Gundega Laiviņa: "Daudzdzīvokļu namu skaņu partitūra man ir labi zināma"

Nesen piepildījies viens no Gundegas lielajiem sapņiem – viņa pabijusi Ņūorleānā un Misisipi deltā. Brauca turp dabas un mūzikas dēļ. „Apbrīnojami, ka vietā ar tik smagu vēsturi, kas saistīta ar verdzību un pilsoņu karu, un neseno viesuļvētru Katrīna, var būt tik pacilājoša un dzīvesprieka pilna sajūta. Mūzika tur skan nepārtraukti – uz ielām, bāros, it visur!”

Gundega zinoši uzskaita virkni mūzikas stilu, kas, tāpat kā blūzs, dzimuši Amerikas dienvidu štatos un vienā no Amerikas mūzikas galvaspilsētām Ņūorleānā. Mūzika jau sen ir viņas aizraušanās, un tā aizvedusi ne vien uz Ameriku, bet savulaik arī uz Latvijas Jaunā teātra institūtu (LJTI).

Pirms 16 gadiem Gundega kopā ar dzejnieku Sergeju Timofejevu un producenti un scenāristi Līgu Gaisu veidoja Eiropas Kultūras mēneša programmu. Tajā tika iekļauts arī festivāls Homo Novus.

„Togad festivāls pirmoreiz ar vērienu devās ārpus tradicionālajām teātra telpām,” un tā joprojām ir viena no Homo Novus atpazīstamības zīmēm. Viņu aizrāva festivāla ideja un azartiskais veidotāju kolektīvs ar Pēteri Krilovu priekšgalā, savukārt festivāla ļaudis iepazina Gundegas prasmes. Kad 2003. gadā tika nolemts festivālu paplašināt ar koncertiem, Gundega tika aicināta veidot mūzikas sadaļu, pie viena uzņemoties arī saziņu ar medijiem. Kopš tā laika viņa ir LJTI un Homo Novus komandā, pēdējos gadus direktores statusā.

Kamēr Latvijā nebūs neatkarīgas teātra telpas, kas regulāri nodrošinātu daudzveidīgas starptautiskas viesizrādes, tikmēr festivāls Homo Novus būs vajadzīgs, viņa uzskata. „Lai parādītu jaunus un laikmetīgus veidus, kā veidot teātri un sarunāties ar skatītāju.”

Sākumā pat nenojaušot, ka festivāla veidošanas process pielīdzināms izrādes iestudēšanai, tagad Gundega tieši tajā atradusi galveno aizrautību un aicinājumu. „Var to saukt par festivāla režiju vai dramaturģiju. Tu apzināti veido programmu kā vienotu veselumu, mēģinot ietekmēt to, kādu papildu pieredzi skatītājs gūs, noskatoties vairākas izrādes pēc kārtas. Tas attiecas arī uz telpu – kā tiek organizēta skatītāju kustība, kādas nezināmas vai piemirstas vietas atklājam un ko par tām un sabiedrību pastāstām ar šo programmu. Tas viss ir mūsu rokās!”

Festivālos uzkrāto pieredzi 2014. gada nogalē LJTI lika lietā pasākumu sērijā, kas pētīja mākslas potenciālu pilsētvidē un publiskajā telpā, kā arī mākslinieku sadarbību ar neprofesionāļiem (neprofesionāļu kā dalībnieku iesaistīšana izrādēs ir vēl viens Homo Novus raksturlielums).

Tika sarīkots forums par alternatīvām praksēm un scenārijiem dzīvei pilsētā. Gundegai pašai bija, ko stāstīt, bet šķita svarīgi piesaistīt arī kādu no arhitektūras, pilsētzinātnes jomas, un viņa uzaicināja urbānisti Evelīnu Ozolu, kura pēcāk šo atzina par vienu no vērtīgākajiem pasākumiem par pilsētu un tās potenciālajiem attīstības veidiem. Tā Gundega nonāca arhitektu redzeslokā.

„Jauki, ka vairs stingri neturamies robežās – tas ir teātris, tā – arhitektūra! Es galīgi neesmu par to, ka visiem jāzina viss un jāvar spriest par visu, beigu beigās nevarot neko. Ir jāspecializējas kādā noteiktā jomā. Bet ir ļoti vērtīgi reizēm aizceļot citā teritorijā, lai pēc tam atgrieztos mazliet zinošāks un ar jaunu pieredzi, ko izmantot savā nozarē.” 

Iespējams, ka Gundegas pirmā tuvošanās arhitektūrai notika jau Prāgas scenogrāfijas kvadrinnālē, kad viņa kopā ar scenogrāfu Andri Freibergu kūrēja un producēja Latvijas izstādes: „Scenogrāfija arī ir telpas veidošanas princips, lai gan stipri citādāks nekā arhitektūra.”

Šī pieredze Gundegai ļauj secināt: ja tev ir skaidra ideja, kas ir tehniski augstvērtīgi realizēta, tā noteikti tiks pamanīta lielo starptautisko izstāžu raibumā. Šā gada Venēcijas biennāles četrotnei – Evelīnai Ozolai, arhitektam Matīsam Groskaufmanim, scenogrāfei Andai Skrējānei un Gundegai – tāda ir.

Latvijas paviljona ekspozīcija ar nosaukumu Kopā un atsevišķi ir balstīta pamatīgā pētījumā par daudzdzīvokļu namu vēsturi un fenomenu Latvijā, ne vien izsekojot to attīstībai pa desmitgadēm, bet uzlūkojot šīs būves no ideoloģiskiem, politiskiem, ekonomiskiem, ekoloģiskiem un cilvēciskiem aspektiem.

„Apsaimniekošana ir ļoti interesants sociāls fenomens. Viensētā par visu rūpējies pats, bet daudzdzīvokļu namā katrs jautājums prasa nonākt pie konsensa, un tas ir sarežģīti. Šis piemērs lieliski atspoguļo, ka dzīves telpa organizē sabiedrību.”

Gundega pati arī pieskaitāma tām divām trešdaļām Latvijas iedzīvotāju (starp citu, viens no lielākajiem rādītājiem Eiropā), kas dzīvo daudzdzīvokļu ēkās. „Daudzdzīvokļu namu skaņu partitūra man labi zināma. Dzirdēt, ka kaut kur kaimiņos skan televizors, ieslēgta veļasmašīna vai kāds spēlē klavieres – tas patiesībā manī vienmēr ir radījis māju sajūtu, jo tās ir manas bērnības skaņas.”

Biennāles kontekstā Gundegas uzdevums bija domāt par izstādes dramaturģiju – lai lokālajā pētījumā balstītais stāsts vienlaikus būtu gana universāls un uzrunātu daudzveidīgu publiku. Interesanta un izzinoša būšot arī grāmata - katalogs, kurā apkopotas dažādu nozaru latviešu un ārvalstu autoru esejas par daudzdzīvokļu arhitektūru.

Gundegu vispār interesē projekti, kuros var gūt gan emocionālu pieredzi, gan kaut ko uzzināt par vēsturi vai mūsdienām. „Varētu jau lasīt enciklopēdiju, bet mākslā ir tā brīnišķīgā iespēja, ka faktus var ietērpt emocionālā formā, kas uzrunā ne vien prātu, bet arī citas maņas.” Mākslā cilvēki grib, var un ir spiesti izpaust sevi savādāk nekā ikdienā – tas Gundegai šķiet svarīgi un interesanti. Bet būtiska ir kvalitāte – kā domas, tā izpildījuma.

Viņa smej, ka birojā jau visiem krīt uz nerviem ar savu perfekcionismu. Varbūt pašai gribētos taisīt mākslu? „Festivāls man to kompensē – tā režijā varu strādāt ar telpu, veidot dramaturģiju, savienojot izrādes, rakstīt tekstus. Acīmredzot esmu atradusi veidu, kā atrasties ļoti tuvu radīšanas procesam."