Sigita Daugule: "Vienkārši sapratu, ka negleznojot sajukšu prātā"
Skarbs, nedaudz raupjš glezniecības rokraksts, dziļums, tiešums un nereti ironija gan darbos, gan vārdos raksturo mākslinieci Sigitu Dauguli, vienu no atpazīstamākajām mūsdienu Latvijas glezniecības sejām. Nupat apgādā Neputns iznācis apjomīgs albums par mākslinieces daiļradi, bet viņas dārzā ir pamatīga tomātu, kabaču, pupu, kolrābju un dažnedažādu salātu raža.
285 lappuses, vairāk nekā 150 darbu reprodukcijas – ne daudziem mūsdienu māksliniekiem tiek šāda uzmanība. Arī pati Sigita atzīst, ka nav gaidījusi tik pamatīgu izdevumu, un saka milzīgu paldies autorēm, Neputna galvenajai redaktorei Laimai Slavai un mākslas zinātniecei Dacei Lambergai, kā arī mecenātiem Dinai un Jānim Zuzāniem. Un nosmej, ka albums ir labs stimuls turpināt gleznot un meklēt, lai pēc gadiem būtu pamats nākamajam.
Domu kļūt par mākslinieci Sigita bija ieņēmusi galvā jau mazotnē un mācījās Rīgas Pionieru pils Tēlotājas mākslas studijā pie skolotājas Lūcijas Kleines. Sigitas vecāki bija inteliģenti un kultūras norisēs ieinteresēti cilvēki, kas būtiski ietekmēja meitas attīstību. “Mums ar brāli bērnībā likās pati normālākā un saprotamākā lieta pasaulē iet līdzi vecākiem uz muzeju, apmeklēt ikgadējās Rudens un Pavasara izstādes. No tām neviena nekad netika izlaista.
Jau no skolas pirmajām klasēm abi mēdzām nolīst stundām ilgi vienatnē lasīt. Mājās bija arī daudz mākslas grāmatu, un man sagādāja neaprakstāmu baudu katalogu šķirstīšana – kādi nu tie padomju laikā bija pieejami.” Vecāki gan neļāva Sigitai iet uz rozentāļiem, kaut viņa to ļoti gribēja, jo uzskatīja, ka vispirms jāiegūst laba vidusskolas izglītība un jāiemācās kāda svešvaloda, pēc tam varēs darīt, ko grib.
“Tagad esmu par to pateicīga, jo viņiem bija taisnība – kopējo izglītību 50. vidusskola noteikti deva labāku, un vienīgais, ko zaudēju, bija pāris gadu sagatavošanās iestājeksāmeniem akadēmijā. Bet tas bija svētīgi, jo trīs gadus man nācās strādāt “kā normālam cilvēkam”, pēc kā arī sapratu, ka to negribu atkārtot vairs nekad mūžā.”
Studējot akadēmijā, Sigitas intereses, kā jau jaunam cilvēkam, bija svārstīgas, likās, ka jāizmēģina viss saistošais. Vispirms viņu interesēja ekspresionisma izpausmes, vienu brīdi aizrāva norvēģis Edvards Munks, tad – īrs Frānsiss Bēkons, tad atkal – vācu simbolists Makss Klingers. Kādu laiku ietekmēja kompozīcijas pasniedzēja Edvarda Grūbes gleznieciskums un plašais vēziens. Bet īpaši viņa piemin savus monumentālās glezniecības pasniedzējus Induli Zariņu un Alekseju Naumovu.
“Zariņš, atnācis uz darbnīcu, runāja par visu ko, piemēram, par to, kā pareizi pagatavot zaķi, kā tas jānošauj un pēc tam vairākas dienas jātur pagrabā. Mācīja, kā sabiedrībā uzvesties sievietei, kā vīrietim, kā pareizi sasveicināties. Daudzas lietas no Zariņa teiktā sapratu piecus, pat desmit gadus pēc akadēmijas beigšanas.”
1998. gadā Indulis Zariņš negaidīti aizgāja mūžībā, un meistardarbnīcu Sigita pabeidza Alekseja Naumova vadībā.
90. gadu beigas bija skarbs laiks, kad radošo darbību sākt jaunai māksliniecei, kura turklāt izlēmusi nestrādāt nekādu algotu darbu. Kā Dieva dāvana nāca 1999. un 2000. gadā iegūtās Austrijas programmas KulturKontakt stipendijas, dodot iespēju dzīvot un strādāt Vīnē, turklāt 2000. gadā tas bija studijā Muzeju kvartālā, pašā Vīnes centrā.
Sigita ieguva labus kontaktus, notika viņas darbu izstādes Austrijā un Vācijā, un kādu brīdi viņa pat domāja pavisam pārcelties uz dzīvi Austrijā, jo uzskatīja, ka tur ir lielākas radošās iespējas un nesalīdzināmi dzīvāks mākslas tirgus. “Tas bija jaunības maksimālisms,” viņa saka tagad – un nekur braukt vairs netaisās, bet stāda ābeles, ķiršus un plūmes savā Bieriņu mājas pagalmā.
Ar izdevniecību Neputns Sigitu pirmo reizi saveda kopā viņas interese par gleznotāju, Rīgas mākslinieku grupas meistaru Jāni Liepiņu, sauktu par Džoni. Iesākto disertāciju par viņu Sigita gan nepabeidza, jo zinātniskais darbs nebija savienojams ar aizrautīgu gleznošanu un aktīvu personālizstāžu rīkošanu.
Tomēr nopietni sāktais pētījums nepalika veltīgs – 2015. gadā Neputns izdeva Sigitas monogrāfiju par Jāni Liepiņu sērijā Latvijas mākslas klasika. Savukārt Daugavpils Marka Rotko mākslas centra radošais direktors Māris Čačka pamanīja šķautnes, kas vieno Daugules un Liepiņa daiļrades, un 2015. gadā tur notika abu kopizstāde Vienā telpā.
Starp citu, Sigitai ir bijis periods, kad likās, ka vajag visu mest pie malas, un kādu ilgāku laiku viņa mēģināja negleznot. “Pasaule ir pilna ar sūdīgu mākslu. Ja vari negleznot, tad, lūdzu, neglezno! Tāpat gleznu pietiek. Bet es nevarēju – vienkārši sapratu, ka negleznojot sajukšu prātā. Tad atsāku gleznot, un dzīve nokārtojās pati no sevis.”
Ko māksliniecei gribētos? Pašai savu zirgu. “Man nav sportisku ambīciju, profesionālais sports mani neinteresē vispār, un vairs nav tas vecums, lai jātu citu zirgus. Es gribētu tikai savu zirgu, kas būtu mans mīlulītis. Zirgu, ar kuru man būtu īsts kontakts. Kurš nevis stāvētu stallī pie citiem zirgiem, bet te, pagalmā, un nāktu iekšā, un zagtu sviestmaizes.”
Viņa neprātīgi labi gatavo ēst, audzē čili piparus, tomātus un visus iespējamos garšaugus (slavenais Daugules rozmarīns ir pamatīga krūma izmērā), draudzējas ar vārnām, pastaigās pa pilsētu mēdz sarieties ar suņiem un saka, ka savā dziļākajā, dabiskākajā būtībā ir pilnīgs un galīgs bauris. Zemnieks pēc savas patiesās būtības. “Esmu ļoti pragmatiska, darbojos ar zemi, saprotu dzīvniekus. Un man neliekas, ka intelekts būtu pretrunā ar atavisko.”
Izmantoti materiāli no albuma Sigita Daugule, Neputns, 2017.
