Monika Pormale - scenogrāfe, kuru augstu vērtē Eiropā: "Man visas durvis vērās pašas"

Mācījāties Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Tekstilmākslas nodaļā. Tas bija pirmais pakāpiens ceļā uz darbu teātrī, vai arī teātra jūsu dzīvē un tās plānos tobrīd vēl nebija?

Nebija gan. Nebiju bērns, kuru vecāki jau no agra vecuma ved uz visu, ko vien var… Vecmāmiņa man vienmēr teica: izmācīsies par audēju, būs tev amats. Un es iestājos tekstilniekos, turklāt nevis Rīgā, bet Rēzeknē, kur bija mazāks konkurss.

Taču pēc gada sapratu, ka gribu kaut ko vairāk, plašāk, gribu, lai ir interesantāk. Un tad, kad biju pārcēlusies uz Rīgas lietišķajiem, aizgāju uz teātri. Pirmā izrāde, ko noskatījos, bija Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās – Alvja Hermaņa debija Jaunajā Rīgas teātrī, viņš tikko bija atgriezies no Amerikas. Un tā tas sākās – viena izrāde pēc otras...

Taču savu nākotni ar teātri es tolaik nesaistīju. Cik gadu man tad bija? Septiņpadsmit? Astoņpadsmit? Tādā vecumā cilvēkā visi būtiskie procesi notiek zemapziņā. Bet viena frāze, kas pateikta īstajā laikā un vietā, var visu dzīvi apvērst otrādi. Un šo frāzi atceros. Mūsu pasniedzēja Tekstilmākslas nodaļā Ieva Krūmiņa teica, ka manas kompozīcijas ir ļoti telpiskas, tāpēc, iespējams, man ir vērts skatīties scenogrāfijas virzienā, apsvērt studijas Mākslas akadēmijā. Pati nebiju paredzējusi uzreiz pēc koledžas mācīties tālāk, plānoju nedaudz pastrādāt.

Un, vai varat iedomāties, es dabūju darbu Leļļu teātrī! Bet akadēmijas sagatavošanas kursos satiku Andri Freibergu. Vienā laikā nonācu pareizajā vidē un iepazinos ar pareizajiem cilvēkiem. Un viss sākās jau uzreiz pirmajā kursā – mēs, visi studenti kopā ar Freibergu, Māru Ķimeli, Ilmāru Blumbergu, braucām pat uz Prāgas scenogrāfijas kvadriennāli. Ar autobusu.

Tas bija mans pirmais ceļojums uz ārzemēm. Divus gadus vēlāk Freibergs man piedāvāja izrādi, kas neiekļāvās viņa grafikā. Un kur? Tajā pašā Leļļu teātrī ar lielisko režisoru Feliksu Deiču! Tajā laikā studentiem reti uzticēja iestudējumus profesionālajos teātros. Un tad viss notika ļoti ātri, viss sakrita. Es nelauzos aizslēgtās durvīs. Man visas durvis vērās pašas.

Man vienmēr ir šķitis, ka izrādes mākslinieks atbild par to noslēpumaino komponenti, par ko no skatuves nerunā, bet kas tik un tā ir noteicošā, – par nozīmēm, simboliem, noskaņām. Vārdu un skaņu ir daudz, tās ik sekundi mainās, skatītājs to visu nespēj iegaumēt, bet bilde ir un paliek, stāv acu priekšā. Un tā taču ir ārkārtīga atbildība, vai ne?

Dažbrīd pat bail sametas. Bieži redzu, ka aktieriem, arī vislabākajiem, spēcīgākajiem, ir satraukums iziet uz skatuves. Tīri cilvēcīgi. Taču, tikko viņi kāpj uz skatuves, sper pirmo soli, tā visi satraukumi pazūd. Arī es jūtos līdzīgi. Es ļoti ilgi domāju, pirms piekrītu jaunam darbam, cenšos izpētīt, kas un kā. Kā tagad ar Tanheizera iestudējumu Hamburgā. Kurš būs diriģents, vai orķestris ir labs, kā veicas solistu atlase, kāda vispār ir situācija pilsētā, kāda ir publika… Tas taču ir Vāgners, ar viņu nav joki, tur viss ir nopietni!

Un, ja es pēc tā visa saku “Jā!”, tātad – jā. Var teikt, es metaforiski kāpju uz skatuves. Un man vairs nav laika baidīties. Jāsāk strādāt ar cilvēkiem, sākas komandas darbs. Es ļoti cienu māksliniekus, kuri strādā vieni, gleznotājus, piemēram, taču tas nav man. Man ļoti palīdz sadarbība, kopīgs jaunrades process, tas motivē, dod ierosmi un idejas.

Bet atbildība, protams, ir liela. Ļoti. Katru reizi ir citi apstākļi, cita skatuve, cits stāsts, citi atbalsta punkti, cits režisors. Nesen runāju ar Dmitriju Krimovu (izcils krievu mākslinieks, scenogrāfs un teātra režisors, – aut. piez.). Viņš teica, ka ir redzējis vairākus manus darbus un bijis pārsteigts, cik tie ir atšķirīgi. Ko es uz to varu atbildēt? Ka citādi droši vien nemaz nevar būt.

Aizvien biežāk režisori paši veido savu izrāžu skatuves iekārtojumu, savukārt scenogrāfi kļūst par režisoriem. Kāda ir jūsu attieksme pret to?

Viss ir atkarīgs no tā, kāds ir šis cilvēks, no viņa talanta, pārliecības un enerģijas. Ir cilvēki, kuriem nepiemīt telpiskā domāšana. Tas nav ne labi, ne slikti, tā vienkārši ir. Un ir cilvēki, kam ir ļoti spēcīga vizuālā iztēle. Viņi redz. Es to pamanu pirmās sarunas laikā. Un, protams, strādājot ar savu izrādes ideju, viņi vienkārši nav spējīgi izslēgt šo vizuālo domāšanu. Bez šaubām, tādi režisori var taisīt scenogrāfiju. Taču otrādi? Es pat neatceros, kurš Latvijas scenogrāfs būtu nodarbojies ar režiju.

Reinis Suhanovs, bet viņam ir arī otrā – režisora – izglītība.

Jā, protams, bet viņš ir likuma izņēmums.Tomēr es atkārtošu, ka noteicošais ir cilvēka personība. Laiki mainās, bet man grūti iztēloties, ka scenogrāfs Andris Freibergs būtu gribējis iestudēt izrādi, savukārt režisors Ādolfs Šapiro pats būtu ķēries pie scenogrāfijas. Agrāk, man šķiet, bija nošķirts, ko kurš teātrī dara, kas ar ko nodarbojas. Taču es priecājos par šo totālo saplūšanu, jo ir ļoti interesanti skatīties izrādi, ja to visu radījis viens cilvēks, cilvēks–orķestris. Tas mani vienmēr burtiski satriec – nu, kā viņš to paveic, kā? Kā viens cilvēks to visu var dabūt gatavu? Tas allaž ir tik saviļņojoši, satraucoši. Tāpēc es esmu par!

Vai jūtat cilvēcisku pieķeršanos saviem režisoriem, draudzējaties ar viņiem?

Nezinu, vai vārds “draudzība” te ir vietā, taču… tā vienmēr ir liela daļa no manas dzīves. Kā nodaļa grāmatā. Protams, man ir ļoti svarīgi nodibināt labu kontaktu, un līdz ar gadiem tas ir arvien nozīmīgāk. Taču tā nav viena tikšanās reize, gadās, ka kopā jāpavada gads vai pusotrs. Jo sevišķi operā. Gribas šajā laikā dalīties ar cilvēkiem, ar kuriem ir labi un interesanti sarunāties, turklāt ne tikai par teātri vien. Tā taču mēs iepazīstam pasauli.

Ir cilvēki, kuri ļoti daudz ceļo. Manā gadījumā tāds ceļojums ir katra jauna izrāde. Reizēm burtiskā nozīmē, kā, piemēram, iestudējot operu Karmena. Režisoram Andrejam Žagaram bija ideja darbību pārcelt uz Kubu. Brīnišķīga ideja! Viņš pats Kubā bijis vairākkārt, daudz grāmatu atvedis, tagad man ir pilns plaukts ar tām. Taču es skatījos un teicu: klausies, tās taču ir bildes tūristiem, viss tik košs un līksms, tā nevar būt patiesība. Gribu aizbraukt uz Kubu un redzēt to savām acīm.

Un galu galā par pamatu scenogrāfijai kļuva mans brauciens. Es visu ieraudzīju citādi. Protams, bija arī spilgtās krāsas, bija jautrība par spīti nabadzībai. Taču daudz bija arī melanholijas, skumju. Bija redzams skaidrs nošķīrums: dzīve no ārpuses – it kā ielas versijā, tāda bezrūpīga – un iekšējā dzīve ģimenēs, nebūt ne vienkārša, ne tik virspusēja, bet tāda, kur visi stāv un krīt cits par citu.

Vārdu sakot, es ieraudzīju to, ko grāmatās nevar saskatīt, ne tikai salsu un cigārus. Tāpēc ir ļoti svarīgi redzēt darbības vietas savām acīm. Tas ir viens no priekšnoteikumiem labai izrādei un scenogrāfijai. Man šķiet savādi, ja scenogrāfija ir slikta, bet izrāde laba vai otrādi – izrāde ir slikta, bet scenogrāfija tik spoža, ka viss tiek aizēnots. Tas nozīmē tikai to, ka scenogrāfijas iecere nenostrādā, jo tā nav mākslinieka personālizstāde muzejā. Tiesa, ir scenogrāfi, kam vizualitāte ir ļoti spēcīga, viņi nemaz nevar strādāt citādi, jo viņi tādi ir.

Sadarbībā un ideju realizēšanā es drīzāk esmu kā ūdens. Ja ceļā gadās akmens, es plūdīšu tam apkārt un pāri. Lai guļ, kur gulējis, es dodos uz priekšu, straumes virzienā.

Vai darba procesā esat tiesīga apspriest to, ko dara kolēģi: izrādes režisors, tērpu mākslinieks, aktieri? Varbūt to nepieļauj korporatīvā vai vispārcilvēciskā ētika?

Agrāk, jaunībā, es vairāk klusēju, jo uzskatīju, ka man vēl nav gana daudz pieredzes, lai kaut ko kritizētu, izteiktu piezīmes. Taču tagad es saku to, ko domāju. Bez tā nemaz nevar iztikt, tā ir kopējā lieta.

Taču, kā jebkurā sarunā, ir svarīgi, kā un kad pateikt sakāmo. Vieglāk būtu teikt tieši un uzreiz, bet dažreiz nedrīkst. Esmu redzējusi situācijas, kad viens vārds izraisa konfliktu burtiski sekundes laikā – ne tāpēc, ka tas būtu nepareizs vārds pats par sevi, bet tāpēc, ka nepareizajā brīdī, mēģinājuma kulminācijā vai uzreiz pēc tam, kad visi ir pārņemti.

Tāpēc ļoti priecājos, kad režisori paši prasa, ko es domāju tajā vai citā sakarā. Es redzu, cik auglīgs ir šis ceļš, kad ikviens komandas loceklis ir tiesīgs izteikties – gan mākslinieki, gan aktieri, gan pārējie. Bet tad, ja šāda iespēja netiek dota un režisors ir pilnīgi iegrimis savā pasaulē, laiks sarunai jāizvēlas ļoti rūpīgi. Un tas jau ir stāsts par pacietību un vērošanu. Jā, mans darbs ar to ir cieši saistīts – saprast, sajust… Un es cenšos. Lai gan jāatzīst, ka reizēm tas prasa laiku un enerģiju. Cilvēki taču ir tik ļoti, ļoti dažādi.

Kuri ir un ir bijuši galvenie cilvēki jūsu radošajā biogrāfijā?

Tā, ļoti svarīgs brīdis! Kādu piemirsīšu, nepieminēšu, un ar mani būs cauri! (Smejas.) Protams, Andris Freibergs, jo viņš ir pamatu pamats. Protams, Alvis Hermanis, jo... sākumu sākums. Ar Alvi taisīju diplomdarbu Mākslas akadēmijā, Jasmīnas Rezā lugu ART. Mēs strādājām Jaunajā Rīgas teātrī, mēs strādājām ārzemēs, viņš uz mani atstājis spēcīgu ietekmi daudzās nozīmēs. Piemēram, tagad daudz sadarbojos ar ārvalstu teātriem un režisoriem. Kā viņi par mani uzzinājuši? Kāpēc viņiem ienācis prātā mani uzaicināt? Tāpēc, ka viņi ir redzējuši Klusuma skaņas vai Garo dzīvi, vai Ledu pēc Sorokina romāna. Gandrīz vienmēr viņi atsaucas uz izrādēm, kas tapušas mūsu tandēmā. Krieviski tik vienkārši pateikt “люблю его”, latviešu valodā šiem vārdiem ir cita nokrāsa, tāpēc saku, ka es viņu augstu vērtēju un cienu.

Gribētos pieminēt arī Elmāru Seņkovu par izrādi Pūt, vējiņi. Tā bija likteņa dāvana, pareizais zvaigžņu stāvoklis. Tā vispār bija satriecoša vasara: tuvojās Latvijas simtgade, Nacionālā teātra simtgade, norisinājās Dziesmu un deju svētki… Un režisors, kurš man simtprocentīgi uzticējās. Jo sākumā ieceres bija pavisam citas.

Viesturs Meikšāns – absolūti negaidīta un svarīga pieredze, Ļermontova poēma Dēmōns. Dzeja… Ļoti priecājos, kad šopavasar Liepājas teātris atveda Dēmōnu uz Rīgu. Man šķiet, tā bija pēdējā izrāde. Katram iestudējumam ir savs laiks nomērīts.

Man īpaši ir Krista un Reinis Dzudzilo, Gundega Laiviņa un festivāls Homo Novus, Reinis Suhanovs... Un aktieri. Jaunā Rīgas teātra aktieri, viss Garās dzīves piecnieks, mēs kopā tik daudz kur esam bijuši… Tas viss ir manā asinsritē, es nezinu, kāda detoksikācija būtu vajadzīga, lai no tā tiktu vaļā, un es arī negribu tikt vaļā. (Smejas.)

Vēl taču Vladu Nastavševu nepieminēju!

Un patlaban tāds ir ungāru režisors Kornēls Mundruco. Viņš ir kinocilvēks, izvirza citus uzdevums, redz lietas citādi.

Neesat greizsirdīga, kad viņi izvēlas citus scenogrāfus?

Nē, absolūti ne! Man grūti iedomāties, ka visa mana radošā biogrāfija būtu saistīta tikai ar vienu cilvēku… Visu mūžu nodzīvot ar vienu cilvēku ģimenē – tas ir iespējams, uz to jātiecas, bet nostrādāt visu dzīvi teātrī ar vienu režisoru… Man noteikti gribētos iet pa kreisi. Jo ir taču jaunie režisori, ir cienījami metri… Nē, šajā ziņā man ir vējš galvā. Katrs cilvēks, ko satiec savā ceļā, dod tev ko jaunu, nezināmu. Tāpēc nekādas greizsirdības.

Profesors Jānis Siliņš man reiz teica, ka teātris ir parādība ar nacionālu raksturu. Atklāti sakot, es viņam īsti nepiekrītu. Taču es par to spriežu teorētiski, jūs šo lietu praktizējat. Vai jūs jūtat atšķirību, kurā valstī strādāt, ar kādu tautību cilvēkiem?

Man šķiet, ka tad, ja būtu aktrise, pilnīgi un absolūti piekristu profesoram. Bet es esmu māksliniece, mana saziņas valoda ir universāla. Kad braucu taisīt savas pirmās izrādes ārpus Latvijas, mana angļu valoda nebija necik spoža. Toties es skicēju, zīmēju, lai izskaidrotu savu domu. Tas ir scenogrāfa darba instruments – māka ideju attēlot, ne tikai par to pastāstīt.

Taču kā skatītāja es ilgojos pēc teātra, kur skan mana dzimtā valoda, kur vairākums lietu šķiet pašsaprotamas un par tām pat nav jārunā skaļi, tās nav jāsauc vārdos. Tas ir tāpat kā satikt vienaudzi, tēlaini izsakoties, ar kuru esi uzaudzis vienā smilškastē, spēlējies ar tām pašām mantiņām, – mēs visu zinām un saprotam par šiem spainīšiem un lāpstiņām. Kā skatītājai man tas ir svarīgi. Kā māksliniecei – ne tik ļoti.

Vai jūs jau laikus izdomājat, ko vilksiet mugurā pirmizrādes dienā, kad kāpsiet uz skatuves paklanīties kopā ar iestudējuma komandu? Vai arī tas ir pēdējā brīža lēmums?

(Smejas.) Ziniet, ir tāds īpašs laiks, pēdējā nedēļa pirms pirmizrādes, kad viss jau principā ir pabeigts – tu it kā atdod izrādi aktieriem un vari atvilkt elpu. Kas attiecas uz paklanīšanos… Gadās, ka par to vienojamies visa radošā komanda. Bija ideja, ka pēc šīs pašas Tanheizera pirmizrādes iziesim uz skatuves kamuflāžas tērpos un saplūdīsim ar scenogrāfijas džungļiem. Bet uz Peldošajiem – ceļojošajiem mēs ar Vladu Nastavševu gribējām īpaši uzcirsties: Vlads uzvilktu fraku, es noīrētu skaistu, garu kleitu...

Taču tas viss parasti pārvēršas par joku un paliek runāšanas līmenī. Aktieri vai dziedātāji uz skatuves ir svarīgākie. Un vispār… Ja izrāde ir izraisījusi emocijas, pārņēmusi ar savu noskaņu, nevajag traucēt, labāk ātrāk aizvērt priekškaru un atstāt skatītājus vienus ar šo sajūtu.

Tāpēc scenogrāfa uniforma ir “minimal and black”. Nezinu, kur un ar ko tas sācies, man, iespējams, ar Freibergu.

Kā jums šķiet tagad, kad pati pasniedzat Mākslas akadēmijā, – par scenogrāfu jāpiedzimst, vai arī šo amatu var iemācīties un iemācīt?

Var iemācīt. Taču nākotne ir tiem, kam ir pats galvenais – dziļa un patiesa interese par profesiju, stingra vēlēšanās tai veltīt laiku, emocijas, daļu no sevis paša. Par pasniedzēju es vēl nestrādāju ilgi, taču redzu tādus studentus. Viņus pamanīt ir viegli. Viņi iet uz izrādēm, viņi draudzējas ar jaunajiem režisoriem, viņi alkst strādāt. Un tad man atliek tikai būt līdzās, lai varam visu redzēto pārrunāt, apspriest konkrētas lietas. Izrāžu skatīšanās arī ir mācīšanās un skološanās, tā ir pieredzes gūšana, šajā laikā var daudz uzzināt par profesionāļu darbu, pat tad, ja izrāde nav no labākajām.

Bet ir tāda lieta, ko sauc par gaumi, un tā vai nu ir, vai nav. Pat ja ieceres ir dīvainas, jocīgas. Ir bijuši pāris gadījumu, kad studentu darbi ir pārāk kičīgi. Vismaz man. Taču redzu, ka tas strādā. Un ir pat ļoti labi, ka viņiem ir individualitāte, sava seja, autorība. Es netaisu mazas monikas. Un nemaz negribētu, lai studenti mani atdarina. (Smejas.) Tāpēc... jā, var iemācīt, taču cilvēkā ir jābūt aizrautībai, kaislei. Iespējams, vārds “kaisle” var šķist biedējošs – kā jebkura pārmērība. Taču labāk tā, nekā strādāt remdeni.

Pirms diviem gadiem bija radies kopprojekts – jūs, Viesturs Meikšāns un Edvards Melnalksnis nodibinājāt apvienību Freshfreshfr. Par to atcerējos, kad skatījos Dēmōnu Liepājas teātra viesizrādēs Nacionālajā teātrī. Šim stāstam paredzēts turpinājums? Vai tas bija mirkļa noskaņojums?

Mirkļa noskaņojums. Bet šis mirklis bija īpašs. Sāka rasties vairāki neatkarīgi teātri – EsArte, Willa Teātris –, mēs iestudējām Dēmōnu un domājām: kāpēc gan pēc tam neuztaisīt vēl vienu vizuāli muzikālu izrādi, tad otru, trešo? Bija idejas.

Tagad Viesturs ir Ņujorkā. Uz žurnāla Santa vāka pamanīju, ka viņam ir nodoms tur nopelnīt miljonu. Lūk, tad arī taisīsim izrādes. (Smejas.)

Arī jūs diezgan ilgu laiku esat aizvadījusi Ņujorkā. Vai ir pilsēta, kur jums gribētos padzīvot tagad?

Rīga! Patiesi, patiesi. Jo pēdējā laikā man sanāk ilgāk dzīvot ārpus Latvijas: tagad pie apvāršņa vīd Minhene, mans otrais Vāgners – opera Loengrīns – un Pučīni Toska, pēc tam Dvoržāka Nāra – Rusalka Berlīnē. Pirms pāris gadiem man bija radusies doma pārcelties uz Berlīni pavisam, taču es to aizgaiņāju prom, jo ļoti labi jūtos Rīgā. Šai pilsētai ir tik labs mērogs, tāds cilvēcīgs – var ļoti ērti kaut kur aiziet, aizbraukt, satikties ar kādu…

Īpaši to izjutu pēc monumentālā Tanheizera – it kā pēc ilgas maldīšanās pa milzīgu, bezgalīgu telpu būtu iegājusi nelielā, bet mājīgā istabā… Šeit ir ģimene, te ir studenti, nākamgad dosimies uz Prāgas scenogrāfijas kvadriennāli, Jaunā Rīgas teātra atgriešanās Lāčplēša ielas telpās ir tuvu. Gribētos šeit pastrādāt, pret mūsu publiku jūtu lielu atbildību, jo mūsu skatītāji zina, ko esmu darījusi pirms pieciem, desmit gadiem, savā veidā mums ir kopīga pieredze.

Uz rokas jums uztetovēts uzraksts “Sēlija”. Ja jums par to jautā ārzemēs, ko jūs atbildat?

Ka tā ir viena no manām dzimtajām vietām, mana spēka vieta, manas saknes. Kā bez tām? Droši vien ir bijuši brīži, kad varēju tās apcirst, taču tagad saprotu, ka tikai šeit viss notiek pa īstam. Tāpēc tā velk šurp, atpakaļ no citām pasaules malām.

Vai jums izdodas izvairīties, atslēgties no ikdienas kņadas? Dzīvot bez televizora, sociālajiem tīkliem, interneta portāliem?

Ja nerunājam par pašreizējo traģisko situāciju Ukrainā, bet par personīgo dzīvi, ikdienu, tad... jā, tas man izdodas. Tiesa, tikai uz pāris dienām un visprimitīvākajā veidā – vienkārši neko nelasīt, pat degunu uz ielas ārā nebāzt. Jo iela, kā zināms, ir tāda vieta – tikko izej ārā, uzreiz atjēdzies, ka jau esi informācijas plūsmā un gūstā. Man tīk tāds laucinieciskais informācijas ieguves veids – no kaimiņiem, no paziņām.

Parunājies ar cilvēkiem un jau zini, kas pilsētā, pasaulē, apkārt notiek… Taču tad, kad es ķeros pie darba, mani uz ielas bieži nesastapt. Reizēm strādājot esmu no visa tā atslēgusies, ka izeju pēc laika ārā un brīnos, kā viss ir mainījies, pat gadalaiks. Cenšos iedibināt normālu režīmu: mosties no rītiem, deviņos sākt strādāt, vakaros darbu beigt – vārdu sakot, pieradināt sevi pie darba dienas režīma… Agrāk es to nespēju, tagad izdodas.

Un noteiktā stundā scenogrāfe Monika dod vietu mammai Monikai.

Mammai Monikai, draudzenei Monikai un tā tālāk. Citādi nevaru un negribu. Jo viss, kas ir man apkārt – ģimene, radi, tuvi un tāli draugi, pilsētas, Latvija –, ir baterijas, kas mani baro.

Kā, jūsuprāt, mūs visus ietekmēs briesmīgie notikumi, kas šogad satricinājuši pasauli, kā tie mainīs mūsu dzīvi un arī mākslu?

Domāju, ka malā palikt nav iespējams. Cilvēki ziedo Ukrainas iedzīvotājiem naudu, palīdz visos iespējamajos veidos. Tas, kā uz šo situāciju reaģēju es kā cilvēks un māksliniece, ir svarīgs personisks jautājums. Nozīmīgi, ka Jaunajā Rīgas teātrī šopavasar ir iestudēta ukraiņu luga Sliktie ceļi un tapa Čulpanas Hamatovas monoizrāde Post Scriptum, jūnijā notika abas pirmizrādes. Manuprāt, tas ir tieši tas, kam tagad jānotiek teātrī – saruna par pašreizējām norisēm mākslas valodā. Vai tā būtu izrāde, izstāde vai koncerts – šie notikumi vienmēr dod kādam cerību, izpratni, gaismu. Tas atšķir mākslas notikumu no ziņām, no fotogrāfijām sociālajos tīklos.

Vēl es domāju, drīzāk ceru, ka turpmāk būs mazāk kultūras notikumu, kuru vienīgais mērķis ir izklaide, – šo nevajadzīgo, virspusējo pasākumu. Un mēs biežāk runāsim par kaut ko būtisku, svarīgu. Ne tikai par karu. Par mīlestību pret saviem tuvākajiem. Par to, ka ikviena reize, kad tiekamies ar tuvu cilvēku, var kļūt par pēdējo, un tas ir jāatceras šķiroties. Katru reizi un katru rītu.