Noskaidrots, kur Latvijā visvairāk mīt nakts raganas. FOTO

Jāpiebilst, ka tā dēvētās nakts raganas nelidinās uz slotām ar padusē iespiestu kaķi, bet ir nelaimīgu sieviešu gari, kas nav nonākuši aizsaulē. Svarīgi zināt, ka nakts raganas nenāk uz mājām. Viņas nodara ļaunumu cilvēkiem tikai tad, ja cilvēks ieiet viņu teritorijā, visbiežāk – kapu apkārtnē.

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūts izdevis pētnieka, filoloģijas doktora Sanda Laimes monogrāfiju „Raganu priekšstati Latvijā: Nakts raganas”. Balstoties uz latviešu folkloras materiālu, tajā aprakstītas līdz šim gandrīz nezināmās „nakts raganas”, kas nebūt nelidinās uz slotām ar padusē iespiestu kaķi, vēstīts Latvijas Universitātes mājaslapā lu.lv.

Pētnieks pavisam nejauši sācis pētīt raganas, kad, rakstot disertāciju par svētvietām jeb kulta vietām, vācis materiālus un teikas arī par raganu vietām un pamanījis, ka tajās parādās viņam „svešas raganas”. „Teikās tās būtnes sauktas par raganām, bet to raksturojums galīgi nesaskanēja ar to, ko es uzskatīju par raganām. Tajā brīdī uzdevu sev jautājumu, kas tad ir tipiska ragana?” atceras Laime. Pētnieks nojauta, ka tas ir kas jauns, vēl neizpētīts latviešu mitoloģijā, un radās vēlme noskaidrot, kas ir šīs neparastās raganas.

Tipiskākie raganu vārdi: Bārbala, Trīne, Katrīna, Kade un Kača

Laimes izpētītās nakts raganas darbojas naktī. Tās nav dzīvas sievietes, bet gan gari, kas dzīvo kapos, ezeros, akmeņu spraugās un citās vietās. Viņas naktī velē veļu. Pētnieks skaidro, ka tā simboliskā nozīme ir saistīta ar šķīstīšanos. „Tās dvēseles, kas pēc nāves netiek viņsaulē, iziet attīrīšanās procesu zemes virsū, kas teikās atspoguļota kā veļas mazgāšana,” skaidro Laime.

Dažādu Eiropas tautu priekšstatos par nakts velētājām kļūst to sieviešu gari, kas nav saņēmušas to, kas viņām dzīves laikā pienākas, piemēram, mirušas dzemdību laikā vai nav aprecējušās. Vai arī, ja izdarījušas lielu grēku, piemēram, nogalinājušas savu bērnu. Šīs sievietes tika dēmonizētas, un viņas palika uz zemes pēc nāves, kļūstot par tā saucamajām „nelaimīgajām dvēselēm”, lu.lv stāsta Laime.

„Ir reģioni, kur nakts raganas sēž koku zaros, šūpojas, ķemmē matus, pievilina cilvēkus. Latgalē viņas mēģina cilvēkus nokutināt līdz nāvei, savukārt Vidzemē tos, kas iztraucē raganu velēšanos, viņas parasti maldina līdz rīta gaismai,” savos secinājumos dalās pētnieks. Tipiski raganu vārdi ir Bārbala, Trīne, Katrīna, Kade un Kača.

Parasti ragana ir jauna meitene ar izlaistiem zeltainiem matiem, basām kājām, viņas apģērbs ir spilgts – sarkans, dzeltens, melns vai balts. Dažreiz viņas var parādīties pavisam kailas. Pētnieks vērš uzmanību tieši uz izlaistajiem matiem, jo tas simbolizē piederību viņsaulei, „jo tradicionālajās lauku sabiedrībās precēta sieviete nēsā galvassegu, ja neprecēta, tad mati ir bizēs sapīti, nevis izlaisti”. Parasti raganas ir vizuāli pievilcīgas, taču ir arī otra kategorija – neglītās, bet tādas mūsu kultūrā nav tik krāšņi raksturotas kā, piemēram, kaimiņvalstīs

Pētnieks pētījis nakts raganas tieši ziemeļaustrumu Latvijā, jo, atlasot materiālus par dēmoniskajām raganām, iezīmējās tieši Ziemeļvidzeme un Ziemeļlatgale, no citām Latvijas pusēm avotu ir bijis ļoti maz. „Principā vislabāk to teritoriju, kur sākotnēji bijis izplatīts senais priekšstatu kopums par nakts raganām, iezīmē vietvārdi ar vārdu „ragana”. Raganu kalni, raganu akmeņi, raganu purvi – tās ir vietas, kur savulaik uzskatīja, ka raganas dzīvo. Ļoti reti ir tā, ka vietvārds saistīts ar vēlāku laiku sodu vietām. Tie tad pārsvarā būs raganu kalni, grūti iedomāties, ka raganas būtu dedzinātas purvā,” spriež Laime. Viņš gan norāda, ka tagad reti kurš zina, kā vietvārds cēlies, „tas vienkārši palicis kā orientieris telpā”.

Raganas var atbaidīt ar vilkiem un kailumu

Svarīgi zināt, ka nakts raganas nenāk uz mājām, viņas nodara ļaunumu cilvēkiem tad, ja cilvēks ieiet viņu teritorijā, visbiežāk – kapu apkārtnē. Jautāts, vai pētītajos avotos ir iezīmējušies aizsardzības paņēmieni pret raganām, pētnieks min arhaisku metodi – izsaukt palīgā vilku, „jo uzskatīja, ka vilki saplosa mirušos, kas iziet ārpus tiem atvēlētās teritorijas. Tā kā, piemēram, dzīvajiem ir aizliegts iet uz kapiem un darīt visu, kas ienāk prātā, arī mirušajiem ir bijis savs uzvedības reglaments”. Vilku var izsaukt ar noteiktiem vārdiem, iegaudojoties kā vilkam vai arī teikt raganām: „Vilks ēd raganas!” Viņas jau no vilka pieminējuma vien nobīstas.

Otrs variants ir izvilkt bikšu siksnu. „Tas acīmredzot ir saistīts ar to, ka, izvelkot siksnu no biksēm, bikses nošļūk. Savulaik uzskatīja, ka visādus pārdabiskos mošķus var aizbiedēt ar kailumu,” norāda Laime. No kristietības ir ienākusi arī tradīcija skaitīt Tēvreizi, taču nav īpašu paņēmienu, kā pret raganām preventīvi izsargāties mājās.

Pētnieks min, ka, iespējams, ticējumi par raganām - burvēm un piena zaglēm mantoti no senākajām raganām - nakts raganām, tādā gadījumā var izkaisīt ap māju dadžus vai likt uz kūts sliekšņa izkapti, lai ragana sagriežas.

20. gadsimta sākumā priekšstati par nakts raganām bija izplatīti visā ziemeļaustrumu Latvijā, taču tagad šī teritorija ir strauji sarukusi, uzsver pētnieks. Viņam izdevies atrast pāris cilvēkus Viļakā, kur ir arī Raganu kalns, kas tic dēmoniskajām nakts raganām. Viņš skaidro, ka Viļaka ir pierobežā un tieši perifērajos rajonos arhaiskas lietas mēdz saglabāties visilgāk, raksta lu.lv.

„Pētījuma laikā man ir izdevies uzklausīt cilvēku stāstus par to, kā viņi ir redzējuši noslēpumainos nakts dēmonus – nakts raganas, piemēram, parādāmies virs dīķa.  Viņi tām joprojām tic. Un, ja tic, tad raganas vismaz Ziemeļlatgalē vēl ir dzīvas,” saka Laime.