Kā Siguldā iekārtojusies Ksenija Daņilova - slavenākā cepurniece valstī
Ksenija Daņilova ir bijusī maskaviete, kura pirms dažiem gadiem kopā ar ģimeni apmetās uz dzīvi Siguldā. Sākusi darināt cepures savas mājas bēniņos, viņa pamazām izvērta šo vaļasprieku par nelielu, taču ļoti nopietnu biznesu un nu ir kļuvusi par Latvijas modes sensāciju.
Tagad Ksenija Daņilova ir slavenākā cepurniece valstī, vairāku Latvijas Modes gada balvu laureāte un visu Latvijas stilistu mīlule. Nevienam citam vietējam dizaineram nav vāku bildēm tik bagāts portfolio un tik garš sadarbības partneru saraksts (viņa ir taisījusi galvassegas Katjai Šehurinai, Amoralle, Aristocrat Kids un daudziem citiem Latvijas zīmoliem). Taču vēl pirms nieka septiņiem gadiem par tādu dizaineri neviens nebija ne dzirdējis.
Pirms septiņiem gadiem Ksenijai nebija laika cepurēm. Kopā ar vīru un diviem maziem bērniem viņa nupat bija pārcēlusies uz Latviju no Krievijas. Ģimene apmetās Siguldā. Ksenijai principā bija paredzēts mājsaimnieces liktenis. Viņas vīrs ir veiksmīgs biznesmenis, drīz pasaulē nāca vēl viens bērns – atkal puisītis. Vai maz varat iedomāties, ko nozīmē audzināt trīs puikas, turklāt svešā zemē? Taču Ksenijai ar to nepietika…
Jaunkundze un huligāns
Ksenija un viņas vīrs Sergejs ir reti saderīgs pāris. Viņa ir mīlīga un maiga kā pasaku princese. Viņš – no skata brutāls, sportisks, tetovēts, ar rokera auskaru ausī. Īsts smalkās jaunkundzes un huligāna pārītis.
Sergejs: “Mūs sapazīstināja kopīgi draugi – viņiem kaut kā uzreiz šķita, ka esam radīti viens otram. Un izrādījās, ka viņiem ir taisnība. Tobrīd es jau četrus gadus biju šķirtenis, aizrautīgi iesaistījies baikeru kustībā un, teiksim tā, atļāvos daudz ko. Bet, tikko ieraudzīju Ksjušu – tādu, ar gaišām matu cirtām –, uzreiz sapratu: “Mana.” Pieķēros viņai cieši, uz dzīvību vai nāvi. Kopš tā laika neesam šķīrušies. Ja runā par mīlestību no pirmā acu skatiena, tas ir tieši mūsu gadījums.”
Ksenija: “Mūsu attiecību pirmie gadi bija ļoti romantiski. Sergejam bija Harley Davidson, ar kuru apbraucām pusi Eiropas. Man ļoti patika baikeru dzīvesstils un baikeri vispār – brīvdomīgi ļaudis, kuri viegli pārvietojas pa pasauli, viegli maina dzīves apstākļus. Un tomēr kādā brīdī vairākums no viņiem ir spiesti kļūt rāmāki, prātīgāki. Tā notika arī ar mums, kad cits pēc cita sāka dzimt bērni. Tagad bērni paaugušies, un mēs ceļojam visi kopā... ar mašīnu. Hārliju nācās pārdot.”
Pārceļamies? Pārceļamies!
Lielākais un svarīgākais ceļojums ģimenes dzīvē notika 2012. gadā, kad viņi nolēma pārcelties no Krievijas uz pastāvīgu dzīvi Latvijā.
Sergejs: “Mēs aizbraucām, jo bijām vīlušies Krievijas politiskajā un ekonomiskajā situācijā, tāpēc izlēmām sākt visu no nulles citā valstī. Pārdevām savu māju Maskavā un sākām pētīt nekustamos īpašumus ārzemēs. Sākumā mērķējām uz Vāciju, pat atradām 1703. gadā celtu satriecošu māju Karlsrūes rajonā, kurā burtiski iemīlējāmies. Taču mums neizdevās to nopirkt. Un pēc tam kāds mums teica: “Kāpēc jūs esat tā ieciklējušies uz Vāciju? Vai negribat apskatīt Latviju?” Sākumā bijām nedaudz piesardzīgi: vai nesanāks tā, ka atbrauksim uz ko tādu, no kā mēģinām aizbraukt? Arī Latvija taču ir bijusī padomju republika, arī te padomju vara ir gājusi pāri ar savu slotu… Taču izrādījās, ka šeit neatkarības gados viss ir mainījies…
Atceros, kā atlidoju uz Rīgu uz vienu dienu, lai iepazītos ar šo māju. Un to, ka man šeit patika viss: priedes gar šoseju, šis Alpu stilā apbūvētais rajoniņš, Gauja divus soļus no mājām... Bija ziema, bērni pikojās un vizinājās no kalna, es nodomāju – te mūsu puikām būs laba dzīve… Pēc tam atbrauca Ksenija, un mēs pieņēmām galīgo lēmumu. Pārceļamies? Pārceļamies!”
Ksenija: “Pēc Maskavas dzīves – satiksmes korķi un milzīgs daudzums ļaužu – Siguldā jutāmies kā izlauzušies brīvībā, ar pilnu krūti ieelpojām svaigu gaisu. Tikko ieraudzīju šo vietu, atzinos Sergejam, ka Vācija man nekad nav patikusi, lai gan agrāk to neteicu. Toties te, lūk, viss kā manējais. Pati pārcelšanās mani nebaidīja, jo esmu mobila pēc dabas, kopš bērnības pieradusi pie nomadu dzīves – uzaugu aktieru ģimenē, bieži braucu vecākiem līdzi viesizrādēs…”
Sergejs: “Interesantākais ir tas, ka mājā, kur tagad dzīvojam, savulaik apgrozījusies turpat puse Siguldas. Bijām tikko pārcēlušies, tīrīju sniegu pagalmā, kad garām gāja puišu bariņš: “Sveicināti! Kā jums klājas, kā jūtaties jaunajā vietā?” Aprunājāmies – izrādījās, iepriekšējai saimniecei ir dēls un meita mūsu vecumā, un te ciemojušies visi viņu draugi. Visi šo ģimeni pazinuši, visi mīlējuši. Nopērkot māju, mēs pārmantojām tās pozitīvo enerģiju. Mēdz teikt, ka Latvijā svešiniekus nemīl. Mēs šeit ne reizi neesam sastapušies ar negatīvu attieksmi. Sākumā mūsu tuvinieki no Krievijas uztraucās: “Kā jums tur iet, vai jūs tur nediskriminē?” Taču, kopš viņi atbrauca ciemos, visas bažas ir norimušas.”
Ksenija: “Vietējā sabiedrībā iekļāvāmies samērā ātri. Par mūsu pirmajiem draugiem kļuva kaimiņi, ļoti atvērti un patīkami ļaudis. Visi pret mums bija noskaņoti ļoti pozitīvi, tāpēc nekādas problēmas, arī valodas ziņā, neradās. Tagad sācies otrais mūsu komunikācijas vilnis – vīram radušies savi profesionālie kontakti, man savi. Taču visvairāk esam sapazinušies, pateicoties bērniem, – mazie iet vietējā bērnudārzā, vecākais skolā. Un viņi visi brīvi runā latviski. Vecāku valodas zināšanas pagaidām nav tik spožas – vecākais dēls Ignats pat zobojas par mūsu akcentu.”
No lellēm pie cepurēm
Ksenija ir profesionāla modelētāja, beigusi Krievijas Tekstila akadēmiju. Tiesa gan, ne dienu nav strādājusi specialitātē; jau studiju laikā aizrāvās ar glezniecību, vēlāk – ar autorleļļu darināšanu.
Ksenija: “Kad pārcēlāmies uz Latviju, vēl kādu laiku turpināju taisīt lelles, turklāt sekmīgi. Gribēju pat pievērsties portretleļļu žanram – tas ir visai ienesīgs arods –, taču sapratu, ka šajā nodarbē nejūtos komfortabli psiholoģiskajā ziņā. Notika pat pavisam mistiskas lietas. Piemēram, saplaisāja gatavas lelles krāsojums – izveidojās tāds plankumiņš kā dzimumzīmīte. Vēlāk izrādījās, ka arī lelles pasūtītājai ir dzimumzīmīte tieši tajā vietā. Vispār sapratu, ka lelles, kuras atveido īstus cilvēkus, man ir aizliegtā zonā, labāk nevajag līst tur iekšā…”
Cepurīšu ideju Ksenijai priekšā pateica draudzene modelētāja, kura Rīgā atvērusi savu ateljē. Pamatīgi iedziļinājusies šajā jautājumā, topošā cepurniece atklāja veselu pasauli. “Mani nekad nav interesējušas galvassegas kā vienkāršs, lietojams aksesuārs. Redzot slavenu cepurnieku darbus, piemēram, Filipa Treisija iztēles augļus, saproti, ka cepure ir ideāls objekts, kur likt lietā radošu fantāziju. Tāpēc sākumā es taisīju tikai mākslas objektus – dažas no šīm cepurēm klienti vēlāk nopirka nevis valkāšanai, bet tālab, lai varētu apjūsmot ar skatienu.”
Un kas tad mums tagad ir modē?
Ksenija: “Cepuru mode nav tik mainīga kā apģērba mode, tomēr tendences ir. Vēl nesen visaktuālākais bija gaučo cepures modelis – par tā dzimteni uzskata Dienvidameriku – ar platām, cietām, stingri horizontālām malām un plakanu virsu. Tagad uzmanības centrā ir miniatūri aksesuāri – visas iespējamās stīpiņas un matu rotas, diezgan ekstravagantas un pat kliedzošas. Par īstu hitu kļuvis plīvurs – ļoti jaudīgs aksesuārs ar juteklisku iedarbību, kas spēj izraisīt spēcīgas emocijas gan vīriešiem, gan pašām valkātājām sievietēm.
Joprojām aktuālas visas klasiskās formas, piemēram, vīrišķīgā fedora. Nesen sadarbībā ar zīmolu Amoralle mēs mainījām tās proporcijas – uztaisījām ļoti augstu virsu, tā cepurei piešķīra zināmu gangsteriskumu.
Populāras ir arī salmu cepurītes, turklāt ļoti dažādas – no romantiski lielmalainām, franču zīmola Jacquemus ekstravaganču iedvesmotām, līdz nelielām, cietām 19. gadsimta stila kanotjē platmalītēm vai spainīšcepurēm 50. gadu garā. Vēl viena galvassega pāri laikiem un ārpus trendiem ir berete. Daudziem patīk tās nepiespiestā brīvība. Valkājot elegantu cepuri, tev jāuzvedas tai atbilstoši, savukārt berete it kā nemaz nav īsta cepure, tāpēc neliek iespringt.
Patlaban visā pasaulē ļoti populāras ir dažādas cepuru retroformas, kam Latvijā pagaidām neesam gatavi. Piemēram, katliņš. Jau iekļauts Dior un Nina Ricci kolekcijās, pārliecinoši iekaro modes pasauli. Mums šī forma asociējas tikai un vienīgi ar Čārliju Čaplinu, tāpēc plašāka publika to nepieņem.”
Sergejs: “Biju ļoti pārsteigts, uzzinot, ka 30. gados Rīga bija viena no Eiropas cepuru modes līderēm. Par spīti piejūras laika apstākļiem, vējam un lietum! Gribētos, lai Rīga atgūst šo statusu. Šeit taču māk valkāt cepures – to prasmi rīdzinieces un rīdzinieki ir saglabājuši gēnu atmiņā.”
Pa labi no pils
Pirmos gadus Ksenijas cepuru darbnīca mita Daņilovu mājas bēniņos: “Tā bija mana personīgā paradīze.” Taču ražošana pletās plašumā, un meistare pieņēma darbā palīdzes, arī klientu kļuva vairāk, tāpēc bija nepieciešama vieta pilnvērtīgam ateljē. No vienas puses, loģiskāk būtu bijis to atvērt Rīgā, no otras – uzticamās klientes bija gatavas braukt uz pielaikošanu arī uz Siguldu.
Pērnvasar notika Ksenijas cepuru izstāde pēc rekonstrukcijas atkal atvērtajā Siguldas Jaunajā pilī. Atjaunotajā pils kvartālā, pa labi no galvenās ēkas, bijušajos staļļos iekārtotas radošās telpas, kur strādā mākslinieki un amatnieki, var redzēt, kā top ādas, keramikas un sudraba izstrādājumi. Tagad tur apmeties arī Ksenijas Daņilovas cepuru salons. Kseniju pašu tajā var sastapt faktiski katru dienu – no viņas mājām līdz darbavietai ir 10 minūšu brauciens.
Ksenija: “Cepuru ateljē atvērām vasarā un jau pirmajos trīs mēnešos sapratām, ka publiku tas interesē. Izrādījās, ka ir tūristi, kuri gatavi kā suvenīru no Siguldas pārvest dizainera radītu cepuri. Un viņiem pašiem tas ir liels, negaidīts pārsteigums – viņi aiziet no salona izbrīnīti, teju apstulbuši. Šovasar gribu Siguldā sarīkot cepuru festivālu. Lai tā viesi ierodas paši ar savām cepurēm, bildējas uz skaistu dekorāciju fona, satiekas un aprunājas, uzzina kaut ko jaunu un var pat pagatavot vienkāršu galvassegu paši savām rokām.”
Sergejs: “Vērojot salona apmeklētājus, redzu, ka šeit mainās cilvēka attieksme pret galvassegu un sevi pašu. Ļoti bieži dzirdams šāds dialogs:
“– Mīļā, pielaiko cepuri!
– Oi, nē, tas nav priekš manis.
– Nu, uzmēri, es tevi lūdzu…”
Un galu galā pāris aiziet no darbnīcas ar cepuru kārbu, pat vairākām. Jāņem vērā, ka Ksenijas cepures nav lētas, tas ir roku darbs, īsta augstā mode.”
Ksenija: “Daudzas Latvijas sievietes pieļauj iespēju, ka cepure var kļūt par viņu garderobes elementu, pat ja viņas to vēl nevalkā. Man patīk, ka šeit dāmas nevis pucējas nedomājot, bet strādā pie sava stila, izdomā sev tēlu. Ciktāl tas attiecas uz mani, uz visiem svarīgajiem pasākumiem ejot, uzlieku cepuri – es esmu kurpniece ar kurpēm.
Sergejs: “Agrāk man bija kovboju cepures īstā amerikāņu stilā. Jāatzīst, lielākoties gulēja skapī nelietotas. Taču tad es pielaikoju katliņu, un man iepatikās. Tajā laikā Ksenijai bija tikai sieviešu izmēru cepuru veidņi, tāpēc pats palielināju savu cepuri līdz vajadzīgajam izmēram. Uztaisīju pat divas, kādu laiku arī valkāju, līdz Ksjuša tās iesaistīja kaut kādos mākslas projektos. Tagad esmu palicis bez savas cepures. Tiesa, reizēm piedalos reklāmas akcijās. Ļoti efektīgi cepures izskatās uz mūsu malkas fona…”
