Pēc tomātiem uz augstiem papēžiem: ciemos pie Signes Meirānes viņas dārzā
Dārzs, kurā aug 17. gadsimta gurķu šķirne un gandrīz tikpat senas saulespuķu, tomātu un burkānu variācijas. Tā ir kulinārijas ekspertes Signes Meirānes jaunā aizraušanās. “Esmu atvēzējusies,” viņa secina, mēģinot uzskaitīt visu bagātību, kas šogad viņas dārzā sazēlusi. Sanāk vairāk nekā 70 šķirņu no dažādām augu sugām, turklāt 70% no tām audzētas no heritage jeb seno, izzūdošo šķirņu sēklām. “Es pat esmu atradusi harmoniju ravēšanā – vasarā divas stundas ik rītu tā ir mana meditācija.”
Bērnības garša
Ravēšana. Par to katram ir kas sakāms. Bērnības atmiņās tā, visdrīzāk, ir viens no ienīstākajiem pasākumiem. Arī Signei, tomēr viņai ir daudz pozitīvu atmiņu, ko likt pretī. Siltumnīca, kas vienmēr smaržoja pēc tur audzētajām neļķēm, ābelē iekārtas šūpoles, zemenes, ko varēja ēst un ēst, un ēst, dāliju bagātība rudens pusē.
“Viena no manām omēm dzīvoja Cēsīs. Tur bija desmit jāņogu krūmi. Sēdējām abas pie tiem, lasījām ogas un runājāmies. Tie bija īpaši brīži. Ļoti harmoniski tur viss notika, ome neko neuzspieda – labi, ja palīdzēju, bet nebija obligāti. Otra ome bija prasīgāka, bet arī viņas dārzā varēju ložņāt ap aveņu krūmiem vai ēst milzīgās ērkšķogas. Krūms gan bija ļoti ass, bet ogas patiešām lielas, tāpēc man patika tās lasīt. Šogad tieši tādas iestādīju arī savā dārzā – gan zaļās, gan dzeltenās.”
Mantojums jānosargā
Tāds īsti savējais dārzs Signei ir otro sezonu, kopš viņa pārņēmusi saimniekošanu vīra vecāku bijušajās mājās Nākotnē. “Ne viss uzreiz sanāk, jo neesmu profesionāle,” viņa pieticīgi bilst. Turklāt stādiņi, kas izdīguši no seno šķirņu sēklām, jo īpaši pirmajā posmā prasa pamatīgu aptekalēšanu. “Uzvedas kā cacas,” Signe īsi raksturo.
Viņai ir iespēja salīdzināt – tradicionālais tomāts faktiski no jebkuras sēklas izaug stingrs un lekns, bet senās šķirnes tomātiņš tobrīd vēl tikai apdomā, vai vispār vērts pūlēties būt. “Šogad atkal esmu tikusi pie dažiem sirmiem matiem tomātu dēļ,” Signe nosmej, bet negrasās atteikties no savas ieceres. Viņa ir pateicīga daudzajiem padomdevējiem, pie kuriem var vērsties un vienmēr saņemt kādu labu ieteikumu.
Bet kāpēc noņemties ap tik cimperlīgiem augiem, ja var izvēlēties izturīgas, mūsdienu apstākļiem norūdītas šķirnes? Signei tam ir divi iemesli. Viens no tiem ir mantojuma saglabāšana. Tā ir tēma, kas viņai tuva un nozīmīga, tāpēc tai veltītas jau trīs viņas kulinārijas grāmatas – divas Mūsu mantojums un 100 kūkas un 1 svecīte. “Mūsdienās viss aizgājis monovirzienā – ir sarkanas bietes, oranži burkāni un pāris gurķu šķirņu. Man gribas parādīt, ka pasaulē joprojām ir daudz lielāka daudzveidība un krāsainība, ka ikvienai augu sugai ir daudz vairāk šķirņu. Salātiem vien to ir vairāki simti, burkāni un bietes var būt krāsaini un dažādās formās! Protams, ne visas senās šķirnes ir jāpatur, bet daudz ko būtu vērts neaizlaist zudībā,” viņa spriež.
Signe pārdzīvo, ka mūsdienās dzenamies pēc ātrāk, vairāk, lētāk un vienkāršāk, lai gan varētu dzīvot daudz interesantāk, garšīgāk, izjustāk, daudzveidīgāk un uzturvielām bagātāk.
Gribu to visu pagaršot!
Tomēr pirmais pamudinājums dārza būšanai bija cits. Jau pirms gadiem desmit, pētot kulinārijas grāmatas un informāciju internetā, kā arī daudz ceļojot, Signe allaž pamanīja kādus interesantus dārzeņus vai garšaugus. Sameklēt tādus Latvijā neizdevās, tomēr pagaršot to visu gribējās. Neatlika nekas cits kā pašai ķerties pie lietas. “Sāku meklēt sēklas un eksperimentēt šajā pašā dārzā, kas tolaik vēl bija vīra vecāku īpašums. Tā kā nedzīvojām te uz vietas, daudz kas nokalta vai pārauga. Tagad, kad man dārzs ir tepat aiz loga, esmu atvēzējusies. Gribu audzēt, izgaršot un saprast to visu daudzveidību. Mani tas ļoti, ļoti interesē!”
Pat tikai teorētiska tūre pa Signes dārzu ir galvu reibinoša. Tur ir visu iespējamo krāsu, formu un lielumu tomāti (šogad 14 šķirnes!), kas briest gan uz krūmveida, gan debesīs kāpjošiem stublājiem. Pa vienam stādam no katras šķirnes tiek siltumnīcai, pārējiem jādzīvo zem klajas debess. Bet viņi nesūdzas – pagājušogad visi nesuši iespaidīgas ražas.
Gurķiem pieci veidi: apaļi un dzelteni, 17. gadsimta šķirne Parisian Pickling – mazi gurķīši, ko Francijā iecienījuši marinēt, samtainais, garais japāņu Saiko, kāda Armēnijas garo gurķu šķirne Armenian un, kā apgalvo Signe, vieni no visvisvisgaršīgākajiem gurķiem Marketmore, ko par strauji likvidējamu kārumu atzinušas arī viņas meitas. Violets un sarkans čili, divu veidu paprikas, bet tikai trīs mazas vagas kartupeļu. “Vīramāte nesaprot, kā var iztikt ar tik maz kartupeļiem, bet mums pilnīgi pietiek,” pasmaida Signe.
Viņas dzīves garša slēpjas daudzveidībā, ne tupeņos. Un tajā noteikti iederas arī garšaugi: trīs veidu rozmarīns, majorāns, divējādas raudenes, ķiploku loki, dilles, trīs dažādas salvijas, baziliki, Āzijas un parastais koriandrs, kārvele (jā, jā, tas pats suņuburkšķis vien ir!), anīss un fenhelis, no kuriem kulinārijā var izmantot gan ziedus, gan zaļumus, olīvzāle, kas, pievienota salātiem, liek domāt, ka tie jau apslacīti ar olīveļļu, apelsīnu timiāns, kas smaržo ne vien pēc timiāna, bet arī rūgtā apelsīna, kā arī vāciski runājošajās zemēs par pimperneli sauktais garšaugs, kura lapiņas salātiem piešķir neparastāku garšu.
Taču arī ar to stāsts vēl nav galā. Bumbiersīpoli, Kioto sīpoli, kas izskatās kā sīpolloki ar garāku balto daļu, un pāris sarkano sīpolu šķirnes. Āzijas artišoki, kas izskatās kā mazi kukainīši. Pupiņas – violetas, dzeltenas un marmora, ar un bez pākstīm ēdamas. Pat četru veidu cūku pupas. Signe izceļ itāļu šķirni Aquadulce, par kuru saka: “Mazas un ēdamas ar visu miziņu. Ļoti delikātas!”
Protams, Signes dārzā ir arī iepriekš pieminētie krāsainie burkāni, violetas un dzeltenas bietes, no senatnes izdzīvojušas apaļo un gareno redīsu šķirnes, kā arī baltā un tumšā melnsakne, ko nosacīti varētu dēvēt par tievu un saldu kartupeli, ko dārza saimniece rekomendē baudīt ceptu. Signe priecājas, ka šogad tikusi arī pie savas iecienītākās zemeņu šķirnes Venta stādiņiem!
Lai acīm un dvēselei prieks
Signei nepietiek ar ražas novākšanu. Viņai vajag skaistu dārzu! Tāpēc tajā noteikti ir ziedi. Turklāt puķes aug ne tikai puķu dobē, bet dzīvojas arī starp dārzeņiem. Skaties, kur gribi, visur zied! Jau otro gadu lielākie ziedi šajā dārzā ir saulespuķes – vienas citrondzeltenas, otras ar bordo krāsas viducīti un tumšāk dzeltenām lapiņām. Taču ne spilgti oranžās, tās Signei netīk – pārāk lecot acīs un radot disharmoniju. Bet īstenās dārza karalienes ir 12 dažādu šķirņu rozes – Signes lielā mīlestība.
Tas, ka puķes iebridušas virtuves dobēs, nenozīmē, ka dārzā valda visatļautība. Visas dobes iegrožo koka apmalītes, bet starp dobēm uz celiņiem rūpīgi sabērti akmentiņi. “Divus gadus taisīju celiņus, lai nav jābrien pa dubļiem. Lai ir patīkami gan acīm, gan dvēselei!” Dažas ar saules baterijām uzlādējamas gaismasbumbas, pāris gaismekļu siltumnīcā un spuldzīšu virtene kokos ir dārza vakara noskaņai labvēlīgas nianses.
Sava kārtība
Augus Signe izvēlas ar senu vēsturi, turpretī dārza iekārtošanā konkrētām tradīcijām neseko. Paļaujas uz pašas loģiku un gaumi, kā arī pārbaudītiem faktiem. Vispirms agrā pavasarī uz papīra sazīmē, ko kur sēs. Plānojot ņem vērā augu paredzamo augstumu un to, kā saule pārstaigā dārzu, lai neviens zaļumiņš nejustos noēnots. Augi, kas savā starpā nedraudzējas un, blakus likti, sliktāk aug, piemēram, burkāni un dilles vai sīpoli un pupiņas, netiek stādīti līdzās. Un katrs augs ik gadu nonāk citā dārza dobē, kurā viņu interesējošo minerālvielu vēl atliku likām.
Bet Signe nav no tiem, kas 100. dienā metīs pie malas visus citus darbus, lai tikai pareizajā laikā iesētu zirņus! Arī par vecu vai jaunu Mēnesi viņai ne silts ne auksts. “Kam man to stresu? Sēt un stādīt iešu tad, kad man ir foršā sajūta, ka gribu to darīt. Ticu, ka tad arī ieguldu tajā savu labo enerģiju. Šopavasar bija tāds gadījums: biju ieplānojusi gatavot receptes savai grāmatai, bet ārā maijs, saule spīd, miers un klusums. Tā vien velk uz dārzu. Aizgāju un pazudu tur uz piecām stundām. To, ko biju gribējusi izdarīt virtuvē, izdarīju nākamajā dienā. Tik vienkārši!”
Ir dzirdēts, ka floras augšanu veicina klasiskā mūzika. Operu ārijas Signe saviem augiem nedzied, bet aprunājas gan ar viņiem. “Uzskatu, ka jebkurš dārzenis vai auglis ir dzīvs līdz brīdim, kad mēs to novācam un apēdam. Tāpēc es ar viņiem runāju, paslavēju, cik viņi labi izauguši.” Un tie klausās un aug!
Dārza melnā kleitiņa
Siltumnīca ir Signes mīļākā vieta dārzā. Kā nu ne, stiklotais namiņš ir skaists pats par sevi, un no tā ir redzams viss dārzs. Tur var patverties arī lietus laikā, un tur vienmēr labi smaržo. Pavasarī, kad siltumnīcu vēl nebija pārņēmuši tomāti, Signe tur reižu pa reizei arī strādāja – pašā vidū galdiņš ar datoru un apkārt viss plašais skats. Tāpēc nožēlot nebūt ne lētās, toties elegantās stikla siltumnīcas iegādi Signei nav nācies. Pērn, kad viņa vēl tikai apcerēja pirkšanu, pārdevēja pateikusi pareizos argumentus, proti, siltumnīca sievietei esot tikpat nepieciešama kā melna kleitiņa. Pat ja neko nestādi, vari tur dzert tēju, ielikt stabilu grīdu un rīkot vakariņas vai izmantot kā verandu. Pagaidām Signe stāda. Un priecājas, ka lūkas jumtā ir plaši atveramas un viņas augiem nav par karstu. “Agrāk domāju – jo siltāks siltumnīcā, jo labāk. Izrādās, ka nav labi jau virs 27 grādiem.”
No mēslu kaudzes līdz ballītei viens solis
Lai arī vasarā rosīšanās dārzā ir Signes ikdiena, visu savu laiku veltīt tam viņa neatļaujas. Ar pāris stundām dienā pietiek. “Man patīk darboties dārzā, varu nosmērēties, man var būt netīri nagi, bet pēc pāris stundām man var gribēties uzvilkt augstpapēžu kurpes un aizbraukt uz kādu pasākumu vai ballīti. Man vajag abas šīs lietas!”
Un te atkal Signei ir stāsts iz dzīves. Kādu laiku dārza priekšplānā stāvējusi ar melnu plēvi apklāta līdz ar dārzu mantota kūtsmēslu kaudze. No virtuves un istabas logiem kaitinoši redzama. Vienā dienā šī skata bijis par daudz. Sapratusi, ka vīrs tobrīd pārāk aizņemts darbos un kaudzes pārvietošanai viņam laika nebūs, nolēma rakt pati: “Stāvu sūdu kaudzes vidū Armani gumijas zābakos, ko pirku valkāšanai pilsētā, bet tā arī nekur neuzvilku, cilāju smagos mēslus un domāju par to, ka man rīt ir filmēšana un jāizdomā, kuras papēžkurpes labāk vilkt.” Mazliet sirreāli!
Lūk, kāpēc par īstu dārznieci Signe sevi nesauc un darbošanos dārzā drīzāk dēvē par hobiju. Aizraušanos, kas dod mieru un harmoniju, kas uzlādē un piepilda.
Signes atziņas
* Dārzā ir vajadzīga pacietība. “It kā saproti, ka sēklai uzdīgšanai vajag pāris nedēļu. Bet gribas katru dienu skriet skatīties, vai nav jau uzdīdzis. Kāpēc vēl nav? Kāpēc neaug ātrāk? Šogad vairākkārt pieķēru sevi pie domas, ka es un arī citi ļoti gribam visu sasteigt. Bet tā daudz ko var sačakarēt, un rezultātā būs lielāka vilšanās.”
* Dārzam ir jāvelta laiks. “Nevajag astoņas stundas dienā, bet laiks ir jāatvēl. Jo regulārāk, jo labāk. Ja ilgāku laiku nepievērsies dārzam, tas sāk aizaugt, un tad ir grūti to atkal sakārtot, un tur nu prieka nekāda.”
* Dārzs nozīmē savlaicīgu plānošanu. Tulpi, kuru rudenī neiestādīsi, pavasarī uzziedam nesagaidīsi.
* Arī dārzu, kura uzdevums ir paēdināt ģimeni, var izveidot skaistu. Laiku un labu plānošanu tas, protams, prasīs.
* Uzsākot dārzkopību, nesmādē mantotus instrumentus. Kad vienu sezonu tie visos veidos būs izmēģināti, nāks izpratne, kas ir vajadzīgs un šķiet ērti lietojams tieši tev. Tad jau var iegādāties kvalitatīvākus un spicākus eksemplārus, kam paredzēts kalpot ilgtermiņā.
Idejas, ko aizņemties
Jau otro sezonu Signe augu sēklas iegādājas Šveices kompānijā Sativa (sativa.bio), kuras specializācija ir bioloģiskās, biodinamiskās un seno šķirņu sēklas. Šogad viņa eksperimentē arī ar īru kompānijas Seedaholic (seedaholic.com) sēklām.
Bet dažādus brīnumus jau stādiņu formātā iegādājas dārzniecībā Dobītes Skaistkalnē, kuras saimniece Sandra kļuvusi par Signes galveno padomdevēju un nu arī domubiedri eksperimentos ar senajām sēklām. Savulaik strādājusi restorānā, tagad Sandra restorānus apgādā ar pašas saimniecībā izaudzētiem dārzeņiem, garšaugiem un augļiem. Un viņa zina, ko piedāvāt! “Sandra ir fantastiska! Viņa audzē daudz ko tādu, kā nav citiem. Turklāt viņa lieliski gatavo, tāpēc saprot, ko ar izaudzēto darīt virtuvē, un labprāt pastāsta to arī citiem.”
