Marija Naumova: "Laimīgai būt – tas ir darbs"

Starp citu, dvēselē viņa jūtoties tā ap 25, ne vairāk. Un patiešām ir ļoti jauna – kā iekšēji, tā ārēji. Tikai ļoti nobriedusi. Un ļoti vieda.

Bērnība

Esmu no tās paaudzes, kura vēl nebija ieciklējusies uz skaistumu. Meitenes neaizdomājās par to, cik lielā mērā viņu āriene atbilst ideālam. Jā, mēs pārdzīvojām, ja zēni, kuri patika mums, nepievērsa mums uzmanību, taču – lielos vilcienos – augām bez nepilnvērtības kompleksiem.

Atšķirībā no mūsdienu meitenēm, kuras, reklāmu un modes žurnālu iespaidotas, jau 12 – 13 gadu vecumā sāk sēdēt uz diētām un sapņo par plastiskajām operācijām. Viņām jau piemīt šis neglītuma komplekss, kurš saindē viņu bērnību un vēlāk arī visu dzīvi. Mani nekad nevarēja saukt par skaistuli.

Vienmēr valkāju brilles ar biezām lēcām, nogurusi nedaudz šķielēju, bērnībā man grieza matus īsus, cerot, ka ataugs biezāki (kas tā arī nenotika)… Taču es par to nepavisam nepārdzīvoju un, lai cik tas dīvaini, man vienmēr bija panākumi pie pretējā dzimuma. Ievērojami glītākas draudzenes bija pat greizsirdīgas un centās mani neiepazīstināt ar saviem puišiem. Jāpiebilst, ka ar puišiem man vienmēr bija ļoti labas, draudzīgas attiecības.

Domāju, ka par to varēju pateikties savām izcilajām attiecībām ar tēti, kurš bija lielisks psihologs, ļoti vieds, smalks un mīlošs cilvēks un mani vienkārši dievināja. Bet no tā, kādas ir meitenes attiecības ar tēvu (un otrādi – zēnam ar māti), ir atkarīgas viņas turpmākās attiecības ar pretējo dzimumu. Man šajā ziņā problēmu nekad nav bijis.

Uzticēšanās

Bērnībā man bija dota absolūta brīvība, vecāki man pilnībā uzticējās. Es biju centra meitene, burzījos visdažādākajās kompānijās (pa laikam visai apšaubāmās). Kad man bija 14, veselu vasaru pavadīju Placī – tobrīd plaši pazīstamā Mežaparka diskotēkā.

Šai vietai bija ne visai laba reputācija, taču mani vecāki par to nenojauta un mierīgi laida mani turp. Tur notika viss kas. Kāds vai kāda piedzērās, kāds iekūlās piedzīvojumos. Katrs atrada to, ko meklēja. Es atradu stilīgo burziņu – viņi, tāpat kā es, aizrāvās ar maskaviešu grupas Bravo daiļradi, valkāja smieklīgas drēbes un dzeltenas kurpes, dejoja rokenrolu un pa ceļam uz mājām tramvajā dziedāja Žannas Aguzarovas dziesmas.

Vecums

Man ir 45 gadi, taču jūtos tā ap 25. Acīmredzot tāds ir manas dvēseles vecums. Ar prieku atceros sevi divdesmitgadīgu: enerģijas, vēlmju, iespēju – jūra, viss jauns un interesants, esi absolūti atvērta pasaulei, tev vēl ir maz stereotipu, kuri ar gadiem mēdz iekrāties un transformēties par kompleksiem…

Taču es ļoti mīlu arī savu pašreizējo vecumu. Kad tev ir 45, tu daudz esi sapratusi, daudz proti un tev vēl ir spēks to visu realizēt. Vēl viena brieduma gadu priekšrocība – tu apzinies sevi kā personību. Līdz tam dzīvo nezināšanā. Pēc inerces skrien uz priekšu, veic kaut kādas darbības. Bet gadu gaitā rodas apzinātība un atbildība, izpratne, kurp virzīties, prasme izjust katru mirkli un izbaudīt to.

Dvēseles spogulis

Vai āriene atspoguļo mūsu iekšējo būtību? Ne pilnībā. Āriene bieži ir mānīga. Mēs varam to mainīt, nomaskēt vai vispār ignorēt. Bet acis nemelo. Tajās viss redzams – vai cilvēks ir gudrs vai dumjš, labs vai ļauns, laimīgs vai nelaimīgs. Acis ir dvēseles spogulis. Bet āriene – tur var uzzīmēt visu, ko vien vēlies.

Skaistums

Ģimenes skaistuma receptes man nav. Manā ģimenē kaut kā vairāk aizdomājās par saturu, nevis formu. Arī pats skaistuma jēdziens šodien ir stipri mainījies. Pašreiz pasaulē valda jaunības kults, un šim trendam pakaļ dzenas visi – kā 15, tā 60 gadu vecie.

Tas ir tāds neprātīgs un bezjēdzīgs skrējiens, kurā cilvēki zaudē sevi. Man tuvāka ir austrumnieciskā skaistuma izpratne. Esmu pārliecināta, ka tad, ja darbojas noteiktas enerģijas, cilvēks izskatās skaisti un apkārtējie uz viņu tiecas neatkarīgi no tā, cik lielā mērā viņš atbilst vispārpieņemtajiem skaistuma standartiem.

Sievietei būt

Sievietē es nemīlu… vīrieti. To, ka viņa uzvedas rupji un ciniski, lamājas mātes vārdiem, piedzeras. Un man nepatīk, ka sievietes par vīriešiem saka: “Ai, viņi visi tak ir vienādi, tādi un šitādi.” Manā skatījumā būt sievietei ir milzīga privilēģija. Tā ir svētība. Jo – lielos vilcienos – no mūsu enerģijas taču šajā pasaulē ir atkarīgs viss. Ja sieviete ir nelaimīga, nelaimīgi ir visi apkārtējie. Ja sieviete ir nikna, viņa sagraus visu, kas trāpīsies viņai ceļā. Bet tad, ja viņa ir laimīga, visiem viss ir labi, viss ir mierīgi.

Apjausma par to liek mācīties, attīstīties, atvērties, izprast, kas tu esi un kāda ir tava sūtība. Ja gribi izaudzināt laimīgu bērnu, ir jāiemācās būt laimīgai pašai. Un tālab no savas zemapziņas pieliekamā kambara jāizvelk visi skeleti un no tiem jāatvadās, lai nenodotu tos mantojumā bērniem. Tas ir ļoti sarežģīts un pa laikam mokošs process, taču tas ir jāpaveic. Jā, būt laimīgai – tas ir darbs.

Bākas

Nekādu ideālu man nav, taču ir sievietes, par kurām jūsmoju. Piemēram, dziedātāja Šadē. Man imponē gan viņas tēls, gan manieres un pat tas, kā viņa vada savu PR kampaņu. Vai krievu aktrise Alise Freindliha. Viņa ir tik dzīvīga, dvēselē jauna. Vai mana 82 gadus vecā draudzene no Parīzes, kura joprojām ir skaista, enerģiska, jauna, sievišķīga, aktīva…  Ir daudz sieviešu, kuras nav plaši pazīstamas, taču patiesi izraisa manu sajūsmu un vēlmi attīsties šādā virzienā. Īstas sievietes!

Tēls

Esmu samērā konservatīva, nejūtu vajadzību pēc nemitīgām pārmaiņām. Nu, mati var būt īsāki vai garāki, tumšāki vai gaišāki, taču principā mans tēls vienmēr ir ieturēts vienā žanrā, vienā un tajā pašā tonalitātē. Ģērbjos viegli un vienkārši. Neesmu no tām sievietēm, kuras vienmēr ir kaujas krāsojumā un uz augstiem papēžiem. Man patīk dabiskums. Ikdienas dzīvē nekrāsojos.

Savukārt skatuves grims man patīk ļoti un to veidoju pati, jo man tas sanāk ātrāk nekā profesionālajiem vizāžistiem. Grims ir daļa no mana radošā procesa. Tieši tāpat man pašai jāizdomā tērps – jāatrod audums, jāsacer fasons. Man savā laikā paveicās ļoti labi sastrādāties ar stilistu Konstantīnu Bogomolovu, kurš izcili mainīja manu tēlu, bet kopš tā laika es ar stilistiem nesadarbojos, jo pagaidām pietiek savu ideju. Patiesībā jauns tēls rodas saistībā ar to, ko daru uz skatuves, manu iekšējo piepildījumu.

Kustība un joga

Nekad neesmu nopietni aizrāvusies ar sportu, taču man vienmēr ir paticis kustēties. Jaunībā peldēju, nodarbojos ar aerobiku, dejoju diskotēkās. Tagad, kad bērns paaudzies, atkal sāku domāt par atgriešanos pie dejām. Pirms 20 gadiem iepazinos ar jogu, un kopš tā laika esmu tajā iekšā, mani interesē visi aspekti – no āsanu izpildījuma, elpošanas un meditācijas līdz uztura sistēmai un sevis kopšanai. Dievinu ājurvēdiskās masāžas, attīrošās procedūras.

Sejai neesmu atradusi neko labāku par japāņu kibido masāžu. To lieliski veic Rīgas jogas un ājurvēdas centrā Shakti. Mājās cenšos lietot dabisko kosmētiku, arī pašdarinātu. Tad tiek izmantots likts viss, kas pa rokai, – avokado, biezpiens, krējums, medus.   

Uztura režīms

Jau ļoti sen aizdomājos par to, ko ēdu. 25 gadus esmu atteikusies no gaļas, tikpat kā neēdu zivis (manam dēlam ļoti garšo suši, dažreiz mēdzu viņam piebiedroties). Mana ēdienkarte ir veidota pēc ājurvēdas principiem, un es cenšos lietot tikai tos pārtikas produktus, kuri ir manai ķermeņa konstitūcijai noderīgi.

Piemēram, man ļoti garšo zaļumu salāti, taču man tie nepavisam nav piemēroti, tāpat kā jebkurš cits auksts ēdiens, tāpēc es taisu karstos salātus. Praktiski nedzeru kafiju. Cenšos neēst pēc septiņiem vakarā. Protams, neesmu eņģelis, laiku pa laikam gadās no saviem principiem atkāpties.

Piemēram, izdzert tasīti kafijas vai glāzi šampanieša. Taču tas notiek galēji reti. Arī mana ģimene ir veģetārieši. Bet, ja kādam pēkšņi iegribējies gaļas, – dieva dēļ. Tikai esam norunājuši, ka tādā gadījumā es pati šo gaļu nopirkšu un pagatavošu. Gatavot man patīk, tāpat kā nodarboties ar mājas darbiem vispār. Agrāk nedomāju, ka sadzīve var man sagādāt tik daudz baudas. Visi mājinieki dievina manis cepto maizi un svētdienas brokastu pankūciņas. Galvenais, lai būtu ko barot!   

Svars

Ar liekā svara problēmu es, par laimi, neesmu iepazinusies. Mans svars nav mainījies visu mūžu. Nu, ja tikai pastaigā pāris kilogramu turp vai šurp – kad daudz darba, novājēju, pēc tam atkal par tikpat pieņemos. Grūtniecības laikā es ļoti izplūdu, kļuvu par 33 kilogramiem smagāka!

Taču samērā ātri un viegli atgriezos savos ierastajos krastos. Pēc ājurvēdas principiem galvenais ir dzīvot atbilstoši savai konstitūcijai, apzināties to un ēst atbilstoši tai, necenšoties pāriet citā kategorijā. Vēlme mainīt dabas doto konstitūciju izraisa nepatīkamas sekas.

Nerunāt pretī dabai

Ko darīt ar savu ārieni, ir katra paša ziņā. Ja sievietei ir kāds defekts, kurš viņai nu ļoooti traucē būt laimīgai, tad droši vien ir vērts no tā atbrīvoties, iepriekš apsverot visus par un pret.

Par skaistuma injekcijām esmu dzirdējusi nesliktas atsauksmes un domāju, ka tās daudziem nāk par labu. Taču viss ir labs ar mēru. Mode un tendences mūs dzen vienā virzienā kā aitu baru – turp, uz mītisko ideālu, un daudziem cilvēkiem kļūst grūti pieņemt patstāvīgus lēmumus.

Pazīstu sievietes, kuras ik pa trim mēnešiem skrien pie kosmetoloģes, lai sev kārtējoreiz kaut ko piešpricētu. Jā, pagaidām viņas izskatās neslikti, taču kas būs pēc pieciem, desmit, divdesmit gadiem? Ja runājam par operācijām, tā arī ir katra paša izvēle, tas jālemj ar prātu: septiņreiz nomēri, vienreiz nogriez…

Gulties zem ķirurga naža ir visai riskants solis, nopietni jāapdomā, vai ir vērts to darīt. Šobrīd modē ir krūšu plastikas operācijas, taču es uzskatu, ka krūtis ir tik svarīgs sievietes orgāns, ka tās labāk neaiztikt. Ja man būtu teikšana, es ar likumu aizliegtu tādas operācijas meitenēm līdz 20 gadu vecumam un vēl labāk – līdz dzemdībām. Uzskatu to par dabas zaimošanu.

Mati

Kāds nav apmierināts ar savu seju, kādai netīk savs ķermenis, bet man visvairāk rūpju un raižu sagādā mati. Būdama taisnu matu īpašniece, vienmēr esmu sapņojusi par kuplām cirtām. Mani mati nav vienkārši taisni, tie ir taisnāki par taisniem, turklāt šausmīgi nepaklausīgi! Visu laiku ar tiem cīnos. Nē, tomēr necīnos – cenšos sarunāt. Gan ar maskām šos baroju, gan ar eļļām lutinu, bet viņi vienalga uzvedas spītīgi. Atliek tikai pieņemt situāciju, kāda tā ir, un iemīlēt to.

Eksperimenti

Visnegaidītākais eksperiments ar ārieni mani piemeklēja 20 gadu vecumā, kad piedalījos savā pirmajā televīzijas dziesmu konkursā. Pirms fināla rīkotāji nolēma mūs, konkursantus, aizsūtīt uz frizētavu, lai, tā sacīt, novestu līdz pilnībai. Iesēdos krēslā un noņēmu brilles, bet bez tām es redzu ne visai labi. Un tad, kad tās atkal uzliku, sapratu, ka man uz galvas tagad ir pavisam puicisks ezītis. Tam es nebiju gatava. Pārnācu mājās un visu dienu nopinkšķēju. Vakarā aizgāju uz universitāti un, manīdama kursabiedru līdzjūtīgos skatienus, satraucos vēl vairāk. “Ak Dievs, kā es rīt uzstāšos?” ar šo rūgto domu arī iemigu.

Bet no rīta piegāju pie spoguļa un sev pateicu: “Galu galā mati nav zobi – ataugs. Un vispār, ja nevari mainīt situāciju, maini savu attieksmi pret to!” Paskatījos uz sevi citām acīm un secināju: “Vispār ir tā nekas. Pat ļoti labi!” Un visi, kurus todien satiku, smaidīja un slavēja manu jauno frizūru. Tad es sapratu, cik svarīgs ir mūsu iekšējais uzstādījums.

Individualitāte

Man sanācis deviņus gadus pavadīt Francijā, un varu ar pilnu pārliecību teikt, ka francūzietes tēls ir stipri mitoloģizēts. Tās sievietes, par kurām runā kā par skaistuma, elegances un stila ideālu, palikušas pagātnē, viņām tagad ir tālu pāri 80.

Pasaule ir mainījusies: zūd robežas, izplūst jēdzieni, iet bojā tradīcijas, notiek cīņa par uniseksu. Ir ļoti skumji, taču zūd individualitāte – cilvēku, pilsētu, valstu sejas. Visā Eiropā ir vienādi veikali, nauda, ēdiens, apģērbs.

Pat atrast neparastu suvenīru mūsdienās ir grūti – visur pārdod vienus un tos pašus. Paldies Dievam, pie mums, Latvijā, vēl ir savas oriģinālas lietiņas – cepumiņi, konfektītes, krūzītes ar tautiskiem rakstiem…

Ideālā atpūta

Ja man kāds uzdāvinātu iespēju pavadīt dienu vienatnē pašai ar sevi, es dotu priekšroku nevis tropu kūrortam vai supermūsdienīgam SPA, bet aizlaistos uz Himalajiem. Tā ir vieta, kurp gribu vienmēr. Tur ne tikai vienkārši uzlādēju baterijas – tur es restartējos pilnībā. Brīnumaina vieta! Atgriežos mājās kā jauns cilvēks.

Nākotne

Kādu redzu sevi pēc 20 gadiem? Gribētos būt ģimenes lokā, kopā ar saviem draugiem… Gribētos vairāk nodoties garīgām praksēm. Protams, arī dziedāt… Vispār es nemēdzu aizdomāties par nākotni un ne par ko nesapņoju. Mums jau tāpat ir tik daudz ilūziju, kālab pievienot tām vēl kādu?

Reiz kāds vaicājis viedajam: “Ko man darīt, lai es, no rīta pamodies, justos laimīgāks?” Viedais atbildējis: “Pirmā lieta, kas tev darāma, ir paskatīties uz sevi spogulī un pateikties, ka vispār esi pamodies. Jo miljons cilvēku šajā pasaulē šorīt nav pamodušies. Pēc tam paraugies apkārt – vai ir pamodušies visi, kas ir tev līdzās. Desmit miljoni cilvēku ik rītu taču attopas situācijā, kad ir aizgājis kāds, kurš bijis viņiem līdzās. Un vēl ik stundu atgādini sev, ka esi mirstīgs. Tad tu iemīlēsi savu dzīvi un sāksi pret to izturēties citādi, netērējot laiku visādiem niekiem.” Es cenšos ievērot šo principu.