Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Pašlaik Elizabete gatavojas jauniem izaicinājumiem un albumam, par kura galveno tēmu izvēlējusies apzināto un neapzināto sapņošanu. (Foto: Oļegs Zernovs)

Sapņojot ķermenī un ārpus tā. Burve ar balsi - Elizabete Balčus

Cilvēki
30. aprīlī 05:35 2020. gada 30. aprīlī 05:35
  Auguste Petre | Pastaiga
Mūziķes Elizabetes Balčus vārds ir sinonīms eksperimentam. Viņas mūzika skan nepieradināti, pašas izveidotais vizuālais tēls ir spilgts un acumirklī atpazīstams, bet uzstāšanās iekļauj performances elementus un vienkāršu klātbūtni pārvērš pieredzē ar plašāku nozīmi.

Gan radot dziesmu tekstus un mūziku, gan veidojot savu skatuves identitāti, viņa ļaujas izaicinājumam kombinēt pārdrošo un negaidīto ar klasiskajām zināšanām un ierastām lietām. Pašlaik Elizabete gatavojas jauniem izaicinājumiem un albumam, par kura galveno tēmu izvēlējusies apzināto un neapzināto sapņošanu.

Pirms kāda laika esi atgriezusies no ceļojuma uz Āziju, lūdzu, pastāsti par to!

Divas nedēļas pavadīju Tokijā un divas Taivānā, uzstājos septiņos vai astoņos koncertos. Viss sākās ar to, ka jau otro reizi tiku uzaicināta piedalīties LucFest Taivānā, un man šķita – ja reiz braucu tik tālu, jāizmanto iespēja un jāorganizē vēl kāds koncerts...

Tokija man vienmēr ir bijusi tāda sapņu vieta. Plānojot ceļojumu, pētīju, kādi mūziķi tur uzstāsies tajā laikā, kad tur būšu arī es, un pamanīju britu mūziķa Kosmo Šeldreika koncertu. Viņš vienmēr man ir paticis, turklāt izrādījās, ka mans draugs ar viņu ir kopā mācījies augstskolā Londonā, tādēļ izdevās noorganizēt to, ka uzstājos kā Kosmo iesildītāja. No Āzijas koncertiem tas arī bija lielākais – ar aptuveni 800 vai 900 skatītāju.

Vai koncertu publika Āzijā atšķiras no Eiropas auditorijas?

Nevaru spriest par Āzijas publiku kopumā, bet abās vietās, kur pabiju es, cilvēki koncertos izturas pilnīgi pretēji. Tokijā visi ļoti uzmanīgi klausās, auditorijā valda sastingums, un ir grūti saprast, vai viņiem vispār patīk. Bet pēc koncerta viņi nāk klāt, prasa autogrāfus, fotografējas.

Taivānā viss bija pretēji – tur cilvēki ir atvērtāki, koncerta laikā publika dejoja. Būtiski arī tas, kas šos koncertus organizē. Piemēram, viens koncerts notika mākslas galerijā un to organizēja kuratore, likumsakarīgi, ka arī apmeklētāji bija vairāk saistīti ar vizuālo mākslu. Mani iesildītāji bija diezgan atzīti Puertoriko mākslinieki, viņi veidoja uzstāšanās dekorācijas un arī performances koncerta laikā.

Cik svarīgs uzstājoties tev vispār ir performances elements?

Man pašai tad ir interesantāk. Ja spēlēju koncertu un cilvēki no manis gaida tikai mūziku, kādā brīdī vienkārši kļūst garlaicīgi. Man liekas, ka mūsdienās mūzika vairs nerunā tikai par skanējumu vien, bet arī par vizuālo tēlu un vēstījumu. Man katra uzstāšanās ir citādāka, jo ļoti cenšos izjust situāciju un cilvēkus visapkārt.

Ja auditorija ir atvērta, arī es nebaidos vairāk eksperimentēt, uz vietas izdomāt ko jaunu un improvizēt. Svarīga ir vieta un atmosfēra, kas tiek uzburta jau pirms tam. Cilvēkiem patīk noslēpties gaismās un dūmos – tad viņi vairāk atbrīvojas, bet es sajūtu viņu emocijas.

Vai pati ikdienā klausies savu mūziku? Daži autori uzskata, ka tas ir gandrīz obligāts veiksmīgas attīstības faktors.

Man joprojām patīk klausīties ierakstus, kurus esmu ierakstījusi studijā pirms vairākiem gadiem. Iespējams, tāpēc, ka mana mūzika vienmēr ir izrietējusi no manas personīgās dzīves, tā ir diezgan autobiogrāfiska. Man vienmēr bijis grūti arī apstāties – saprast, ka darbs ir pabeigts. Piemēram, strādājot pie albuma Conarium, visu laiku prātā nāca jaunas idejas, es regulāri gāju uz studiju un visu pārmiksēju.

Sapratu, ka vienīgais veids, kā pielikt tam punktu, ir paziņot presei konkrētu datumu, kurā iznāks albums. Nekas cits mans neatlika! (Smejas.) Varbūt tagad būs jārīkojas līdzīgi – strādāju pie jauna albuma, kurš šobrīd ir tapšanas stadijā. Tas daudzējādā ziņā balstīts uz sapņiem. Mēģinu analizēt savus sapņus un saprast, kā tie savienojas ar manu šā brīža dzīvi. Zināma loģika tajā visā ir, bet pastāstīt par to ir diezgan grūti.

Foto: Oļegs Zernovs

Piemēram, jaunākajā albumā runāju par ādu – par to, kur es dzīvoju, un to, kāda ķermenim vispār ir nozīme šajā pasaulē. Man interesē tas, kāpēc es esmu šādā ķermenī, un, domājot par šo tēmu, man sāka rādīties ar to saistīti sapņi. Tādi, kuros es varu būt jebkurā ķermenī, vai tādi, kuros mana miesa vienkārši izšķīst kosmosā.

Grūti aprakstīt, tie sapņi ir diezgan abstrakti. Man liekas, ka tad, kad esmu vairāk it kā vienota ar savu iekšējo pasauli un to, kas notiek sapņojot, man ir vieglāk atrast īsto melodiju. Pašai tad iestājas tāda kā skaidrība.

Ļoti būtiska tava skatuves tēla un mūzikas daļa ir flauta. Kā veidojušās tavas attiecības ar šo instrumentu?

Flautu spēlēt sāku jau ļoti sen – sākumā Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, pēc tam Emīla Dārziņa mūzikas skolā un Latvijas Mūzikas akadēmijā. Tomēr man vienmēr ir bijusi tāda sajūta, ka nevēlos palikt tikai akadēmiskajā žanrā vien. Šķiet, ka varu izteikt daudz vairāk, veidojot savu mūziku, nevis spēlējot kāda cita komponēto. Flauta ir instruments, kuru pārvaldu vislabāk, un tas man ir daudz palīdzējis manu elektronisko mūziku padarīt īpašu. Akadēmiskā mūzika un izglītība man noteikti ir palīdzējusi mūzikas aranžēšanā.

Kā parasti notiek dziesmu rakstīšanas process?

Dažādi. Visbiežāk telefonā iedungoju melodiju, kas man sāk skanēt galvā, kad, piemēram, eju pa ielu vai sēžu vannā. Man galvenais ir noskaņa. Savu mūziku uztveru kā mākslas kolāžu – lieku to slāni pa slānim, un veidojas dažādas tekstūras.

Savā radošajā darbībā bieži iesaisti arī vizuālos māksliniekus.

Jā, vienubrīd es sadarbojos ar vairākiem māksliniekiem, bet pēdējā laikā pati no dažādiem avotiem montēju vizuālo materiālu koncertiem. Savu vizuālo tēlu parasti arī veidoju pati.

Jau pieminēji, ka vizuālā tēla uzturēšana, tavuprāt, mūziķim ir ļoti svarīga. Kā nonāci līdz sava skatuves tēla risinājumam?

Diezgan apzināti pieņēmu lēmumu par to, ka gribu skatuves tēlu, kas atšķiras no tā, kāda es pati esmu ikdienā. Man vienmēr ir patikušas galvassegas, bet ar skatuves cepuru veidošanu patiesībā aizrāvos, pateicoties vienam koncertam. Mani uzaicināja uzstāties Latvijas Mākslas akadēmijas karnevālā, un priekšnesumam es uztaisīju lielu cepuri – mākoni ar lietus lāsēm.

Man tas iepatikās, likās, ka šī varētu būt mana tēla sastāvdaļa. Cepures pamatam es izmantoju kartona karkasu, bet pa virsu lieku visādas lupatas vai cimdus, veru drātis. Lieku uz cepurēm visu, kas mājās atrodams.

Tavas cepures ir izpelnījušās arī īpaši spilgtus komentārus?

Kad uzstājos Rumānijā, man galvā bija cepure ar diviem baltiem cimdiem. Viena koncerta apmeklētāja teica – viņa domājot, ka esmu iespaidojusies no rumāņu folkloras, jo līdzīgas formas cepures reiz esot valkājušas nevainīgas jaunavas. (Smejas.) Citi tos cimdus tulko kā dieva rokas.

Daudz interpretāciju!

Bet tas ir forši! Jo es vienkārši uzlieku virtuves cimdus uz cepures. Man ļoti patīk tas, ka cilvēki meklē un atrod simbolus manā vizuālajā tēlā.

Arī tavas mūzikas videoklipi ir ļoti spilgti. Cik būtiska tev ir šī darba puse?

Tas man ir ļoti svarīgi. Es gribētu, kaut katrai manai dziesmai būtu videoklips, diemžēl pašlaik man nav tādas iespējas. Ļoti bieži man pašai ir skaidrs, ko es vizuāli gribētu tajā klipā redzēt. Lielāko daļu manu klipu ir veidojis Zigmunds Ziemelis, viņš ļoti labi uztvēra manu stilu, bet pēdējo videoklipu – dziesmai IKA – veidoja Zane Zelmene. Biju aizgājusi uz viņas izstādes atklāšanu, kas bija veltīta apzinātās sapņošanas tēmai. Tur bija virtuālās realitātes spēle, kur gaisā jāmet bumbiņas, un man šķita, ka tieši tāda ir sajūta, kuru es gribētu piedzīvot savā klipā. Vispār visbiežāk iemesls klipu trūkumam ir finansiālā puse.

Bet sadarbība ar tādiem māksliniekiem kā Zane – vai tas nav zināms situācijas risinājums?

Droši vien ir. Mākslinieki arī tam procesam pieiet citādāk, un bieži vien tas nozīmē – arī radošāk. Man vienmēr ir licies, ka es pati zinu labāk, ko un kā darīt, bet tagad gribas dot iespēju citiem runāt un interpretēt manus darbus.

Saistītās ziņas

"Uzturēt muižu - tas ir dzīvesveids!" Ciemos pie Ditas Balčus viņas košajā Ziemeru muižā
Kolorītā dziedātāja Elizabete Balčus iemīlējusies mūzikas žurnālistā no Velsas 21
Dziedātāja Elizabete Balčus pārsteidz ar pikantu foto no golfa laukuma 9

 

Vēl portālā

Latviešu anestezioloģe dalās ar skumju stāstu par 6 gadus vecu zēnu, kuru vecāki bija atteikušies vakcinēt 21
Dārta Daneviča publisko kopbildi ar Artusu Kaimiņu 10
Dzīve šonedēļ pārsteigs - horoskops visām zodiaka zīmēm no 1.06. līdz 7.06.

"Грудь вывалилась": Агата Муцениеце шокировала снимком с продюсером "Интернов"

Отец Жанны Фриске пожаловался на тяжелое материальное положение