Dārzs kā sapnis. 10 aktuālākās ainavu dizaina tendences

Mūsdienu pasaule tiecas uz veselīgu dzīvesveidu – dārzos atvēlam vietu dārzeņu dobēm un siltumnīcām. Roboti uzņemas rūpes par zālienu – cilvēki tikmēr rada mākslas darbus, kas dārzam piešķirs dvēseli un stāstu. Mājas un dzīvokļi, balkoni un terases pildās augiem, savukārt uz dārzu pārceļas mēbeles, un šī robežu atvēršana kļūst par ieradumu, kam ceļā nestāsies nekādas pandēmijas. Bet uzmanības koncentrēšana uz ekoloģiskajām problēmām sola vēl nepieredzētas izmaiņas kā dzīvesstilā, tā dizainā.

Par modernās dārzniecības galvenajām tendencēm Pastaiga sarunājās ar diviem Latvijā labi pazīstamiem ainavu dizaina speciālistiem – Natāliju Ņitavsku un Ansi Birznieku.

Dārzs var būt modīgs. Nopietni?

Natālija Ņitavska, zinātņu doktore, profesore, LLU Vides un būvzinātņu fakultātes Ainavu arhitektūras un plānošanas katedras vadītāja:

“Dārzu nestādām uz mūžiem. Tas ir ļoti dinamisks jau pats par sevi: pārtop atbilstoši gadalaikiem un tam, kā aug stādījumi. Taču mainās arī ainavu dizaina tendences. Turklāt ik pa pieciem septiņiem gadiem, bet 20 gadu laikā pat kardināli. Un te svarīgi atcerēties, ka ir lietas, kuras mode nedrīkstētu ietekmēt. Vispirms tas ir dārza skelets, ko veido stabili elementi: ēkas, dzīvžogi, lielie augi. Šis pamats ir kā kleita, kurai var piespraust brošu vai apsiet jostu, vai piesegt to ar lakatu. Nekas netraucē vienu puķudobi atvēlēt vasaras puķēm un ik gadus mainīt tās tēmu. Gribam padzīvoties oranžos toņos – lūdzu, pērkam oranžas puķes! Savukārt nākamajā pavasarī varēs iestādīt tikai baltās un smilgas, graudzāles… Dārzu mode attiecas tieši uz šiem viegli maināmajiem elementiem.

Ņemam par piemēru kaut vai Versaļu: arī tur, lai cik tas šķistu dīvaini, seko laikmeta noskaņojumam. Skeletu veido celiņi – kompozīcijas asis – plus dzīvžogi. Bet augu sortiments dzīvžogu ierāmējumā tiek regulāri mainīts. Pat tiktāl, ka tad, kad modē nāca ēdamie augi – un šī mode joprojām ir spēkā –, centrālā puķudobe bija pilna dekoratīvajām bietēm! Versaļā! Un savu struktūru dārzs tādēļ nezaudēja. Kad viss ir pareizi uzbūvēts no formas viedokļa, saturu un noskaņu varam variēt brīvi – nekādi kapitālie ieguldījumi tam nebūs nepieciešami.”

Ansis Birznieks, ainavu arhitektūras biroja Galantus vadītājs: 

“Man vienmēr nedaudz nāk smiekli, kad sākas runas par modi dārzu mākslā. Tas, kādas petūnijas šogad modē – zilas vai sarkanas –, man nav svarīgi. Cita lieta – nopietnākas tendences: kitchen garden, naturalistic planting. Teiksim, Anglijā tāds ķēķa dārziņš ir bijis vienmēr, taču interesanti paņēmieni, kā to iekārtot nelielajos pilsētu dārzos, parādījušies samērā nesen. Tātad mani interesē plašāki jaunu ideju virzieni – 10–20 gadu mērogā. Uzskatu, ka tie paliek spēkā arī pēc savas popularitātes virsotnes: mēs iemācāmies tos izmantot, transformējam, pielāgojam, pielāgojamies paši. Tāpat kā arhitektūrā, arī dārza dizainā nevar teikt, ka noteikts stils parādās vai pazūd vienā gadā.

Piemēram, tas pats nīderlandietis Pits Audolfs, kurš mācējis uztvert laika garu un to paust kā neviens cits. Jā, viņa stils aizsāk tendences, taču tā notiek jau gadus 15 un šaubos, vai tuvākajā laikā kas mainīsies. Drīzāk tas turpinās attīstīties, izvērtīsies par atsevišķu dārza dizaina virzienu, lai vēlāk papildinātu citas, senākas skolas, savietojoties vai saplūstot ar japāņu dārzu, klasisko angļu dārzu, itāļu topiārijiem utt. Pats esmu fusion piekritējs. Esmu redzējis patiešām minimālistiskus dārzus – līdzens zāliens, centrā mākslas objekts, visu apjož dažāda augstuma dzīvžogi – taču, godīgi sakot, es tādā nejustos omulīgi. Man dārzs ir tas, kas zied, smaržo un nemitīgi mainās.”

1. Atgriešanās pie dabas

Panākt, lai dabiskais ir neapstrīdami skaists, nebūt nav tik vienkārši. Nīderlandietis Pīts Audolfs (Piet Oudolf, 1944) ilgus gadus veidoja dārzus visdažādākajos dizaina stilos, pirms izstrādāja savu personīgo – tagad sauktu par Natur Garden, tātad dabas dārzu (vai New Wave, vai vienkārši Audolfa dārzu). Pirmais tā radītais iespaids ir gleznains haoss, mūžam mainīga, lekna daudzzāļainība.

Patiesībā meistars te veicis juveliera cienīgu darbu, radot noskaņu, izvēloties formas, faktūras, siluetus, saskaņojot krāsu gammu un ziedēšanas sezonas: tas ir talantīga mākslinieka audekls un skrupulozs zinātnieka pētījums vienuviet. Šāds dizains ir īstens autora un dabas kopdarbs. Ekoloģiskāk, ja tā var teikt, izskatītos vien nora meža vidū. Mums, Latvijā, tas pagaidām šķiet īsts avangards…

Natālija Ņitavska:

“Nozares izstādes, kurām seko visas pasaules ainavu dizaineri, šobrīd demonstrē absolūtu un profesionālu atdošanos ekoloģijai. Privātā dārzā tā ir tikpat kā neiespējamā misija. Iztēlojieties, ka viena sava zemes gabaliņa puse jums jāpārvērš purvājā, otrā jāļauj augt mežam. Jo tas būtu ekodārzs, kas atbilstu Latvijas dabas apstākļiem, – vai zinājāt, ka dabiskās pļavas faktiski ir tikai 0,2 procenti valsts teritorijas? Ļoti maz. Tāpēc tieši uztvert un precīzi īstenot modernās tendences nevajadzētu. Pietiks atcerēties, ka, piemēram, smilšaino Jūrmalu pārvērst rozārijā ir pretdabiski, šeit pareizāk būs dārzā atkopt priežu meža ekosistēmu. Ja pakļaujamies dabai, mācāmies no tās, pašiem būs vieglāk: nevajadzēs lieki izmantot minerālmēslus un tā tālāk.  

Ekoloģija ir kļuvusi par filozofiju. No ļoti statiskajiem dārziem ar stingrām formām, no japāņu stila dārziem kā pabeigtiem un nemaināmiem mākslas darbiem virzāmies pretī dārziem, kas šķiet nedaudz aizauguši, nedaudz izspūruši, it kā atstāti novārtā, taču pilnībā atbilst konkrētajai vietai, var lepoties ar tai raksturīgajiem augiem. Dārza dizaina meistari, kuri rada aktuālās tendences, cenšas pateikt mums vienu ļoti vienkāršu lietu: mēs atgriežamies pie dabiskuma!

Tagad jautājums, vai mums dabiskums patīk. Ar dažiem klientiem nākas karot, burtiski kāju piecirst, citādi – nozāģē, saka klients, mums šo te priedi, viņa traucē, un viršus arī aizvāc, iesēj zālīti! Draugi mīļie, kālab tad vispār jūs esat apmetušies priežu mežā, ja jums nepatīk ne priedes, ne virši?!”

Ansis Birznieks:

“Dārzs, kas līdzinās ziedošai pļavai, – tā ir ļoti skaista, dabiska aina. Savukārt pie mums, lai kur skaties, – melnzeme vai mulča puķu dobēs, lauku teritorijās vēl arī savi divi hektāri izpļautas zāles ap māju. Vienkārši pārsteidzoši. Tīrais Forests Gamps. Es visu saprotu, daudzi esam nākuši no komunālajiem dzīvokļiem, mums šķiet, ka pirmais uzdevums ir satīrīt savu teritoriju. Sakārtot to. Taču pienācis laiks pakāpties uz nākamo domāšanas līmeni. Atstāsim dabu jel nedaudz mierā! Tai būs labi, un mums darba mazāk. Nevienam šie nopļautās zāles hektāri nav vajadzīgi! Pats savā dārzā, piemēram, appļauju mazāk nekā pusi. Tālāk papildus uzsēju lauku un pļavu puķes, līdz rudenim šo daļu vispār neaiztieku. 

Taču ir ļoti svarīgi, lai būtu jaušama robeža: rau, te ir augstā līmenī kopts zāliens, bet šeit – savvaļa. Lai redzams, ka tā darīts ar nodomu. Tas ļaus vienā dārzā parādīt lielu dažādību.”  

2. Ērta un viegla kopšana

Dārzs mums dots priekam, ne klapatām! Šo apgalvojumu izlasījuši, daudzi sāks nervozi ķiķināt. Bet velti. Zinīgi projektēts dārzs patiešām prasīs minimālas rūpes, tomēr būs izskatīgs un akurāts. Labi būtu pavisam automatizēt un samazināt tipiskā daiļdārza pamatslodzi – zāles laistīšanu un pļaušanu (par to nedaudz vēlāk).

Taču dažas lietas atvieglos dārza sadzīvi arī bez sevišķiem naudas ieguldījumiem:

•  izvēlieties mazprasīgas ziemcietes un sagrupējiet tās atbilstoši laistīšanas vajadzībām;
• stādiet augus tā, lai tie nesagādā nevajadzīgas problēmas: piemēram, pie dīķa vai baseina nebūs īstā vieta kokiem, kuru lapas birs ūdenī, bet gar celiņiem – plaši augošiem krūmiem, ko nāksies bieži apcirpt;
• celiņiem izvēlieties ilgmūžīgus, viegli kopjamus materiālus.

Natālija Ņitavska:

“Bieži vien paši neesam morāli gatavi padarīt savu dārza dzīvi vieglāku. Radām sev problēmas, jo iepērkamies emocionāli – iepatikās, lūk, šis te smukiņais krūmiņš ar sarkanām lapiņām. Bet tas, ka šī ir bārbele, kas labi augs tikai saulainā, sausā vietā, reti kuru uztrauc. Un iznākums? Nepārdomātu dārzu kopt ir grūti, tā augu kolekcija sanāk izsvaidīta, nevis konceptuāli vienota. Visumā ņemot – kas ainavu arhitektu atšķir no viņa pasūtītājiem? Redzējums. Arhitekts lietas redz kopumā – no augšas kā mazs putniņš: ne vien konkrēto dārza laukumu, bet visu, kas blakus un vēl apkārt tam. Telpu plus ekoloģiskumu, plus ēnas un gaismas, plus augsnes īpatnības. Parasti cilvēki dārzu redz ļoti tuvu, viena puķupoda līmenī. Mērogs ir cits.”

3. Atpūtas zonas un slepenās vietiņas

“Atvaļinājumā braukt reizi gadā ir brīnišķīgi, taču kāpēc gan neiekopt tādu dārzu, kur varēsiet justies kā kūrortā visu laiku?” saka dārzu dizaineri. Patiesība gan ir tāda, ka radīt atpūtas zonu, kur izdosies gūt tikpat daudz baudas, cik viesnīcā pie jūras, nebūs lēti. Būtībā nāksies iekārtot vēl vienu viesistabu, tikai sastopoties ar īpašajiem ārtelpu izaicinājumiem.

Taču tas ir tā vērts!

Lūk, daži ieteikumi:

• iegādājieties tiešām kvalitatīvas dārza mēbeles: tas ļaus jūsu dzīvi ārpus mājas sienām pārcelt uz nākamo līmeni;
   
• parūpējieties par labu apgaismojumu – vēl neviens nav nožēlojis, ka izdevis naudu par to;
   
• aprīkojiet atpūtas zonu ar akustisko sistēmu (tai jābūt pienācīgi pasargātai no nelabvēlīgiem klimata apstākļiem);
   
• iekārtojiet slepenu oāzi, miera un vienatnības saliņu. Tajā varētu būt gan laukumiņš meditācijai un jogai, gan burbuļvanna svaigā gaisā, gan vienkārši dārza stūrī iekārts šūpuļtīkls. Norobežotas telpas ir ne mazāk svarīgas kā skaistas, plašas perspektīvas – tā ir svarīga mūsdienīgas dārza filozofijas daļa. Noslēpiet tās svešam skatam ar kupli lapotiem augiem, pergolu vai gana augstu dzīvžogu, noformējumā izmantojiet maksimāli neitrālu un rāmu krāsu gammu.

Ansis Birznieks:

“Vienmēr ir bijis un būs svarīgi dārzā izveidot vairākas zonas – kā vairākas istabas. Latvijā jau kopš 80.–90. gadiem ir bijis tā: vidū māja, pa perimetru tāda kā augiem apstādīta viļņveida mala. Taču kas tur labs, ja, izgājis uz lieveņa, es uzreiz pārredzu visu laukumu? Man interesanta šķiet intriga. Lai rastos vēlme iet pastaigāties un aiz stidziņas pagrieziena atklāt ko jaunu. Angļi ir šāda dizaina meistari: pat ja dārza teritorija ir tikai simt kvadrātmetru, viņi pratīs šo mazulīti iekārtot tā, ka te tu varēsi pasēdēt pie galdiņa, te paieties pa taciņu, tad attapsies pie soliņa, vēl papriecēsi aci ar ūdens spoguli vai dārza skulptūru, un to visu izcels augu akcenti. Mūsu cilvēki baidās pat iestādīt kaut ko lielu dārza vidū – ka tikai neaizsedz skatu.”

4. Sadzīve ar skaistumu

Vairumā dārzu atrodas ēkas, ko pieņemts uzskatīt par neizbēgamo ļaunumu – pirtis, siltumnīcas, šķūņi, pagrabi, komposta kastes u. tml. Iztikt bez tām ir grūti, taču ar sevišķu šarmu tādas celtnes neizceļas – ja vien netiek ierakstītas kopējā plānā jeb ainavā. Izrādās, nekas nav jāslēpj! Labāk saimniecības ēkas padarīt par dārza stāsta elementiem, atklāt un uzsvērt to skaistumu. Var izmantot senus priekšmetus un izejmateriālus. Var mainīt ēku nozīmi un funkciju. Var visu!

Ansis Birznieks:

“Gadās, ka arhitekti, kuri paši droši vien dzīvo dzīvokļos, klientiem uzzīmē mājas, kur nav pat pieliekamā telpas. Kādas ir sekas? Pēc trim mēnešiem garāža ir pārvērtusies par noliktavu, bet mašīna stāv ārā pagalmā. Nedrīkst pat jautāt – vai saimniecības ēkas ir vajadzīgas? Protams, ir! Galvenais šajā lietā – vai tās plānojam ar gaumi, pakļaujam kopējai idejai vai vienkārši nobāžam pa stūriem. Tas atkal ir jautājums par zonējumu un intrigu. Ja vien atrod pareizo novietojumu, šķūnis un siltumnīca ne tikai iederēsies kopējā ainavā, bet pat piešķirs dārzam laikmetīgu raksturu.” 

5. Sakņu dārzs daiļdārzā

Šī tendence nav jauna, bet pēdējā laikā kļūst arvien aktuālāka. Ļaudis, kuri agrāk rūpējās tikai par zāliena un puķu dārziņa daili, sāk dēstīt tomātus starp ziedaugiem un iekopj dekoratīvas sakņu dobes. Un nav tik svarīgi, vai uz to mudina vēlēšanās likt galdā ekoloģiski tīru pašaudzēto pārtiku, nepieciešamība ekonomiski atbalstīt pašam savu mājsaimniecību vai vienkārši mode. Jo tā vai citādi zaļumi, augļi un dārzeņi tagad tiek audzēti pat visierobežotākajās platībās.

Natālija Ņitavska:

“Pirms 20 gadiem, kad tikko bijām izrausušies no kartupeļu vagām, neviens ainavu arhitekts i nemēģināja iekļaut projektā kādu ēdamo augu dobi. Tagad viss atgriežas, ne vien dārzeņu dobes, bet pat nelielas, kārtīgas siltumnīcas. Sakņu dārziņi piemājas apstādījumos arī ir modē. Eiropas pilsētās šo tendenci ir uzņēmuši ar milzu patiku. Man pirms dažiem gadiem piezvanīja paziņas, kuru partneriem bija pāri palikušas veca viskija mucas, – vai vajagot. Vajadzēja. Šajās mucās iekopām garšvielu dārziņu, klients bija pilnīgā sajūsmā. Saka, ka viskija smarža vēl turas, esot patīkami noiet garām, arī sievasmāte ir ļoti apmierināta, audzē visu, ko vien var iedomāties. Uzskatu, ka šādus stādījumus vispār vēlams veidot nevis zemes līmenī, bet podos, muciņās vai augstajās dobēs. Tas patīkami rotā dārzu.”

Ansis Birznieks:

“Jā, sakņu dārziņam ir jāizskatās ļoti labi. Kā to padarīt glītu un stilīgu? Spēlējieties ar formām, ar stādījumu ģeometriju – apļiem, trīsstūriem. Izmantojiet metāla vai koka kastes. Zaļumus, dārzeņus, augļus audzē ne jau tālab, lai būtu ko ēst, – mūsu klienti visu varētu nopirkt tirgū, dažs arī pašu tirgu piedevām. Runa ir par ko citu. Par iespēju būt saskarsmē ar dabu, novērot, kā tas viss aug, novākt sava darba augļus. Tā ir vēl viena zona, ko agrāk centās aizbīdīt tālāk prom no acīm, bet tagad atzīst par pilntiesīgu, iespējams, pat galveno dārza akcentu. Ļoti mūsdienīgs, ļoti izplatīts un ļoti pareizs trends.”

6. Dzīvestelpas paplašināšana

Mājas iziet dārzos, dārzi integrējas mājās. Terases apaug ar mēbelēm un puķupodiem, grilēšanas un barbekjū zona konkurē ar virtuvi, dzīvojamās telpas tiek piepildītas ar augiem – pat tad, ja šķiet, ka jau aiz loga to ir gana. Tam visam patiešām nav sevišķas utilitāras slodzes, taču iekštelpu zaļo stūrīšu radīšana ir apsveicams process, ja gribas eksperimentēt un gūt jaunus iespaidus. Izdomājiet, kā vienā podvāzē sakombinēt vienkrāsainas vai raibas sīpolpuķes, kas rotās mājas ieeju agrāk, nekā pirmie pavasara ziedi plaukst dobēs, vai rudenī pārstādiet podos kādu efektīgu augu – piemēram, eņģeļtauri, kas Latvijas klimatā nevar pārziemot ārā.

Natālija Ņitavska:

“Kā mūsdienās projektē mājas? Logdurvis ir bīdāmas, sper soli – un jau esi uz terases. Man šī tendence ļoti patīk. Jo vairāk izeju uz dārzu, jo labāk! Savienotas virtuve, viesistaba, terase ir minimālais komplekts, kas nepieciešams pilnvērtīgai atpūtai. Agrāk mēs ļoti bieži iekārtojām atsevišķi novietotas lapenes, taču diezgan ātri sapratām, ka tie ir veltīgi tēriņi, iecere, kas nav dzīvotspējīga. Cilvēkiem ir slinkums turp doties ar kafijas tasi…”

Ansis Birznieks:

“Es vienmēr klientiem saku: ja jums patīk gatavot ēst, ja patiešām darīsiet to ik dienas – jā, tad iekārtojam vasaras virtuvi, ja ne – labāk nopirkt skaistu grilu, un ar to, visticamāk, pietiks. Jo cilvēki bieži vien iekārto vasaras virtuvi 100 metrus no mājas – un ko tālāk? Nēsāt traukus šurpu turpu? Vai turēt tos uz vietas? Tātad arī jumts būs nepieciešams? Arī šie jautājumi ir jārisina. Protams, tu esi nopircis māju, tev šķiet – o, kādas ballītes tagad rīkošu dārzā… Šie sapņi visbiežāk paliek tikai sapņi. Latvijas klimats nav tas mīlīgākais, 15–20 sausu un siltu vakaru gadā, kad pagalmā var patīkami pasēdēt un pavakariņot. Bet žēl, būtu taču tik stilīgi, tik moderni gatavot un ēst zem klajas debess.”

7. Unikāls dizains

Rūķi ir visvareni. Pietiek vienam no viņiem apmesties “nedaudz padzīvot” jūsu pļaviņā – un visas ainavu dizaineru pūles būs norakstītas… Kamēr jebkurā kompozīcijā, ko varam pašrocīgi uzmeistarot no koka, sausiem zariem, vītolu klūgām, smilgām un magoņu vai citu puķu pogaļām, būs vairāk skaistuma un jēgas nekā veikalā nopērkamajās konveijera ģipša figūriņās. Atsevišķā dārza mākslas kategorijā izceļami vides objekti, ko izgatavo profesionāli mākslinieki.

Natālija Ņitavska:

“Mēs diemžēl maz runājam par dārza tēlniecību, tā pie mums šķiet pavisam aizmirsta, kaut arī Latvijā šim žanram ir senas un spēcīgas tradīcijas. Atcerieties Zirdziņu kanālmalas apstādījumos pie Bastejkalna – tas ir kas vairāk nekā izteiksmīgs akcents, vairāk nekā dārza skeleta daļa. Viņš ir šīs vietas sirds un dvēsele. Bet bez dvēseles visi dārzi un parki sanāk vienādi. Protams, skulptūras, kuras paredzētas sabiedriskajām ārtelpām, reizēm šķiet pārāk ekspresīvas. Taču tas ir tāpat kā ar augsto modi: tas, ko esat redzējuši skatē uz mēles, nav bez atkāpēm jāiekļauj ikdienas garderobē. Mums visiem vajag kaut ko īpašu, kaut ko savu. Ja man pagalmā ir vecs enkurs, tad ne jau tāpēc, ka esmu to kaut kur atradusi, bet tādēļ, ka mans vectēvs bija jūrnieks. Es stāstu pati savu stāstu.”

8. Ziemcietes jeb daudzgadīgie ziedaugi

To ir milzums – ziemciešu, kuras cita no citas atšķiras kā pēc krāsas, tā pēc formas – ziedkopu un lapu veida, augstuma, kupluma, dekorativitātes. Šābrīža modē siluets ir svarīgāks par krāsu, tāpēc visu šo ziedošo armiju iedala (nemaz nesmejieties!) “pīpenēs”, “saulessargos”, “svecēs”, “smailēs”, “bumbās”, “podziņās”, “otiņās”, “priekškaros”, “ekrānos” un stāda dažāda lieluma grupas – no nelielām, akcentējošām līdz vaļņiem. Taču pilnīgi noteikti ne pa vienai!  

Natālija Ņitavska:

“Ziemcietes visos iespējamajos variantos ir uz skatuves jau gadus piecus un pamazām nonākušas arī Latvijas dārzos. Gan tās, kas līdzinās savvaļas puķēm, gan kultivētās šķirnes, kā arī dekoratīvās graudzāles. Ziemcietes izskatās patiešām krāšņi, taču, pirmkārt, patīk ne visiem – Latvijas klienti par daudzām prasa: kāpēc piedāvājat man nezāles? – un, otrkārt, vairums no tām ik pa pieciem septiņiem gadiem noteikti jādala, jāveic stādījumu rekonstrukcija. Jāizrok, jāsadala, jāpārstāda, citādi augi sāks nīkuļot. Tieši šā iemesla dēļ savulaik sāka no tām atteikties par labu skujeņiem un ziedošajiem krūmiem. Taču tagad ziemcietes atgriežas triumfējot!

Mēs šobrīd strādājam Ķemeru centrālajā parkā, īstenojam manu projektu. Reiz tur bija pati lielākā daudzgadīgo puķu kolekcija valstī. Nolaistības gados tā faktiski pilnībā izzudusi, tagad tiek restaurēta, un mēs izstādīsim milzīgu daudzumu ziemciešu no visas Latvijas, audzētavā tās jau pamazām krājam. Tātad samērā drīz Ķemeros būs izveidota publiskā telpa, kur varēs šīs puķes un graudzāles aplūkot dažādos gadalaikos, pat aptaustīt un paostīt, lai saprastu, vai paši savā dārzā tādas gribam vai ne.”

 9. Tehnoloģiskums

Automātiskās laistīšanas sistēmas un roboti zāles pļāvēji kļūst par dienišķajiem palīgiem dārzā – tikpat ierastiem kā veļas mašīnas, trauku mazgājamās mašīnas. Jā, pasaulē tā notiek. Un Latvijā? 

Natālija Ņitavska:

“Jaunās tehnoloģijas līdz Latvijai nonāk lēni un ilgi – tas ir gan naudas, gan, vēl jo vairāk, ieradumu jautājums. Labi, ka jau ieviesušies viedie roboti zāles pļāvēji. Tas, manuprāt, ir lieliski, jo kā tad bija iepriekš? “Ko darīsi brīvdienās?” “Pļaušu!” Šausmas! Esam sava dārza vergi, kaut arī tā uzdevums būtu sagādāt mums prieku, iedvesmu un atpūtas iespējas. Protams, arī man patīk parakņāties pa zemi, taču tam jābūt patīkamam procesam – iedēstīt vēl četras lilijas, pāris rozes, pastaigāties gar dobi ar šķērēm…

Mēs pārāk stipri atpaliekam arī saprātīga dabas resursu izmantojuma ziņā. Neprotam jēdzīgi apieties pat ar lietusūdeņiem, ļaujam tiem aiztecēt kanalizācijā. Ar atbilstošām tehnoloģijām visu šo valgmi var uzkrāt īpašos konteineros zem zemes vai dārza dziļumos. Bet ne, jo visiem bail, ka dārzā būs kāda slapja vieta, – kaut arī mitrums tur ir ļoti vajadzīgs.

Mans kolēģis arhitekts, kurš dzīvo laukos, izmanto saules enerģiju – vasarās ar to pats apsilda māju, izmantojot ūdens kolektorus. Viņam ir arī neliela vēja spēkstacija. Protams, neaicinu visus kā vienu tagad uzstādīt vēja ģeneratorus privātmāju dārzos, taču runa ir par to, ka mēs nemaz necenšamies izmantot dabas dotos resursus: ne ūdeni, ne sauli, ne vēju. Tas ir skumji, turklāt kardināli pretēji pasaules tendencēm.”

10. Planētas kopējais labums

Arī jūsu dārzs ir Visuma daļa – un pilnīgi droši ne tā sliktākā daļa. Jūs stādāt kokus, audzējat puķes, kuras pievilina tauriņus un bites, uzlabojat augsnes struktūru, dodat priekšroku organiskajam, nevis minerālmēslojumam, dalāties dāsnajos sava dārza augļos ar tiem, kam to trūkst? Tātad jūs jau darāt pasauli labāku. Kas var būt vēl skaistāk?

Bet no sliktajiem ieradumiem labāk atteikties. Turklāt draudzīgi un kolektīvi, visas valsts mērogā!

Natālija Ņitavska:

“Iztēlojieties jebkuru pilsētas parku. Cik procentus tā teritorijas sedz zālājs? Savus 70. Pat zem lielajiem kokiem cenšamies ieaudzēt mauriņu, kas principā ir nepareizi. Domājam – o, iesēsim zālāju, būs vairāk zaļuma, vairāk, tā sacīt, ekoloģijas. Tas ir viens no nopietnākajiem maldiem! Jau kopš Viktorijas laikmeta mauriņš ir videi naidīgākā teritorija jebkurā parkā, jebkurā dārzā. Pat betons ir ekoloģiskāks!

Zāliens – ko tas pieprasa? Pirmkārt, iznīcināt dabiskos zemsedzes augus, un mēs tos iznīcinām. Mēs noberam visu ar zemi, kas atvesta no citas, svešas vietas. Visu bioloģiski vienveidīgi apsējam ar – labākajā gadījumā – piecu zāļu maisījumu, ja vien negribam ietaupīt (vairums pērk trīs zāļu maisījumu – tas ir lētāks). Un pēc tam ik nedēļu mēs šo topošo mauriņu pļaujam. Tātad izmantojam speciāli ražotu tehniku, tērējam elektrību vai benzīnu. Un ko mēs darām, kad parādās kaitinošās nezāles, piemēram, pienenes? Indējam tas ar ķīmiju. Pavasarī mauriņš ir sanīcis – pamēslojam, un rudenī darām to atkal. Plus regulāri laistām. Vai spējat aptvert, cik Zemes resursu tiek tērēts šā estētiskā noformējuma labad? Un tie ir tikai tiešie izdevumi. Zāliens ir blīvs, tādēļ lietus ūdeņus neuzsūc tik labi kā puķudobe vai zemsedzes augi. Un mums tas nevis dod skābekli, bet atņem to.

Kādas ir alternatīvas? Āzijā zālienus praktiski neiekopj, to vietā audzē sūnas, dabiskos zemsedzes augus. Mūsu klimata joslā diemžēl variantu nav sevišķi daudz. Kādam patīk baltais āboliņš, taču daudzi no tā baidās – ziedu laikā var iekost bite, šādā mauriņā var ieviesties peles. Vispār mēs principā dodam priekšroku mākslīgajiem dārzu veidiem, tāpēc ka daba tik cieši līdzās mūs biedē. Bet velti.

Kam īpašu uzmanību pievērsīsim 2021. gadā:

•  maigs zonējums: tā līnijas kļūst mazāk stingras, robežas izplūst;
   
• dārzs turpinās mājā – ienāk virtuvē, ēdamistabā, pat viesistabā;
   
• mazāk zālienu, vairāk sedzošu, zemo/zemsedzes augu un lauku puķu;
   
• nozīmīga loma atvēlēta ziemcietēm un graudzālēm: tās veido atsevišķas grupas un pat prāvus masīvus;
   
• precīzas līnijas augu siluetā (precīzi apcirpti zari) absolūti nav modē, toties arvien populārāki kļūst šķietami gaisīgie augi, kas dārza ainavā rada krāsu un formu dūmaku: puķes “saulessargi” (flokši, pelašķi, biškrēsliņi, raudene, lupstājs, fenhelis, krastkaņepes, dižzirdzenes u. tml.) un krūmāji ar retu, caurredzamu zarotnes struktūru;
   
• akmeņdārzi un alpināriji jau iziet no modes, tomēr dārzos ar izteiktu slīpumu joprojām iederas labi.