Milānas "La Scala" baleta zvaigzne - rīdzinieks Timofejs Andrijašenko: "Cilvēki šeit man patīk ne mazāk kā Rīgā"

Ceļš uz pasaulslavenā Itālijas teātra skatuvi Timofejam sākās Rīgas Horeogrāfijas skolā. Viņš, kā jau visi labākie skolnieki, dejoja bērnu lomas Riekstkodī un piedalījās starptautiskos konkursos. Ja viss turpinātu iet ierastajās sliedēs, saņēmis diplomu, viņš, visticamāk, būtu kļuvis par mūsu baleta trupas solistu. Taču ne. Viņš nofilmējās kino, viņš vinnēja stipendiju mācībām ārzemēs un gala izglītību ieguva jau Dženovā, viņš 18 gadu vecumā uzvarēja ārkārtīgi prestižās baleta sacensībās Maskavā – un savas pirmās lielās lomas nodejoja uz La Scala skatuves.

Alberts Žizelē, Konrāds Korsārā un Romeo, Princis Dezirē Apburtajā princesē un Princis Zigfrīds Gulbju ezerā, Bazils Donā Kihotā un Armāns Kamēliju dāmā, Kavalieris de Grijē Manonā un Ļenskis Oņeginā… 2016. gadā Timofejs saņēma Danza&Danza Award titulu Gada mākslinieks – jau divus gadus agrāk ar to tika pagodināta viņa draudzene un skatuves partnere Nikoleta Manni. Šobrīd abi ir Teatro alla Scala prīma un premjers. Iespējams, arī skaistākais pāris Itālijas baletā.

Aizbraucāt uz Itāliju ļoti jauns. Vai tā bija šokējoša pieredze?

Nemaz. Biju entuziasma pārņemts. Man ļoti patika atklāt sev jaunu pasauli, jaunu mentalitāti, jaunu valodu. Un man bija 14 gadu! Vispār nedomāju par sekām, to, kas un kā būs un notiks. Vienkārši gribējās nokļūt Itālijā, sākt tur mācīties un dzīvot.

Vai ir gandarījums par to, kā viss iegrozījies?

Protams. Kā lai nebūtu – par karjeru nevaru žēloties, arī cilvēciskajā ziņā viss ir ļoti labi: man ir meitene, esam kopā jau vairākus gadus, man ir labi draugi. Cilvēki šeit man patīk ne mazāk kā Rīgā.

Vai bieži skumstat pēc Rīgas?

Agrāk jā, tagad ne. Skumstu ne jau pēc Rīgas, bet pēc tuviniekiem, draugiem, pēc bērnības. Kā principā dara visi, manuprāt. 

Vai ir sajūta, ka atgriežaties dzimtajā pilsētā uz balta zirga?

Pat nezinu. Taču vienmēr esmu gribējis nodejot Rīgā tieši izrādi, nevis galā koncertu. Otra iespēja man jau bija, pirms diviem gadiem kopā ar Evelīnu Godunovu atbraucām šurp pēc Andreja Žagara ielūguma, un tas bija ļoti patīkami – laba atmosfēra, publika mūs abus uzņēma silti… Un tomēr izrāde ir kas daudz interesantāks, tas ir pilnvērtīgs darbs. Tā ka nevaru vien sagaidīt, kad beidzot pēc slimības lapas ķeršos pie mēģinājumiem – traumas dēļ jau trīs mēnešus esmu nosēdējis mājās. Diemžēl gadās arī tā.

Savulaik Mahars Vazijevs žurnālam Pastaiga.ru stāstīja, cik sašutis ir par dejotāju rehabilitācijas iespēju trūkumu La Scala…

Diemžēl esam tādi paši algotie darbinieki kā klerki birojos. Ja esi ieradies darbā, tev jādara tas, par ko tev maksā, – jādejo savas izrādes. Jēdziens “rehabilitācija darbavietā” neeksistē. Tāpēc mums jāatjaunojas darbam ārpus teātra, bet tajā jāatgriežas pārliecinātiem, ka esam veseli par visiem simts.

Jums izdevās sadarboties ar Vazijevu, kamēr viņš bija La Scala baleta trupas mākslinieciskais vadītājs?

Tieši viņš ierosināja man pārcelties uz Milānu! Tad es tikko biju sācis strādāt Romas Operas un baleta teātrī, nebiju arī visai apmierināts ar savu stāvokli darbā, tāpec var teikt, ka Vazijevs man piezvanīja īstajā brīdī. Teica – Timofej, sveicināts, esmu Mahars Hasanovičs, gribu tevi satikt… Un: “Rīt varēsi?” (Smejas.) Tāds viņš ir. Vīrs un vārds! Viņš man, ja tā var teikt, deva grūdienu – un ļoti labu bāzi lomām, ko vēlāk dejoju La Scala.

Nesen nosvinējāt jubileju – 25 gadi. Sajutāties pieaudzis? 

Nē! Un negribu arī! Lai gan kā vecums, tā mans statuss teātrī liek. Man vienkārši jābūt pieaugušam un atbildīgi jāizturas pret darbu, karjeru, kolēģiem, teātra vārdu, ko sev līdzi vedu uz viesizrādēm un koncertiem.

Vai ir bijušas dzimšanas dienas, ko nav gribējies svinēt?

Ir. Vēl nupat pērn. Vispār neko negribējās, bija tāds pelēks jūtu stāvoklis. Meitene aizveda mani pastaigāt pa veikaliem, bet, kad noguris pārnācu mājās, tur bija mūsu draugi, viņi visu bija sagatavojuši, uzklājuši svētku galdu… Nikoleta man bija sagatavojusi pārsteigumu! Noskaņojums mainījās acumirklī, dzimšanas diena izvērtās par svētkiem, kā tam pienākas būt.

Tas, ka esat kopā ne tikai dzīvē, bet arī uz skatuves, atvieglo jums abiem dzīvi vai rada problēmas?

Kad labi pazīstami cilvēki dejo kopā, gadās dažādi brīži. Reizēm nedomājot pasaki – tu to dari nepareizi! Un rodas konflikta situācija. Taču mēs abi esam jau izgājuši cauri šim periodam, iemācījušies, kā pareizi sarunāties mēģinājumos. Cieņa – tas ir vissvarīgākais kā personīgajās attiecībās, tā baleta zālē.

Un kas ir vissvarīgākais, ko Nikoleta jums ir iemācījusi?

Attieksme pret darbu. Viņa man palīdzēja saprast, ko nozīmē profesionālisms un cieņa pret sevi pašu. Parādīja ar savu piemēru. Un turpina to darīt ik dienas. Viņa ir izcila strādniece – strādā vienkārši kā zirgs, ja tā drīkst teikt, un gadās, ka nes darbu arī uz mājām – turpina runāt un domāt par baletu pat tad, kad jau vajadzētu atpūsties, atslābt, pārslēgties. Šajā ziņā mēs viens otru kompensējam un papildinām. 

Taču ne konkurējat. Par konkurenci uz baleta skatuves runā daudz… Vai tā patiešām ir tik skarba?

Kā nu kur. Ir lietderīgā konkurence – cilvēki, kuri būtībā pretendē uz tām pašām lomām, draudzējas un cenšas cits citu atbalstīt. Tādā lietu izklājumā var kopā sasniegt ļoti labus rezultātus. Taču tad, ja konkurence sāk ietekmēt psiholoģisko stāvokli, ja tu centies palīdzēt cilvēkam un atduries pret atteikumu vai pretēji – jūti, ka tev kaut kas nesanāk un lūdz palīdzību, bet to nesaņem, – tas kaitē darbam un kaitē tev, tāpēc ka grauj dzīves līdzsvaru un mieru. Uz savas ādas esmu izbaudījis abus variantus diemžēl.

Jūsu vecākais kolēģis teātrī – Roberto Bolle – Itālijā ir nacionālais varonis. Jums arī gribētos saņemt tik absolūtu atzinību – tādu, kas, iespējams, pat dzīvot traucē, toties sirdi silda?

Roberto Bolli pazīstu ļoti labi un redzu, ka viņam mēdz būt grūti pat vienkārši iziet no mājām, parādīties pilsētas ielās. Kaut ko tādu man patiešām negribētos. Taču tas, kādas raudzes mākslinieks viņš ir un kādus panākumus guvis, protams, ir iespaidīgs paraugs katram dejotājam.

Bet vai ir kāds dzīves paraugs, kam jūs vēlētos sekot, cilvēks, kuram cenšaties līdzināties?

Nē. Varu saprast, kas labs ir konkrētā cilvēkā, tāpat kā visi, es mācos, ņemu sev to, kas atbilst man un var palīdzēt manā dzīvē. Taču tas arī viss.

Dzīvojat vienā no pasaules modes metropolēm. Vai tas izpaužas jūsu privātajā garderobē?

Ceru, ka tā! Neesmu īpaši traks pēc modes, taču apzinos, ka esmu La Scala premjers un nevaru iet ļaudīs kā tikko izkāpis no gultas. Starp citu, Rīgā mani par ārieni kritizē biežāk nekā Milānā. Draugi saka – itālis atbraucis, sapucējies… Taču ne, neesmu ne sapucējies, ne iztaisījies – es tā ģērbjos, un viss. Punkts.

Tas jūsu paša nopelns vai arī Nikoleta ir centusies palīdzēt?

Viņa palīdz ikreiz, kad ejam uz veikaliem, saprotams.

Jūs dēvē par dejas aristokrātu, dizčiltīgo princi. Tā ir apzināta skatuves uzvedības maniere vai kaut kas iedzimts?

Drīzāk iedzimts.

Un jūsu ārējais skatuves tēls pilnībā sakrīt ar iekšējo?

Nē, nē. Ne tuvu ne vienmēr tas, ko vēlos demonstrēt uz skatuves, atspoguļo to, kas man ir iekšā. Taču tālab, lai tēls izskatītos ticami, patiešām ir jāpielaiko sev varoņa domu veids, jācenšas domāt tieši tā, kā viņš. Tieši tas rada māksliniecisko imidžu un attīsta to nepieciešamajā virzienā.

Vai vispār baleta māksliniekiem ir svarīgs skaistums un seksapīls?

Nu, bet kā citādi? Šī taču ir savā ziņā vizuālā māksla. Ir noteikti uztveres standarti, noteikti priekšstati par to, kā jāizskatās tam vai citam personāžam. To nedrīkst ignorēt, estētikai ir jābūt, vismaz minimālai. Cita lieta tas, ka ikviens mākslinieks savu tēlu iemieso dzīvē atšķirīgi, savu spēju robežās. Taču glīta āriene nekad nebūs mīnuss. Ne teātrī, ne ārpus tā.

Kura dejotāja sniegums jūsu saviļņo un sajūsmina visvairāk?

Ja runājam par dejas elkiem, tas, protams, ir Mihails Barišņikovs. Viņš bija leģendārs dejotājs… Lai gan dejotājs ir un paliek dejotājs, tādēļ labošu – viņš ir leģendārs dejotājs. Protams, arī Rūdolfs Nurijevs, kurš, varētu tā teikt, izraisīja revolūciju vīriešu klasiskajā baletā. Citi vārdi tagad neienāk prātā, taču redzēju vairākus vienkārši neticamus dejotājus, kad pats biju Romeo Karaliskajā baletā…

Uz Koventgārdena skatuves?

Jā, pērn mani turp uzaicināja divas nedēļas pirms izrādes, tas viss diemžēl nebija iepriekš ieplānots. Kolēģim, kam bija jādejo šī partija, nācās steidzami operēt celi. Tieši tajā laikā uz Milānu bija atbraucis Kevins O’Heirs, Karaliskā baleta direktors, kurš gribēja noskatīties mūsu versiju par Veina Makgregora baletu Vulfas darbi. Viņš mani ievēroja, es viņam iepatikos, un iznākums bija tāds, ka divreiz nodejoju Romeo un Džuljetu Londonā kopā ar Melisu Hamiltoni, ļoti apburošu, ļoti skaistu balerīnu. Tas bija neaizmirstami.

Pag, gribat teikt, ka savu partiju iemācījāties divās nedēļās? 

Nē, es jau dejoju Romeo Keneta Makmilana baletā. Tiesa, divus gadus agrāk, viss bija nedaudz piemirsies, taču izdevās sagatavoties diezgan ātri. Strādāt ar Londonas pedagogiem bija ļoti interesanti, un izrādes, manuprāt, pagāja neslikti.

Londona pēc Milānas ir solis augšup vai sānis? Droši vien aizkulisēs ir zināms nerakstītais pasaules baleta trupu reitings?

Grūti atbildēt. Katrs teātris var ļoti ievērojami atšķirties ik sezonas un pat vienas sezonas laikā. Piemēram, La Scala – un ne tikai te – piekopj stagione sistēmu, izrāžu blokus. Tas ir, mēs izrādi mēģinām, tātad iestudējam, un tad dejojam to mēnesi vai vairākas nedēļas no vietas. Reizēm tajā pašā laikā sākam strādāt pie nākamās vai pat pie divām reizē. Gadās, ka trupa nepaspēj, kā nākas, sagatavoties. Gadās, ka konkrētā iestudējumā trupa neizskatās visai labi. Taču kopumā La Scala baleta līmenis nebūt nav zemāks kā Koventgārdenā vai Parīzes operā.

Ja būtu iespēja izvēlēties sev jebkuru baleta partiju, kam jūs ķertos klāt? 

Pēdējā laikā man ļoti interesants šķiet mūsdienu balets. Horeogrāfs Jirži Kiliāns, manuprāt, šajā ziņā ir vienkārši ģēnijs – es gribētu piedalīties kādā no viņa baletiem. Vai arī tas pats Gulbju ezers: La Scala esmu dejojis Alekseja Ratmanska redakciju, ko it kā uzskata par oriģinālās Petipā–Ivanova versijas rekonstrukciju, tur ir pavisam cita horeogrāfija, pat cita baleta tehnika, es teiktu. Rīgā viss būs citādi, tā ka arī šī man ir jauna pieredze. Vēl mani interesētu Solora partija Bajadērā – un tas, šķiet, šobrīd arī viss.

Kas, jūsuprāt, baleta mākslā būtu maināms, ko ir vērts attīstīt tālāk?

Fizioterapiju. Jo tā ir ļoti svarīga mūsu dzīves un profesijas daļa. Domāju, ka tas teātris, kurš vēlēsies ieguldīt naudu fizioterapijā, noteikti nebūs zaudētājs.

Baletdejotājiem esot skarbs dzīves režīms. Ar rāmjiem.

Protams. Jo tad, kad tu atnāc uz darbu, tev jābūt atpūtušamies un galēji savāktam. Nevari visu nakti pavadīt diskotēkā, pārnākt mājās rīta pusē un uzrasties teātrī, no kājām krītot. Baletdejotājam tas ir nereāli. Tāpēc rāmji veidojas paši no sevis.

Negribas šo konstrukciju satriekt lauskās? Ar mundru kaujas saucienu – kad tad, ja ne tagad, kamēr vēl 25?!

Nē. Es izplosījos, kad man bija dumpīgais dzīves periods, no 18 līdz 20 gadiem, tieši karjeras sākumā. Man pietika.

Vai pēcāk analizējāt, kas tas bija? Reakcija uz to, ka jau kopš desmit gadu vecuma netikāt dienas gaismas redzējis, mācījāties un vēlreiz mācījāties?

Domāju, ka tā bija reakcija uz to, ka sākās jauns dzīves posms, – beidzot esmu palicis viens, neviens mani nekontrolē, varu darīt, ko gribu, izklaidēties… 

Atļauties kādu aliņu diskotēkā…

Arī kaut ko stiprāku par alu, jā.

Vai pats sev pateicāt “stop!”?

Jā, un tas notika kaut kā ļoti dabiski. Paaugos, intereses mainījās. Tagad jau galvenais ir kvalitāte – tas, ar ko un kā pavadi laiku, par ko domā, ko runā.

Varat atcerēties, kad jums ir bijis pa īstam bail?

Pirms iziešanas uz skatuves, kad pirmoreiz dzīvē dejoju galveno lomu – grāfu Albertu Žizelē. Pirms izrādes negulēju visu nakti, ļoti uztraucos, taču, kad spēru pirmo soli ārpus kulisēm, spēju aizmirsties, iedzīvoties lomā. Tas notika jau Milānā, Marata Vazijeva vadībā.

Vai trupā daudz kas mainījies, kopš tās mākslinieciskā vadītāja amatā Vazijevu nomainījis Frederiks Olivjēri?

Pirms Olivjēri ar mums vairākus mēnešus strādāja Mauro Bigonceti, visai pazīstams horeogrāfs, kurš nevarēja turpināt šo darbu veselības stāvokļa dēļ. Taču, jā, mainījies ir daudz kas – Vazijevs ir tāds mākslinieciskais vadītājs, kurš bieži apmeklē mēģinājumus, vēro trupu, strādā ar dejotājiem personīgi. Tas ir milzu retums. Ja viņš grib izaudzināt dejotāju un pacelt tā spējas augstākā līmenī, tad, kā likums, to paveiks.

Protams, ar viņu mēdz būt grūti – ja viņš ir pateicis, ka būs tā, tātad tā arī būs! Taču autoritāte viņam teātrī bija milzīga. Olivjēri pavisam citādi strādā ar cilvēkiem, arī raksturs viņam ir pavisam cits. Taču arī viņš ir cienījams baletmeistars, esmu viņam ļoti pateicīgs, jo viņš mani padarījis par trupas vadošo dejotāju.

Jūsu kompānija neizskatās internacionāla. Eiropas teātros tas jau ir retums, vai ne?

Piekrītu. Mums ārzemnieku nav daudz, un visi dzīvo Itālijā jau vairākus gadus, ir mācījušies La Scala Dejas akadēmijā – daži francūži, viena meitene no Argentīnas, puisis no Spānijas. Krieviski runājošs laikam esmu vienīgais.

Kā jums šķiet, vai pienāks brīdis, kad par sevi teiksiet – “Italiano vero!”? (“Īsts itālis!”, citāts no Toto Kutunjo himniskās balādes L’Italiano. – Red.)

(Smejas.) Nē. Saprotu, ka man jau tagad ir vairāk Itālijas nekā Latvijas mentalitāte, taču es nekad neuzskatīšu sevi par itāli – un vēl jo vairāk tā neuzskatīs paši itāļi. Uz visiem laikiem palikšu krievu puisis no Latvijas. Ko, starp citu, ir ļoti grūti izskaidrot, man saka – nu, kā tā? Tu taču esi no Latvijas? Tātad esi latvietis. Nē, es saku, esmu no krievu ģimenes, un Latvijā esmu krievs.

Ko jums ir svarīgi paveikt savā skatuves mūžā?

Man gribētos nodejot pēc iespējas vairāk lomu, saprast, kas man kā māksliniekam vislabāk iet pie sirds, kurās lomās esmu atradis sevi, kuri personāži man ir cilvēciski tuvi. Citu īpašu mērķu nav.

Vēl Latvijā kā pusaudzis tikāt pie lomas režisores Unas Celmas filmā Kur pazudis Elvis?. Vai gribētos pirmo kinopieredzi papildināt?

Jā! Tas bija ļoti jautri. Loma nebija nekāda galvenā, man nebija garu monologu un dialogu, taču ļoti iepatikās filmēšanas laukums, atklāju sev daudz jauna.

Vai jūs riskētu izmēģināt spēkus citās radošajās profesijās?

Zinu, ka balss man ir briesmīga, tāpēc labāk nedziedāt; ka varu kaut ko nospēlēt uz klavierēm, taču tas nav priekš manis; ka zīmēt neprotu absolūti. Kas vēl atliek? Horeogrāfija... Negribu teikt kategorisku “nē”, laiks rādīs, taču tagad man daudz vairāk patīk būt ideju izpildītājam, to interpretam, nevis ģeneratoram.

Ko darāt Milānā, kad jums ir laiks nedarīt neko?

Neko arī nedaru! Pavadu laiku kopā ar savu meiteni vai guļu uz dīvāna… Taču tādu brīžu ir ļoti maz, gadās, ka abi ar Nikoletu strādājam mēnešus divus bez brīvdienām, un tad, kad beidzot uzrodas brīva vismaz puse dienas, tu vienkārši ēd un guli.

Par ko varat teikt: “Manā dzīvē ir noticis brīnums!”?

Par naudas balvu, ko man piešķīra, lai atbraucu mācīties uz Dženovu, uz Krievu baleta koledžu. Konkursā Città di Spoleto 2009. gadā redzēju, kādā līmenī dejo turienieši, piegāju pie koledžas direktores Irīnas Kaškovas, pajautāju, ko varu darīt, lai tiktu viņas skolā. Apmainījāmies telefona numuriem, kādu laiku uzturējām sakarus – vecākiem vajadzēja saprast, kurp viņi mani sūta un vai tas būs finansiāli iespējams. Paldies dievam, tas bija iespējams, jo togad konkursā vinnēju šo stipendiju un mācības man bija par brīvu. Domāju, ka tas ir savā ziņā brīnums.