Sadzīves drāma Purvciemā: bijušais vīrs Silvijas kundzi nelaiž dzīvot viņas tēva celtā mājā
Žurnāla "Likums un Taisnība" redakcijā pēc palīdzības vērsās pensionāre Silvija Svečkalova. Viņai pieder puse privātmājas Rīgā, taču, pēc Silvijas teiktā, bijušais vīrs, ar kuru laulība šķirta pirms daudziem gadiem, nelaižot viņai piederošajā mājas daļā.
Silvijas bērnībā viņas ģimene mitinājusies šaurībā nelielā Rīgas dzīvoklītī. Tad piecdesmitajos gados tēvs saņēmis apbūves gabalu Purvciemā. Taupot katru kapeiku un strādājot vakaros un brīvdienās, viņš uzcēlis divstāvu privātmāju, jo šajā Purvciema ielā pēc projekta drīkstēja celt tikai divstāvu dzīvojamās ēkas. Taču padomju laikos pastāvēja interesants jēdziens – liekā platība. Un padomju vara secināja, ka Svečkaloviem pieder pārlieku liela dzīvojamā platība. Mājas pirmo stāvu nācās pārdot, to nopirka uz Rīgu pārcēlusies Volgas vāciešu ģimene.
Māja paliek bez ūdens un apkures
Silvija tagad grib atgūt visu sava tēva celto māju, jo uzskata, ka bijušajam vīram nekas nepienākas
Aplūkojot namu, redzams, ka nesen veikts nopietns remonts, ēkai ir jauna fasāde skaisti dzeltenā tonī. Silvijas māte nomira 1982. gadā, tēvs – 1988. gadā, tātad šie uzlabošanas darbi pavisam noteikti nav vecāku veikums.
Silvija apprecējās 1975. gadā. Vairāk nekā pēc divdesmit gadiem, 1998. gadā, pāris iesniedza šķiršanas pieteikumu, un 1999. gadā laulību šķīra. Nu jau bijušais vīrs no mājas izvācās. Savukārt Silvija nemaksāja par elektrību un gāzi (mājai ir gāzes apkure), tāpēc aizsala ūdensvada, kanalizācijas un centrālapkures caurules, un ēka palika bez ūdens un siltuma. Uzturēties tādā mājā, protams, bija pavisam neomulīgi, un Silvija kopā ar savu tagadējo draugu pārcēlās uz mazpilsētu, kur dzīvo arī patlaban.
Vēlāk pirmā stāva iemītnieki, iepriekš minētā vāciešu ģimene, nolēma izceļot no Latvijas, un 2002. gadā viņiem piederošo mājas domājamo pusi jeb pirmo stāvu iegādājās Silvijas šķirtais vīrs.
Vīra ieguldījums
Māja ir celta no skaidu betona, un tas nav diez ko izturīgs materiāls. Bijušais vīrs ēku nostiprināja ar metāla kronšteiniem. Apmēram pirms astoņiem gadiem viņš nosiltināja pirmo stāvu, nokrāsoja visu ēku. Trešo jeb mansarda stāvu viņš uzbūvēja vēl laulības laikā.
Vīrietis ir izbrīnīts par Silvijas apgalvojumiem, ka viņa netiekot laista pašas īpašumā. “Mājai ir divas atsevišķas ieejas!” vīrietis rāda. “Es nekādi nevaru traucēt nokļūt otrajā stāvā!” No ielas puses ir divi vārtiņi un divi celiņi. Viens ved uz bijušā vīra īpašumu pirmajā stāvā. Lai nokļūtu otrajā stāvā, jānāk pa otriem vārtiem uz mājas otru galu.
Otrajā stāvā tagad dzīvo Silvijas dēls ar ģimeni. Viņš šo ēkas daļu ir pamatīgi izremontējis, nomainījis savulaik plīsušās caurules, ielicis jaunus logus un durvis, veicis citus remontdarbus. Ja māte grib šeit dzīvot, lai nāk, problēmu nebūs.
Ne šķirtais vīrs, ne dēls Silvijai nekādu naudu par ieguldījumiem remontā nav prasījuši. Vecumdienās sievietes vienīgie ienākumi ir nelielā pensija, un dēls viņai regulāri palīdz ar naudu.
Tiesa lēmusi par lietošanas kārtību
Zemesgrāmatas nodalījuma noraksts liecina, ka Silvijai pieder namīpašuma un zemes domājamā puse, bet otra domājamā puse – šķirtajam vīram.
Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2011. gada 9. novembra spriedumā noteikta namīpašuma lietošanas kārtība. Silvijas lietošanā nodotas šādas telpas: pirmā stāva kāpnes 5,6 kvadrātmetru platībā, otrais stāvs 64,2 kvadrātmetru platībā, trešais jeb jumta stāvs 39,9 kvadrātmetru platībā, kā arī saimniecības ēka. Savukārt šķirtā vīra lietošanā nodotas pirmā stāva telpas 61,3 kvadrātmetru platībā (pieliekamais, virtuve, divas dzīvojamās istabas, gaitenis un tualete), pagrabstāvs 58 kvadrātmetru platībā (katlu telpa, saimniecības telpa, garāža, priekštelpa) un mākslinieku darbnīca.
Tātad tiesa visu ir sadalījusi, un nekādu neskaidrību vairs nav.
