Sazvērestības teoriju fenomens: kāpēc cilvēki tām notic?

Pēdējo desmit gadu laikā interese par sazvērestības teorijām ir jūtami pieaugusi, sasniedzot jaunu virsotni pandēmijas laikā, kad sabiedrības veselības ieteikumu neievērošana dažkārt tika saistīta ar sazvērestību. Piemēram, antivakseru kustības atbalstītāji varēja izvairīties no vakcinācijas sev vai saviem bērniem, pamatojot ar to, ka no sabiedrības tiek slēptas kādas bīstamas vakcinācijas sekas.

Sazvērestības teorijas ir cieši saistītas arī ar ticību viltus ziņām un manipulēšanu ar veselu tautu prātiem, kā to spilgti apliecina pašreizējie notikumi Krievijas un Ukrainas karā. Ja agrāk zinātnieki aplūkoja sazvērestības teorijas vairāk kā kuriozu parādību, tad tagad sākta nopietna izpēte par iespējām ietekmēt un izjaukt šādus sazvērestības priekšstatus, kas var radīt problēmas sabiedrībā. Taču pagaidām pētnieki paliek tukšām rokām, jo atklāts, ka lielākā daļa metožu sazvērestības teoriju izskaušanai nedarbojas.

Nekādi argumenti nepalīdz

Sazvērestības teorijas publiskajā telpā kļūst arvien nozīmīgākas, un izrādās, ka tas ir domāšanas veids, ko ļoti grūti mainīt. Sazvērestības teoriju atmaskošana ar pretargumentiem un citām tradicionālām metodēm bieži vien ir neauglīga vai pat uzkurina ticību tām vēl vairāk. Taču saskaņā ar šopavasar publicētu zinātnisku apskatu dažas alternatīvas stratēģijas varētu veiksmīgi atvairīt sazvērestības uzskatus.

Izpēte par pasākumu izstrādi, lai iejauktos un apkarotu sazvērestības pārliecības, joprojām ir salīdzinoši jauna joma, un šis vispār ir pirmais šāda veida pārskats. Agrākie pētījumi tika koncentrēti uz psiholoģisko pamatu, lai noskaidrotu, kas tieši ļauj plaukt un zelt sazvērestības teorijām mūsu smadzenēs.

Saskaņā ar pētnieku atklājumiem sazvērestības teorija ir pārliecība, kas izskaidro notikumus, atsaucoties uz ļaunprātīgām grupām, kuras darbojas slepeni. Šādu pagrīdes organizāciju loma ir tā, ar ko sazvērestības teorijas atšķiras no vispārējas dezinformācijas un viltus ziņām. Piemēram, apgalvojums, ka sniega cilvēks jeb jetijs pastāv, nemaz nebūtu sazvērestības teorija, ja vien to tā nekvalificētu piebilde: “Un konkrēta organizācija cenšas šo faktu no mums slēpt.”

Jaunais zinātniskais pārskats liecina, ka metodes, kas tiešā veidā apstrīd cilvēka uzskatus, kurš tic sazvērestības teorijai, neko nedos – visi loģiskie iebildumi vai zinātniskie argumenti būs velti. Tomēr pētījumā iezīmējas dažas alternatīvas pieejas, ko varētu mēģināt izmantot. Daudzsološākā no tām ir cilvēku apmācība kritiski analizēt informāciju, lai atšķirtu pseidozinātni no reālām lietām. Tika konstatēts, ka iedarbojās pat pētījuma dalībnieku garīgā stāvokļa iepriekšēja sagatavošana, lai viņi būtu modrāki un gatavi analīzei. Piemēram, eksperimentā vispirms sniedzot tekstu grūti salasāmā fontā (kas liek sasprindzināt uztveri), tika samazināta iespējamība, ka cilvēki noticēs sazvērestības teorijai, ar ko viņus iepazīstināja drīz pēc tam.

Efektīva var būt arī informācijas potēšana. Šajā stratēģijā, pirms dalībnieks tika pakļauts sazvērestības teorijai, šīs teorijas pretargumenti tiek parādīti kopā ar brīdinājumu, ka sekos dezinformācija. Tas līdzinās tam, kā vakcīna pakļauj indivīdu vīrusa fragmentam vai tā novājinātai formai, lai, sastopoties ar šo slimību, viņam būtu pret to izveidojusies noturība. Taču šo pašu pieeju var izmantot arī sazvērestības izplatīšanai, ja kāds vispirms iepotē sazvērniecisku skaidrojumu.

Pētnieki, kas aplūko sazvērestības teorijas plašākā mērogā, norāda uz vēl kādu aspektu – iejaukšanās var mazināt ticību noteiktām sazvērestības teorijām, norādot uz vājajām vietām sniegtajā informācijā, bet tas neliks izzust tiem sociālajiem iemesliem, kas ir šīs pārliecības pamatā. Nav tā, ka sazvērestības teorijām tic tikai cilvēki, kam ir zemāks analītiskās vai zinātniskās domāšanas līmenis. Tādi faktori kā cilvēku personība, paranoja, finansiālā nedrošība, sociālās atstumtības izjūta var ievērojami ietekmēt to, kādas sazvērestības cilvēki pieņem un kādas iejaukšanās uz viņiem iedarbosies.

Kāpēc smadzenes notic?

Parasti cilvēkiem nepatīk, ja viņi nespēj izprast lietas; mēs esam ziņkārīgi un vēlamies saprast apkārtējo pasauli. Agrāk zinātne nevarēja izskaidrot daudzas parādības, ar kurām cilvēki saskārās, tāpēc vienkāršākā un efektīvākā atbilde uz neatbildamu jautājumu bija visvarenā, viszinošā augstākā spēka piešķiršana. Zinātne tagad spēj atbildēt uz daudziem jautājumiem, kas mūs kādreiz mulsināja, un, lai gan mums ne vienmēr ir atbildes, tagad vairāk nekā jebkurā citā vēstures posmā mēs spējam precīzi izskaidrot un saprast gandrīz visu veidu parādības. Tad kāpēc cilvēki tic sazvērestības teorijām, pat ja ir daudz pierādījumu, kas liecina par to nepareizību?

Vairums zinātnieku domā – sazvērestības teoriju veiksmes stāsta pamatā ir pārliecība, ka pastāv neliela, slepena cilvēku grupa, kas kontrolē visu pasauli. 

Kā šādas teorijas rodas un attīstās? Kas liek kādam cilvēkam vai cilvēku grupai kļūt nelokāmi pārliecinātiem, ka viņiem tiek melots un ka viņus apzināti maldina slepena patiesības sagrozītāju kliķe?

Sazvērestības teorijas parasti sākas ar to, ka mēs cenšamies izprast sarežģītus notikumus, un šīs teorijas neapšaubāmi piedāvā vienkāršus risinājumus samezglotām problēmām. Sazvērestības teorijas mēdz parādīties, kad notiek svarīgas lietas, ko cilvēki vēlas saprast. Jo īpaši tās var uzplaukt krīzes laikā, kad visi jūtas noraizējušies un apdraudēti. Šīs idejas rodas un aug nenoteiktības apstākļos.

Unikālas receptes sastāvdaļas

Runājot par to, kas liek konkrētai teorijai izplatīties, pētnieki lēš, ka vienlaikus ir jāsakrīt vairākiem elementiem. Lai sasniegtu popularitāti un ilgmūžību, sazvērestības teorijā ir nepieciešams sajaukties dažām unikālām sastāvdaļām. Pirmkārt, notikumam vai visaptverošam jautājumam ir jābūt gana nozīmīgam. Otrkārt, sazvērniekiem jābūt reālistiskiem, tas ir, cieši izveidotai grupai sabiedrībā. Treškārt, sazvērestības teorijas augsnei ir jābūt auglīgai. Vienkārši sakot, sazvērestības teorijai ir uzreiz jāpievelk cilvēki, kuri būs gatavi tai ticēt, un tieši tajā laikā, kad viņi visdrīzāk tai noticēs, un ir jābūt vainīgajai grupai vai organizācijai.

Nesenā Covid-19 pandēmija bija ļoti skaidrs piemērs tam, kā rodas jaunas sazvērestības teorijas. Pandēmija bija nozīmīgs notikums, ko cilvēki centās saprast. Augsne bija auglīga, jo kovids izraisīja nenoteiktības un trauksmes izjūtu. Šie aspekti nozīmēja, ka šajos apstākļos sazvērestības teorijas auga un izplatījās. Piemēram, teorija par 5G jeb piektās mobilo sakaru standartu paaudzes šķietami kaitīgo ietekmi uz cilvēku veselību ir pastāvējusi jau kādu laiku iepriekš, taču 2020. gadā šī teorija kļuva no malējās par vispārpieņemtu uzskatu, ideju piesaistot Covid-19 pandēmijai. Šis ir ideāls piemērs sazvērestības teorijai, kas pastāv jau kādu laiku, taču tā var uzplaukt tikai tad, kad cilvēki jūtas neaizsargāti un ir gatavi ticēt kaut kam, ko citādi varētu noraidīt.

2020. gada aprīlī laikrakstā The New York Times tika ziņots, ka “nepamatotās” teorijas par 5G un kovidu izraisīja “vairāk nekā 100 incidentu” mēneša laikā tikai Apvienotajā Karalistē vien, tostarp tika aizdedzināts bezvadu tīkla tornis Birmingemā. Nevarētu gan teikt, ka visas sazvērestības teorijas ir ļaunprātīgas, jo visbiežāk tās rodas no cilvēkiem, kuri tikai mēģina izprast sarežģītas situācijas.

Protams, nevar sagaidīt no katra cilvēka, ka viņš visu, ko lasa vai dzird, uztvers pēc nominālvērtības. Tad ar ko sazvērestības teorētiķis atšķiras no tāda cilvēka, kurš ir tikai skeptisks? Mēs visi dažkārt varam būt nedaudz paranoiski, it īpaši, ja esam nomākti vai jūtamies mazliet neaizsargāti. Tā ir daļa no cilvēka dabas. Taču sazvērestības teorētiķu atšķirība ir tāda, ka nekāds jaunas informācijas daudzums neietekmēs viņa galveno pārliecību. Ir pilnīgi bezcerīgi censties pārliecināt sazvērestības teorētiķi, ka, piemēram, Lohnesa ezerā nedzīvo dinozauram līdzīgs briesmonis vai ka Ādolfs Hitlers neizdzīvoja Otrajā pasaules karā un neaizbēga uz kādu nomaļu planētas vietu.

Kurš tic, kurš ne

Bet kāpēc cilvēki iekrīt noteiktas sazvērestības teorijas slazdos un galu galā pieķeras tai? Kāds vilinājums slēpjas ticībā kaut kam neparastam vai neticamam, pat ja pret to ir neapgāžami pierādījumi?

Atbilde atkal slēpjas cilvēka dabā, proti, mēs visi vēlamies just kontroli, pārliecinātību, kā arī justies tuvu tiem, kas ir līdzīgi mums. Un sazvērestības teorija to savā veidā var nodrošināt. Nozīme varētu būt arī zināmam pašapziņas trūkumam un neobjektivitātei, ar ko cilvēks apstiprina lietas. Piemēram, pētījumi liecina, ka lielākā daļa ļaužu (65 %) sevi uzskata par cilvēku ar inteliģences līmeni virs vidējā, ko pētnieki skaidro ar cilvēku tieksmi pārvērtēt savas kognitīvās spējas.

Liela ietekme ir arī tā sauktajai atbalss telpai – videi, kurā cilvēks sastopas tikai ar uzskatiem vai viedokļiem, kas sakrīt ar viņa paša domām. Tādējādi tiek nostiprināti esošie uzskati un netiek apsvērtas alternatīvas idejas. Kad šī ticība ir izveidojusies, cilvēki vēlas to aizstāvēt. Viņi, visticamāk, apēd saturu, kas atbalsta šo pārliecību, un cenšas diskreditēt informāciju, kas to neatbalsta. Un tad var redzēt, ka kopā ar pasaules uzskatu, kura centrā ir neuzticēšanās citiem, kāds gluži kā Alise Brīnumzemē laižas lejā pa truša alas caurumu.

Varbūt ir noteiktas cilvēku grupas, kuras biežāk tic sazvērestības teorijām? Vai arī mēs visi riskējam kļūt par pārliecinātiem šokējošu hipotēžu atbalstītājiem? Vispārīgi sazvērestības teorētiķus var atrast visās dzīves jomās, tomēr dažas grupas tiešām ir jutīgākas šajā ziņā. Tas īpaši attiecas uz cilvēkiem, kas izjūt atstumtību, piemēram, ir zaudējuši darbu vai dzīvo vieni. Pastāv uzskats, ka arī reliģiozi cilvēki, visticamāk, vairāk tic sazvērestības teorijām, jo viņi pieņem pasaules uzskatu, kurā labais cīnās pret ļauno, tomēr tas ir daudz sarežģītāk. Biežāk runa ir par atrašanos mazākumā – ja cilvēks ir ļoti reliģiozs laicīgajā pasaulē, tad, visticamāk, ticēs sazvērestības teorijām, un, ja viņš ir pārliecināts ateists reliģiskajā pasaulē, tad arī būs uzņēmīgs pret sazvērestības idejām.

Faktiski mums visiem ir iespēja nonākt pretrunās ar sazvērestības teorijām, kad apstākļi ir piemēroti. Pētījumi liecina, ka cilvēkus piesaista sazvērestības teorijas, ja nav apmierināta viena vai vairākas psiholoģiskās vajadzības. Pirmā no šīm vajadzībām ir saistīta ar nepieciešamību zināt patiesību un iegūt skaidrību un noteiktību. Pārējās vajadzības ir eksistenciālas – attiecas uz nepieciešamību justies droši un kaut kādā mērā kontrolēt notiekošo –, kā arī sociālās vajadzības, kas saistītas ar nepieciešamību saglabāt savu pašcieņu un justies pozitīvi attiecībā uz grupām, kurām mēs piederam.

Šo iemeslu dēļ neviens nav pilnībā pasargāts no sazvērestības teorijas vilinājuma. Ikviens var kļūt par sazvērestības teoriju upuri, ja viņam ir psiholoģiskas vajadzības, kuras nevienā brīdī netiek apmierinātas. Ne velti daudzi mūsdienu rakstnieki un domātāji uzskata – sazvērestības teorijām ir savi fani tāpēc, ka tās liek viņiem justies drošāk un mierīgāk. Ticot, ka visu kontrolē ilumināti, ebreju banku apvienība vai pelēkie cilvēciņi, sazvērestības teorētiķi izvairās skatīties patiesībai acīs. Un patiesība varētu būt tā, ka neviens neko nekontrolē, – pasaule ir bez vadības un haotiska. To pierāda mūsu vēsture – vairāk haosa, nevis sazvērestību.

Vai sazvērestību teorētiķiem ir garīgas problēmas?

Šis ir jautājums, kas psihologus nodarbinājis ilgāku laiku, galu galā tikai pēdējos gados liekot radikāli mainīt vērtējumu par sazvērestības atbalstītāju garīgo stāvokli.

Tā kā gan pierādījumi pret sazvērestību, gan pierādījumu trūkums par to tiek nepareizi interpretēti kā pierādījumi tās patiesībai, tad sazvērestība kļūst par ticības lietu, nevis par kaut ko tādu, ko var pierādīt vai atspēkot. Šajā sakarā pētījumi ir saistījuši ticību sazvērestības teorijām ar neuzticēšanos varas iestādēm un politisko cinismu. Tāpat virkne pētnieku norādīja, ka ticība sazvērestības teorijām var būt psiholoģiski kaitīga vai patoloģiska un ka tas ir saistītas ar zemāku analītiskās domāšanas līmeni, zemu intelektu, psiholoģisko projekciju, paranoju un makjavellismu (personības iezīme, kuras centrā ir auksta un manipulatīva uzvedība).

Psihologi ticību sazvērestības teorijām parasti saista ar vairākiem psihopatoloģiskiem stāvokļiem, piemēram, paranoju, šizotipiskiem traucējumiem (dziļi un raksturīgi domāšanas un uztveres traucējumi, neadekvātas un trulas emocijas), narcismu un pieķeršanās nedrošību, vai kognitīvās novirzes veidu, ko sauc par iluzoru modeļa uztveri.

Pagrieziena punkts iezīmējās 2020. gadā kādā zinātniskā pārskatā, kurā tika atklāts, ka lielākā daļa kognitīvo zinātnieku sazvērestības teoriju veidošanu vērtē kā tipiski nepatoloģisku, ņemot vērā, ka nepamatota ticība sazvērestībai ir izplatīta gan vēsturiskās, gan mūsdienu kultūrās un var rasties no iedzimtām cilvēku tendencēm uz tenkošanu, grupu saliedētību un reliģiju.

Turklāt ir mainījušies sazvērestības teoriju mērogi. Vēsturiski sazvērestības teorijas ir bijušas cieši saistītas ar aizspriedumiem, propagandu, raganu medībām, kariem un genocīdiem, aprobežojoties ar nomaļu auditoriju. Tagad tās ir kļuvušas par ikdienu masu medijos, internetā un sociālajos medijos, kļūstot par 20. gadsimta beigu un 21. gadsimta sākuma kultūras fenomenu. Sazvērestības idejas ir tik plaši izplatītas visā pasaulē, ka bieži tiek uzskatīts – to atbalstītāju lokam pieder pat lielākā daļa iedzīvotāju. Un, lai gan vairums šo teoriju ir diezgan nevainīgas, tomēr sastopamas arī bīstamas sazvērestības teorijas, kas kūda uz vardarbību, padara par grēkāzi nelabvēlīgā situācijā esošas grupas vai izplata dezinformāciju par svarīgiem sabiedrības jautājumiem.