Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Foto: Oļegs Zernovs
 

Kostīmu māksliniece Berta Vilipsone: "Uz humpalām eju kā uz darbu"

Dzīvesstils
23. februārī 05:08 2021. gada 23. februārī 05:08
  Jeļena Vlasova | Pastaiga
Ja vecmāmiņa ir izcilā aktrise Vija Artmane, vecāki – pazīstamie mākslinieki Kristiāna Dimitere un Aivars Vilipsons un visi citi radinieki arī darbojas radošajās nozarēs… Kā jums šķiet, vai Bertai Vilipsonei ir bijušas jelkādas izredzes izvairīties no mākslas? Tieši tā – ne mazākās.    

Berta ir diplomēta scenogrāfe, taču pašlaik vairāk strādā par kostīmu mākslinieci. Viņas kontā jau ir savs desmits izrāžu dažādos Latvijas teātros un līdzdalība vairāku kinolenšu tapšanā. Pateicoties tērpiem Nacionālā teātra izrādei Lepnums un aizspriedumi un Dirty Deal Theatre iestudējumam Miega pele, viņa tika nominēta 2020. gada Spēlmaņu nakts gada balvai. Šoreiz vēl Berta to neieguva, taču pats nominēšanas fakts viņu ir ārkārtīgi iepriecinājis: “Nekoķetēšu, neteikšu, ka man tas neko nenozīmē. Nozīmē, turklāt ļoti daudz.”

Par ko tu gribēji kļūt, kad biji maza?  

Ne par mākslinieci un ne par aktrisi. Par mākslu vispār nedomāju. Kādu brīdi gribēju kļūt par ģeogrāfi, apceļot tālas zemes. Vēlāk aizdomājos par jurista profesiju. Starp citu, šo vēlmi karsti atbalstīja mana vecmāmiņa. Viņa vispār uzskatīja, ka man nepieciešama kaut kāda piezemēta, stabila nodarbošanās, ar kuru var izdzīvot jebkuros laikos. Vecmāmiņa mudināja mācīties matemātiku.

Lai vari kļūt par grāmatvedi?

Lai man būtu priekšstats par laiku, lai es prastu plānot savu dzīvi un visam pieiet sistemātiski. Viņa pati bija ļoti disciplinēta – tas droši vien no vācu saknēm. Taču viņas padomus par matemātiku es laidu gar ausīm un tagad to nožēloju… Reizēm gan iedomājos – kā būtu iegrozījies mans liktenis, ja es nekļūtu par kostīmnieci? Un man nav atbildes uz šo jautājumu. Jo šajā profesijā es jūtos tik organiski, ka nekas cits man nemaz nav vajadzīgs.

Vai tā būtu noticis, ja es būtu uzaugusi savādākā ģimenē? Nezinu. Mani vienmēr ir sajūsminājušas radošas personības “no nekurienes”. Cilvēks ir dzīvojis kaut kur dziļos laukos, ne reizi dzīvē nav bijis teātrī, bet pēc tam – bāc! – un kļuvis par varenu režisoru. Visu cieņu, respekt i uvažuha! Es arī visu esmu sasniegusi pati, taču ģimene, protams, ir atstājusi savu iespaidu, ir…

Tu taču sāki ar keramiku.

Jā, ar podiem. (Smejas.) Kad taisījos stāties Dizaina un mākslas vidusskolā, man nebija sevišķa priekšstata par to, ar ko gribu nodarboties. Vienkārši gāju uz nodaļu, kur bija vismazākais konkurss, – uz keramiku. Taču ar laiku iegāju garšā un pa īstam iemīlēju keramiku par materiāla plastiskajām īpašībām. Izrādījās, ka ar visiem šiem podiem var ļoti labi pašizpausties. Un arī nervu sistēmai šī nodarbe ir ļoti veselīga.

Un tomēr Mākslas akadēmijā tu stājies scenogrāfos.

Jā, mani aizrāva teātris, precīzāk, saistīja tā vizuālā puse. Ne par aktrisi, ne režisori es negribēju kļūt nekad. Bet dekorācijas, kostīmi – tā ir pavisam cita lieta. Iestājos tikai ar otro reizi. Biju ārkārtīgi laimīga! Mūsu pasniedzējs bija Andris Freibergs, dzīvais klasiķis, viņš mums ļoti pamatīgi iegrozīja smadzenes. Arī profesija kā tāda izrādījās ļoti interesanta, intelektuāla – daudz jālasa, jādomā, jāstudē attiecīgais laikmets.

Vai nav žēl, ka tevi, profesionālu scenogrāfi, tagad teātrī izmanto galvenokārt kā tērpu mākslinieci?

Nē, ne pavisam. Tas ir noticis kaut kā ļoti dabiski. Jā, sākumā man bija liela vēlēšanās darīt kaut ko lielu, noformēt visu izrādi, taču vēlāk es sapratu, ka daudz labāk jūtos mazajās formās. Principā gan scenogrāfs, gan kostīmnieks nodarbojas ar vienu un to pašu – pārrada ārējo, vizuālo tēlu. Tikai pirmais dara to ar telpu, otrais – ar cilvēkiem. Man tuvāki izrādījās cilvēki. Vēl man patīk tas, ka tērps nav sastingusi forma, tas dzīvo savu dzīvi, mainās…

To var nolaistīt ar vīnu pēc veiksmīgas izrādes…

Jebkas var notikt! Reiz gadījās, ka kleita pēc ķīmiskās tīrīšanas negaidīti nopluka, zaudēja krāsu. Man no teātra zvana un jautā – ko darīt? Sākumā uztraucos, tad nodomāju – varbūt tas tikai uz labu? Ir taču bijuši gadījumi, kad defekts pēkšņi kļūst par efektu. Taču šis nebija tas gadījums. Nācās šūt jaunu. Taču principā es esmu par to, lai lietas kalpo ilgi, pat ja tās dabiski transformējas gadu gaitā. Bet šī ilgā dzīve ir iespējama tikai tad, ja lieta ir uztaisīta kvalitatīva, ar dvēseli. Tā ir vesela zinātne, kuru apgūstu nepārtraukti – mācos kā no vecajiem meistariem, savas pieredzes.

Vai tev ir gadījies saskarties ar primadonnu kaprīzēm, kuras tik ticami filmā Teātris tēloja Vija Artmane?

Manā darbā rezultāts ir tieši atkarīgs no tā, cik kaifīgs ir bijis process – no skices tapšanas brīža līdz pēdējai pielaikošanai. Un patiešām ir tā, ka cilvēciskais faktors var sagādāt tādus pārsteigumus, ka viss darbs ir kaķim zem astes… Stāstu par to, kādas cīņas ir notikušas starp kostīmu māksliniekiem un primadonnām, esmu dzirdējusi gana daudz. Dzirksteles šķīdušas pa visu teātri! Līdz pat atklātai kaitniecībai – ar nodomu sabojātiem tērpiem. Paldies dievam, manā praksē tik asi konflikti nav bijuši.

Tiesa gan, ir gadījies, ka esmu aktieriem pateikusi šo to dzēlīgu, pat rokas vicinājusi… Taču pēc tam vienmēr atvainojos. Man ir svarīgi saglabāt labas attiecības. Es vispār esmu par to, ka cilvēki cits citam uzticas. Un visbiežāk ir tā, ka aktieri man uzticas. Taču, jā, ir bijuši gadījumi, kad kvalitatīvs dialogs neveidojas… Bet vispār, ja aktieris nav apmierināts ar savu kostīmu, iespējams, ka nav vainīgs šis tērps, bet viņa tābrīža psiholoģiskais stāvoklis. Varbūt viņam ir slikts noskaņojums vai kaut kas sāp… Rīt izkāps no gultas ar otru kāju un uzvedīsies pavisam citādi.

Tātad tērpu māksliniekam ir jābūt arī nedaudz psihoterapeitam.

Viņam ir jāpauž rūpes par aktieri, tas jāuzmundrina. Jāprot jebkuru neveiklu situāciju pārvērst jokā. Vecmāmiņa stāstīja, ka leģendārais mākslinieks Ilmārs Blumbergs, kurš savulaik strādāja par scenogrāfu Dailes teātrī, taisījis tērpus izrādei, kurā bija jāspēlē arī viņai. Un piedāvājis ļoti piegulošas bikses. Vecmamma tolaik bija jau dāma gados, viņa tās uzmērījusi un teikusi – bet man taču tādās biksēs ir tik liels dibens! Uz ko Blumbergs atbildējis – jūs esat liela aktrise, un lielai aktrisei arī dibenam ir jābūt lielam!

Vai jūsu ģimene ir saglabājusi vecmāmiņas mantas, arī drēbes?

Jā, mūsu mājās Murjāņos ir pieklājīgs arhīvs, ko rūpīgi uzrauga mana mamma.

Foto: Oļegs Zernovs

Bet kādu vecmāmiņas cepurīti no tā aizņemties tu drīksti?

Aizņemos visu laiku! Es uzskatu, ka lietas nedrīkst mirt līdz ar savu īpašnieku, to dzīvei ir jāturpinās. Protams, es neizdalu vecmāmiņas mantas pa labi un pa kreisi, mēs to visu rūpīgi glabājam. Tiesa, esmu atdāvinājusi vienas vecmammas kurpītes – viņas teātra kolēģei, ar kuru viņai bija kopīga ģērbtuve. Šī aktrise bija vienkārši laimīga.

Reiz, iegājusi sekondhenda veikalā, satiku tur kostīmu mākslinieci Kristīni Pasternaku. Mani tas ļoti izbrīnīja, viņa taču parasti strādā ar lielbudžeta iestudējumiem…

Budžetam ar to maz sakara. Katram kostīmniekam ir svarīgi atrast autentiskas drēbes un tās izpētīt. Humpalās pagaidām vēl var atrast īstas pērles. Protams, pērles tās ir no mūsu viedokļa, kādam citam – tikai nevajadzīgas vecas lupatas. Es pati uz veikaliem Vintage Humana eju kā uz darbu, praktiski katru dienu. Arī tad, kad ceļoju, pirmām kārtām iegriežos sekondhendos. Šovasar darba sakarā kādu laiku pavadīju Sāremā salā – un pat tur pamanījos izpētīt humpalu sortimentu. Bieži jūtos kā lupatniece, vecu mantu uzpircēja: ja kaut kas iekrīt acīs, visādam gadījumam ņemu – ja nu noder!

Kur tad tu to visu uzglabā?

Bēniņos. Dzīvoju vecas mājas pēdējā stāvā. Dzīvoklītis ir neliels, toties virs tā ir milzīgi bēniņi, un tur es turu šo savu bagātību. Un vēl man ir pāris draudzenes, tādas pašas lupatnieces kā es, arī viņas strādā ar kostīmiem. Ik pa laikam apmaināmies ar saviem atradumiem.

Vai arī pati proti šūt, adīt?...

Nu, kleitu uzšūt nez vai spēšu – tādam nolūkam ir īpaši apmācīti speciālisti. Taču man patīk sīki darbiņi – kaut ko pārtaisīt, pāršūt, salabot… Vai arī sabojāt – arī tā ir gadījies. (Smejas.)

Bet ko tu darīji Sāremā?

Tur notika igauņu filmas Aptiekārs Melhiors uzņemšana. Gandrīz visa filmēšanas grupa bija vietējā, bet kostīmu māksliniece no Latvijas – Kristīne Jurjāne. Es biju viņas asistente. Kopā ar Kristīni strādāju jau trešajā filmā, uzskatu viņu par savu krustmāti pa radošo līniju, daudz no viņas mācos.

Par ko ir filma?

Aptiekārs Melhiors ir mūsdienu rakstnieka Indreka Harglas grāmatu varonis, šī grāmatu sērija Igaunijā ir ļoti populāra. Tāds viduslaiku Šerloks Holmss – ikdienā veikls un izmanīgs zāļu tirgonis, kurš periodiski nodarbojas ar noziegumu izmeklēšanu.

Tātad detektīva žanra kostīmfilma.

Jā, liela vēsturiskā filma, trīs sērijas, milzu masu skati. Filmēja gan Sāremā, gan mūsu Cinevillā, gan vēl vairākās vietās. Ļoti aizraujoši un krāšņi.

Cik kostīmu bija jāuzšuj?

Šuvām nebūt ne visu. Faktiski tikai galveno varoņu tērpus. Pārējos īrējām visdažādākajās vietās visā Baltijā. Šo to ņēmām no viduslaiku vēstures entuziastiem, kuri pēcāk mūs galīgi nomocīja. Viņi taču ir īsti maniaki, piekasījās burtiski katrai podziņai, katrai cilpiņai. “Nē, tā viduslaikos nevalkāja!” Bet kā tad valkāja? To jau neviens īsti nezina. Mēs par tiem laikiem varam spriest tikai pēc vecām gleznām.

Taču vispār arī Kristīne pati ļoti nopietni izturas pret vēsturisko patiesību un atbilstību. Pirms filmēšanas viņa ilgi studēja viduslaiku glezniecību, konsultējās ar vēsturniekiem. Radās tāds iespaids, ka viņai pat putekļi ir īsti, no īstas senas muižiņas.

Berta, arī tu pati esi filmējusies…

Jā, divas trīs reizes. Taču tās nebija nekādas nopietnās lomas. Mani izmantoja kā personāžu. Un, godīgi sakot, sevišķu prieku man tas nesagādāja. Nu neesmu es aktrise! Neesmu vecmāmiņā atsitusies!

Kur tev labāk patīk strādāt – teātrī vai kino?  

Grūti salīdzināt. Kino ir kā tāds rokenrols: bezmiega naktis, pastāvīgs stress, viss notiek mežonīgā tempā. Teātrī viss ir daudz rāmāks. Tu zīmē skices, staigā ar savu mapīti pa veikaliem, izvēloties audumus, apspriedies ar režisoru un aktieriem… Turklāt kino, kad filma ir gatava, tu jau vairs neko nevari mainīt – bet teātrī tāda iespēja ir.

Kas šajā darbā tev ir visgrūtākais?

Visgrūtāk man iet ar reālismu un mūsdienām. Ja man jāiet uz H&M veikalu un tur jāatrod kaut kādas ikdienišķas drēbes, man iestājas īsta panika. Tad jābūt ļoti interesantam stāstam... Savukārt fantazēt, izceļoties pa dažādiem laikmetiem – tas man sagādā milzīgu baudu..

Vai tev ir arī savs mīļākais laikmets?

Man tuvi ir daudzi laikmeti. Piemēram, tagad filmēšanas laikā aizrāvos ar viduslaikiem – un nekad nebiju domājusi, ka tas būs tik interesanti, ka šajos laikos ir bijis tik daudz skaistā un pat stilīgā. Droši vien tāpēc, ka nekad nebiju šajā laikmetā iedziļinājusies. Tā ka manu profesiju pavada nemitīgs atklāšanas prieks, un tieši par to es šo darbu mīlu.

Operā Mazā burvju flauta tu visai drosmīgi sakrustoji baroku ar sirreālismu.

Tagad man šķiet, ka tajā izrādē visa bija par daudz – citātu, detaļu, kiča. Taču tas bija mans akadēmijas diplomdarbs, gribējās izlikt sevi visu, izpildīties pēc pilnas programmas. Starp citu, diplomdarba aizstāvēšanā man dziedāja īsta operdziedātāja – tobrīd tā jau bija repertuāra izrāde.

Un kuri, tavuprāt, ir neparastākie teātra kostīmi vai aksesuāri, ko esi radījusi?

Mans mīļākais aksesuārs ir kurpes uz korķa platformas zoles – tās pēc manas skices uztaisīja Mazās burvju flautas princesei. Bet platformu es izgriezu no pludiņiem, ko man atveda viens Kurzemes jūrnieks. Burtiski izvilka no sava tīkla un ziedoja uz mākslas altāra! Kurpes vēl ilgi smaržoja pēc jūras… Vēl viens amizants aksesuārs ir cepurītes ar milzīgām porolona ausīm bērnu izrādei Miega Peles. Tās sanāca tādas smieklīgas, butaforiskas, vecā teātra stilā. Man vispār patīk tāds stils. Gribas kaut ko vizuāli spilgtu, fantastisku, kā pasaku.

Foto: Oļegs Zernovs

Esi daudz sadarbojusies ar bērnu izrāžu iestudētājiem. Kāpēc tā?

Jo arī man pašai tās ļoti patīk. Bērnu teātrī ir vairāk spēles, brīvības, humora – var manīt, ka lugu autori un režisori ir labi pavadījuši laiku, izpriecājušies no sirds. Iespējams, mani aicina arī tāpēc, ka man ir bērnišķīga domāšana, vairāk sekoju intuīcijai nekā prātam.

Kā tev gāja ar izrādi Lepnums un aizspriedumi? Tajā taču biji ielikta stingrākos rāmjos – klasisks ampīrs un nekādu korķa platformu…

Jā, tur tiešām viss bija klasikas rāmjos. Protams, es rūpīgi izstudēju Džeinas Ostinas romānu, noskatījos neskaitāmas ekranizācijas, izpētīju tā norises laikmetu. Taču man nepatīk stingri dokumentāla pieeja kostīmam. Man patīk, ka koncepcija ir un tomēr tu strādā bez koncepcijas – pēc sava prāta, brīvi. Man gribējās, lai aktieri šajos tērpos izskatās nevis kā vēstures muzeja eksponāti, bet kā dzīvi cilvēki – mājīgi, omulīgi. Tādēļ šie ērtie silueti, kokvilna, sīku ziediņu raksti. Taču tērpi tika šūti pēc autentiskām piegrieztnēm. Radījām arī speciālu apakšveļu – ar nelielām korsetītēm, lai aktrisēm būtu atbilstošā stāja un sajūta.

Tas, ka tev nav profesionālas izglītības apģērba dizaina vai šūšanas jomā, ir pluss vai mīnuss?

Man tas ir pluss. Scenogrāfija dod plašāku redzējumu. Domāju nevis lupatiņu līmenī, bet par to, kā mani kostīmi ierakstīsies kopējā bildē. Visam tam, kas notiek uz skatuves, ir jāizskatās kā pabeigtai, gatavai gleznai. Man reizēm jautā – vai tu jūties pašrealizējusies? Bet protams! Es savu darbu dievinu. Patīkami, ka to ir novērtējuši arī profesionāļi.

Nekoķetēšu, neteikšu, ka Spēlmaņu nakts balvas nominācija man neko nenozīmē. Nozīmē, turklāt ļoti daudz! Iedvesmo, liek iet uz priekšu, turpināt strādāt. Jo vairāk tāpēc, ka biju tik skaistā kompānijā (Balvu saņēma Madara Botmane, bet uz to pretendēja arī Evelīna Deičmane, Kristīne Jurjāne un Reinis Suhanovs. – Red.).

Vai tev ir kāds sevišķi mīļš kostīmu mākslinieks?

Kino – Milēna Kanonēro. Sev viņu atklāju pavisam nesen. Izrādījās, ka visas filmas, kuras man patīk – sākot no Stenlija Kubrika Mehāniskā apelsīna un Barija Lindona līdz Vesa Andersona Viesnīcai Diženā Budapešta –, ir viņas! Vēl man patīk Sendija Pauela, viņas melnbaltie tērpi filmai Favorīte ir vienkārši satriecoši. Tur tiešām redzama mākslinieka individuālā pieeja! Viņai daudz tika pārmests, ka apģērbs neatbilst laikmetam, – jā, viņa apzināti ignorēja vēsturisko patiesību. Taču kālab? Lai radītu tēlus! Man šāda pieeja ir tuva. Vēl es ļoti augstu vērtēju to, kā strādā Kristīne Jurjāne. Viņa vienmēr tik precīzi izpēta laikmetu, ka, skatoties viņas izrādes vai filmas, šķiet, ka ienirstu tajās iekšā. 

Tagad parunāsim par tavu personīgo garderobi.  

Esmu no tiem cilvēkiem, kuri ļoti pieķeras lietām un drēbes novalkā līdz pēdējam... Bērnībā man neviens neko neliedza un neviens neko neuzspieda – valkā, ko gribi! Mans piemērs vienmēr bija mamma. Viņai ir savs personīgais stils, kuru viņa bija izkopusi vēl jaunībā un kuram ir uzticīga līdz šai dienai, – visas šīs kleitas Diora New Look stilā, lakatiņi, kurpītes ar papēdīti.

Arī man ir tuvs šis laiks un siluets, arī man patīk valkāt šādas kleitas un svārkus. Un es priecājos – rau, tā ir mūsu ģimenes uniforma. Man, protams, patiktu tā ģērbties visu laiku – sievišķīgi, ar tādiem dekoltē, nagliņpapēžiem. Taču man ir pavisam cits dzīves ritms. Un, godīgi sakot, vairāk patīk ģērbt citus nekā pucēties pašai.

Kas tavā raksturā ir no mammas, kas no tēta, un kas no vecmāmiņas?

Ui, ļauj padomāt… No tēta – nekonfliktējošais raksturs, vēlme ar visiem dzīvot mierā un saticībā. No mammas – jūtīgums. Bet no vecmāmiņas…

Jau zinu – huligāniskums. Stāsts par to, kā abas ar vecmāmiņu fotografējāt Ļeņinu, vien ir ko vērts!

Jā, bija tāds gadījums… Toreiz vecmāmiņa brauca uz kinofestivālu Anapā, pie Melnās jūras, un ņēma mani līdzi. Atceļā iebraucām Maskavā. Mums līdzi bija polaroīds, viens no pirmajiem modeļiem – tāda milzīga, melna kārba. Un mēs izstāvējām rindu uz Mauzoleju, lai slepus nofotografētu Ļeņinu. Tā bija mana ideja, taču vecmamma mani atbalstīja. Lai gan vispār tas varēja beigties ar lielām nepatikšanām.

Un kam tev tas bija vajadzīgs?

Nezinu… Uzskati, ka tā bija mana pirmā mākslinieciskā akcija!

Saistītās ziņas

"Viņš ir mans vislabākais draugs no visiem draugiem," - mākslinieka Vilipsōna meita Berta iziet sabiedrībā ar mīļoto
Nekronētā karaliene un teātra dīva Vija Artmane - viņai būtu jau 90
Latvijas kostīmu karaliene Kristīne Pasternaka: par papīra leļļu kleitām un to, vai oranžs tiešām ir jaunais melnais

Vēl portālā

Skolniece šokē pasniedzēju ar šaušalīgu ilustrāciju no savas ģimenes dzīves 4
FOTO: Marokā piedzimušie deviņi bērniņi sver no 500 gramiem līdz kilogramam; nāca pasaulē 30. grūtniecības nedēļā 1
Problēma, kurā labāk neiedzīvoties - deviņi ieteikumi, kā stiprināt urīnpūsli

Еле говорит: перенесшая операцию Ольга Бузова выложила первое видео из больницы

55 лет спустя: как сложились судьбы актеров из польского сериала "Четыре танкиста и собака"