Laura Groza-Ķibere: “Seksam uz skatuves ir jābūt”
foto: Oļegs Zernovs
“Seksuālā enerģija, kuru nereti mēģinām noliegt, puritāniski vērtējam kā kaut ko sliktu, ir viena forša radošā enerģija,” saka Laura Groza-Ķibere.
Cilvēki

Laura Groza-Ķibere: “Seksam uz skatuves ir jābūt”

Inita Saulīte-Zandere

Pastaiga

Teātra režisore Laura Groza-Ķibere – jauna, skaista, stilīga, kaislīga, talantīga. Viņa zina, ka radošajai enerģijai nav dzimuma, bet labprātāk izvēlas darbu ar aktieriem vīriešiem, jo tā gūstot savu egoistisko baudu, pētot šo paralēli eksistējošo, intriģējošo universu. Viņai ir būtiski rūpēties par savu attīstību, jo pasauli taču citādāk neizmainīt. Viņa tic mīlestības spēkam, visvairāk baidās no sevis, taču nebaidās raudāt no bezspēka un negaidītas agresijas priekšā. Beigās Laura saka paldies, ka salīdzinoši maz runājām par teātri. Sarunu ar Lauru Grozu-Ķiberi piedāvā žurnāls “Pastaiga”.

Kāds bija tavs aizvadītais gads?

Visādā nozīmē viens no jaudīgākajiem, kāds man bijis. Sarežģīts. Tāds, ka viena gada laikā izdzīvo kādus četrus. Piedzīvoju visāda veida transformācijas...

Protams, manu dzīvi un ritmu nosaka teātris. Iepriekšējās sezonās bija milzīga darba slodze. (Lauras pēdējos gados režisētās izrādes – M. Butterfly, Equus, Frankenšteins Dailes teātrī, Piafa, 1984 un Ziloņcilvēks Liepājas teātrī, opera Iemūrētie LNOB – Red.) Tāds process bez pārtraukuma, visu laiku kaut kas jāģenerē. Vasara bija it kā brīva, bet nepaguvu atkopties. Sākās jaunā sezona, un jūtu, ka ir iekrājusies noguruma summa.

Pagājušais gads man iemācīja atgriezties pie procesa kā vērtības, nevis visu laiku gaidīt kaut ko no rezultāta. Vēl es arvien vairāk atbrīvojos no sajūtas, ka man ir svarīgi, ko par mani domā citi. Atbrīvojos no vajadzības visu laiku skatīties apkārt un meklēt novērtējumu. Es neko tā īpaši no pasaules negaidu. Tai man nekas nav jādod. To esmu pārslimojusi. Attiecības ar sevi, protams, ir daudz sarežģītākas nekā attiecības ar pasauli. Jāatbild sev uz miljons jautājumiem.

Kas aizvadītajā gadā bijis skaists?

Ceļojumi. Man sanāk daudz ceļot, izskriet kaut kur pasaulē starp procesiem. Tā man ir milzīga vērtība. Laikam no ģimenes man nākusi apziņa, ka sevī ir jāinvestē, un ceļojumi ir viena no vērtīgajām investīcijām. Ceļots ir skaisti. Dažkārt tā ir īstā balva pēc procesiem ar sevi – izbrauc un diezgan tiešā nozīmē paskaties uz sevi no malas.

Kurp tev patīk doties?

Mēs ar vīru parasti braucam uz lielajām pilsētām. Tieši tur varu dabūt kontaktu ar sabiedrību. Gatavojot izrādi, esi tik ļoti iekapsulējies un bijis vientuļš, ka gribas nevis tā burtiski socializēties, bet nonākt kontaktā ar cilvēkiem, citam citu netraucējot, ierotēt tajā visā. Tas arī atžirdzina... Kad taisi izrādi, šķiet, ka nekas pasaulē nav svarīgāks, ir tikai tas, un tu esi tam visam centrs. Bet aizbrauc un redzi – ak Die’s, cik miljoni cilvēku par to pat nenojauš.

Ir īpašās pilsētas, kur tev ik pa laikam nepieciešams pabūt?

Diezgan bieži braucam uz Ņujorku. Mums tur ir draugi. Man ik pa laikam ir vajadzīgs tas mērogs un pulsācija, iespaids, ko spēj piedāvāt Ņujorka. Iespēja apzināties savu niecīgumu uz tās fona. Man patīk lietu mērogs. Tur visādā ziņā vari pārliecināties par cilvēka iespēju robežām vai nerobežām. Man patīk, kā cilvēki spēj sadzīvot tik multikulturālā vidē, viens otram netraucēt, viens otru pieņemt un akceptēt. Mūsu draugi tur dzīvo jau 30 gadu, viņi saka, ka Ņujorka pilnīgi mainījās pēc 11. septembra. Acīmredzot pēc tādiem notikumiem cilvēki saliedējas, mēģina apzināties kopības spēku. Protams, konkurence tur ir milzīga, visi mēģina izdzīvot, es to visu neidealizēju. Bet tajā pašā laikā viņi mēģina sadarboties. Tas mani fascinē. Turklāt Ņujorka man šķiet viena no miermīlīgākajām pilsētām. Es tur vienmēr jūtos droši.

Ar kādām domām tu sāki jauno gadu? Uzstādi sev kaut kādus mērķus, apņemšanās?

Mēs ar vīru Vecgada vakarā joka pēc parasti uzrakstām jaunā gada vēlēšanās un tās sadedzinām. Simboliski novelkam robežšķirtni. Bet vispār es gadu uztveru citādāk – kā teātra sezonas. Tagad jaunais gads sanāk tieši procesa vidū, ceļā uz pirmizrādi. (Saruna notika pirms “Doriana Greja portreta” pirmizrādes 3. februārī. – Red.) Tas ir mans atskaites punkts.
Cenšos motivēt sevi jaunām vērtīgām izmaiņām, jaunām kvalitātēm visu laiku, negaidot īpašus datumus vai brīžus. Nenovilcinu. Zinu, cik milzīgs ir darba apjoms, strādājot ar sevi. Tas ir nebeidzams process, un darba lauks paveras arvien plašāks un plašāks. Tikko tiec ar kaut ko galā – ar kādu kaislību, kas tev traucē, ar kādu destruktīvu īpašību, kā izrādās, ka vēl vajag uzlabot to un to, un to...
 

foto: Oļegs Zernovs

Kas tevi nodarbina šobrīd?

Pēdējā laikā arvien vairāk jūtu, ka pazūd mana vēlme burtiskā veidā ietekmēt, mainīt cilvēkus, mainīt pasauli. Mēs taču zinām, kā vajag, vai ne... Es harmoniski tieku galā ar domu, ka nevaru izmainīt un man tas nav jādara. Par to neuztraucos. Izaicinājums ir tiešām tam noticēt līdz galam, netērēt savus resursus, lai uzturētu šo ilūziju. Izaicinājums ir rūpēties tikai par savu attīstību. Tikai tādā veidā es varu ietekmēt pasauli.

Vēl man ir izaicinājums, kā savienot manu iekšējo vajadzību neiejaukties citu cilvēku lēmumos, neapšaubīt viņu idejas un faktu, ka profesijas ietvaros man tomēr nākas to darīt, lai process saietu kopā, lai izrāde notiktu. Tā ir milzīga šķēre. Man nākas kodēt aktierus, dažkārt viņus lauzt, jo izrādes pamatvirzību nosaka viens cilvēks. Šī loma ir iekritusi man, un es to mēģinu pildīt. Tad sanāk it kā apšaubīt vai iejaukties, vai noraidīt citu cilvēku piedāvātās lietas. Tā man ir jauna apjausma.

Ko gribi pateikt jaunajā izrādē?

Tur ļoti daudz ir par ērtībām, ko sagādā dzīvošana ilūzijās. Tā joprojām ir arī mana problēma. Arī es brīžiem idealizēju gan lietas, gan notikumus. Vai mēģinu realitāti pievilkt savai idejai vai ilūzijai par kaut ko. Tā rezultātā parasti rodas ciešanas.
Par ilūzijas un realitātes sadursmi. Bet, ja mēs izslēdzam vajadzību ģenerēt ilūzijas, varbūt tad mēs vispār nododam sevi un savu esības noslēpumu. Kāpēc tad mēs esam? Varbūt tomēr tāpēc, lai ģenerētu ideālus, lai mēģinātu tos iemiesot dzīvē? Konflikts rodas, ja šķēres starp realitāti un ideāliem ir pārāk liela.

Ir kaut kas tāds, kas tev nepatīk savā profesijā?

Man nepatīk plānot nākamās nedēļas mēģinājumu grafiku. Ienīstu. Tas mani tracina. Bet uz visa pārējā fona tā ir tikai viena lieta, un es taču saprotu, ka manis pašas labā ir sakārtot savu nedēļas plānu. Es to izdaru, jo redzu tam motivāciju.

Tas viss ir par to

Ar ko tu kā sieviete atšķiries no tevis kā režisores?

Tieši šorīt pirms mēģinājuma runājām ar puišiem kaut ko par sievietēm un vīriešiem, un es teicu, ka teātrī nejūtos kā sieviete. Viņi: nē, nē, nē... Ka dažkārt mēģinājumu laikā aizdomājoties, ka es esmu sieviete… Ar to šajā gadījumā nedomājot kādas neatbilstības lietu izpratnē, bet estētiska rakstura atšķirības.

Bet tā tas ir – darbā, mēģinājumu procesā man pazūd sievišķais, es kļūstu par tādu kā nekatro dzimumu, neesmu ne vīrietis, ne sieviete. Radošajai enerģijai nav dzimuma. Darbā daudz darbojos ar vīrišķo enerģiju, bet pēc iziešanas no teātra man nav vajadzības to vēl kaut kā manifestēt vai īpaši atzīmēt. Brīnišķīgi jūtos savā sievietes ķermenī un lieliski jūtos starp kolēģiem vīriešiem.

Tavās izrādēs galvenajās lomās parasti ir vīrieši. Ar viņiem ir vieglāk strādāt, būt, līdzāspastāvēt?

Tur manī nospēlē sieviete, man tiešām patīk vīrieši, viņi mani interesē. Man ir labas attiecības arī ar kolēģēm sievietēm, viņas ir brīnišķīgas mākslinieces, bet savu egoistisko baudu gūstu, strādājot tieši ar vīriešiem. Man patīk un interesē tā vide, atmosfēra, vīrišķā enerģija. Un man šķiet, ka es viņus arī diezgan labi saprotu, cik nu mēs, sievietes, varam viņus saprast, jo loģikas atšķirības pastāv.

Man ar puišiem vienmēr ir bijis labs, viegls kontakts, jau no agras bērnības. Man nekad vīrieši nav šķituši naidīgs vai nepatīkams dzimums. Man nekad nav gribējies konkurēt vai sacensties ar vīriešiem, kaut ko pierādīt. Man šķiet tik forši kopā būt un, vienam otru papildinot, radīt kaut ko vērtīgu! Ar tādu apvienoto enerģiju rezultāts vienmēr būs ieguvējs, jo tas nebūs izteikti sievišķīgs vai vīrišķīgs produkts.

Starp citu, esmu ievērojusi, cik ļoti vīriešiem īstenībā ir vajadzīga sievišķā uzmanība un mīlestība. Viņi ir izslāpuši pēc tādas vienkāršas uzmanības. Ja es varu viņiem to dot – forši!

Savukārt saturiski tavās izrādēs ir diezgan daudz par seksualitāti un kaislībām. Kāpēc?

Tā man šķiet ļoti vērtīga enerģija. Nesen interneta žurnālā The Talks, kur tiek publicētas sarunas ar slaveniem aktieriem un māksliniekiem, kāds aktieris teica: “Būsim atklāti: mēs visi šajā pasaulē esam tāpēc, ka diviem cilvēkiem bija sekss. Man liekas, ka mums visiem vajag nedaudz atslābt.” Tik precīzi! Tieši un arī par to. Nevajag visu uztvert tik nopietni. Seksuālā enerģija, kuru nereti mēģinām noliegt, puritāniski vērtējam kā kaut ko sliktu, ir viena forša radošā enerģija. Izbaudīsim to, priecāsimies par to! Tā padara mūs miesiskus, vieliskus, reāli sulīgus. Teātrī jebkurā stāstā tas viss ir par to. Cilvēks grib būt laimīgs, grib sevi realizēt gan kā garīga, gan kā fiziska būtne. Ja uz skatuves starp cilvēkiem nav seksa enerģētiskā ziņā, tur nav partnerības pat elementārā dialogā.

Kādu laiku man bija liela vajadzība to īpaši akcentēt, pēdējās izrādēs tas gājis mazumā. Tagad man šķiet svarīgāka tāda smalkāka savstarpējā mijiedarbība. Bet tas taču ir tik skaisti un tik ļoti radoši, ja tas tā īsti notiek.

Kā tevi ir mainījusi laulība?

Vienmēr esmu sevi apzinājusies kā, iespējams, pat pārāk individualizētu. Man nekad nav bijusi vēlēšanās mesties iekšā kādā kolektīvā, dziedāt korī vai uzturēt kontaktu ar klasi. Man vienmēr ir paticis vairāk vērot no malas. Bet laulībā es beidzot nonācu tādā kā mini kolektīvā. Tas maina visu. Man patīk šāds minikolektīvs, šāda forma man ir pietiekami intīma, ne par burzīgu. Vīrs ir mans labākais draugs, mans tuvākais cilvēks dzīvē. (Lauras vīrs ir Mārtiņš Ķibers, cirka festivāla Re Rīga radošais direktors. – Red.) Tas iedod arī citu perspektīvu dzīvei vispār. Saproti, ka neesi vairs viens, neesi neatkarīgs. Tas nav tā, ka šodien esi te, rīt tur un parīt vēl citur. Pirms satiku viņu, man likās, ka es vēl ilgi ceļošu pa pasauli. Man tik daudz ko gribējās – aizbraukt, piedzīvot. Protams, ir lietas, kas tādā veidā vairs nav iespējamas, bet ieguvums noteikti ir daudz lielāks. Man ļoti patīk, ka pēc lieliem mēģinājumiem vai pirmizrādēm mēs esam tikai divi. Ka ir otrs cilvēks, ar kuru varu dalīt to, kas ar mani ir noticis, apmainīties ar pieredzes lietām, sajūtām, emocijām.
Bet vispār mēs esam ļoti neatkarīgi. Vīrs ir savā, ļoti intensīvā dzīvē un darbā, es savā. Sfēras ir gana paralēlas, nekrustojas. Tas man patīk. Man negribētos strādāt kopā. Bet mums ir sava kopējā telpa. Un ir tāds foršs miers. Nevis pasīvais miers, kas ieaijā, bet tāds, kas harmonizē. Tā ir vērtība. Tas ir ar noteikumu, ka esam divi cilvēki, kas paralēli visu laiku katrs pats sevi attīsta, strādā ar sevi, viens otru visu laiku pabaro ar to. Tāds dubults spēks. Viena pati es nevarētu to uzģenerēt. Vīrieši ir forši, daudzi puiši ir forši, bet vīrs spēj kompensēt manu vajadzību pēc mūžīgā ceļojuma. Ir tik forši sazemēties un piedzīvot ko tādu. Bet to visu saproti tikai ar laiku.

Kā jūs iepazināties? Esat taču dažādas paaudzes...

Iepazināmies publiskā ballītē. Izrādījās, ka esam kaut kādā ziņā līdzīgā punktā. Sapratām, ka mūs interesē viens un tas pats, ka diezgan vienādi redzam kopā būšanas perspektīvu. Ne man, ne viņam nebija ilūziju, ka apprecoties kaut kas globāli atrisināsies vai mainīsies. Apprecēšanās nav jauns sākums, bet drīzāk turpinājums tam, kas tu esi. Tu dabū ceļabiedru, ar ko turpināt savu individuālo ceļojumu, ar kuru vari dalīt un reflektēt savu pieredzi. Arī palīdzēt viens otram. Ja tu esi mazliet saguris, otrs ir spēcīgāks, un otrādi.

Kas tev ir grūtākais attiecībās?

Novērtēt. Visu laiku tās novērtēt. Šad tad tas aizmirstas, rodas pašsaprotamība. Ja tā notiek, noteikti ir jāpārvērtē esošā situācija, jo tas nedrīkst būt pašsaprotami. Nevienam nav pienākuma būt kopā ar mani, un man nav pienākuma būt kopā ar kādu. Tā ir uz abpusējas baudpilnas vienošanās notikusi lieta, bet man ar savu personību visu laiku ir jābūt saistošai kandidatūrai. Teātris dažkārt tik ļoti okupē, paņem tik daudz laika un enerģijas, ka tas aizmirstas.

foto: Oļegs Zernovs

Kāpēc nenotiek tik ātri?

Kādas ir tavas attiecības ar modi?

Viens aktieris man šodien pajautāja, cik liels ir mans skapis. Viņam šķita, ka ļoti liels. Man tiešām ļoti patīk pucēties. Man tiešām ir daudz kleitu. Tā ir viena no manām baudām. Viņiem ir motocikli, man patīk pucēties. Ik pa diviem mēnešiem pārrevidēju skapi un lielu daļu atdodu tālāk, jo man vajag atkal kaut ko jaunu. Šobrīd ir tik daudz skaistu lietu! Laikam tā ir neizdzēšama bērnības trauma – tolaik nebija ne dažādības, ne līdzekļu, bet bija sajūta, ka gribas. Tagad, kad ir gan dažādība, gan arī kaut kādi līdzekļi, es to kompensēju. Varbūt ap gadiem četrdesmit tas beigsies. Varbūt nekad nebeigsies. Es tiešām tērēju daudz naudas drēbēm. Man tas ir svarīgi, jo nevaru atdalīt savu personību no sava vizuālā tēla. Tas ir viens veselums, tam jābūt harmonijā. Ja man vajag justies trausli, man vajag arī trausli izskatīties. Kedās nestaigāju.

Tiešām nekad nevalkā kedas?

Vairs ne. Bija tāds posms, bet tagad nav sanācis.

Mēģinājumos nav grūti strādāt tādai – sapucētai?

Nē. Bet man nav augstu papēžu, jo tas gan nav iespējams – tad pārgursti, kājas sāp.

Man būtiska ir materialitāte. Es ļoti izjūtu sliktu materiālu vai sliktu kvalitāti. Materiālam jābūt maksimāli dabiskam, nevaru izturēt sintētiku. Tas ir pašsajūtai, tāpēc man tam nav žēl naudas.

Mode ir tiešām svarīga, bet nedomāju tādās kategorijās, vai esmu modīga atbilstoši tā laika tendencēm. Man patīk latviešu dizaineri, ar viņiem ir mentālā saderība. Ārzemēs vienmēr meklēju kvalitatīvo galu, gandrīz vispār vairs neiepērkos ķēdes veikalos. Mani neinteresē pirkt drēbes uz svara. Jēga ir kvalitātes un dizaina iedotajā sajūtā.

Nesen iznākušajā itāļu rakstnieka Alesandro Bariko grāmatā Misters Gvins galvenais varonis noformulē 52 lietas, ko viņš apņemas nekad vairs nedarīt. Ko tev negribētos vairs darīt dzīvē?

Labs jautājums, bet mani biedē tas “nekad”. Jau pāris gadu nelietoju alkoholu un nepīpēju, nelietoju nekādas citas apreibinošas vielas. Tagad sekos piebilde. Man bija pilnīga pārliecība, ka tas tā ir un būs, es jutos ļoti labi. Bet pēc pēdējās pirmizrādes uzpīpēju. Esmu lauzusi savu apņemšanos, tāpēc ļoti piesardzīgi izturos pret šo “nekad”. Tolaik, kad teicu, ka nekad nepīpēšu, es tiešām domāju, ka tas tā arī būs. Dzīve ir gara, un viss mainās. Arī attieksme. Tolaik, kad beidzu pīpēt, man šķita, ka tā ir nopietna problēma, ar kuru man jātiek galā. Bet tagad to izdarot, man vairs nebija konflikta, vairs nešķita, ka tā man ir baigā problēma. Tā nav eksistenciāla vajadzība, tikai veids, kā tajā posmā neitralizēju kaut kādas lietas, ar kurām netiku galā citādāk. Tāpēc sev to atļāvu un par to neuztraucos. Nedomāju, ka turpināšu.

Bet tas, ko joprojām domāju, ir ka nekad vairs nelietošu alkoholu.

Bet labs vīns vai šampanietis – tas taču vienkārši ir garšīgi...

Tas ir garšīgi. Tā tiešām ir bauda, bet man vienā brīdī iestājās kaut kāda nepareiza ķīmiska reakcija. Baudas moments bija tik īss, ka tas neatsvēra pārējo, kas sekoja vēlāk. Sapratu, ka man tas vairs nav vajadzīgs. Šobrīd domāju, ka to tiešām nekad vairs nedarīšu. Tāpēc varu to pateikt. Ja kādreiz dzīvē kāds redzēs mani iemalkojam labu vīnu, lai nepārmet man šo apgalvojumu.
Domāju, ka nekad vairs neapmeklēšu nevienu akadēmisko iestādi, vairs nemācīšos tādā formātā, kāda ir mūsu sistēmas piedāvātā izpratne par izglītību. Tas uzstādījums man bija tik traumatisks, absolūti pretējs manai būtībai. No tevis spiež, velk laukā kaut ko, kas tev vispār ir svešs, ko tu nevari pasmelt no sevis, tev nav neviena impulsa, kas varētu atsaukties vajadzībai veikt ķīmiskus vienādojumus. Tā bija vardarbība pret mani. Es vienkārši neesmu piemērota šāda veida informācijas uzņemšanai. Nekad dzīvē negribu atgriezties ne skolā, ne augstskolā. Gribu turpināt mācīties saprast pasauli tā, kā man tas ir visjēgpilnāk, produktīvāk un baudpilnāk.

Saprotu, ka ir neatgriezeniskas lietas, kuras tiešām nekad vairs nevarēšu izdarīt. Man nomira vecmāmiņa, un es nekad vairs nevarēšu ar viņu satikties. Filozofiski tas šķiet jocīgi. Visu laiku ir – un nav. Kaut kādas lietas nav nevis tāpēc, ka negribi, bet pat gribot nav.

Kādas citas atkarības tev piemīt?

Kaut kādā ziņā saldumi. Man vispār patīk garšīgi paēst. Skaistā vidē tas ir ļoti baudpilns process.

Tādu uzskatāmi destruktīvu atkarību, manuprāt, man nav. Bet viss, kas ir par daudz, zināmā mērā ir atkarība. Šad tad domāju, vai es spētu nolīdzsvarot profesionālo darbošanos ar vairāk laika sev. Vai tas vispār ir iespējams? Īsti nezinu. Tāds lielais jautājums – vai tajā brīdī, kad es it kā sakārtošu atkarības jautājumu ar teātri, vai galu galā necietīs process un rezultāts? Vai tas joprojām būs kvalificējams kā radoša darbība, ja mēģināšu to darīt ļoti loģiski un apzināti? Man liekas, ka tas tā nenotiek.

Bet zināms miers manī ir parādījies. Līdz trīsdesmit man viss bija drausmīgā dinamikā, tikai uz priekšu, priekšu, priekšu, izrāde, izrāde, izrāde... Tā sāls ir dabūta. Kaut kas manī ir nomierinājies. Beidzot nedomāju, ka tad, ja es tagad iebremzēšu, kaut kas apstāsies, beigsies, nenotiks... Agrāk man šķita, ka vajag vairāk un vairāk, tagad man nav problēmu, ka var būt mazāk, kvantitatīvi mazāk. Bet jēgpilnums gan ir nepieciešamība. Biju sasniegusi to robežu, kad tas jau bija pāri manam dabīgajam, jau gana daudz dodošajam resursam. Tā pazaudē baudu darīt. Tagad saku: jā, labāk, lai ir mazāk, bet lai paliek alkas, nekā par daudz – un tu visu laiku esi uz robežas, kad vairs īsti nevari to novērtēt.

Gribas vairāk laika sev. Pasaulē ir tik daudz interesantu lietu, ko gribas. Ceļot. Katrā ceļojumā šķiet, ka esi paguvis tikai ieskatīties pa logu kaimiņu mājā, bet ir taču vēl tāda istaba un tāda, un vēl tas un tas. Bezgalīgs lauks. Gribas tik daudz ko izlasīt, ir tik daudz brīnišķīgas literatūras, tik daudz kino. Tik daudz potenciālu iepazīšanās stāstu, attiecības ar visdažādākajiem cilvēkiem. Visa kā ir tik daudz! Gribas, man tas patīk. Gribas to sev...

foto: Oļegs Zernovs

Ko gan es gribu?

Kas tev sevī kaitina, ar ko tu cīnies?

Man lielākais konflikts ir par to, ka man šķiet, ka mans ķermenis netiek līdzi manai domai. Esmu izdomājusi, man ir skaidrs – un es gribu, lai tas notiek uzreiz. Bet esmu piesaistīta fiziskajam plānam, man ir jārespektē laika noilgums, lai lietas notiktu. Kaut vai teātrī – viss ir skaidrs, varam taču iet jau tālāk! Bet, kamēr visi vienojamies un visi izdarām, tas prasa laiku. Un tad es sevi dedzinu, tad man šķiet, ka kaut ko daru nepareizi. Vai esmu nepareizi uzlikusi uzstādījumu. Varbūt vispār esmu pārpratusi. Man visu laiku šķiet – kāpēc nenotiek tik ātri? Tas mani kaitina – par daudz resursu iztērēju tam, visu laiku sevi tā dedzinot.

Man pat šķiet lieki pavadītas tās piecpadsmit minūtes, ko vakarā eju no teātra uz mājām. Biju teātrī, un nākamais – ar galvu jau esmu mājās. Bet, nē, vēl ir tās piecpadsmit minūtes, kamēr tur nokļūsti. Un nekas nenotiek! Tas ir muļķīgi, jo skaidrs, ka to piecpadsmit minūšu laikā varētu kaut vai forši izbaudīt ceļu, kaut ko izdomāt. Bet man tas šķiet lieki. Dzīvoju kā pa salām un nemāku komfortabli savienot tos elementus, plūstoši pārtecēt.

Vakarā spēj teātri no galvas izslēgt?

Jā, pat ļoti labi, ja vien līdz rītam nav jāizdomā vēl kaut kādas lietas mēģinājumam. Bet kopumā, protams, tas kanāls ir vaļā visu laiku. Ir arī manās interesēs, lai tas visu laiku papildinātos.
Ja ir problēmas, fons ir nomācošs un spēcīgs, tad nevaru aiziet pat uz ballīti un pilnībā aizmirsties. Man gan ir arī aizdomas, ka reizēm problēmas uzģenerēju lielākas, nekā tās ir. Tās nav nekas tāds neatrisināms, bet man šķiet baigais dzīves un nāves jautājums…

Kā tu atpūties?

Vislabāk ir paskatīties kvalitatīvu kino vai palasīt. Tāda personiskā higiēna jau gadiem ir ciguns.

Cilvēki rīko maskuballes un visādi iztaisās, tas ir forši, bet man tā ir ikdiena. Tāpēc, ja man ir brīvs brīdis, tas ir pēdējais, ko es vēlētos. Gribas to visvienkāršāko, to rupjmaizi vakarā, nevis kūkas.

Kādus sapņus redzi?

Jau kādu laiku neredzu neko sliktu. Pirms gadiem tas bija diskomforts, redzēju visādus murgus. Tagad guļu labi, un, ja sapņoju, tas vienmēr ir kaut kas labs. Sižetus neatceros, bet no rīta mostos ar ļoti patīkamu sajūtu, it kā būtu pieskārusies kaut kam interesantam un saistošam un tur labprāt atgrieztos.

Par ko tu mēdz raudāt?

Mēdzu raudāt par bezjēdzību vai aiz bezspēcības. Dažreiz, kaut viss it kā sekmējas salīdzinoši labi, notiek kaut kas bezjēdzīgs – un tevi pārņem globāls bezspēks. Saproti, ka nevari to ietekmēt, tas nav atkarīgs no tevis. Par laimi, tas nekad nav ildzis vairāk par vienu dienu. Neiekrītu bezspēcībā nedēļām. Sauksim to par gada sliktākajām dienām, kas reizēm notiek. Kad kulminē sajūtu summa, kas pa ceļam ir salasījusies. Bet vispār es raudu salīdzinoši reti. Ja tas notiek, ļaujos tam.

Vēl es raudu, kad sastopos ar agresiju. Varu akceptēt muļķību, visādas citas bezjēdzības formas, bet agresija kā enerģija mani nogalina. Tā arī ir bezspēcības raudāšana, jo esi sastapies ar enerģijas bumbu, mēslu piku, kas tevi pārsteigusi nesagatavotu. Cilvēks tev uzdāvina savu rūpīgi krāto agresijas kurvīti. Kad ar ko tādu sastopos, apstulbstu. Kāpēc tieši šī forma? Tā ir viena no brutālākajām, raupjākajām emocijām, kas joprojām mani spēj nošokēt.

Kas tevī pašā var izraisīt dusmas?

Dažkārt dusmojos... Visvairāk laikam par tieksmi uzdot subjektīvu patiesību par absolūtu. Tu tiešām nepieļauj iespēju, ka var būt citādāk? Uz brīdi tas mani izsit, bet spēju pietiekami labi to neitralizēt sevī. Man nav vajadzības iet konfliktā.

No kā tev ir bail?

No sevis. Man ir ļoti lielas spējas iedarboties uz sevi – ja es kaut ko gribu, mans ķermenis pakļaujas manai gribai, izdara to. Dažreiz man šķiet, ka tam prasu par daudz, nodaru pāri ar spiedienu – ierobežotā laikā tev ir jāizdara tas un tas! Ķermenis nogurst, es tajā neieklausos, nodaru pāri... Man ir bail, ka dažreiz savā apmātībā un idejiskajā apsēstībā nenovērtēju un palaižu garām kaut kādus personiskos impulsus. Jā, man ir bail no sevis. Esmu tāds cilvēks. Tāpēc ar tām atkarībām – tas ir nopietni un reāli, saprotu, ka varu kādā ziņā pazaudēties... Esmu ļoti kaislīgs cilvēks, man patīk baudīt, tērēt, un tad vienā brīdī saproti, ka tā jau vairs nav bauda, tu jau esi pārkāpis to robežu, atvēries uz vajadzību “vēl, vēl, vēl”... Tad paliek bail no sevis, jo beigās nodari sev neatgriezeniskus bojājumus.

Protams, man ir bail no muļķības un stulbuma, kas notiek pasaulē. No cilvēku neizglītotības, kā rezultātā rodas daudz neiecietības. No rupjuma, kas izslēdz apziņu un spēju apzināties sevi sociumā. Kad savu personību uzstāda par prioritāru, kad tik ļoti notic savas personības nozīmīgumam un ar vislabākajiem nodomiem nobruģē ceļu uz elli. Tiešām brīnos, cik cilvēki ir neiecietīgi un agresīvi. Kāpēc nav savstarpējās jušanas. Nav pat runa par lielvalstu ietekmēm vienai uz otru, bet par līdzcilvēkiem, kuriem nav problēmu pārbradāt pāri otram. Nobradā un pat nepamana. Apkārt ir tik daudz iemidzinošas apātijas, tas ir biedējoši.

Vai ir kāds lielais sapnis, ko tu gribētu realizēt?

Šobrīd mani tieši nodarbina jautājums – ko gan es gribu? Līdz šim man vienmēr bija skaidrs, ko gribu, un lielā mērā viss, ko gribēju, arī notika. Izrādes, ceļojumi... Tā var turpināt bezgalīgi, jo pamatlietas, protams, gribu turpināt, bet jautājums – kas vēl? Gribas atrast to savu ļoti subjektīvo atbildi uz šo jautājumu. Jā, šodien man ir problēma pateikt, ko vēl es gribu. Tas mani nedaudz biedē, bet es atļauju sev tā justies. Būtu muļķīgi sev izspiest kādu atbildi...

Varbūt bērnu?

Nē, šobrīd mēs nevēlamies bērnus. Mums abiem saskan šajā jautājumā, tāpēc tā nav problēma. Kāpēc es negribu, nezinu. Šis tomēr ir tāds supermēroga notikums, es pret to izturos ļoti atbildīgi, tāpēc jābūt par to pietiekami nopietni pārliecinātam. Man šīs pārliecības šobrīd nav.

Kam tu tici?

Es tiešām ticu mīlestībai, mīlestības spēkam visdažādākajās izpausmēs. Ne tikai starp vīrieti un sievieti. Mīlestība kā enerģija ir reāla un spēcīga, tā spēj transformēt visnetransformējamākos un vismonolītākos veidojumus. Milzīgs spēks, kam es ticu.
Man nekad nav ienācis prātā šaubīties par augstāko saprātu. Ja es neticētu augstākajai mīlestībai, šim milzu enerģijas resursam, man būtu jāapšauba arī savi iekšējie mīlestības resursi. Nespēju izprast un izdibināt, kas tas ir, bet skaidri zinu, ka ir kāds lielāks enerģijas resurss, kuram es pieslēdzos un no kurienes spēju pārvadīt enerģiju uz sevi. Neesmu to pašģenerējusi, tikai, iespējams, līdzģenerējusi, tas skaidrs.

Vai ir kāds cilvēks, ko tu apbrīno?

Jā, no sirds apbrīnoju cilvēkus, kas ir tādi... apskaidrotāki. Ir sajūta, ka viņi ir pieskārušies informācijai, kas man joprojām ir slēgta, bet kurai es ļoti gribētu pieskarties. Tam līdzi nāk arī milzīga harmonija, ko es arī ļoti vēlētos iemantot, bet mani un šo informāciju vēl šķir kaut kāda laiktelpa. Tas ir mērķis, uz kuru es gribētu iet, – būt absolūtajā mierā un simtprocentīgā kontaktā ar sevi.

Inita Saulīte-Zandere, žurnāls “Pastaiga” / Foto: Oļegs Zernovs / Stils: Olga Kolotova