"Humors mums neļauj sajukt prātā" - ukraiņu aktrise Rimma Zjubina par izdzīvojušā sindromu, patriotisko apakšveļu un dzīvi pēc kara

2014. gadā Rimma pirmā no ukraiņu aktieriem reaģēja uz Krimas aneksiju, atsakoties piedalīties Krievijas kino un TV projektos. Kopš tā laika viņa iesaistījusies brīvprātīgo darbā, palīdz bēgļiem un Ukrainas armijai. Zjubina bieži viesojas televīzijā, bet viņas regulārajiem ierakstiem sociālajos tīklos ir simti un tūkstoši skatījumu.

Vasaras beigās Rimma uz Rīgu bija atvedusi savu iestudējumu Tā visa ir viņa, kas jau desmit gadus tiek rādīts dzimtenē, kur biļetes vienmēr izpārdotas. Viesizrādes notika Ģertrūdes ielas teātrī, zālē bija daudz pagaidu rīdzinieku no Ukrainas. “Nebūtu pat iedomājusies, ka šo izrādi redzēšu Rīgā,” man teica viena no skatītājām, “uz to tikt Kijivā man nekad neizdevās.”

Jūsu izrāde Tā visa ir viņa, kas nav radusies šodien vai vakar un savā būtībā nav izrāde par karu, pašreizējos apstākļos ir ieguvusi īpašu, smeldzīgu jēgu.

Es un mans partneris Oļegs Korkuško spēlējam māti un dēlu. Tā ir izrāde par tām nebūt ne vienkāršajām attiecībām, kādas reizēm izveidojas starp vecākiem un bērniem, un par to, cik svarīga ir beznosacījumu mīlestība pret tuvākajiem. Karš māca neatlikt neko uz nākotni, jo nav zināms, kāda tā būs un vai būs vispār. Mēs ar Oļegu nezinām, vai spēlēsim šo izrādi pēc mēneša, diviem... Nezinām, vai vispār spēlēsim. Un nezinām, vai būsim… Jo ir karš.

Kur jūs sagaidījāt 24. februāri?

O, tas ir ļoti romantisks stāsts. Pēdējās miera dienas vakarā es Kijivā tikos ar skatītājiem. Rādīju viņiem savu filmu Ūbeles ligzda (tā 2017. gadā bija atzīta par Ukrainas Gada labāko filmu; Rimma Zjubina saņēma balvu kā labākā aktrise, – red. piez.). Tajā ir runa par sievieti no dziļiem Ukrainas laukiem, kura aizbrauc peļņā uz Eiropu, un tur viņai izveidojas attiecības ar darba devēju. Mājās ir palikuši vīrs, meita, ierastā dzīves kārtība… Tāds parasts stāsts, kas var būt saprotams daudziem, turklāt ne tikai Ukrainā… Pēc tikšanās ar skatītājiem atgriezos mājās ap pusnakti, ar ziediem, baudījusi šampanieti, apmīļota un sabučota.

Gulēt negribējās, iegāju feisbukā un sāku sarakstīties ar kādu draugu. Pēkšņi viņš man piezvana un saka: “Zjubina, man apnicis bakstīt klaviatūru, parunāsim beidzot kā cilvēki!” Un mēs visu nakti norunājām pa telefonu. Uz rīta pusi es fonā izdzirdēju pirmos sprādzienus… Nākamajā dienā namam pāri ielai logi jau bija pārlīmēti ar slīpiem papīra krustiem – tādus es biju redzējusi tikai filmās par Otro pasaules karu.

Kāda ir situācija tagad, pusgadu vēlāk?

Kijivā pagaidām viss ir mierīgi, taču gaisa trauksme skan regulāri. Nervi, protams, visiem ir uzvilkti līdz galējai robežai. Nekavējoties reaģē uz katru asu skaņu – kurp skriet, kur ir tuvākā bumbu patvertne? Vēl neesam beiguši karu, bet mums visiem jau ir traumas; arī tiem, kuri nav ievainoti fiziski. Mēs visi esam morāli sakropļoti. Grūti iztēloties, ka tikai pirms gada es filmējos seriālā Interne Ļusja – tas bija tāds jautrs, dzīvespriecīgs projekts. Kā pavisam citā dzīvē…

Kas notiek, ja gaisa trauksme atskan izrādes vidū?

Par laimi, manās izrādēs tā nav noticis. Taču principā rīcības mehānisms ir izstrādāts. Ja atskan gaisa trauksme, mēs apturam izrādi, ceļam publiku kājās un organizēti izvedam no zāles uz bumbu patvertni, bet vēlāk, pēc trauksmes signāla atcelšanas, atgriežamies zālē un nospēlējam izrādi līdz galam. Un izrādes, starp citu, sākas agri – cilvēkiem ir jātiek mājās līdz komandantstundas sākumam. Ir jāpaspēj uz sabiedrisko transportu, uz metro, jo taksometru cenas vakaros aug ģeometriskā progresijā.

Kā jūs tādos apstākļos vispār spējat kāpt uz skatuves?

Sākumā tā sajūta bija ļoti savāda. Tu visu laiku esi spriedzē, nevari atslābt un atbrīvoties no uztraukuma žņaugiem, kur nu vēl aizlidot uz citām pasaulēm, izjust radošo pacēlumu, katarsi. Vienkārši tehniski nober no skatuves savu tekstu… Ar laiku to kaut kā izdevās pārvarēt.

Vai jūsu ēkā ir bumbu patvertne?

Mūsējā nav, mēs ejam uz kaimiņu māju. Tur ir grāmatu veikals, kas ir ļoti izdevīgi: var gan grāmatas palasīt, gan literāros vakarus rīkot… Atceros, pirmajā vakarā apšaudes laikā sēžam, un sieviete man pretī pēkšņi saka: “Ziniet, Rimma, es divus gadus sapņoju aiziet uz jūsu izrādi, nekādi nevarēju atrast laiku. Un, lūk, tagad jūs sēžat man pretī bumbu patvertnē.” Un, jā, mēs tiešām tur uztaisījām mūzikas un dzejas vakaru.

Jūs lasījāt dzeju arī sociālajos tīklos.

Kopš kara pirmajām dienām divus mēnešus katru vakaru biju ēterā un lasīju dzeju. Tikai par mīlestību. Sākumā šaubījos: kam tagad vajadzīga dzeja, kāda mīlestība? Taču tad, kad ieraudzīju manu video skatījumu skaitu un izlasīju komentārus, sapratu, ka cilvēkiem to vajag. Jau dzejas ritms vien viņus nomierina un harmonizē.

Aktieri pēc dabas ir jūtīgāki par pārējiem. Jūs uztverat dzīvi saasināti. Taču tad, ja tu visu izlaid sev cauri, pats vari arī prātā sajukt.

Jā, reizēm šķiet, ka smadzenes vairs nespēj šo visu uztvert. Tu vairs nevari ne gulēt, ne lasīt, ne skatīties filmas… Saka, ka cilvēks pie visa pierod, taču es joprojām tikpat spēcīgi reaģēju uz katru cilvēcisko traģēdiju. Mani satrieca kādas ģimenes stāsts: vīram un sievai kara sākumā izdevās aizbēgt no okupētās Irpiņas, kur viņu acu priekšā nošāva dēlu. Viņi tika līdz Kijivai, gulēja saliekamajās gultās kādā birojā, es viņiem nesu pusdienas.

Pēc mēneša, kad Irpiņu atbrīvoja, viņi atgriezās mājās un tikai tad varēja apbedīt savu dēlu… Vēl viens stāsts – sieviete, kura kara sākumā evakuējās no Kijivas uz Rietumukrainu, pēc tam aizbrauca uz Poliju, bet maijā atgriezās mājās. Un tad viņas mājā trāpīja šāviņš, viņa gāja bojā. Turklāt bija Krievijas pilsone… Es dzirdēju to sprādzienu. Tajā brīdī biju izgājusi ārā apgriezt mežrozīšu krūmu, kam zaros bija palikuši pērnie auglīši. Sprādziens bija tik spēcīgs, ka augļi nobira paši…

Cik tuvu cilvēciskā nozīmē karš ir skāris jūs?

Tas ir skāris mūs visus. Nesen feisbukā izlika mana paziņas aktiera foto, ar kuru mēs reiz agrāk kopā strādājām. Ievainots, viss apsaitēts, redzama tikai mute un viena acs. Viņu neņēma armijā veselības stāvokļa dēļ, bet viņš vienalga aizgāja uz fronti brīvprātīgi. Izveda no Ukrainas sievu grūtnieci ar mazu bērnu, bet pats aizgāja karot…

Vakar saņēmu informāciju, ka no gūsta atgriezās Azovas vienības kaujinieki, viņu vidū Iļja Samoiļenko, viņa mamma Alla Samoiļenko ir viena no labākajām kastinga direktorēm Ukrainā. Viņš bija frontē kopš 2014. gada, uzskrēja mīnai, zaudēja roku un aci, taču tik un tā turpināja karot. Iļja ir vēsturnieks pēc izglītības, ar nevainojamām angļu valodas zināšanām, visa pasaule par viņu uzzināja tad, kad Azovas kaujinieki sniedza preses konferenci ielenktajā Mariupolē. Inteliģents un izglītots puisis, nebūt ne lielceļa laupītājs, par kādiem Azovas kaujiniekus cenšas pataisīt Krievijas propagandisti.

Arī jums taču ir pieaudzis dēls.

Daniils ir students, viņam ir Kanādas vīza, un viņš būtu varējis aizbraukt no Ukrainas. Taču viņš izvēlējās palikt. Dara brīvprātīgo darbu kopš kara pirmajām dienām, tagad strādā ar rietumvalstu žurnālistiem. Ir bijis Bučā, Černihivā, Harkivā, redzējis visas šīs šausmas. Pēdējā laikā dēlam sākās emocionālā izdegšana, un es uzstāju, ka viņam jāiet pie psihologa. Vakar viņš pārnāca no kārtējā seansa. “Nu, kā jums gāja?” prasu. “Normāli,” viņš atbild. “Un tagad, māte, man arī tev ir daži jautājumi.” Tā-a, domāju es, vectētiņš Freids raušas ārā no kapa…

Brīnišķīgi, ka neesat zaudējusi humora izjūtu.

Kur tad tagad bez tās? Es kopš 2014. gada tiekos un sazinos ar mūsu karavīriem, un, ticiet man, tur nav nekādu patriotisko sarunu, nekādas patētikas. Viss notiek uz humora pamatiem, reizēm tas ir diezgan cinisks un rupjš humors, taču tas, es tā uzskatu, liecina par nācijas veselību. Kādas karikatūras mūsu puiši zīmē par Putinu, kādas memes taisa! Humors ir tas, kas neļauj mums sajukt prātā. Nesen vasarnīcā pārcilāju vecās plates un atradu Gulbju ezeru Maskavas Lielā teātra orķestra ierakstā. Uzreiz iztēlojos to ainu, kā mūsu uzvaras dienā es uzlikšu plati ar Gulbju ezeru, uzvilkšu puantes un sākšu griezt fuetē… Es to, starp citu, protu – iemācījos bērnībā baleta pulciņā. (Rimma atgādina par 1991. gada augusta puča laiku, kad PSRS Centrālā televīzija trīs dienas rādīja tikai Gulbju ezeru, kamēr Kremlī norisinājās mēģinājums gāzt no amata demokrātiski orientēto valdības līderi Mihailu Gorbačovu, - red. piez.)

2014. gadā, pēc Krimas aneksijas, bijāt pirmā ukraiņu aktrise, kura oficiāli paziņoja, ka atsakās filmēties Krievijas projektos. Tolaik taču bijāt diezgan populāra Krievijā.

Daudzi mani uzskatīja par krievu aktrisi, labi pazina pēc piedalīšanās seriālos Lēdija bezpajumtniece un Sievietes intuīcija. Gadsimta sākumā ukraiņu aktieriem galvenās lomas krievu seriālos nedeva, es biju pirmā. Un tad, kad atteicos filmēties Krievijā, man jau bija ko zaudēt. Tomēr es uzskatu tā: visus banānus neapēdīsi, visas lomas nenospēlēsi. Man pašcieņa ir svarīgāka nekā nauda.

Vai jūs atbalstīja kolēģi?

Nebūt ne visi, spriežot pēc tā, ka visus šo gadus Ukrainā turpināja štancēt seriālus Krievijai. Tur, kur ož pēc lielas naudas, principialitāte izkūp kaut kur gaisā. Vairākums piesedzās ar populāro tēzi, ka kultūra ir ārpus politikas, bet viena kolēģe pateica pavisam vienkārši: “Es taču nespēlēju filmās par Putinu!”

Tagad, protams, visi ir atskurbuši. Kā trāpīgi izteicās viena no manām kolēģēm, uzvilkuši patriotiskas apakšbikses (kopš kara sākuma Ukrainā un ārpus tās populārs kļuvis ne tikai ar patriotiskiem saukļiem un jokiem apdrukāts virsapģērbs, bet arī apakšveļa, – red. piez.).

Bet kuri bija tie, kas no sirds atbalstīja Krievijas rīcību?

Pazīstu vienu Kijivas aktieri, kam Putina portrets stāvēja uz galdiņa grimētavā līdz pat kara sākumam.

Vai šis karš jums bija negaidīts?

Man karš sākās 2014. gadā. Kopš tā laika es braucu uz Donbasu, piedalos brīvprātīgo projektos, palīdzu bēgļiem un Ukrainas armijai. Jau astoņus gadus milzīga manas dzīves daļa ir saistīta ar karu, un pagaidām gals tam nav paredzams. 2019. gadā es izlasīju grāmatu Meitiņa, kuru sarakstījusi Tamāra Goriha Zerņa (slavena ukraiņu rakstniece, īstajā vārdā Tamāra Duba, publicējas ar pseidonīmu Tamāra Rieksta Graudiņš, – red. piez.). Tā ir grāmata par kara sākumu Doneckā. Tā mani satrieca tik spēcīgi, ka es atnācu uz radio un piedāvāju šo stāstu ierakstīt kā audiogrāmatu. Par velti. Nesen divi mani kolēģi atzinās, ka nebūtu gatavi karam, ja savulaik nebūtu noklausījušies šo grāmatu. Jo tajā viss jau ir aprakstīts: okupācija, blokposteņu nodošana, marodierisms, izvarošanas… Vienā Doneckas pusē sprādzieni un līķi, citā cilvēki uzdzīvo restorānos…

Kā jums šķiet, vai kaut kad tālākā nākotnē jums vēl būs sakari ar Krieviju?

Man ļoti netīk, ka visu tautu noziež ar vienu krāsu. Kad es Kijivā cīnījos par Oļega Sencova atbrīvošanu (Ukraiņu kinorežisors, kuram 2015. gadā Krievijas varas iestādes piesprieda 20 gadu cietumsodu par terorismu, 2019. gadā tika izlaists brīvībā, pateicoties ieslodzīto apmaiņai, – red. piez.), tieši tādu pašu darbu veica arī Krievijas cilvēktiesību aizstāvji. Es redzēju, kā cilvēki Maskavā un Sanktpēterburgā sastādīja piketētāju grafiku viņa atbalstam. Tie ir bezbailīgi cilvēki. Viņu ir maz, bet viņi ir jebkura režīma apstākļos un jebkurā valstī. Un, ja tagad mēs pārgriezīsim šo tieviņo nabassaiti, kas saista Ukrainu ar Krieviju, tas nebūs nekas labs…

Var cik uziet kritizēt krievus, tomēr arī ukraiņi ne vienmēr uzvedas nevainojami. Piemēram, Kijivas skolas direktore ziņo ienaidniekam par Ukrainas armijas pozīcijām un sastāda nošaujamo patriotu sarakstus, par ko iebrucēji viņai solīja izglītības ministres posteni. Kāds Ukrainas rietumos ielaiž bēgļus savā dzīvoklī bez maksas, bet cits plēš briesmīgu naudu, kamēr pats aizbrauc uz Rietumiem un tur saņem palīdzību kā bēglis. Kāds, dalot humāno palīdzību, sev nepaņem ne grama, bet cits visu aiznes uz tirgu.

Ko jūs zināt par to aktieru likteni, kuri strādāja okupēto teritoriju teātros?

Vairākums ir aizbraukuši. Vieni uz Eiropu, citi uz Ukrainu, kāds arī uz Krieviju – tiesa, tādu ir mazākums. Okupācijā palikuši burtiski daži. Mariupoles teātris ir iznīcināts pilnībā. Hersonas teātris nav fiziski iznīcināts, taču tagad to vada cilvēks, kam nav nekāda sakara ar mākslu, – vai nu apsargs, vai sargs.

Luhanskas teātris, kurš vēl pirms kara pārcēlās uz Severodonecku, ir ļoti stipri cietis. No ēkas nepaspēja izvest gaismas, skaņu iekārtas, kostīmus, un viss gāja bojā. Daļa šā teātra aktieru pārcēlās uz Dnipro (pirms kara Dņepropetrovska, – red. piez.) un tur spēlē, kā var, bez tērpiem un dekorācijām. Daži citi aizbrauca uz Drohobiču Ļvivas apgabalā – tur viņi teātrī gan spēlē izrādes, gan turpat dzīvo. Viena jauna aktrise palika okupētajā Severodoneckā kopā ar vīru un mazu bērniņu. Vīrs negribēja atstāt māti vienu pašu, bet māte jau ir sniegusi interviju Krievijas televīzijai par to, kā viņa gaidīja krievu pasauli… Meitene, protams, ir šausmās.

Kā vispār cilvēki dzīvo okupācijā?

Nu, kā dzīvo? Tu izej staigāt ar bērniņu uz rotaļu laukumu, bet apkārt smilškastei stāv cilvēki ar automātiem… Kāda skolotāja no Nikolajevkas pie Slovjanskas man stāstīja: “Mūsu skolā bija pēdējais zvans, un mūs ar automātiem apsargāt atnāca jaunā vara – visi mani bijušie skolnieki. Skolā viņi bija divnieku karaļi, bet tagad narkomāni un alkoholiķi. Pilsētiņa ir maza, visi cits citu pazīst. Bet es stāvu un raudu. Nevis tāpēc, ka man ir pēdējais zvans un es šķiros no saviem kārtējiem vienpadsmitajiem, bet tāpēc, ka saprotu: visas manas pūles, mani centieni аiztecējuši kā ūdens smiltīs. Es neko neesmu iemācījusi, neko neesmu izdarījusi, iztērējusi savu dzīvi pa tukšo.”

Vai jūs domājat par nākotni?

Neviens ukrainis nevar teikt “pēc kara”, jo neviens nezina, cik ilgs tas būs. Saprotiet, mums ir nozagta dzīve… 27. martā, Teātra dienā, mēs sarīkojām nelielu koncertu vienā no Kijivas teātriem, kur dzīvoja teritoriālās aizsardzības karavīri. Un tajā piedalījās mums visiem mīļā aktrise Ada Rogovceva, kura teica: “Man šogad paliek 85 gadi. Iespējams, tas ir mans pēdējais pavasaris, un man to nozaga.” Mans draugs no Odesas vēsturnieks Saša Babičs meklē un atpazīst bojāgājušos. Un, raug, kā viņš man ikdienišķā balsī stāsta par savu darbu: “Reizēm, kad paceļam līķi no zemes, galva notrūkst no ķermeņa, un tad mums jāizlemj, kur kārt birku – pie galvas vai pie ķermeņa.” Tādas viņam tagad problēmas. Bet vēl pirms gada mēs ar Sašu gatavojāmies ar jahtām apceļot Melno jūru…

Taču cerība ir dzīva?

Marta beigās man piezvanīja viens jauns režisors un piedāvāja iespēju piedalīties īsfilmas tapšanā. Filmējām Borodjankā – pilsētā, kas faktiski tika noslaucīta no zemes virsas.

Ainava tur ir sirreāla: māja stāv, kā stāvējusi, bet ārsiena nogriezta kā ar nazi, un tu redzi visu, kas ir iekšā dzīvoklī, līdz pat virtuves skapītim un tējas krūzēm uz galda. Kad atgriezos no šīs pilsētas, mani pārņēma stāvoklis, ko psihologi sauc par izdzīvojušā sindromu. Nemitīgi nomoka jautājums: kāpēc es esmu dzīva, bet visi šie cilvēki, kuri dzīvoja tikai 30 kilometru attālumā no Kijivas, ir gājuši bojā?

Bet, zināt, es no Borodjankas atvedu puķes. Vienkārši izraku tās no dobes pie sagrautas mājas un pārstādīju pie savējās Kijivā. Tas taču nav marodierisms, vai ne? Katru reizi, kad izeju no mājām, es sarunājos ar šīm puķēm. Nezinu, vai cilvēki, kuri tās stādīja, vēl ir dzīvi. Taču, ja nav, no viņiem vismaz kaut kas ir palicis… Šīs piemiņas puķes.