Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv
Šobrīd Alises izaicinājums būs vadīt savu dzīvi un uzņēmumu, kura biroji atrodas Rīgā, Budapeštā un Sanfrancisko, kā arī – daudz svarīgāk – saprast, kā strādā piederības dizains un kā pārliecināt sievietes iesaistīties darbā tehnoloģiju sfērā. (Foto: Oļegs Zernovs)

"Infogr.am" dibinātāja Alise Semjonova: "Tehnoloģijas ir visiem – meitene IT nozarē var darīt to, kas viņu interesē"

Cilvēki
2017. gada 2. oktobrī 17:45 2017. gada 2. oktobrī 17:45
Juris Šleiers | Pastaiga
Bērnībā viņa mācījās Maskačkas skolā un gāja mākslas pulciņos, tad studēja grafisko dizainu, strādāja kinofestivālā Arsenāls un stopēja pa Eiropu. Taču pirms pieciem gadiem Alise Semjonova kopā ar domubiedriem Uldi Leitertu un Raimondu Kaži nodibināja start-up jeb jaunuzņēmumu Infogr.am.

Trio ambiciozais mērķis bija pārradīt datus (vienkāršus ekseļus) skaistās vizualizācijās, skaistos stāstos. Viens no pirmajiem stārtapiem Latvijā šogad sasniedzis zīmīgu skaitu – trīs miljonus klientu no 170 valstīm, ieguvis Latvijas Nacionālā dizaina balvu un pavisam nesen apvienojies ar starptautisku on-line prezentāciju gigantu Prezi.

Bet tas nav viss, protams. Alise ir kas vairāk.
Šogad prestižais žurnāls Forbes viņu iekļāvis jauno un daudzsološo uzņēmēju un inovatoru sarakstā 30 under 30. Šobrīd Alises izaicinājums būs vadīt savu dzīvi un uzņēmumu, kura biroji atrodas Rīgā, Budapeštā un Sanfrancisko, kā arī – daudz svarīgāk – saprast, kā strādā piederības dizains un kā pārliecināt sievietes iesaistīties darbā tehnoloģiju sfērā.

Kā jums iet medusmēnesī ar jaunajiem partneriem no Prezi?
Astoņus mēnešus pavadījām sarunās par apvienošanos, tas bija caurspīdīgs process un apvienošanās bija foršs noslēgums. Mūsu komandai bija iespēja piedalīties visā, es pārsvarā piedalījos pasākumos ar top menedžmentu. Man ļoti patika vērot, kāda ir Prezi uzņēmuma kultūra.

Ko esi iemācījusies Infogr.am?
Visu. Man tuva ir produkta izstrāde, taču šeit es iemācījos būvēt uzņēmumu no pirmās dienas. Unikāla iespēja kontrolēt visu procesu no idejas līdz tās realizācijai, no A līdz Ž, piecreiz to pārstrādājot.

Tu esi kontroles cilvēks?
Jā, man viss ir miljons reižu jāpārbauda, arī pēc tam, kad viss jau palaists. Man patīk šaubīties un meklēt pierādījumus. Man pārliecību rada fakti, cipari.

Jums šobrīd ir jau miljoniem klientu; jo lielāks bizness, jo grūtāk visu kontrolēt.
Kaut kādā brīdī – jā. Sākas educated guesses – minējumi, kas tiek balstīti faktos un zināšanās. Man tas ir ļoti vajadzīgs. Turpretim Uldim ir vīzijas, idejas, viņš var ražot elektrību. Tāds ģenerators! Mums bija labs līdzsvars. Manas šaubas un viņa vīzijas.

Tu vēlreiz radītu uzņēmumu no nulles?
(Domā.) Es bieži staigāju pa iesācēju start-up prezentācijām jeb pičiem un domāju – ak Dievs, viņi vēl ir tik tālu, viņi vēl to visu tik daudzreiz mainīs. Pieci gadi šajā industrijā ir tik daudz! Mums bija un ir izcila komanda, mums bija izcils laiks un iespējas, kuras izmantojām. Tādā komplektācijā, jā, varētu. Bet vispār stārtaps nozīmē pilnīgi nezināmos apstākļos riskēt un augt katru dienu, to es vēl nevarētu.

Kāpēc stārtapos un biznesā ir tik maz sieviešu?
Ja runājam par tehnoloģiju stārtapiem, tā ir tā pati IT industrija, un tas ir vēsturisko stereotipu dēļ. Sievietes nedomā, ka tā ir viņām piemērota nozare. Viņām ir grūti iztēloties digitālo nākotni un to, ka viņas var piedalīties tās būvēšanā. Pieļauju, ka vārdu salikums “IT darbinieks” asociējas ar kādu, kas labo datorus, strādā ar datu bāzēm vai sēž pie datora un kodē. Sievietēm trūkst izpratnes par nozares iespējām: ja tev patīk mode, tu vari taisīt modes blogu vai modes aplikāciju, ja tev patīk palīdzēt cilvēkiem, tu vari izveidot aplikāciju veselības aprūpei. Tehnoloģijas ir visiem – meitene IT nozarē var darīt to, kas viņu interesē.

Vai skolās bērniem jāmāca programmēt?
Jā, protams. Katrai vecuma grupai atbilstošas lietas. Piemēram, Somijā jau bērnudārzā mazajiem māca aplikācijā salikt kopā datoru. Somiete Linda Luikasa ir izstrādājusi programmēšanas ciklu meitenēm. Viņa ir bijusi Latvijā, prezentējusi savas programmēšanas grāmatas bērniem. Viņa ir mans paraugs.

Viņa ir ļoti laba stāstniece. Ja viņa izbrauktu tūrē pa Latvijas skolām, tad astoto klašu meiteņu, kas ir ieinteresētas programmēšanā vai karjerā IT sfērā, nebūtu 2%, bet krietni lielāks.

Ko tu darītu, ja pati nebūtu nokļuvusi šajā nozarē?
Droši vien kaut ko mākslas jomā. Esmu gājusi mākslas skolā un domāju, ka stāšos Mākslas akadēmijā, bet darba tirgū tolaik to nevajadzēja. Jau strādāju, palīdzēju Uldim kā brīvmāksliniece.

Mēs esam kursabiedri, kādu brīdi studējām datordizainu, kas bija iecerēts kā grafiskais dizains. Es nekad nepieminu skolu kā nozīmīgu robežšķirtni.

Bet Igaunijas pieredzi, kur pabeidzi maģistrantūru Tallinas Universitātes programmā Cilvēka un datora mijiedarbība, gan piemini.
Jā, tā man bija nozīmīga pieredze. Kad sāku strādāt ar dizainu Infogr.am – gan produkta dizainu, gan lietotāja dizainu –,  sāku domāt, datos meklēt pierādījumus, kāpēc kaut kas strādā un kāpēc ne. Tam, ko es praktiski uzzināju uzņēmumā, Igaunijā guvu akadēmisku apstiprinājumu.

Stārtapu pasaulē mēs nezinām, kā būs, bet – labi, laižam, redzēsim, svinam kļūmes un ejam uz priekšu. Bet akadēmiskajā vidē viss ir jāizpēta, un, ja tu kļūdies, tas nozīmē, ka esi veikusi sliktu izpēti. Lasīju teorijas, neirozinātni. Galvenie algoritmi, kā cilvēks uztver pārmaiņas un mācās, taču nemainās.

Studiju ietvaros mēs izstrādājām e-skolas programmu Igaunijas skolām, novērojām skolēnus, kā viņi lieto planšetes un tā tālāk. Bet es apzinājos, ka tajā brīdī, kad tas izies cauri akadēmiskajiem un politikas gaiteņiem, tas viss jau būs novecojis. Stārtapu pasaulē tā nekad nenotiktu.

Par ko rakstīji maģistra darbu?
Par lietotāju pretestību pārmaiņām, redizainam un dizaina atjaunināšanai. No psiholoģijas viedokļa ir zināms un pētīts šis koncepts – Resistance to change.

Tas izklausās tik dabiski.
Mēs tik lēni padodamies pārmaiņām, lai saglabātu pašreizējo status quo un varētu izdzīvot. No sociālās psiholoģijas viedokļa, lai notiktu pārmaiņas organizācijā, jāīsteno sešu soļu programma. Pirmais ir radīt trauksmes sajūtu – paziņot, ka tas ir ļoti svarīgi un vajadzīgi.

Tad padarīt izmaiņās iesaistītos, to dalībniekus par līdzdalībniekiem – un tad viņiem vēl atgādināt, cik forši, ka mēs tomēr ieviesām pārmaiņas. Īstenībā redizains dara to pašu. Sākumā darām zināmu, ka tas nestrādā, tad informējam, ka tūlīt būs pārmaiņas, aicinām komentēt, kas nestrādā, un tad pārveidojām un – re, ir!

Tevi darbā uztver kā dibinātāju?
Pat nezinu, ko tas nozīmē manā gadījumā. Praktiski to nevar just, jo mums ir trīs autonomas komandas, kurām ir ļoti stipri līderi. CEO ir tas, kas visus savieno. Raimondam, man un Uldim ir kultūrvēsturiska nozīme. Es esmu tā, kas zina pirmo un pēdējo darbinieku.

Ko nozīmē labs dizains?
Tāds, kuru lieto un par kuru grib maksāt. Tāds, kas pilda savu funkciju. Nesen skatījos dokumentālo filmu par McDonalds, kā viņi basketbola laukumā zīmēja ideālu virtuves iekārtojumu, izmantojot hronometru. Ja kāds cilvēks ar kādu citu saskārās burgera gatavošanas laikā, viņi pārzīmēja virtuves plānu, kamēr nonāca līdz ideālajam iekārtojumam, kas ļauj maksimāli efektīvi uztaisīt burgeru. Es arī tā varētu zīmēt basketbola laukumā.

Vispirms funkcija, tad forma.
Protams. Jo īpaši lietotāju pieredzē. Tas, ko pircējs iegūst, ir pieredze. Cik tas ir viegli, cik bieži viņš pēc tās atgriezīsies un vai viņš ir gatavs par to nobalsot ar savu kredītkarti.

Tu runā ar tādu biznesa kontekstu visā.
Jā, man šķiet, tas ir forši, ka cilvēki grib maksāt par kaut ko. Tas nozīmē, ka viņi tam uzticas. Tas, ka cilvēks maksā par to, ko tu radi, ir labākais pierādījums un ir arī ilgtspējīgi. Ja es strādātu dizaina lauciņā, tur būtu grūti izmērīt to ietekmi. Piemēram, ja uzzīmētu koncerta plakātu, es nezinātu, vai cilvēki atnākuši uz koncertu, jo plakāts ir labs. Kā jau teicu, man prasās visu izmērīt.

Tur, kur tu strādā, visu var izmērīt.
Jā. Bet problēma ir tā, ka ne visu var interpretēt. Protams, vienmēr paliek educated guesses. Cilvēka faktors, lēmumu galu galā pieņem cilvēks.

Parunāsim par tevi. Kāpēc tevi sauc par Alisi?
Man ir divvalodīga ģimene, un vecāki mums meklēja vārdus, kas labi skan visās valodās. Ar Alisi tā ir. Nezinu, vai tā ir sakritība, bet mammas māsa tolaik bija Pēterburgā uz krievu rokgrupas Алиса koncertu. Viņa atbrauca un teica, ka tas ir foršs vārds. Bija 1987. gads, un, iespējams, mani nosauca briesmīgas, vecas krievu rokgrupas vārdā.

Skolā noteikti tevi sauca arī par Alisi brīnumzemē.
Jā, man tas likās tik klišejiski un stulbi... Kad kādam teicu Alise, es jau zināju, kas sekos. Bērnudārzā, lai izvairītos no šīs piezīmes, es izrunāju savu vārdu neskaidri, lai varētu sadzirdēt Agnese.

Bet grāmatu esi lasījusi?
Jā. Tā bija mana pirmā grāmata, mācījos lasīt ar to.

Tu esi no Rīgas?
Jā. No Maskačkas (Smejas.). Ir tāda stulba dziesma Jenny from the block. Es esmu Jenny from the block. Bet, ceru, šis nebūs intervijas virsraksts.

Kā pagāja deviņdesmito beigas Maskačkā?
Vecāki saka, ka bija drūmi, bet man jau tā bija bērnība un visas bērnības ir saulainas. Maskačka bija sūra, bet vecāki mācēja mūs pasargāt. Mums nebija laika vazāties apkārt, mums bija mākslas skolas, nodarbības. Daugmales jauniešu centrs, tur bija dažādi pulciņi, bija arī programmēšana, kas sākās ar LEGO likšanu.

Kas ir tava māsa un brālis?
Māsa ir arhitekte, dzīvo Nīderlandē, brālis ir tēlnieks, bet vēl pārāk jauns, lai būtu pazīstams mākslinieks, viņš vēl meklē sevi.

Visi trīs esat aizgājuši dizaina virzienā.
Jā, tas mammas ietekmē. Mamma ir saistīta ar mākslu, agrāk bija māksliniece, tagad rīko un vada bērnu nometnes.

Tu gribētu būt māksliniece?
Es vairs nemāku. Nē, es nevarētu. Man vajag funkciju un jēgu. Mākslas jēgu ir grūti izmērīt.

Izklausies pēc teicamnieces.
Nebiju. Es izpildīju kaut kādas normas, turējos pieklājīgā līmenī.
Darbā esi līdzdibinātāja, procesu vadītāja, bet kāda esi mājās?
Arī vadītāja, bet savā interešu lokā. Šobrīd man svarīgs ir bērns.

Kā bērns mainīja tavu dzīvi? Nu, izņemot to, ka gribas vairāk pagulēt.
Es rūpīgāk plānoju savu laiku. Man ir konkrēts laika brīdis, kad varu kaut ko izdarīt. Tas ir patīkams pārsteigums, kad ieraugi savu kapacitāti. Man likās, ka bērns aizņem vairāk laika. Izrādās, ka vēl daudzas lietas var paspēt. Ar rūpīgu laika plānošanu un cilvēkiem, kas ir gatavi palīdzēt, var izdarīt ļoti daudz.

Ko tu vēl gribi paveikt?
Ja agrāk man likās, ka vārds “impact” ir tikai sauklis, tad kopš ceļojuma uz Izraēlu pēc Forbes 30 under 30, kur bija cilvēki no visas pasaules, patīkamas sarunas un kontakti, sāku domāt – kāda ir mana ietekme? Lokāli, globāli? Piemēram, Riga Tech Girls (RTG, nevalstiskā organizācija, kuras līdzdibinātāja ir Alise. – Red.). Eju uz mītapiem, tas ir veids, kā stārtapu pasaule mācās, un viens no veidiem, kā es varu dot atpakaļ komūnai. Mans impact.

Riga Tech Girls ir ļoti labs notikums. Esam tikai gadu, bet cik daudzas meitenes pirmo reizi savā dzīvē ir sešas stundas programmējušas! Cik daudzi cilvēki no pirmā mītapa iepazinušies ar iedvesmojošiem runātājiem – sievietēm, kuras pašas strādā IT industrijā! Šobrīd plānojam nākamo sezonu.

Arī Infogr.am un Prezi ir ļoti nozīmīga ietekme uz sabiedrību, jo mēs nodarbojamies ar to, lai cilvēki varētu izstāstīt sarežģītus stāstus skaisti un tā, lai cilvēki notic. Datos balstītu stāstu stāstīšana pēcpatiesības ērā šobrīd ir ļoti aktuāli.

Ko darīsi pēc Infogr.am?
Neplānoju tik tālu. Plānoju, ko šobrīd varu ietekmēt. Mans šābrīža uzdevums ir izmantot piecu gadu laikā iegūto pieredzi desmit reizes lielākā mērogā nekā līdz šim. Mums ir milzīga komanda, kas darbojas trīs dažādās pasaules vietās (Biroji atrodas Rīgā, Sanfrancisko un Budapeštā. – Red.). Kā to visu mērogot?
Bet, ko es darīšu pēc tam, nezinu, un to arī nevajadzētu plānot.

Varbūt māksla?
Es nezinu, kā tur cilvēki dzīvo. Kas ir sasniegumi mākslā?
Izstādes?

Bet produktu dizains arī ir māksla. Filipa Stārka sulu spiede?
Jā, konceptuāli. Bet Stārka spiede nav domāta sulas spiešanai, ar to sulu izspiest nemaz nav tik viegli. Mani ļoti aizrauj temats, ko es gribētu izstrādāt nākamajā RTG sezonā – ir tāds novirziens creative coding. Ar to nodarbojas mākslas studenti: tehnoloģijas un māksla. Varbūt. Rādīt, ka tehnoloģijas šobrīd ir visuresošas.

Vēl pēdējā laikā domāju par tēmu, ko nozīmē veidot komūnu. Jeb piederības dizains – design of belonging. Komūnas galvenā ideja ir piederēt kādai kustībai. Kā šī kustība var izraisīt šo piederību, kā to noturēt? Par to es daudz domāju. Nevis manipulēt, bet ar kādiem instrumentiem to radīt. Nezinu, varbūt jāskatās reliģijās, teoloģijas pamatos.

Tu esi runājusi daudzās konferencēs, daudz bijusi uz skatuves.
Es mācos uzstāties un pie tā ļoti strādāju. Kad bija Start-up Sauna Somijā, mēs bijām tikko iemesti visā iekšā. Ja parasti visur uzstājās jeb pičoja Uldis, tad viņu uzstādījums bija, ka ikvienam no komandas jāspēj pičot – un jebkurā laikā. Pičot ne tikai investoram, bet arī liftā, bārā, jebkur. Visai komandai jābūt spējīgai būvēt ap sevi kontaktus. Tāpēc mēs ar Raimondu bijām spiesti aktivizēties. Start-up Sauna demo dienā tika pieņemts lēmums, ka pičošu es, jo tur citu meiteņu nebūs – un tā mums būtu iespējas izcelties.

Tagad esmu daudz ieguldījusi, lai nenomirtu uz skatuves. Tam es tiku pāri. Sasniedzu līmeni, kad sāku domāt pie stāsta, satura, kā to pastāstīt, lai cilvēki neskatās telefonos pēc pirmā teikuma. Pēc pēdējām uzstāšanās reizēm Bulgārijā, Kiprā, man šķiet, ka ir vairāk jāstrādā pie publikas iesaistes. Piemēram, viens no Prezi pamatprincipiem ir conversational presentation. Proti, sarunas veidošana ar auditoriju.

Tev nav tāda sajūta, ka līdz 30 gadu vecumam esi jau pieredzējusi tik daudz?
Nezinu. Esmu tādā vidē, kur visi ir pieredzējuši ļoti daudz. Bija brīdis, kad visi darbojās kaut kādās NVO, kas bija tādas smilšu kastes līderības veidošanā, tagad es esmu tur, kur ir spējīgi, daudz varoši cilvēki, daudz ko redzējuši, daudz kur bijuši, mācījušies ārzemēs, atgriezušies atpakaļ. Sētas draugus es nepazīstu. Man, protams, bija, bet kopš vidusskolas, kad sāku braukt uz centru, man vairs nav kontaktu. Kāds bija tas termins, kas parādījās līdz ar Trampu?

Echo Chamber?
Jā. Varbūt man ir jāizzina, kas notiek ārpus mana sociālo tīklu burbuļa.

Cik daudz tu lieto sociālos tīklus?
Visu laiku. Ļoti aktīvi. Jā, es mēdzu būt moby zombie.

Manam dēlam ir pusotrs gads, un viņš prot pats telefonā atrast vajadzīgās aplikācijas, viņam patīk Snapchat. Viņam patīk foto un video aplikācijas. Man tas liekas forši. Mana bērna tēvs ir neirologs. Ir pētījumi, kas saka, ka vairāk par divām stundām digitālo ierīču laika dienā var kavēt runas attīstību un tā tālāk, tāpēc mēs ievērojam līdzsvaru starp ekrāna un ārpus ekrāna aktivitātēm.

Bet es esmu izvirzījusi sev uzdevumu rādīt, ka tehnoloģijas ir labas, ja ar tām rada. Ja tās lieto tikai sociālajiem tīkliem vai spēlēm, tad jānosaka limits. Zinu, ka Anna (Anna Andersone, RTG līdzdibinātāja. – Red.) tā dara ar savām meitām – ja prasa planšeti vai mobilo, jautājums “ko tu ar to gribi darīt?”. Ja spēlītes, tad ierobežoti, ja foto, video vai valodu apguve – tad neierobežoti.

Kā iepazināties ar vīru? Tu, meitene no IT un dizaina, viņš – neirologs.
Korī. Agrāk dziedāju Rīgas Stradiņa Universitātes korī, kur liela daļa bija dakteri. Biju pirmais alts, kā jau vidējais bērns, kaut kur pa vidu.

Vai negribēji bezatbildīgos divdesmitnieces gadus? Erasmus, ceļošana ar stopiem?
Man bija tāds laiks pirms Infogr.am. Ļoti daudzas nenopietnas lietas var paspēt izdarīt līdz divdesmit četriem. Strādāju dažādās nevalstiskajās organizācijās un kino festivālā Arsenāls – nodarbojos ar dizainu, ar mājaslapas administrēšanu, brīvprātīgo koordinēšanu. Pa dienu strādā un vakaros skaties kino, visi tie pasākumi. Kinošņiki.

Tas bija diezgan bezrūpīgs laiks. Divas nedēļas pirms festivāla neviens nevarēja pateikt, kas ir par diennakts laiku, visi baigi strādāja. Neviens neredzēja festivālu, tikai pēc tam attapās. Tad bija daudz frīlancēšanas; meklēju iespējas, kurp aizbraukt.

Piemēram, uz nometni Nīderlandē, kur trīs dienas bija jāizdzīvo bez naudas un telefona. Tas bija izaicinājums – iet uz ielas klāt nepazīstamiem cilvēkiem, nospēlēt kaut ko, nodziedāt, lai dabūtu naudu vilciena biļetei. Universitātes pirmajos kursos es daudz stopēju.

Ko tev nozīmē vārds līderis?
Cilvēks, kas tendēts uz panākumiem, jo viņam ir svarīgs rezultāts. Līderis ir spējīgs redzēt likumsakarības, instrumentus, kas noved līdz rezultātiem. Līderis spēj ar cilvēkiem runāt īstajā valodā, savilkt kopā dažādus punktus, lai viss darbotos.

Es par līderi nepašpasludinātos, bet, manuprāt, spēju redzēt sakarības, kādi resursi ir jāizmanto, lai nonāktu pie vēlamā rezultāta. Vēl: par līdera spējām runā darbi un piedomāšana par impact.

Kurus no publiski nezināmajiem līderiem tu izceltu?
Piemēram, visas Riga Tech Girls meitenes. Viņas velta visu savu brīvo laiku, lai iesaistītu pēc iespējas vairāk meiteņu, kuras būvētu digitālo nākotni. Tas, manuprāt, ir brīnišķīgs darbs.

Kāda ir ideālā digitālā nākotne?
Dažādībā veidota. Es uzticos digitālajai nākotnei, ko ir veidojušas pēc iespējas vairāk dažādas sociālās grupas, tajā ir pārstāvētas visas vajadzības, dzimumi, rases, nozares, vecumi.

Kur tu redzi sevi pēc pieciem gadiem?
Pārāk tālu. Es ticu, ka noturēšu strādāšanu pie ietekmes – un tas būs globāli. Tas nevar beigties ar mani, manu ģimeni, manu darba vietu. Starp citu, Ekonomikas ministrija aprēķinājusi, ka Latvijā IT nozarē trūks 16 tūkstoši darba vietu, un kāpēc lai tās neaizpildītu ar sievietēm?

Vai IT sfērā sievietes var iekļauties jebkurā vecumā?
Jā. Es ticu tādai lietai kā mūžizglītība, tu vari sev visu laiku uzturēt kritisku prātu un sevi pašu – vajadzīgu. Pilnīgi visas nozares ir saistītas ar digitālo un IT, tāpēc visās nozarēs strādājošajām sievietēm jājūtas ērti ar digitāliem instrumentiem. Nekad nav par vēlu iemācīties aktuālākās aplikācijas, piemēram.

Kāda ir sajūta, strādājot globālā tirgū?
Tāda forša. Ērta. Izstrādājot universālus principus, neesmu piesaistīta lokālām tradīcijām. Varu aizbraukt uz jebkuru pasaules vietu un satikt cilvēkus, kas lieto manu produktu. Pat tad, ja mums ir valodas barjera, mēs varam sarunāties.

Tu atceries pirmo klientu?
Delfi. Žurnāls Ir bija ļoti aktīvs. Pirmais no starptautiskajiem – Helsinki Sanomat. Atceros, bija tāds laiks, kad, braucot uz konferencēm vai atvaļinājumā, vienmēr izbrīvēju vienu dienu, lai tiktos ar mūsu klientiem. Piemēram, Portugālē arī gāju pie mūsu lietotājiem, runāju, kas patīk, kas ne.

Tu neesi kautrīga?
Es iemācījos nebūt kautrīga. Tas nav labs instruments; daudz labāks ir drosme.

Un vai tad uzņēmuma dibinātājiem var būt atvaļinājums?
Pirmos trīs gadus nebija tāda termina. Parasti darījām tā: ja ir konference, tad paņēmām plus divas dienas, tas bija atvaļinājums. Pēc tam, kad komanda izauga līdz padsmit cilvēkiem, sākās normāla grāmatvedība un nācās reģistrēt, kad kurš iet atvaļinājumos.

Ko tev nozīmē nauda?
Gana klišejiski: nauda kā instruments, nevis pašmērķis. Nauda ir kaut kur fonā, naudu vajag.

Iedomājies, ko nozīmē, ja tās nav?
Es to ļoti labi atceros. Tad man tā bija kā motivācija, taču nevis pašmērķis vai attaisnojums. Arī ne bailes kaut ko darīt vai nedarīt.

Vai tagad tu, arī klišejiski runājot, esi laimīga?
Jā, es esmu laimīga. Un ne jau tāpēc, ka man ir tas un tas, un tas, bet es jūtos pārliecināta par savu spēju stūrēt cauri notikumiem, pieredzēm, jo ir kaut kādi paterni, kurus spēju saredzēt un savienot resursus. Tas man liek justies ērti, ka būs okei, lai kas arī nāktu.

Vēl portālā

Ar ilgstošu sveču dedzināšanu pārāk aizrauties nevajadzētu, izrādās - tās var kaitēt veselībai 2
Profesija, kurā cilvēku nāve nav retums: atklāta intervija ar Liepājas NMPD brigādes ārstu Alekseju 17
Tavs horoskops šodienai. Piektdiena, 14. decembris

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов 1

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1