Viņai ir 98 gadi, un tas ir tikai sākums. Londonā skatāma vērienīga Lučitas Urtado retrospekcija
Venecuēliešu-amerikāņu gleznotājas, vides aktīvistes, dzejnieces un feministes Lučitas Urtado dzīvesstāsts apliecina to, ko savulaik teicis viņas draugs, japāņu-amerikāņu mākslinieks un ainavu arhitekts Isamu Noguči: “Mēs esam ainava, kuru veido viss, ko esam redzējuši.”
Venecuēliešu gleznotāja Lučita Urtado 98 gadu vecumā sarīko personālizstādi Londonā
Dzimusi 1920. gadā Venecuēlā, 1928. gadā pārcēlusies uz ASV, tad kādu brīdi dzīvojusi Meksikā, Lučita Urtado ir pieredzējusi un pārdzīvojusi teju visus nozīmīgākos 20. gadsimta mākslas vēstures “ismus”, viņas draugu vidū bijuši gan Mens Rejs, gan Frīda Kālo, un... viņa joprojām ne tikai aktīvi strādā, bet tieši šobrīd izbauda arī savu patieso zvaigžņu stundu.
Kaut faktiski Urtado karjera iesniedzas jau astotajā gadu desmitā, viņa ilgus gadus nevienam nav rādījusi savus darbus un pat tuvākajiem draugiem nav bijis nojausmas, ar ko viņa patiesībā nodarbojas.
Sarīkojusi tikai divas personālizstādes 70. gados, uz starptautiskās mākslas skatuves viņa tā īsti tika pamanīta vien pērn, kad Hauser&Wirth Ņujorkas galerijā bija skatāma viņas personālizstāde Lučita Urtado: Tumšie gadi.
Tai sekoja vērienīgā retrospekcija Es dzīvoju. Es mirstu. Es atdzimšu Serpentīna galerijā Londonā, kas apskatāma vēl līdz šā gada oktobra vidum, kad autorei apritēs 99 gadi.
Urtado gleznas ir viņas pasaules redzējums – tās ir sazemētas un transcendentālas vienlaikus; cilvēka ķermenis viņas darbos nav atdalāms no dabas. Stāvošu cilvēku tēli tajās pārtop kokos un kļūst par daļu no meža, savukārt sieviešu reproduktīvie orgāni saplūst ar ziediem un augļiem.
Pati sevi viņa dēvē par planetārieti: “Mēs visi šeit esam saistīti. Viss elpo. Koki izelpo, mēs ieelpojam. Starp mums visiem ir šī saikne, un patiesībā nekas jau nepazūd. Es domāju, reiz mēs spēsim sadzirdēt cilvēkus, kas ir aizgājuši, – kad tiksim pie pareizā aprīkojuma…”
West Carriage Drive
Līdz 20. oktobrim
serpentinegalleries.org
