Jaunā aktrise Ieva Segliņa: "Skaistākais ir, kad tu iemācies dzīvot otram"

Ja vajag, Ieva var staigāt smailpapēžu kurpēs, lakotām lūpām, perfektā parūkā, ar nicinājuma izteiksmi sejā. Taču tas nav viņas. Arī pārlieka nopietnība un patoss viņai nepiestāv. Ieva, šķiet, ir atklājusi, ka jaunā sievietē var būt nepieradināts zvērēns – maigs un mežonīgs vienlaikus. Impulsīvs un kaprīzs, taču labdabīgs. Var jau būt, ka tas nav nemaz tik labi, ja to redzam daudzās lomās pēc kārtas, bet, kā saka Ieva, pārāk ilgi tas vairs nebūs. Jo cik tad ilgi ķēmosies?

Ievu pamanīja režisors Džilindžers – vēl pavisam mazu, kad viņa ar Knīpām un knauķiem piedalījās Dailes teātra izrādē Īkstīte. Drīz vien Ieva jau spēlēja viņa lugā Petras fon Kantas rūgtās asaras, pēc tam – titulloma pēc Nabokova skandalozā darba veidotajā izrādē Lolita.

Dzīve kā interesanta filma

– Vai tev joprojām šķiet, ka dzīve ir skaista filma?

– Es esmu tā teikusi? Nu, man tā noteikti varēja šķist. Tagad varu teikt, ka dzīve ir kā filma, bet interesanta. Neteikšu – skaista vai skumja, bet skaties, un nevienu brīdi nav garlaicīgi.

– Savos gados esi paguvusi izmācīties Maskavā, tik daudz lomu nospēlējusi, vai tāpēc jūti sevī mazliet citu bagāžu?

– Nezinu. Es plūstu. Meklēju jaunas emocijas. Es gribētu līdz mūža galam turpināt meklēt. Atzīstu, ka līdz šim man ļoti daudz ir nokritis no gaisa, negaidīti, šķiet, pati neko neesmu darījusi, bet ir kāds no augšas, kas to visu regulē.

– Kā vecāki uztvēra tavu veiksmīgo karjeru, kas sākās ļoti agri?

– Vecāki vienmēr ir bijuši ļoti par un ar mani. Mamma mani jau bērnībā veda tieši uz Dailes teātri, visas nopietnās izrādes skatījos vaļēju muti. Mamma vienmēr man ir bijusi blakus, gājusi soli solī, nekad nav teikusi “Nē!” vai “Nedari tā!” Kad braucu uz Maskavu, mamma visu sakārtoja, salika... Protams, arī viņai tas bija ļoti emocionāls pārdzīvojums.

– Tu pat skolu nepabeidzi?

– Jā, Hanzas vidusskolā pabeidzu 10. klasi un aizbraucu uz Maskavu. Režisors Romāns Kozaks, kurš bija mani redzējis Lolitas mēģinājumos, teica – iļi sevodņa, iļi ņikogda! Un tā arī sanāk – ja es toreiz nebūtu aizbraukusi, diez vai būtu viņu satikusi. Viņš tagad ir aizgājis tajā saulē, sajūta dīvaina – iļi sevodņa, iļi ņikogda.

– Tava mamma bija liela avantūriste, ka tev tā atļāva.

– Manuprāt, es toreiz neapzinājos, uz kurieni un kāpēc braucu. To sapratu tikai tad, kad gadu biju nomācījusies, tā iespēja taču ir kaut kas nereāls! Esmu pasaules labākajā aktierskolā (Ieva ir absolvējusi Maskavas Akadēmiskā Dailes teātra jeb MHAT skolu studiju – Aut.), apkārt tādi cilvēki! Jo pirms tam man likās šausmīgi...

– Baidījies?

– Ļoti! Man bija uzburta vīzija par Maskavu, Krieviju, manā galvā tas nebija nekas labs. Vairāk sajūtu līmenī – kaut kas baiss, liels, pelēks, rupjš. Domāju, ja es to iespēju nebūtu izmantojusi, pārdzīvotu visu mūžu! Pat negribu iedomāties, kāda būtu mana dzīve tagad, ja nebūtu aizbraukusi uz Maskavu. Tas ir labākais, kas līdz šim manā dzīvē ir noticis.

– Cik gadu tur pavadīji?

– Četrus. Man bija divdesmit viens, kad atbraucu atpakaļ.

Mīļie krievi

– Jaunam cilvēkam tas ir ārkārtīgi būtisks posms, kad viņš no tīņa kļūst par pieaugušu cilvēku. To tu būtībā paveici viena, vecāki bija tālu prom.

– Jā. Maskava tajā ziņā izdarīja lielu soli – mani iemeta patstāvīgajā dzīvē, pieradināja pie tās. Kad atgriezos, man bija sajūta, ka mani atmet atpakaļ tajos sešpadsmit...

– Jo atnāci dzīvot pie vecākiem?

– Bez nekā! Sajūta dīvaina, kad esi pieradis... Labi – es Maskavā nedzīvoju par savu, bet vecāku naudu, bet tā bija, tikai jādomā, kā tērēt. Principā pats visu menedžē. Atgriežoties jutu, ka arī mammai ir trūcis tā perioda.

– Esi vienīgais bērns?

– Man ir četrus gadus vecāks brālis, dzīvo Spānijā. Nu, jā, es jutu, ka mamma grib mani čubināt, palīdzēt izmazgāt drēbes... Bet kā – mammu, es taču varu pati! Ļauj man! Mēs abas to apzinājāmies, tāpēc sapratām, ka gan jau tiksim kopā uz tā ceļa, kur esam nu jau pieaugušāki cilvēki.

– Tajā laikā cilvēks mācās pastāvēt ne tikai par eksistenciālām lietām, bet arī pieņemt lēmumus – neuzkāpt uz slidena ceļa, nekrist kārdinājumos... Tu pati sevi audzināji tajā ziņā?

– Nekad nav īsti bijis tā, ka gribas savārīt ziepes. Ja es būtu tāds cilvēks, domāju, Maskavā varētu atrast daudz tāda, ko nedrīkst. Man bija ļoti maz brīvā laika, kopmītne tuvu skolai, pašā centrā. Slikto Maskavu sāku redzēt vēlāk – kad ceturtajā kursā vairāk pabraukāju apkārt. Es tiešām dzīvoju ļoti labā vidē.

– Bet studentu bohēma?

– Tas taču ir brīnišķīgi! Vai tas ir kas slikts?

– Vai kāda drauga vai pasniedzēja krievu ģimene kļuva mazliet par tavējo?

– Bija cilvēki, pie kuriem varēju iet, lai mani samīļo, vai pēc padoma. Tas, protams, bija Romāns Kozaks...

– Pat uz mājām?

– Ja būtu vajadzība, varētu. Negāju, bet zināju – ja mani kas sarūgtina vai ir problēmas, varu piezvanīt, visu izstāstīt. Viņa sieva horeogrāfe Alla Sigalova vēl tagad ir man ļoti tuvs sirds cilvēks, zinu – ja man būs pavisam šreijā, ja galīgi pilna sirds, grūti, traki, viņa man stundas laikā saliks visu pa plauktiņiem.

– Tu viņai zvani, sarunājaties skaipā?

– Viņa ik pa laikam brauc uz Rīgu, tad cenšamies satikties. Ir bijis, ka aizrakstu. Kad mamma atbrauca, viņi teica – naša lučšaja, naša horošaja. Gorģimsja, berežjom. Es jutu viņu rūpes un līdz ar to nebiju pavisam viena. Laikam tāpēc, kad Kozaks aizgāja, man tiešām bija ļoti smagi. Pilnīgs tukšums... Skola vēl nebija beigusies. Lai ko darīju, vienmēr bija sajūta, ka atnāks Kozaks, ieraudzīs, paslavēs, palīdzēs... jo daru to viņa dēļ. Tad sapratu – nu kā, es taču tik un tā varu darīt viņa dēļ! Viņš taču visu redz. Un mani vēl tagad nepamet tā sajūta. Citreiz izrādēs domāju – Romān Jefimovič, vi že viģiķe, ja hoču dļa vas eto sģelaķ! Tādas sajūtas.

– Tu varētu arī Rīgas Krievu teātrī spēlēt, vai ne?

– Ar lielāko prieku spēlētu krievu valodā! Mani tā ļoti saista. Cik negribīgi tā nāca pie manis, bet tagad ir otrā valoda. Ceru to nepazaudēt. Aktiermeistarības pamatus manī ielika krieviski. Tāpēc es gribētu iedarbināt to krievu aparātu sevī un domāt krieviski. Kas, starp citu, arī bieži notiek!

Dažreiz pašam sevi jāmīca

– Vai tas dažreiz nav mazliet disharmoniski, jo tevi šeit, uz skatuves, tomēr vada kāds cits režisors, kuram ir savas prasības?

– Nē, tās drīzāk ir sajūtas, kas dod enerģiju. Es daru... jo gribu, lai viņš redz! Nevis – es tā nedarīšu, jo Kozaks teica citādi. To es pilnīgi izslēdzu no sevis! Protams, paturu galvā, ko viņš man ir teicis, bet to es pie sevis.

– Nebāz režisoram degunā?

– Neeju uz konfliktiem, nesaku, ka es tā nedarīšu, jo mans skolotājs teica citādi. Principā esmu aktrise, kas vienmēr cenšas pakļauties.

– Labs māls?

– Nu, jā. Tas ne vienmēr darbojas, jo ir citi, kas pat nerada ilūziju, ka viņi no tevis ko izmīcīs, saproti, ka pašam sevi jāmīca. Bet pirmajā posmā, mēģinājumu sākumā, esmu gatava uzklausīt, pieslēgties, censties sākt domāt tāpat kā režisors.

– Spēlēt vienā komandā?

– Jā! Tas man ir ļoti svarīgi. Var būt slikts materiāls, slikta izrāde, bet, ja redzi, ka cilvēki to dara kopā, viņiem patīk, ir interesanti, – vairs neko nevajag.

– Vai pēc Maskavas vides, lielajām personībām nav sajūta kā pīļu dīķī?

– Te ir cita pasaule. Maskava man ir iedevusi to – labā nozīmē – nemiera sajūtu. Nepārtraukti sevī meklēju satraukumu. Vairs nemāku nosēdēt mierā. Bet sajūtas par pīļu dīķi nav, jo braucu šurp ar citu mērķi – nevis meklēt to, kas ir Maskavā, bet darīt to, ko man dod šis teātris. Darba apjoms ir milzīgs. Tāpēc esmu laimīga, ka esmu šeit. Man nav sajūtas, ka te nekas nenotiek. Drīzāk tur, Maskavā, nekas nenotiktu. Kaut tur viss burbuļo, bet konkrēti ar mani diez vai notiktu tik daudz. Man ir svarīgi meklēt, mācīties, jo skola aktierim beidzas vienīgi tad, kad viņš pamet teātri. Ja kādu laiku nav darba, tavs organisms, instruments, kas aktierim ir svarīgākais, aizmirst, kā tas ir. Jo četri gadi nav tik liels laiks, lai organisms pierastu strādāt. Tās pogas vienkārši aprūs, ja nav pastāvīgas eļļošanas. Tāpēc esmu ļoti laimīga, ka manām pogām nav bijis iespēju aprūsēt. Varu eļļu liet klāt un turpināt kustēties.

Visi kliedz, ka nevar!

– Tu Džuljetai, Tatjanai un citām savām varonēm dod īpašus vaibstus – tādu īpašu bērnišķību... Tu taču to apzinies, vai ne?

– To ļoti daudzi ir teikuši. Pat bija situācijas, ka nu jau kura loma un... Bet tās tādas ir! Ja man liktu spēlēt Karmenu, es diez vai to varētu darīt ar tādu bērnišķīgu naivumu!

– Jā, tajos tēlos ir pietiekami daudz naivuma, neaizsargātības, bet var uztaisīt arī cacīgākas, striktākas!

– Acīmredzot mans organisms negribēja, lai viņas tādas būtu. Piemēram, Džuljeta – tīrā bērna domāšana. Viņa dzīvo ar sirdi, iet līdzi emocijām. Un tajā ir kas tīrs. Pats šķīstākais pasaulē, manuprāt, ir bērns, kurš vēl neko nav piedzīvojis, nav no dzīves dabūjis belzienus pa galvu, redzējis negatīvo... Tas ir interesantākais no aktieriskā viedokļa – sākumpunkts, kur esi šķīsts, mēģini tāds palikt, bet tev to neļauj, visu laiku traucē, lej virsū sūdus un sit. Tu par visām varītēm gribi saglabāt to gaišumu, ticību, ka ir mīlestība, ka var! Bet pasaule apkārt kliedz, ka nevar! Tā tiekšanās un ticība ir svarīgākais... Arī Tatjanā ir naivums, bet man atslēgas vārds ir burvestība, viss viņai ir mazliet maģisks. Viņa lasa grāmatas, savā iedomu pasaulē peld pa dzīvi. Uzbur ap sevi, kādu to grib. Arī ciešanas, kas viņai vajadzīgas.

– Redzot tevi uz skatuves, rodas sajūta, ka tu baidies no karalienes stīvuma un tev ir labāk būt smukam, sievišķīgam, tomēr klauniņam. Tu daudzās lomās pat mazliet āksties.

– Eņģeļos Amerikā? Jā, tur ākstos pēc pilnas programmas! Bet tur jau tas arī vajadzīgs!

– Tas ir tik harismātiski, ka nevar acis atraut. Acīmredzot tas tevī nav iznīdēts, un pat krievi to atzinuši par labu.

– Bija periods, kad visi teica – bērnišķība, bērnišķība... Bet sapratu vienu – esmu jaunākā štata aktrise teātrī. Pēc septiņiem gadiem, varbūt agrāk, man vairs tādas lomas nedos. Ja arī dos, tas nebūs organiski – atvainojos, pieaugusi sieviete ķēmojas... Varbūt tagad mani velk uz bērnišķību, bet es to nelietoju apzināti. Cenšos katrai lomai uzburt apkārt savu pasauli. Atrast savu domāšanu. Tas, ka man konsekventi ir dotas lomas – tādas mazas, padumjas, dīvainas smīdinātājas –, ir repertuāra, režisora jautājums.

– Šeipingā tevi ir grūti pazīt, tur tu līdzinies pārējām žiletēm – augstpapēdenēs, parūkā.

– Jā, bet mēģinājumos mani nepameta sajūta, ka atkal režisors grib, lai spēlēju mazu, dumju meiteni.

– Paradoksāli, bet Lolitas tēls, lai arī jaunāks, tomēr bija advancētāks...

– Lolita nav maza, dumja meitene – es viņu spēlēju kā pieaugušu sievieti, kura grib, lai tas vīrietis par viņu interesējas.

– Piecpadsmit gados, kad spēlēji šo lomu, meitene ir bērns...

– Tagad, manuprāt, divpadsmit gados cilvēki ir tādi, kādi pirms divdesmit gadiem bija divdesmitpiecgadīgie.

– Bet tu? Tev bija draugs tajā laikā?

– Bija puisis – kā pusaudžu gados – uz kino iet, staigāties pa parkiem. Pirmās nopietnās attiecības bija vēlāk.

– Lielā mīla bija Maskavā?

– Bija lielā mīla Maskavā. Jā. Bet es nerunāju par iemīlēšanos, tā bija jau divpadsmit trīspadsmit gados – ar asarām, visu ko! Daudz un skaistas! Es runāju par nopietnām attiecībām – tās bija Maskavā.

– Tās izjuka tāpēc, ka aizbrauci?

– Es tiešām negribētu par to runāt. Varu teikt, ka tā mīlestība man ir ļoti daudz devusi, es tiešām esmu laimīga, ka tā man bija. Lūk, tā.

– Vēl sazinies ar to cilvēku?

– Es ar visiem Maskavas cilvēkiem cenšos uzturēt kontaktu.

– Brauc ciemos?

– Jā. Tagad mazāk, bet pirmajā gadā visu laiku bija sajūta, ka mani tā kā velk turp. Mani vairāk vilka ne uz pilsētu, bet uz mācīšanos, lekcijām. Tāda nostalģija. Vienmēr ir sajūta, ka man ir divas pasaules – Maskava un Rīga. Dīvaini, bet patīkami. Ir maģiskie brīži, kad saproti – tās nemaz nav tik atsevišķas. Dzīvojam vienā pasaulē, un tas nav nemaz tik šausmīgi tālu.

Mamma sauc par bohēmisti

– Kas ir tavi vecāki?

– Abi ir uzņēmēji. Mammai pieder veikals, tētim – būvniecības firma. Tādi mazi biznesiņi, var teikt.

– Tevī arī ir kaut kas no shēmotāja?

– Mamma mani vienmēr sauc par bohēmisti. Es noteikti nevarētu būt uzņēmēja. Esmu emociju, sirds cilvēks. Es tā kā vairāk ar sajūtām dzīvoju.

– Tie sirds un sajūtu cilvēki bieži vien, kā teici, dabū pa galvu.

– Arī es dabūju. Bet tās emocijas brīžiem cenšos kontrolēt, lai neaizietu par tālu.

– Pašsaglabāšanās nolūkos?

– Jā. Domāju, tas ne vienmēr strādās, pienāks brīdis, kad dabūšu vēlreiz. Bet arī no tā kaut ko mācīšos un iešu tālāk.

– Kādas domas tev bija par jautājumiem Šeipingā – vai sievietes mēģina no vīrieša izdreijāt to, ko viņas grib?

– Tā ir! Daži mācās sadzīvot ar tā sauktajiem mīnusiem. Ir tādi, kas mēģina tos labā nozīmē pārvērst par plusiem, un ir tādi – es gribu, lai esi tāds, kā man vajag! Tas ir šausmīgi egoistiski. Domāt tikai par to, ko tev vajag, – es tā laikam nekad nemācēšu. Manuprāt, skaistākais ir, kad iemācies dzīvot otram un drīzāk mēģini sevī atrast pielāgošanos. Bet tam jānotiek abpusēji. Manuprāt, reti satiekas cilvēki, kuri ir gatavi viens otram pielāgoties un domāt viens par otru, nevis par sevi. Bet ir tādi, es pazīstu. Mans vectētiņš ar vecmāmiņu ir ideālais pāris. Mani neatstāj nerealitātes sajūta, kad domāju, kā cilvēki, piecdesmit piecus gadus nodzīvojuši kopā, tik ļoti mīl viens otru! Es redzu, ka no sirds! Viņus uztrauc viss, kas ar otru notiek, viņi ir kā viens vesels. Tas ir mans ideāls – tā būs liela laime, ja kādreiz tā notiks. Jo tādi pāri, manuprāt, ir viens no miljona. Pie viņiem vienmēr sasmeļos enerģiju.

– Vai aktieros nav tā pati nestabilitāte, kas Oņeginā? Tu gribētu būt ar aktieri kopā visu mūžu?

– Pieļauju, ka tā varētu notikt, jo aktierim ir grūti atrast sapratni ar cilvēku, kas nav šajā pasaulē. Tā ir ļoti specifiska profesija. Man ļoti nepatīk, ka to sauc par darbu, man tas ir dzīvesveids – es dzīvoju ar teātri. Domāju, daudzi to nevarētu pieņemt, ka neesmu mājās no astoņiem rītā līdz vienpadsmitiem vakarā, atnāku, guļu... Man ir ļoti svarīgi pēc izrādes pasēdēt ar kolēģiem. Man ļoti negribētos, lai ir konveijera sajūta – nospēlē izrādi, ej mājās, paēd, paguli, nāc atpakaļ, nospēlē, un viss. Ir svarīgi, lai otrs cilvēks to saprot. Ideālais variants – ja viņš ar tevi runā tajā pašā valodā un – vēl vairāk – papildina un palīdz!

Ļaujiet man domāt kā bērnam!

– Vai to vieglumu, ko ieliec savās lomās, piekop arī ikdienā, attiecībās?

– Manī noteikti ir bērnišķības sindroms. Un, godīgi sakot, man tas patīk! Nedod Dievs, tiešām kļūt pārāk nopietnai, drūmai. Ļoti cenšos uz pasauli skatīties gaiši. Un ļaujiet man domāt kā bērnam! Ticēt, dzīvot ilūzijās...To sajūtu es gribētu sevī saglabāt.

– Vai dzīvē nav nianse, ko tu kā pieaugusi sieviete saproti – ka ar šādu, mazliet bērnišķīgu attieksmi jābūt stingram mugurkaulam, lai neļautu manipulēt... Ir vīrieši, kam patīk kontrolēt, turēt zem spārna.

– Attiecībās gribētos sajūtu, ka esmu zem spārna, tas – jā. Bet mani nevar kontrolēt. Ja saku, palikšu līdz vienpadsmitiem, jo gribu pasēdēt ar kolēģiem, tad to darīšu! Ja man vajag pirms izrādes trīs stundas ko padarīt, es neļaušu, lai man saka – tagad jāsēž mājās! Es uzreiz aizbēgšu no tāda cilvēka. Man vajag brīvības sajūtu – lai man nenorāda, ka daru slikti. Lai uz mani nedusmojas. Lai nejūtos vainīga, ka daru to, kas man patīk.

– Šķiet, tev ir aizsargmehānisms. Tu māki novilkt robežu un ar smaidu uz lūpām spēlējies sevī – burbulis apkārt, kam netiek cauri... Tā ir tavu sajūtu pasaule, brīvība?

– Tā ir. Noteikti – tas burbulis apkārt. Un tajā ir tikai labās emocijas – nelaidīšu sliktās iekšā. Negribu.

Bauda ar garantiju

– Tu joprojām dzīvo ar vecākiem?

– Ar vienu kāju – jā. Bet esmu ceļā uz savu vietiņu. Man it kā patīk pārmaiņas, bet zinu, ka mans organisms uz tām reaģē ar pārdzīvojumu. Un manī rada iekšēju nepārliecinātību. Ir jāpaiet laikam, lai es justos labi. Es sevī to domu nēsāju ļoti ilgi, es to audzēju, apaudzēju, lai man būtu vieglāk to soli spert.

– Ko dari, kad ir laiks nebūt teātrī?

– Tāda laika ir maz, un tas ir ceļošanai un grāmatām. Bieži nonāku pie sajūtas – ak Dievs, kā esmu sailgojusies pēc grāmatas! Šosezon nav bijis tādas brīvdienas, ka varu pusi dienas lasīt – rast mieru un mazliet kā Tatjana padzīvot citā, grāmatu, pasaulē. Tas man ir ļoti vajadzīgs.

– Ja tev iedotu brīvu dienu, kuru grāmatu tu ņemtu no plaukta?

– Visdrīzāk Čehovu. Es pie viņa vienmēr atgriežos.

– Bet tu jau to esi lasījusi!

– Krustām šķērsām!

– Kāpēc neņem ko jaunu?

– Ja zinu, ka man ir maz laika un man pa šo īso brīdi jāgūst baudījums, tad ņemu pārbaudītas vērtības. Tās grāmatas, ko studiju laikā izlasīju steigā, tagad lasu ar baudu.

– Ko darīji vasarā?

– Biju ceļojumā – Spānijā, vienu dienu Āfrikā, tiešām brīnišķīgi atpūtos. Vēl pa dzīvi man blakus iet jūras sajūta. Kad dzīvoju Maskavā, vienmēr, kad ierados Rīgā, viens rituāls noteikti bija aizbraukt uz jūru. Mamma stāstīja – kad gaidījusi mani, viņai svarīgas bijušas pastaigas gar jūru. Bet lielāko piepildījuma sajūtu saņemu šeit. Pagaidām ārpus teātra man nav nekā lielāka par to, ko varu dabūt šeit.

– Ar intrigām esi saskārusies?

– Kurš tad nav?! Bet tajā ziņā es gan dzīvoju burbulī! Pilnīgi noteikti. Es to visu redzu, bet caur burbuli, un tās sajūtas sevī iekšā nelaižu. Un nelaidīšu. Jo tas nevienam par labu nenāk – ne tiem cilvēkiem, kas intrigas taisa, ne man. Ja mijiedarbība nenotiks starp intrigu taisītājiem un objektu, viss ātrāk norims. Saka – teātra intrigas, bet tas ir jebkurā birojā, veikalā. Cilvēkiem acīmredzot vajag citam citu ēst un grauzt. Ļoti daudzi no tā barojas.

– Šī ir maģiska vieta – tava pirmā grimētava.

– Jā, no Knīpu un knauķu laika.

– Atceries sajūtas – tu ienāc, apsēdies, skaties uz sevi spogulī, tev liek grimu?

– Es biju tik maziņa! Nesēdēju, vairāk nēsājos pa teātri apkārt, ar visiem draudzējos, ar visiem bija forši. Šeit jutos ļoti, ļoti mājīgi un labi. Biju aktīvais bērns, kam visi ir draugi. Ar visiem aktieriem man bija ļoti labas attiecības, to atceros ļoti labi, ka jutos apčubināta, mīlēta, vienmēr gribēju atgriezties. Lolitas laikā bija periods – ja jutos slikti, vienmēr gribējās atnākt līdz teātrim, kaut grimētavā pasēdēt. Man te patīk būt, gūt enerģiju. Bildēs redzu – tāds mazs rūķa kostīmā skraida pa teātri, kaut ko dzied, dejo – man šī vieta deva brīvības sajūtu, vēra mani vaļā.

– To enerģiju apmaiņu ar skatītājiem, par ko runā visi aktieri, sajuti uzreiz?

– Vai, nē! Bērns jau tā nedomā! Tas var nostrādāt tikai, kad jau apzinies, ko dari.

– Kad apzinies, ka strādā uz publiku?

– Ka tavs ķermenis ir instruments. Eņģeļi Amerikā laikam bija pirmā izrāde, kurā pa īstam sajutu, kā tas ir, kad tu ar skatītāju tā kā drusku spēlējies, viņš tev nāk līdzi. Ne katrā izrādē, bet ir bijis – varu neizdvest ne skaņu, bet jūtu, ka viņi nāk man līdzi. Tā ir šausmīgi dīvaina, forša sajūta.

Sandra Landorfa, žurnāls "Patiesā Dzīve" / Foto: Aigars Hibneris