Elmārs Seņkovs: "Teātrim vajadzētu dzīvot tā, lai psihologiem mazāk darba"

Kas bija pirmā teātra izrāde, kas tev pašam palikusi atmiņā, īpaši iespaidojusi?
Pirmā, kas palikusi atmiņā, – bet tikai kā bilde – ir Zvejnieka dēls Nacionālajā teātrī, kur Normunds Laizāns spēlēja galveno lomu. Bet pirmās, kas mani stipri iespaidoja, bija Alvja Hermaņa Tālāk un Ledus. Biju jauns, par teātri ko vairāk zināt gribošs cilvēks, protams, daudz ko nesapratu, bet tā bija satriecoša pieredze. Palika tā sajūta, ka teātris var būt stipri savādāks, ka māksla var būt neparedzama.

Kad pats sāki domāt par teātri?
Skolas laikā. Uz kori un dejām man nepatika iet, jo tur bija baigā disciplīna. Bet teātra pulciņā varēju darīt, ko gribu. Mans pirmais pedagogs bija Ligita Smildziņa, kas man, tik  kautrīgam zēnam, iedeva pašpārliecību, ka es varu runāt un visi mani klausās, – tā bija teātra burvība. Tu esi viens, tev ir kovārņa loma, un ar to esi izredzēts. Sapratu, ka teātris ir vide, kur jūtos komfortabli, droši.
Es tiešām biju ļoti kautrīgs bērns, nerunāju. Reiz, kad māte bija mani aizvedusi pie ārstiem un es nebiju atbildējis uz viņu jautājumiem, viņi bija teikuši, ka šis bērns būtu jāved uz palīgskolu. Māte visu nakti raudāja. Zvanīja ģimenes ārstam, prasīja, vai tiešām esmu garīgi nevesels. Viņš atbildēja, ka nē, ka vienkārši esmu kautrīgs.
Mana meita nepavisam nav tāda. Cita paaudze, labā nozīmē nekaunīgāka, drosmīgāka. Iespējams, tiešām dzimst cita, pārliecinoša domāšana.

Tātad tu gribēji kļūt par aktieri?
Jā. Bet, stājoties Kultūras akadēmijā, man bija skaidrs, ka aktieros mani neņems, jo neatbilstu tiem parametriem, kādam jābūt latviešu aktierim, – man par to bija savs priekšstats. Studējot režisoros, pie Māras Ķimeles, arī spēlējām, lai sajustu, ko nozīmē aktiera profesija. Sapratu, ka tā nav manējā. Tāpēc ļoti mīlu un cienu aktierus, jo tas, ko viņi dara, ir apbrīnojami. Zinu, ko tas prasa, – absolūtu sirds brīvību, nebaidīšanos atklāties maksimāli kailam. Man nesanāktu to izdarīt brīvi.

No kā dzimst izrāde?
Man tā dzimst tikai tad, ja ir baigais prieks un bērnišķīgums. Šobrīd mēģinājumu process Kaijai mums ir traks, bērnišķīgs un aizraujošs, visiem patīk tas, ko mēs darām. Līdzko piedzīvojums materiālā nav aizraujošs, sāk tevi sliktā nozīmē mocīt, to nevajag darīt. Protams, mēs analizējam un mokāmies vienmēr, bet kopumā tam jāsagādā prieks. Tas arī ir mans darbs – visu laiku meklēt ceļu, lai tas sagādātu prieku. Ja jūtu, ka man vai aktieriem kļūst garlaicīgi, mans darbs ir izdomāt, lai mums atkal būtu interesanti. Teātris nedrīkst būt rutīna. Teātris nedrīkst būt fabrika. Tieši tā ir režisoru cīņa lielajos teātros – strādāt ar kolektīvu tā, lai viņiem būtu aizraujoši, jo faktiski jau lielie teātri ir fabrikas. Tas nav viegli.

Mums visu laiku pašiem ir jāmēģina katrā izrādē atrast, kāpēc mēs to darām. Kāpēc mēs taisām to darbu? Vienoties kaut par elementāru uzdevumu, piemēram, mēs taisām izrādi, lai cilvēki atnāktu un pasmietos – tas jau ir daudz. Jāredz mērķis un uz to jāiet. Ticu, ka to vienmēr var panākt. Nevajag baidīties. Māksla rodas brīvībā.

Kāpēc Kaija?
Es vienmēr izvēlos materiālus, no kā man ir bail. No Čehova man bija bail. Māra Ķimele ik pa laikam man teica: “Elmār, tev jātaisa Čehovs.” Atbildēju: “Māra, es vēl neesmu tik izaudzis, lai taisītu Čehovu.” Man bija jocīgs priekšstats, ka Čehovs un tieši Kaija ir tāds īpašs kanons... Bet izlasīju lugu un sapratu, ka tā ir tiešām ģeniāla un ļoti asprātīga. Faktiski komēdija, kā pats Čehovs to bija definējis. Protams, vairāk traģikomēdija. Izlasīju Kaiju savādāk, nekā iepriekš biju to redzējis. Tāpēc pieņēmu lēmumu to iestudēt. Mēģināju atsvešināties, ieraudzīt visus tos tēlus no malas. Patiesībā viņi visi ir smieklīgi un traģikomiski. Mani tas aizkustināja. Man patīk viss, kas ir traģikomisks. Tā ir mana nelaime, mēģinu visu pataisīt par traģikomēdiju. Varbūt tas pašlaik ir mans radošais rokraksts... Kaut vai Antigonē – man bija jāiedod skatītājam atsvešinājums, lai viņam būtu vieglāk pieslēgties traģēdijai. Tāpēc bija vajadzīgs kora tēls (Marija Bērziņa par to tika nominēta Spēlmaņu nakts balvai kā gada aktrise otrā plāna lomā. – Red.), lai neesam tik nopietni.

Dzīve jau vispār ir traģikomēdija...
Protams. Es vienmēr sev atgādinu: Elmār, nu, paskaties uz sevi no malas! Reizēm dusmojies uz kādu – paskaties uz sevi no malas. Tad saproti, cik pareizi vai nepareizi rīkojies, cik pats esi muļķīgs vai smieklīgs, šādi rīkojoties. Tevi kāds sāpina, un tu mēģini sāpināt otru, tad saproti – ak, Dievs, cik tas atkal ir muļķīgi.

Man nav bail arī, ja kāds mani parodē. Dariet to vēl! Citreiz tieši saku studentiem: vai varat mani noparodēt? Skatos un smejos. Tas ir veselīgi – nepazaudēt humoru. Iegrimšana pašanalīzē, tāda sevis mocīšana, šaustīšana var tevi iznīcināt. Protams, sevi ir jāanalizē, bet – visu laiku no malas. Pašam jābūt sev psihologam. Es negribētu apmeklēt psihologu vai psihoterapeitu. Teātris ir mans psihologs.

Reiz teici, ka teātris ir lieliska iespēja runāt par to, kas tevi besī.
Jā, to parasti saku bērniem un jauniešiem, kas nodarbojas ar teātri. Un bērni nāk. Jo tur viņi var teikt visu. Mēs taču esam tas āksts, kas var runāt par visu.

Teātris ir fantastisks. Tu patiesībā analizē savu dzīvi caur mākslinieciskiem tēliem, kas uzrakstīti, caur lugām. Līdzīgi kā psihologi liek spēlēt lomu spēles. Psihodrāma. Tas pats, tikai teātrī tu vēl vari nodarboties ar mākslu. Tāda mākslas terapija. Tāpēc jau cilvēki nāk uz teātri. Viņi tajā brīdī satiekas ar sevi. Viņi grib ieraudzīt sevi. Viss. Nezinu citu izskaidrojumu. Mēs atpazīstam situācijas un reaģējam, raudam vai smejamies. Jo redzam sevi. Tā arī ir teātra burvība. Teātrim vajadzētu tā dzīvot, lai psihologiem būtu mazāk darba.

Cilvēks un tikai cilvēks ir pētīšanas objekts teātrī. Par to esmu pilnīgi pārliecināts. To ir teikuši visi lielie meistari, sākot ar Smiļģi, Staņislavski un beidzot ar Pīteru Bruku. Mēs esam dzīves pētnieki.

Daudz sēžu un komandēju

Kas ir grūtākais režisora darbā?
Bailes no izdzišanas.

No tā, ka vairs nebūs ideju?
Jā. Šādas bailes pavīd, jo kaut kad tās idejas taču var beigties...
Reizēm piedzīvo radošu vientulību. It kā strādā ar ļoti lielu kolektīvu, bet ir lietas,  kurās nevari padalīties ar aktieri. Tās ir tikai tavas, tava virtuve. Patiesībā ar to nav jāapgrūtina aktieri.
Grūti ir būt pacietīgam. Kamēr gaidi, kad aktieris izdarīs to, ko tu vēlies. Grūti ir cīnīties ar saviem priekšstatiem un klišejām. Tas ir sasodīti grūti un nepatīkami. Saproti, ka tas jau ir redzēts, tu jau to esi izmantojis. Tā pašlaik ir vienīgā cīņa – mainīt sevi. Tas ir grūtākais – visu laiku mainīt sevi. Tas prasa ļoti lielu enerģiju. Jo komforts režisoram ir nāve. Kā jebkuram māksliniekam. Pašlaik man ir iestājies posms, kad par režiju diezgan daudz ko esmu uzzinājis. Un tagad man tas viss ir jāaizmirst un jāatrod kas cits. Jo viss, ko esmu uzzinājis, ir jau izmantotas lietas. Tās visas ir citu izdomātas, ne manas. Tas ir pamats, ko citi ir aprobējuši, jā, tas strādā, bet tātad tā ir klišeja. Protams, kā mācīja skolā, svarīgi ir zagt, zagt, zagt, nu, labā nozīmē, protams, – daudz kas ir jāredz. Bet režijā būt pašam – tas ir nenormāli grūti. Mēs, režisori, bieži vien ar to koķetējam... It kā jau tu esi godīgs, bet faktiski spekulē ar to. Godīgs tu esi mīlējoties vai tad, kad redzi nāvi acu priekšā, bet uz skatuves nevari būt godīgs. Tu vienalga manipulē. Tāpēc es vienmēr ļoti uzmanīgi izturos pret vārdiem “godīgums”, “īstums”. Bet būt pašam, nebūt citam – tas ir būtiski.

Reizēm uztraucos: man taču jābūt labākam, labākam… Tās arī ir muļķības. Kas ir labāk? Kā es sevi uztaisīšu labāku? Esi tāds, kāds tu tagad esi, ar tām zināšanām, ar to līmeni, nevis iztaisies. Redzu to arī, strādājot ar jaunajiem, topošajiem režisoriem. Viņi dara tādas lietas, kas ir forši, stilīgi, baigais meinstrīms, no vienas puses tas ir pareizi, tātad tu seko līdzi laikam, bet – kur esi tu? Es gribu tevi. Nevienu neinteresē tas, ka tu vari uztaisīt tieši tādu pašu darbu kā vēl desmit režisori. Tā ir problēma, ar ko tagad cīnos. Un nesaku, ka man sanāk. Joprojām uzdodu sev šos jautājumus. Kā būt? Kur esmu es?

Kas ir patīkamākais darbā?
Ka sanāk izrāde. Ka publika ir priecīga. Ka skatītājs nav vīlies par to, ka ir samaksājis naudu un veltījis divas trīs stundas teātrim. Skanēja laikam rupji, bet tā ir. Esmu priecīgs par to, ka aktieri ir dabūjuši prieku, kaut kādu līmeni savā attīstībā. Nav nekā labāka režisora darbā kā tas, ja aktieris dabū apbalvojumus (Maija Doveika, Spēlmaņu naktī saņemot balvu kā Gada aktrise otrā plāna lomā, teica: “Elmār, paldies, ka tu man dod spēlēt tās dīvainās sievietes!” – Red.). Tā ir viņu maize. Tā ir labākā dāvana režisoram. Bet tas ir tikai šis brīdis. Radošā dzīve ir tik intensīva un met tādus līkločus, ka šodien mēs varam būt radošie draugi, bet rīt vairs nevaram. Teātris, skarbi izklausīsies, bet mīl tikai veiksminiekus. Cilvēkus, kuriem ir, ko dot.

Tu taču esi veiksminieks – kā izrāde, tā balvas vai vismaz nominācijas.
Dievs mani lutina ar manu darbu. Tiešām esmu priecīgs, ka man ļauj to darīt. Tas varbūt izklausīsies pašpārliecināti, bet es ticu – kamēr man būs interese to darīt, man viss būs kārtībā. Tikko man pazudīs interese, sāksies problēmas. Jālūdz visi augstākie, lai man tā interese nepazustu. Gribas visu laiku izzināt dzīvi, nenokavēt to vilcienu, nenovecot.

Tāpēc man patīk strādāt akadēmijā ar studentiem, tas ir ļoti interesanti. Uzzinu no viņiem jaunas lietas, ko viņi elpo, kas ir viņu barība. Es tai citādi nevaru piekļūt, jo nezinu viņu kanālus. Gribētu vēl aktīvāk to uzturēt, bet laika ir tik, cik ir. Lielāko daļu pavadu teātrī. Mājās kādu piekto daļu, tas ir traki. Cepuri nost manai ģimenei, kas spēj to izturēt. Kopš man ir meita – šobrīd viņai ir trīs ar pusi –, es daudz vairāk sāku novērtēt teātrī iztērēto laiku. Mēģinu strādāt vēl kvalitatīvāk, lai nav tā, ka es divus mēnešus pavadu pie kādas izrādes, kas ir pilnīgs mēsls, bet būtu varējis to laiku pavadīt kopā ar bērnu. Gribu teātrī vairāk runāt par būtisko, lai tie svari izlīdzinās.

Režisoram jābūt tikpat lielai atbildībai kā pedagogam vai ārstam. Ja mēs mākslā mēģinātu to visu laiku atcerēties, mūsu radītajam būtu vēl lielāka vērtība. Bet no malas, iespējams, izskatās, ka mēs te neko nedarām, ka esam liekēži, par nodokļu naudu taisām kaut ko nesaprotamu vai lētu un stulbu. Sēžam pēc izrādēm, dzeram, pīpējam.

Nesen biju uz medicīnisko pārbaudi, un ārsts man jautā: “Ko dara režisors?” Apstulbu. Kā man atbildēt ārstam, ko es daru, lai tas neskan pārāk profesionāli gudri no manas mutes? Daudz sēžu un komandēju. Tas ir tas, ko redz no malas. Virtuvi jau neredz. Bet arī sēdēšana pie galda un pīpēšana ir radīšana. Aktieris ir medijs, caur kuru režisors nodod savu ideju. Lai līdz tam nonāktu, nepieciešams ilgs un dziļš process.

Savulaik uzskatīja, ka režisors var būt tikai pēc četrdesmit, nevis tādi jaunie gurķi kā tu...
Jā, bija tāds priekšstats. Vai vismaz pēc Jēzus vecuma, kad mazliet parādās viedums. Agrāk režisoru kults bija daudz lielāks un bija jābūt īpašai personībai. Tagad režisora loma ir mainījusies, jo aktieri vairs nav tikai izpildītāji, bet lielākoties arī radītāji. Viņiem pašiem ir jāstrādā, nevis tikai precīzi jāizpilda režisora iedomātais uzdevums. Šodien smējāmies, ka savulaik Jaunušans rādīja aktrisēm, kā dzemdēt. Viņš zināja pat to. Bija jākopē tieši tā.

Tas ir mīts, ka režisoram viss jāzina, viss viņam ir skaidrs. Mūs vienmēr biedēja, ka aktieris jautās, jautās, jautās. Tev jābūt atbildēm. Atceros, kā savulaik Džilis, atbildot uz jautājumu, kāpēc viņš smēķē, teica: “Kamēr ievelku dūmu, varu padomāt, ko atbildēt uz aktiera doto jautājumu.” Mani tas viss riktīgi satrauca. Protams, aktieris grib strādāt ar zinošu cilvēku. Bet arī viņš ir radītājs. Es reizēm atļaujos teikt, ka, godīgi sakot, nezinu, un aktieri to saprot. Kā es, piemēram, varu zināt, kā jūtas piecdesmitgadīga sieviete? Es varu tikai izdomāt vai uzminēt, filmās apskatīties, kā aptuveni varētu būt. Bet man ir visas tiesības nezināt. Mums visu laiku ir jāpieskaras tiem tukšajiem laukiem. Jautājumiem, uz kuriem, iespējams, nemaz nevajag atbildēt. Līdz ko tev viss ir skaidrs, tas ir bīstami. Tad arī darbi ir tādi... secinājumi.

Īpaši liela ir bīstamība, strādājot pie materiāla, kuru visi zina. Un vēl lielāks uzdevums režisoram noturēt skatītāju uzmanību. Lai viņš nespēj paredzēt, kurp viņu ved. Nevis mēs ejam normāli pa taciņu vai ceļu, nē, mēs iesim caur purvu, un nezini, vai tur būs purvs, tu tikai mini, varbūt mēs vispār nepāriesim un nepaliksim dzīvi. Režisoram visu laiku jāved skatītājs pa tādiem brikšņiem, lai viņam ir aizraujoši kā bērnam. Kā radīt šo sajūtu mūsu tiešām gudrajam skatītājam – lūk, uzdevums!

Tev ir misijas apziņa?
Neesmu politiķis, nevaru mainīt pasauli. Es varu tikai mainīt cilvēkā apziņu tajā brīdī, kad viņš atnāk uz manu izrādi. Bet kāda ir mana misija? Palīdzēt cilvēkam, kurš noskatījies izrādi, vairāk iemīlēt savu dzīvi. Viss. Viņš saprot: bāc, tas taču ir tik forši! Vienalga, vai tā ir skarba, varbūt ļoti nežēlīga izrāde, arī tas var radīt pēc tam sajūtu: ārprāts, cik fantastiskā pasaulē es dzīvoju! Vai: izrādās, es esmu laimīgs. Paldies Dievam, es esmu gudrāks par viņiem. Vai novērtēt to, ko vēl nezini. Iemīlēt dzīvi vēlreiz. Dabūt to atsvešinājumu un saprast, cik mēs visi esam smieklīgi. Bet tomēr tik sirsnīgi ar savām kaitēm, nelaimēm, slimībām, greizsirdībām, nenormālām vajadzībām. Jā, tā ir mana misija.

Ko tu gribētu mainīt sevī?
Es gribētu kļūt stingrāks pret sevi un citiem. Vairāk sevi disciplinēt. Gribētu sākt vingrot, vairāk domāt par savu veselību, jo man priekšā ir ļoti garš ceļš, man tam ir jāsagatavojas, nevaru sevi iztērēt. Es gribu ļoti daudz savā dzīvē izdarīt. Un, lai to varētu, man jābūt formā. Nerunāju par ārējo imidžu vai tēlu. Lai man būtu enerģija. Man vēl ir mazs bērns, kurš jāuzaudzina. Man jābūt vitālam un spēka pilnam. Gan laikmets, gan teātris prasa ļoti daudz enerģijas.

Gribētos, lai manī būtu vairāk nekaunības. Manā profesijā ļoti noderētu. Gribētos vairāk drosmes. Bet varbūt ar gadiem atnāks.
Teātrī man gribētos būt lielākam huligānam. Biju ļoti kārtīgs bērns. Tāds pareizs. Akadēmija mani jau pamocīja. Pateicoties Mārai Ķimelei, kura ir pilnīgs hipijs, pretstats pareizumam. Māra man ļoti daudz ko nokasīja, priekšstatus par cilvēkiem, mākslu. Joprojām to dara. Ja manā radošajā dzīvē nebūtu Māras Ķimeles, es būtu citādāks. Gudrs pedagogs izdara pareizos sitienus, lai tu domātu par pareizām lietām. Mēs bieži komunicējam, un viņa joprojām izdara tos labos sitienus. Lai es neatslābtu. Es to augstu novērtēju. Viņa to dara ļoti pareizi, rafinēti, gudri. Un es tam ļaujos, jo zinu, ka tieši tā iegūstu.

Mazā konstruktora sindroms

Kādas ir tavas attiecības ar naudu?
Man patīk nauda. Es gribu dzīvot tā – un gribētu, lai tā dzīvotu visa valsts, – lai man par naudu nav jādomā, lai man nav jāizvērtē, vai tas ir vai nav dārgi, lai tieši to, ko vajag, vari nopirkt. Es nerunāju par luksusu, jahtām un helikopteriem, kas, protams, ir forši un patīkami. Man patīk, ja nav jādomā sadzīves līmenī. Atceros, studiju gados vienmēr nācās izvērtēt, pirkt vai nepirkt. Nauda ir brīvība. Ja gribu, varu aizlidot uz Berlīni un noskatīties to, ko gribu. Varu pašizglītoties, nopirkt žurnālu, izlasīt, ko gribu, aiziet uz kino. Tas viss man palīdz pilnveidoties, un nauda palīdz to darīt. Ja naudas nav, tu sevi ierobežo.

Man patīk smukas, foršas lietas. Dažkārt uznāk vēlme sevi palutināt ar lietām, kuras patiesībā varbūt nevajag. Piemēram, sagribas jaunu printeri un krutu wireless cieto disku, aizbraucu un nopērku. Man patīk tehnika, visādas tehnoloģijas.

Jaunākie aifoni?
Nē, tik traki nav ar mani, ka man vajadzētu visu jaunāko. Bet man patīk kvalitatīvi produkti. Draugs nopērk telefonu, gribas papētīt, kāds tas ir. Mazā konstruktora sindroms. Kaut tehnomāns neesmu.

Man nepatīk spozme. Ir cilvēki, kuriem patīk parādīt spozmi, ka uzvilkts krutākais uzvalks. Forši, arī tā ir drosme, es to novērtēju. Pats mēģinu būt ieturētāks.

Ir kāda lieta, bez kuras nevari sevi iedomāties?
Tagad – bez mašīnas. Es vēlu, tikai trīsdesmit gados noliku tiesības. Bet tagad pieļauju, ka tā turpmāk dzīvē varētu būt mana kaislība, uz kuru iekrist. Pagaidām man nav nekāda krutā mašīna, bet ir forši. Tā dod baigo brīvību, jebkurā brīdī vari aizbraukt, kurp gribi. Ikdienā gan nebraukāju, nav jēgas, no Āgenskalna uz teātri atbraucu ar trolejbusu.

Es gan no mašīnām neko nesaprotu. Nezinu, kāds motors vai patēriņš. Ja mašīna saplīst, esmu pilnīgs analfabēts. Servisos mani mierīgi var apmānīt un uztaisīt remontu, neko nesamainot, un es tam ticēšu. Man svarīga sajūta, ka mašīna labi izskatās, tajā ir silti, maigi, komfortabli.

Man vispār svarīgs ir siltums. Esmu kalsns un ļoti salstu. Tāpēc vien pārvācāmies uz citu dzīvokli, jo iepriekšējā bija auksti. Tagad mums ir ļoti mājīgas telpas, forša Jotul krāsniņa. Man svarīgs mājas komforts, iespēja iekūņoties. Tāds banāls mājas komforts... Saprotu, ka šis dzīvoklis ir pagaidu, bet vienalga labi jūtos. Āgenskalns ir mans komforts. Visas ielas ir manas bērnības ielas, tur ir mana skola, mans pagalms. Kopš dzimšanas tur dzīvoju, visu laiku migrēju pa to rajonu un gribu tur dzīvot arī turpmāk. Īpaši patīk Āgenskalns rudenī. Tās foršās smaržas, kādas ir tikai Āgenskalnā.

Kas vēl tev nepieciešams komfortam?
Ikdienā man patīk atnākt pusstundu agrāk uz teātri, iedzert apelsīnu sulu, kafiju un uzēst kādu rīta putriņu vai karstmaizītes.

Kas tev ir vislabākā atpūta?
Reizēm – nodarboties ar teātri. Tiešām. (Apsmejas.) Pirms Spēlmaņu nakts bija brīva diena, domāju, cik nejēdzīgi, būtu labāk strādājuši, aizbraukuši pārģērbties un brauktu atpakaļ. Man nebija, ko darīt. Un tā nebija nekāda atpūta. Visu dienu sēdi un domā, kā izturēt to vakaru, jo tas vienmēr ir saviļņojošs, prasa enerģiju. Es vienmēr satraucos pirms tādiem lieliem publiskiem pasākumiem. Tieši pirms ceremonijas uzlēju sev uz baltā krekla sarkanu vīnu, desmit minūtes līdz sākumam. Nu kā var tā? Tas bija rezultāts visai tai dienai, satraukumam. Humora izjūtu gan nezaudēju. It kā varēju dusmoties uz sievu, kura neveikli pagriezās, bet sapratu, ka tas ir tik smieklīgi. Paldies Dailes teātra garderobistiem, forši čaļi, aizdeva man melnu kreklu. Tas bija jauki. Meita Spēlmaņu nakti bija skatījusies televizorā, pēc tam uzdāvināja man šokolādi, pārdzīvoja, ka šogad nedabūju nevienu balvu. Tāds mazs cilvēciņš... Tik sirsnīgi.
Vislabākā atpūta man ir fiziski, saimnieciski, lauku darbi. Krāmēt malku vai krāsot. Totāli atpūtina galvu. Faktiski visu laiku saslēdzu dzīvi ar teātri, visur meklēju paralēles ar savu darbu. Pat skatoties filmas vai tagad sarunājoties. Ir tikai dažas situācijas, kad tiešām nedomāju par teātri – kad mīlējos, spēlēju futbolu vai truli spaidu televizora pulti. Tad tiešām nedomāju, vispār neko nedomāju. Spēlējot ar puišiem futbolu, tu vienkārši esi bumba. Televizors ir kaut kas ārprātīgs, bieži neskatos, ja vien kāds īpašs raidījums, ko gribas redzēt arhīvā. Bet dažkārt spaidu pulti, tam ir kaut kāds zombējošs efekts. Līdzīgi kā maziem bērniem patīk skatīties mirguļojošās gaismiņas eglītē. Visu laiku spīd.

Pat guļot es domāju par teātri. Sapņos bieži redzu mēģinājumus. Dažkārt redzu, ka spēlēju savās izrādēs. Bieži redzu, ka priekškars atveras un tur ir cita scenogrāfija. Ir bijis, ka nezini, kas būs aiz priekškara. Zini, ka tava izrāde, bet nezini, kas tur būs. Sen nav bijuši sapņi, kam nav nekāda sakara ar teātri. Vai arī neko neredzu, guļu tik dziļi. Mēģinu vēlu neēst, lai nebūtu murgu, bet baigi gribas. Pa dienu neēdu, smadzenes daudz strādā, vajag, lai viss asins pieplūdums būtu tām, nevis kuņģim. Ja paēd, ir grūti pastrādāt. Vakarā, kad beidzot atslābsti, rodas baigā ēstgriba. Saku sievai: braucam kaut kur paēst, kādus frī ar hamburgeru, kaut ko pilnīgi nejēdzīgu! Pēc tam loģiski, ka murgo un nākamajā dienā aizpampušām acīm ej uz darbu.

Kas tev pēdējā laikā ir sagādājis gandarījumu?
Man ir periodi dzīvē, kad nekas nepatīk, un tādi, kad viss patīk. Šobrīd man viss patīk. Skatos filmas, un patīk. Dolana filma Tas ir tikai pasaules gals ir fantastiska.

Ir kaut kas īpašs, ko tu gribētu dzīvē izdarīt?
Lielāko daļu jau esmu izdarījis, jo nodarbojos ar to, kas man patīk.

Gribētos savu ligzdu, mājiņu, paradīzes saliņu laukos, Latgalē, kur man ir zeme. Abi vecāki nāk no tā reģiona – Ludzas novads, Nirzas pagasts, tālu, gandrīz pie pašas robežas. Kad man būs spēks, laiks, enerģija un finansējums, gribu to izdarīt, lai manam bērnam paliek ģimenes mājas. Banāli skan – turpinājums, bet man ir būtiski, ka pa to zemi ir staigājuši mani senči, būtu forši, ja pa to staigātu arī mani bērni. Ļoti negribu atdot šo zemi ne zviedriem, ne bankām, jo tā ir mana zeme.

Vēl man gribētos nodzīvot dzīvi ar jēgu. Bieži vien autobiogrāfiskos stāstos vai intervijās cilvēki mūža nogalē saka, ka nekam jau nebija jēgas, jo nāves priekšā esam bezspēcīgi. Man gribas nodzīvot un beigās teikt, ka dzīve bija vislielākā dāvana, ka tas bija tas lielais ceļojums, kurā guvu gandarījumu un jēgu. Protams, kas gan ir dzīve pret kosmosu, bet, nē, jēga tai ir... Es jau neko neatstāšu, jo to, ko daru, nevar aptaustīt un saglabāt. Tas nozīmē, ka aiziešu kopā ar laikabiedriem, kuri to redzējuši. Tā ir mana jēga – ka cilvēki tajā brīdī par to domāja. Tā gribētos.

Ai, es te tagad lielām frāzēm mētājos, patiesībā viss ir daudz vienkāršāk. Bet, kamēr es līdz tai vienkāršībai nonākšu... Pašlaik man galvā ir diezgan liela putra. Daudz neskaidrību. Un tas varbūt ir pareizi. Mēģinu sev sist pa pirkstiem – līdzko man šķiet, ka viss ir skaidrs, tad vienmēr ir kaut kādi sūdi. Bet, kamēr ir baigā neskaidrība gan par dzīvi, gan jēgu, gan teātri, tas nozīmē, ka tas ir ceļš uz kaut ko citu... Kur es nonākšu – tas man pašlaik ir visjaudīgākais jautājums.