tas ir ļoti svarīgi. Ja izlemšu, ka varu kaut kādā veidā atļauties arī to otru gadu, protams, papīrs par sliktu nenāks. Tas ir ļoti labs papīrs.
Atdodiet mūziku!
– Viņa nedomājot teica – jā. Tagad redzam, ka nav viegli, bet mēs to pārdzīvosim. Dzīve ir pilna izaicinājumu – ja šāds notikums ienācis manā dzīvē, tad, domāju, kāds no augšas, tas viens, kurš vada mūs visus, ir tieši tā iegrozījis, lai man nebūtu jāuzdod jautājumi – kas man tālāk ir jādara? Man ir pilnīgi skaidrs, kas man tālāk jādara.
– Tu tici liktenim?
– Jā. Es ticu liktenim un arī Dievam. Un līdz šim mana ticība ir tikai stiprinājusies. Jo visi jautājumi, ar kuriem esmu vērsies pie Dieva, vienmēr tiek atrisināti. Katrā ziņā vienmēr paveras kāds konkrēts ceļš. Ja arī tie ir vairāki ceļi, vienmēr ir kādas zīmes, kas parāda, ka jāizvēlas tieši tas. Nezinu, es lasu zīmes. Piemēram, es stājos divās augstskolās. Domāju – kas notiks, ja tikšu abās? Kuru lai izvēlas? Bet sanāca tā, ka vienai laikus nebija aizgājuši dokumenti. Nu, tā taču ir zīme! Vienkārši pastā kāds to pieteikumu ar manu disku nebija ielicis laikā, un man atnāca atteikums – piedodiet, mēs nevaram to izskatīt, jo jūsu paciņa atnāca par vēlu. Man nebija problēmu! Un tur, otrā vietā, mani uzņēma!
– Es sevi vairāk uzskatu par Rīgas Doma kora skolas audzēkni, lai gan pirmie gadi, protams, bija Dārziņa skolā, kora nodaļā. Domāju, ka mūzika ir tieši tas mākslas veids, kas ļoti attīsta cilvēka personību, viņa domāšanu un loģiku.
– Es tev jautāju par intuīciju, tu man saki – loģika...
– Intuīcija un loģika tomēr ir ļoti saistītas. Nu, jā, tā man ir liela sāpe, ka skolās arvien tiek samazināts mūzikas nodarbību skaits. Galvenie cilvēki, vadītāji, vai nu izliekas, vai tiešām nesaprot, cik mūzika ir nozīmīga cilvēka, it sevišķi maza, jauna cilvēka, formēšanā, attīstībā, kļūšanā par personību. Diemžēl mūsdienu jaunatnei tas viss tiek arvien vairāk atņemts, it sevišķi – jo dziļāk laukos, jo vispār... Man uz to ir grūti skatīties, man tas šķiet tik nepareizi. Cilvēki nevar būt tikai matemātiķi, būtībā roboti. Mākslas pasaule ir tā, kas cilvēku attīsta visās jomās. To var redzēt kaut pēc Dārziņa, Doma vai Mediņa skolas absolventiem. Piemēram, Daniels Pavļuts, ekonomikas ministrs, viņš ir pianists!
Bieži vien saka – ko jūs, mūziķi, tur ņematies, jūs neko nesaprotat! Es tam negribu piekrist un domāju, ka tieši tad, ja cilvēkam ir iespēja pilnveidot sevi mākslās, tad ar viņu viss būs kārtībā. Un ar viņa valsti viss būs kārtībā! To redzam kaut pēc Zviedrijas. Tur ir ļoti attīstīta kultūras dzīve bērniem, koncertu dzīve. Un cilvēki iet uz koncertiem! Kāpēc? Tāpēc, ka viņi bērnībā ir nevis pieradināti to darīt, bet attīstījušies par gudriem cilvēkiem. Un mēs redzam, ka viņu ekonomika plaukst un zeļ, jo viņiem ir gudri cilvēki. Mēs zaudējam cilvēkus. Mēs viņus padarām par neskolotiem robotiem.
Korista muskuļi
– Vai tu Dārziņa un Doma skolā izgāji tādu trauslā, bālā zēna periodu? Atceroties Cosmos laikus, jūs tur tādi...
– Trausli.
– Varbūt ārēji. Bet iekšēji ir pilnīgi pretēji. Jo bērniem, kas mācās tādās skolās, jau agrā bērnībā tiek uzlikta, nu, diezgan liela slodze. Un, lai to izturētu, ir jābūt iekšām! Tie, kas jau bērnībā ir saņēmuši tādu skolu, manuprāt, var ļoti daudz. Un viņiem ir arī mērķi – viņi var būt daudz mērķtiecīgāki, daudz ātrāk var orientēties un izdomāt, kas ir tas, ko viņš vēlas. Tāpēc domāju, ka tas trauslums ir drīzāk ārējs. Taču tas nenozīmē, ka Dārziņa vai Doma skolā nav bardaka! Kad ieej iekšā – normāla skola, bērni skraida, sit bumbu, lampas šķīst, skolotāji dusmīgi, viss kārtībā! Nav jau tā, ka tur visi staigā kā tādi jēzuliņi – ar svecītēm... Protams, ir trauslāki – vijolnieks, piemēram. Viņš nedrīkst pirkstus traumēt – griezt gaļu, kaulus cirst, dauzīt boksa bumbieri. Lai gan Raimondam Paulam ir tādi tuļķi, bet kā viņš spēlē! Tā kā arī tas nav nekāds likums. Latvijā kāds arfists strādā par apsargu. Un ļoti labs mūziķis! Ja nemaldos, viņš nevienā orķestrī nav štatā, bet vienmēr, ja kāds saslimst, izpalīdz. Pa nakti viņš droši vien saštaukā kādu, kas jāsaštaukā, arestē, kas jāarestē, un vakarā aiziet uz Operu uzspēlēt savu arfu! Arī tādi gadījumi mēdz būt.
– Bet bez skolas – kad esi jutis, ka dzīve tevi veidojusi, norūdījusi? Kad tu no puikas tapi par vīrieti?
– Jūtu, ka manā dzīvē viss notiek nedaudz vēlāk. Vienubrīd man tas nepatika – skatījos uz saviem vienaudžiem, uz to, ko viņi tajā laikā jau bija sasnieguši. Bet tagad esmu ļoti priecīgs, ka dzīve mani neiesvieda nesagatavotu kādās jaunās situācijās, parasti tajās iekļūstu tad, kad tam jau esmu nobriedis. Šajā gadījumā tā ir ar orķestra diriģēšanu – ja to būtu sācis mācīties pirms astoņiem gadiem, tad visdrīzāk... Tagad man ir Cosmos pieredze, manuprāt, ļoti laba, un es uz ļoti daudz ko varu paskatīties no citas puses. Teiksim, mūziķu vidū ļoti labi varu konkurēt tieši ar to, ka esmu redzējis arī ko pilnīgi citādāku.
– Arī šovbiznesa aizkulises, jā. Sapratis, kā tas viss notiek, vismaz man tā šķiet, ka esmu apmēram sapratis. Ja man tās pieredzes nebūtu, domāju, visu laiku jābūt baigi lielai veiksmei, lai tiktu kur tālāk. Bet tagad ar savu racionālo prātu varu censties pieņemt pareizos lēmumus. Nu, protams, tas viss ir nākotnes jautājums – man tie lēmumi vēl būs jāpieņem un jāpieņem, bet ceru, ka pieredze man palīdz.
Panna ar skanējumu
– Ko mēs uzzinām!
– Vai tu tagad arī dabū kādu studentisku bohēmu?
– Itin nemaz. Būtībā aizbraucu uz Stokholmu tieši tad, kad man tur jābūt. Un, tiklīdz viss beidzas, tā atpakaļ. Man ir sastādīts ļoti precīzs grafiks uz visu gadu.
– Jā, bet tie lielākoties jāizmanto, lai mācītos. Diemžēl. Jo Latvijā man tam nav laika. Tas nozīmē, ka varu mācīties vai nu ceļā, lidmašīnā un autobusā, vai izmantojot laiku lietderīgi, vakaros. Reiz istabas biedrs Uldis no Latvijas atveda Sony PlayStation – vispār neatceros, kad pēdējo reizi to biju spēlējis. Man tajā vakarā tiešām nebija jāmācās, viņš gribēja uzspēlēt, un es ar baigo kaifu iesaistījos. Jā, tāda izklaide mums ir bijusi.
– Bet tu esi dzīves baudītājs?
– Protams, esmu. Tikai varbūt tās baudas ir citādas, jo man tiešām tik lielu prieku nesagādā, piemēram, kāpt kalnos, peldēt...
– Nē, man patīk arī aktīvas, teiksim, basketbolu uzspēlēt. Bet man ir tādas intereses, kādu varbūt nav citiem. Man patīk gatavot ēst, man patīk, lai cik jocīgi tas vīrietim būtu, staigāt pa veikaliem.
– Un pirkt drēbes?!
– Ne tikai drēbes! Man ļoti patīk, piemēram, pannas. Varu stundu stāvēt un domāt, ko ar šo pannu ceptu. (Smejas.) Ja esmu ārzemēs, vienmēr ir ceļojums uz tirgu, vienmēr ieeju veikalā – mani interesē, kas tur ir. Tūlīt ar kori brauksim uz Barselonu, un zinu, ka noteikti atkal ieiešu Barselonas tirgū. Arī Florencē bijām.
– Tu zini, es staigāju! Staigāju un sapņoju. Redzu – o, šitādas garneles, ā, kā es viņas!... Es darītu tā, tā, tā. Cik garšīgi! Tagad varu iet tālāk. (Smejas.)
– Tev pietiek ar tādu platonisku mīlestību uz ēdienu?
– Ja ir attiecīga vide, iespēja pagatavot, tad es, protams, arī nopērku un to izdaru! Piemēram, kad pirms pāris gadiem bijām Austrālijā, kārtīgi sapirkāmies – foreles, ķengura gaļu – un sacepām. Bija baigi forši!
Atkarība, ko izraisa restorāni
– Bet vai tu atceries, kā sākās virtuves prieki?
– Katrā ziņā tas nav kopš dzimšanas. Drīzāk tas saistīts ar Cosmos. Bija viens aktīvs periods, kad braukājām pa ārzemēm turpu šurpu. Un kas notiek ārzemju turnejās? Koncertu organizatori rūpējas, lai esi izgulējies, tātad viesnīca, un paēdis, tātad ved uz restorāniem. Un cilvēks, kurš kādu laiku staigā pa restorāniem, pierod pie tā fantastiski garšīgā ēdiena un vairs nevar, fiziski nevar ēst to, ko pirms tam varbūt ir ēdis. Tad nu es sapratu, ka katru dienu nevaru atļauties ēst restorānos, tāpēc jāsāk mēģināt pašam gatavot. Jo es taču noteikti varu! Un tā arī tas sākās.
– Aizgāja. Nu, ir bijušas arī izgāšanās, kad ēdiens nav sanācis, bet baigie aplaušanās gadījumi ne, jo tad jau, domāju, arī to nebūtu darījis. Mani iedvesmoja tas, ka ir forši, ģimenei garšo, visi priecīgi, ka es taisu ēst, un pašam arī patīk! Tad izdomāju veidot savu blogu par šo tematu, un tā tas aizgāja.
– Vai uzķēri, ka arī ēdiena gatavošanā palīdz intuīcija?
– Domāju, ka noteikti. Parasti tad, kad gatavoju nevis pēc receptes, bet improvizēju – eju pa tirgu, ieraugu produktu un izdomāju, kas pie tā nāktu klāt, apmēram sajūtu garšu – un taisu. Un gandrīz vienmēr tā garša ir tāda, kādu esmu iedomājies.
– Nē, viņa visu laiku prasa garneles. Sojas mērcē.
– Cik gadu viņai ir?
– Divi gadi, divi mēneši un divas dienas. Nu, jā, viņa mums ir gardēde, jau kopš pirmās dienas ēdusi kvalitatīvu, labu ēdienu. Makdonaldā nekad nav bijusi. Viņai ļoti garšo zupas, un mana sievasmāte ir zupu meistare.
– Nē. Bet abi ar sievu esam diriģenti, un mūsu darba specifika ir tāda, ka mana darbadiena ir no rīta līdz vakaram, bet sieva ārpus mājas strādā vakaros. Diriģenta profesija nozīmē arī daudz domāt, un viņa to var savienot, pa dienu pieskatot bērnu. Bet vakarā nav variantu. Un tad mēs meitu vedam pie omes. Viņa ir beigusi darbu, uzvārījusi zupu, Lilija paliek tur, un mēs ejam strādāt.
– Kāpēc tāds vārds?
– Tāpēc, ka smuks!
– Nav arī nemaz tik maz! Kad reģistrējām, mums teica, ka esot diezgan populārs. Iekļaujoties pirmajā divdesmitniekā.
