Modes "zero waste" jeb industrija, kas piesārņo vairāk nekā visas lidmašīnas un kuģi kopā
Valkāt nedrīkst izmest – un tas, kur šajā frāzē likt komatu, ir jāizlemj jums. Turklāt nekavējoties: jo ātrāk mēs apjēgsim, cik būtiska ir apzinīgas un atbildīgas patērēšanas ideja, jo ātrāk piespiedīsim modes ražotājus padarīt šo industriju patiesi ētisku un pasaulei drošu.
Pērn Baltijas Modes federācijas prezidente Jeļena Strahova devās atvaļinājumā uz Maldivu salām. Sapņojot par vientulību dabas klēpī, izvēlējās sīku saliņu, kur var nokļūt tikai ar laivu. Bez ceļiem, bez veikaliem un restorāniem, bez atpūtnieku pūļiem – tikai pludmale un daži bungalo, aiz kuriem sākas džungļi. Paradīze, vārdu sakot. Taču ik rītu, izejot okeāna krastā uz rīta jogu, viņa sastapās ar nepatīkamu skatu: katru nakti tajā bija izskalotas plastmasas atkritumu kaudzes. No kurienes, bija un palika mīkla – iespējams, kā sveiciens no garām braucošajiem okeāna laineriem, varbūt no prāvākām salām ar attīstītāku tūrisma industriju. Meditēt tādos apstākļos Jeļena nevarēja, tādēļ rītus sāka ar atkritumu novākšanu, lika visu drazu lielos maisos. Kas ar tiem notika tālāk, neizdevās noskaidrot (ik dienas maisi noslēpumaini pazuda), taču viņa bija izdarījusi vismaz tik, cik spēja.
Tikai retais mūsdienās apstrīdēs to, ka vides piesārņojums ir kļuvis par vienu no zemeslodes nopietnākajām problēmām. Kamēr vieni gaida izšķirošus lēmumus no varasvīriem, piemēram, G līmeņa starpvalstu samitos, citi sper nelielus solīšus atbildīgas patērēšanas virzienā. Modes industrija – viens no lielākajiem siltumnīcas efekta veicinātājiem – viena no pirmajām ir arī reaģējusi uz pasaules mēroga tendenci, ko sauc par ilgtspējību (angliski sustainability). Ar piezīmi, ka iniciatīvu šajā gadījumā ir uzņēmušies patērētāji. Tieši viņi liek industrijai mainīties. Vai vismaz sākt domāt pareizajā virzienā.
Par kopīgo nākotni un personīgo karmu
Ilgtspējības termins tiek traktēts plaši. Tā ir vesela virkne pasākumu, noteikumu un likumu, kuru uzdevums ir atjaunot ekoloģisko līdzsvaru uz Zemes: atteikšanās no videi bīstamas ražošanas, investēšana ekotehnoloģijās, izejvielu otrreizējā pārstrāde, resursu taupīšana, humāna attieksme pret dzīvniekiem, taisnīga darba apmaksa… Kāpēc šīs tendences avangardā soļo tieši mode? Vienkārši tāpēc, ka šī nozare vienmēr ir visātrāk reaģējusi uz visām sociālajām un politiskajām izmaiņām. Un vēl tāpēc, ka mode ir ļoti cieši saistīta ar patērētāju – drēbes un apavi ir burtiski mūsu otrā āda. Nevis kaut kāda abstrakta nafta, ogles vai gāze, bet tas, ko velkam mugurā. Tāpēc mums tik bieži gribas zināt, kur tieši apģērbu ražo, no kā un galu galā – kādos apstākļos (jo arī par to jūtamies personīgi atbildīgi).
Pasaule vēl nav aizmirsusi 2013. gada Bangladešas traģēdiju, kurā, sagrūstot astoņstāvu ražotnes ēkai, gāja bojā vairāk nekā tūkstotis šuvēju, kas strādāja pēc kompāniju Marks & Spencer, Inditex un H&M pasūtījuma. Joprojām svaigā atmiņā ir videorullītis par to, cik nežēlīgi nogalina krokodilus, no kuru ādas ražo Birkin somas. Nav noklusis arī skandāls par neizpārdotā Burberry apģērba tonnu sadedzināšanu (tā kopējā vērtība tirgū būtu ap 36,7 miljoniem dolāru)…
Mūsdienu informācijas tehnoloģijas un sociālie tīkli ļauj uz to visu reaģēt ļoti strauji, un patērētāji šo iespēju izmanto. Par ļaunumu, ko modes industrija nodara videi un sabiedrībai, tagad runā skaļi, un to dzird daudzi (ne visi – nebūsim tik naivi!). Daudziem tas ir bijis iespaidīgs šoks – ļaudīm atvērušās acis uz to, kas notiek modes aizkulisēs, kamēr mēs mainām aktuālo apģērbu un aksesuārus kā, atvainojiet par kalambūru, cimdus.
Modes izgāztuve
Pēc atsevišķiem statistikas rādītājiem, modes nozares negatīvais iespaids uz dabu atpaliek tikai no naftas un dabasgāzes ražošanas atstātā (ar pirmo no tām mūsdienu mode diemžēl ir cieši saistīta). Nesens raksts iespaidīgajā medijā New York Times ir pacenties šo informāciju apstrīdēt, un tomēr par “baltu un pūkainu” modes industriju nosaukt vairs nevar. Viena audumu krāsošana vien ir ko vērta – tas ir otrais lielākais kopīgā Zemes ūdensbaseina piesārņotājs tūlīt pēc lauksaimniecības. Filtrēt notekūdeņus ir pārāk dārgs prieks, tāpēc trešās pasaules valstīs, kur izvietots vairums audumu un apģērba ražotņu, tos vienkārši izlej upēs. Runā, ka Indijas upe Ganga vienubrīd bijusi tik piesārņota, ka tajā peldējušos suņu spalva iekrāsojās zilganos toņos. Arī ūdens kā tāds auduma krāsošanai tiek tērēts izšķērdīgi daudz – pēc dažādām aplēsēm, no sešiem līdz desmit triljoniem litru gadā!
Katrs modes preču ražošanas posms tiešā veidā nodara kaitējumu apkārtējai videi. Audzējot kokvilnu, lieto pesticīdus un citas ķīmiskas vielas, kas vēlāk nonāk ūdeņos – kā arī uz valkātāja ķermeņa (neaizmirstiet savas jaunās kokvilnas drēbes rūpīgi izmazgāt, ja uz to birkas nav lasāms vārds “organic”!). Ražojot sintētiskās preces un pārvadājot gatavos izstrādājumus, gaiss tiek piesārņots ar oglekļa dioksīdu un citiem kaitīgajiem izmešiem.
Tiek lēsts, ka tos modes industrija – ieskaitot visus ražošanas un piegādes posmus – emitē vairāk nekā visas lidmašīnas un kuģi kopā.
Par iespaidīgo enerģijas patēriņu un atkritumos izmetamo iepakojumu vispār nav ko runāt…
Visbiedējošāk skan informācija par mikroplastmasu – sintētisko šķiedru daļiņām, ko mūsdienās atrod gan dzeramajā ūdenī, gan pludmales smiltīs, gan jūras veltēs. Tātad arī cilvēka ķermenī, no kura tās netiek izvadītas, bet uzkrājas un turpina izdalīt organismam bīstamus toksīnus. Modes industrija par šo plastmasas piesārņojumu ir visnotaļ līdzatbildīga: mazgājot sintētisko apģērbu, plastmasas mikrodaļiņas nokļūst ūdenī un tālāk – jūrās un pasaules okeānos (ja tas jūs uztrauc, iegaumējiet vārdus poliesteris jeb PE un akrils vai poliakrils – PA!).
Zero waste: līdz pēdējam diedziņam
Ja, bīstoties savu PE kleitiņu mazgāt, sagribēsiet to vienkārši izmest – nepārsteidzieties! Apģērba utilizācija nebūt nav sakārtota sfēra.
Pēc 2016. gada datiem, katru gadu pasaulē saražo ap 100 miljardiem apģērba vienību, un jau pirkuma gadā 60% no tām nonāk izgāztuvē.
Milzīgas lupatu kaudzes ir ierasta ainavas daļa ne tikai trūcīgajās, bet arī pietiekami bagātās zemēs. Britu dizainere Stella Makartnija, paužot aktīvu nostāju modes ilgtspējības jautājumā, vienu no sava zīmola reklāmas kampaņām filmēja un fotografēja uz izgāztuves fona Skotijas austrumos. Tikai neliela daļa tekstila atkritumu, kas rodas Rietumos, nonāk otrreizējā pārstrādē, pārējos eksportē uz jaunattīstības valstīm – oficiāli utilizācijas nolūkā, tātad, lai vienkārši iznīcinātu, taču patiesībā – kas faktiski ir apsveicami gan no ētiskā, gan ekonomiskā un vides viedokļa – apģērbs bieži tiek pārdots vēlreiz second hand tirgū. Paradoksāli, ka pasaules līdere šāda otrreizējā apģērba iepirkšanā no ASV un Eiropas valstīm ir Ķīna, pasaulē lielākā apģērba ražotāja…
Vēl nesen apzinīgas patērēšanas filozofiju mēs uzlūkojām kā mākslīgi konstruētu, pat nejēdzīgu iedomu – kālab taupīt? Tas taču liek izskatīties trūcīgam, fui… Uz cilvēkiem, kuriem lielveikalā “maisiņš nevaig”, jo līdzi ir auduma iepirkumu soma, un tiem, kuri nepērk pudeļu ūdeni, jo savu dzērienu ņem no mājām stikla tarā, skatījāmies kā uz dabas draugiem dīvainīšiem. Pagājis pavisam neilgs laiks, un šie patērēšanas ieradumi daudziem kļuvuši par normu. Tagad mēs rūpīgi pētām ražotāju birkas un piecu nevajadzīgu lietu vietā pērkam vienu vajadzīgu – un kvalitatīvu. Nekautrējamies medīt labas mantas “otro roku” veikalos, ar baudu apmeklējam Andeles Mandeles pasākumus un pērkam somiņas on-line luksusa komisijas veikalā Rebag. Apnikušu apģērbu nemetam miskastē, bet nesam uz labdarības organizācijām, turklāt pirms norakstīšanas valkājam ilgāk: uz ballīti nākt pērnās vai pat aizpērnās sezonas kleitā vairs nav sliktais tonis.
Vārdu sakot, zero waste jeb bezatkritumu patērēšanas princips iesēžas katra modes klienta prātā arvien dziļāk. Bet, mainoties paši, mēs mudinām mainīties arī industriju.
Nafta pret dabīgo kažokādu – vai patiesas rūpes?
Visspilgtāk šīs izmaiņas strādā zvērādu modes segmentā. Tiesa, tajā spiediens ir likts galvenokārt uz dzīvnieku kažociņu ieguves ētisko pusi – nerēķinoties ar ietekmi, kuru to sintētisko aizstājēju ražošana atstāj uz globālo sasilšanu (tātad dzīvajām radībām pasaules okeānos un citur). Lai vai kā, sabiedrisko organizāciju centieni un klientu nostāja ir panākuši to, ka daudzi no skaļākajiem vārdiem kā luksusa, tā arī masu modes tirgū no dabīgajām kažokādām jau ir atteikušies pavisam. Tikai pērn vien šo tabu atbalstīt sāka Michael Kors, Jimmy Choo, Versace un Gucci (lai arī pēdējie ir guvuši miljonos mērāmu peļņu, pateicoties savām pūkainajām iešļūcenēm un kažokiem).
Pirmais no zvērādām atteicās Kelvins Kleins, kurš jau 1994. gadā paziņoja, ka dzīvu būtņu ādas izmantošana neatbilst viņa zīmola filozofijai. Vienas ļaunās mēles gan melš, ka dizainers toreiz vienkārši nobijies, jo dzīvnieku aizstāvju organizācijas PETA pārstāvji izdemolējuši viņa biroju un piedraudējuši fiziski izrēķināties ar pašu. Citas – ka arī aiz PETA muguras allaž stāvējušas ieinteresētas personas: to pašu mākslīgo kažokādu ražotāji. Taču fakts paliek fakts – Calvin Klein ir t. s. zaļās modes pionieris.
Stellu Makartniju nav baidījis neviens – viņai ekoētika ir asinīs. Dizainere, kura kļuvusi par ētiskās modes ideoloģi, jau kopš karjeras sākuma ir atteikusies ne vien no dabīgās kažokādas, bet arī ādas. Vēl vairāk – 53% viņas zīmola preču tiek izgatavotas no pārstrādājamām izejvielām. Stellas autoritāte zaļās ražošanas jautājumos ir tik augsta, ka nesen viņa ir kļuvusi par augstu ANO amatpersonu – vada programmu cīņai pret ekoloģisko un klimata degradāciju. Nav brīnums, ka Londonas Modes nedēļa pirmā ir atteikusies no dabīgo kažokādu apģērba un aksesuāru demonstrēšanas.
Lielbritānija kļuva arī par pirmo valsti, kura savā teritorijā aizliegusi kažokzvēru audzēšanu (jau 2000. gadā). Ar likumu šī tautsaimniecības nozare ir aizliegta vairumā Eiropas valstu, atlikušajās ieviesti stingri dzīvnieku labturības noteikumi.
Atsevišķās pasaules pilsētās un reģionos (Dublinā, Brazīlijas Sanpaulu štatā, Kalifornijā – Rietumholivudā, Bērklijā un Sanfrancisko) nav atļauts arī tirgot kažokādu izstrādājumus. Ir pazīmes, ka par pirmo valsti, kura šādu aizliegumu varētu attiecināt uz visu savu teritoriju, kļūs Izraēla (tiesa gan, tur par izņēmumu var kļūt lapsādas, ko izmanto ortodoksālo ebreju svētku galvassegām).
Tavas kleitiņas ekoloģiskā pēda
Būt modē un ignorēt vides problēmas – tas šodienas tirgus apstākļos ir nepiedienīgi un nesaprātīgi, jo draud ar iespaidīgu triecienu reputācijai. Tāpēc daudzi zīmoli ir aizdomājušies par to, kā līdz minimumam samazināt savu negatīvo ietekmi uz planētas ekosistēmu. Visvairāk šajā sakarā ir nopūlējusies zviedru kompānija H&M (nevar noliegt, ka šie centieni proporcionāli atbilst masu modes giganta nodarītajam postam). Jau 2013. gadā tā paziņoja par H&M Conscious Foundation dibināšanu – fonds ir nekomerciāla organizācija ar mērķi padarīt modi atbildīgāku un ētiskāku. Tas ik gadu rīko ekotehnoloģiski orientētu jaunuzņēmumu konkursu un iegulda līdzekļus jauno tehnoloģiju attīstīšanā. Šogad zīmola pārstāvji oficiāli paziņoja, ka līdz 2030. gadam paredz pilnībā pāriet uz t. s. ekoloģisko un pārstrādājamo izejvielu izmantošanu. Pašlaik to īpatsvars zīmola preču klāstā ir jau 58%. Lai motivētu patērētājus kļūt tikpat apzinīgiem, H&M veikalos tiek iekārtoti klientiem vairs nevajadzīga apģērba pieņemšanas punkti (un tam nav obligāti jābūt šā zīmola apģērbam), kuros pret drēbēm izsniedz atlaižu kuponus jaunu lietu iegādei. Tā rīkojas arī brends Monki (viena no koncerna H&M atvasēm) un – epizodiski – Uniqlo.
Luksusa segmenta pārstāvji ar kuponiem nenoņemas, tie par savu reputāciju rūpējas citādi. Piemēram, konglomerāts Kering (tajā ietilpst Balenciaga, Saint Laurent, Gucci, Alexander McQueen un citi slaveni modes vārdi) izsludinājis humānas preču ražošanas iniciatīvu un apņēmies līdz 2025. gadam savu preču ražošanā būtiski samazināt kaitīgo izmešu daudzumu un ūdens patēriņu, kā arī minimizēt izejvielu atlikumus. Kering sponsorē arī Londonas Modes koledžas mācību kursu Ilgtspējīgā attīstība luksusa sfērā. Un, visbeidzot, ir laidis klajā lietotni My EP&L, kura palīdzēs noskaidrot katras konkrētas lietas iespaidu uz vidi, pirms lemjat to iekļaut savā garderobē. Jums tikai jāievada programmā dati, kas lasāmi uz preces birkas (zīmols, ražošanas valsts, materiāls), un kalkulators sarēķinās, cik dabas resursu patērēts žaketes, somiņas vai kurpes izgatavošanai. Citiem vārdiem sakot, izmērīs šīs preces ekoloģisko pēdu. Un daudziem tās izmērs liek aizdomāties…
Protams, ar modes ētiku nav tik vienkārši – sacīts, darīts! Vismaz 40% starptautiska mēroga kompāniju vēl nav spērušas nekādus soļus modes ilgtspējas virzienā un negrasās to darīt. Ir arī tādas, kas grauj ekodomāšanas reputāciju, tikai izliekoties, ka kļuvušas zaļākas, un izmantojot aktuālo tēmu kā mārketinga instrumentu. Mēdz lietot pat terminu “greenwashing”, kas raksturo zīmolus, kuri, pasludinot sevi par ekoloģiski apzinīgiem ražotājiem, turpina rupji pārkāpt ilgtspējas un/vai vides ētikas principus. Godīgākie šajā ziņā ir mazie zīmoli, taču tiem ir īpaši grūti izdzīvot nelielā apgrozījuma dēļ un bieži gaidāma izputēšana.
Apstājies pirmais!
Klajā pretrunā ar ilgtspējas ideju nonāk arī šobrīd populārais princips: “See now, buy now” (“Redzi un pērc”). Lai izturētu nepārtraukto preču ražošanas karuseli, zīmoli sadarbojas ar apakšuzņēmējiem, kuru ir tik daudz, ka to darbības un uzvedību izkontrolēt vienkārši nav iespējams. Ja cienījams zīmols pasūta apģērba šūšanas pakalpojumus, teiksim, Bangladešā, tas var pieprasīt vietējam partnerim ievērot zināmos ražošanas apstākļus u. tml. Taču kas notiks, ja šis partneris izlems sagādāt savai peļņai “pievienoto vērtību” uz vairāku desmitu vai simtu mazu darbnīciņu rēķina?
Vēl viena problēma ir ētiski un atbildīgi ražotu lietu vērtība. Skaidrs, ka modernas tehnoloģijas, drošības normu ievērošana, videi draudzīgas izejvielas un taisnīga darba samaksa ietekmē preces cenu. Vai visi ir gatavi par to maksāt?... Vairums, iespējams, joprojām – apzināti vai neapzināti – izvēlēsies pārmaksāt par cita zīmola reklāmas kampaņām un skaļo vārdu, nevis piemaksāt par godīgumu un ētiku. Grozi kā gribi, jāsāk katram pašam ar sevi. Izmaiņas modes rūpniecībā iegūs globālu vērienu tikai tad, kad jebkurš patērētājs būs gatavs “balsot ar rubli/eiro/dolāru” par pozitīvām ilgtspējas iniciatīvām. Kad būt “ne-ilgt-spējīgam” būs tikpat apkaunojoši kā tagad būt rasistam vai seksistam.
