Kā svelmē pasargāt savu mājas mīluli no pārkaršanas? Praktiski padomi

Lauksaimniecības dzīvnieki visbiežāk pārkarst, atrodoties atklātās ganībās, bezvējā, savukārt, mazie dzīvnieki - suņi un kaķi - ieslēgti slikti ventilējamās telpās, kā arī automašīnās. Tāpēc lauksaimniecības dzīvniekus nevajadzētu ganīt karstajā diennakts laikā, kā arī jāparūpējas, lai tiem būtu iespēja patverties nojumē vai koku ēnā.

Savukārt mājdzīvniekus - suņus un kaķus, dodoties izbraukumā vai arī iepērkoties, nedrīkst atstāt automašīnā arī tad, ja logs ir pusatvērts. Tāpat jāparūpējas, lai dzīvniekiem ir pietiekami daudz dzeramā ūdens. Ja iespējams, sasilušais ūdens jāapmaina pret vēsu.

Karstuma stress

Gan lauksaimniecības, gan mājdzīvnieki ir jutīgi pret paaugstinātas temperatūras iedarbību - dzīvniekam ilgstoši uzturoties paaugstinātā temperatūrā, perifērie asinsvadi paplašinās un, ja cirkulējošo asiņu apjoms nepalielinās, tam iestājas sirds mazspēja, kas var beigties ar nāvi, tāpēc karstajā laikā dzīvnieku īpašniekiem dzīvnieku pašsajūtai ir jāpievērš īpaša uzmanība.

Kā dzīvnieks pārkarst?

Visbiežāk dzīvnieki pārkarst karstās un nevēdinātās telpās, kurās ir paaugstināta mitruma līmenis, ko veicina tiešie saules stari, bezvējš, mitrums, nepietiekami uzņemts šķidruma daudzums, fiziskā slodze, liels dzīvnieku blīvums. Lauksaimniecības dzīvnieki visbiežāk pārkarst, atrodoties atklātās ganībās, bezvējā. Tādējādi tie var iegūt saules dūrienu, bet transportēšanas laikā - karstuma dūrienu.

Mazie dzīvnieki - suņi un kaķi visbiežāk pārkarst ieslēgti slikti ventilējamās telpās, piemēram, automašīnās pie veikaliem. Kaķiem, tāpat kā suņiem, ir ļoti mazs sviedru dziedzeru skaits, līdz ar to liekais siltums praktiski netiek izdalīts ar sviedriem un organisms netiek dzesēts.

Pārāk augsta temperatūra nelabvēlīgi ietekmē lauksaimniecības dzīvnieku veselību un produktivitāti. Regulāri atrodoties pārāk augstā temperatūrā, dzīvniekiem samazinās apetīte, tie kļūst mazkustīgi, samazinās produktivitāte – izslaukums, dzīvmasas diennakts pieaugums.

Pārkaršanas pazīmes 

Dzīvnieki ir nomākti, saguruši, tiem ir nespēks, karsta āda, ātrs pulss un elpošana, var novērot muskuļu trīcēšanu un krampjus, acu un mutes gļotāda kļūst tumši sarkana vai zilgana.

Ko darīt, lai dzīvnieks nepārkarstu?

• Dodoties izbraukumā vai arī iepērkoties, neatstājiet mājdzīvnieku automašīnā, arī tad, ja logs ir pusatvērts!
• Dodiet  dzīvniekiem pietiekami daudz auksta dzeramā ūdens un, ja ir iespējams, mainiet sasilušo ūdeni pret vēsu.
• Neganiet lauksaimniecības dzīvniekus karstajā diennakts laikā tiešos saules staros. Parūpējieties, lai dzīvniekiem ir iespēja patverties nojumē vai koku ēnā.
• Nodrošiniet mītnēs turētajiem dzīvniekiem, bet jo īpaši putniem un cūkām, ventilāciju, gaisa apmaiņu, bet ne caurvēju un, ja ir iespējams, paredziet dzīvniekiem lielāku platību, lai tie nebūtu saspiesti.
• Transportēšanas laikā transporta līdzeklī neievietojiet pārāk daudz dzīvnieku un nodrošiniet tiem ventilāciju. Ja transportēšanas laiks ir ilgs, centieties ik pēc laika apstāties, lai padzirdinātu dzīvniekus un izvēdinātu transporta līdzekli.
• Ja vien ir iespējams, dzīvniekus peldiniet.
• Ja  mājdzīvnieki - suņi, kaķi u.c. tiek turēti dzīvoklī, mēģiniet ierīkot tiem guļvietu vēsākā telpā, piemēram, vannas istabā uz flīžu grīdas.
• Ja suns atrodas voljērā, jāparūpējas, lai tam būtu iespēja patverties no tiešiem saules stariem.
• Ja dzīvnieki ir nomākti, tiem ir nespēks, karsta āda, ātrs un sekls pulss un elpošana, muskuļu trīcēšana, krampji, kā arī acs un mutes gļotādas paliek tumši sarkanas vai zilganas, nekavējoties jāvēršas pēc palīdzības pie veterinārārsta un jārīkojas pēc veterinārārsta norādījumiem!

Ko darīt, kamēr atbrauc vetārsts?

Iespēju robežās jāpārtrauc karstuma un saules iedarbība uz pārkarsušo dzīvnieku - tas jānogādā ēnā vai vēsā, labi vēdinātā telpā. Pārkarsušo dzīvnieku vēlams apliet ar vēsu ūdeni vai arī likt vēsa ūdens kompreses. Dzīvniekam jānodrošina pēc iespējas mierīgāka vide bez papildus stresa faktoriem. Jānodrošina pieeja vēsam ūdenim, lai dzīvnieks varētu padzerties.

Kā kukaiņi apdraud dzīvniekus?

Ganībās mājdzīvniekus apdraud arī dažādi asinssūcēji kukaiņi, kas sagādā dzīvniekiem sāpes, stresu un nereti arī nopietnus draudus to veselībai un dzīvībai.

Odu jeb dzēlējodu mātītes ir asinssūcējas, bet tēviņi sūc nektāru. Odi parasti sastopami un ir aktīvi mitrās, ēnainās vietās mežos un krūmājos. Visaktīvākie tie ir vakaros un naktīs, kā arī apmākušās dienās. Kāpuri dzīvo ūdeņos, kur nav zivju, piemēram, peļķēs vai ezeru un upju seklumā. Tie sastopami arī applūdušos pagrabos. Kāpuri barojas ar planktonu. Latvijā konstatētas 27 odu sugas (pasaulē ~1500 sugas).

Dunduri ir lielākie no asinssūcējiem divspārņiem. Zīdītāju, tajā skaitā cilvēku, asinis sūc tikai mātītes, bet tēviņi pārtiek no nektāra, augu sulām un laputu saldajiem izdalījumiem. Dunduru mātītes dūriens ir visai sāpīgs, jo brūcē tiek ievadītas siekalas, kas kavē asins sarecēšanu. Kāpuri attīstās augsnē, dūņās vai trūdošās augu atliekās. Dunduri aktīvi galvenokārt dienas vidū, parasti uzturas mitrās vietās, pie ūdeņiem. Pasaulē dunduru dzimtā zināmas ~3000 sugas, Latvijā konstatētas 27 sugas. Lielākie dunduri ir diždunduri (ģins -Tabanus). No tiem vislielākie ir govju (T. bovinus) un briežu (T. tarandinus) dunduri.

Mušu dzimta sugu skaita ziņā ir lielākā Latvijā. Mušām raksturīga daudzveidīga bioloģija. Vairāku sugu kāpuri attīstās trūdošu organisku vielu atliekās, ekskrementos, savukārt citu sugu kāpuri ir augēdāji. Pieaugušās mušas sastopamas uz ziediem, kokiem un krūmiem, zālē. Tās barojas ar nektāru, augu sulu, pūstošiem atkritumiem un ekskrementiem. Dažas sugas ir plēsīgas, citas – sūc asinis, piemēram, sīvā muša (Stomoxys calcitrans). Uz dzīvniekiem un cilvēka sīvā muša uzturas tikai asins sūkšanas brīdī. Parasti tās var novērot sēžam uz mājdzīvnieku novietņu sienām. Viena no biežāk sastopamajām sugām ir istabas muša (Musca domestica). Šī muša var pārnēsāt daudzu infekcijas slimību ierosinātājus.

Miģeles ir sīki, vārīgi odveidīgie divspārņi ar garām kājām. To kāpuri dzīvo dažādās vietās – ūdenī, mitrā augsnē, augu atliekās, mēslos u. c. Miģeļu mātītes sūc citu kukaiņu asinis (hemolimfu), bet dažas sugas arī siltasiņu dzīvnieku, arī cilvēka asinis, piemēram, Culicoides pulicaris. Savukārt tēviņi sūc ziedu nektāru. Asinssūcējas sugas var pārnest tularēmijas un onkocerkozes ierosinātājus. Latvijā miģeles nav pētītas, domājams, varētu būt ~100 sugu.

Knišļi – pēdējos gados vislielākās nepatikšanas dzīvnieku īpašniekiem ir sagādājuši tieši šie kukaiņi. Tie ir nelieli (2 - 4 mm) odveidīgo apakškārtas divspārņi. Vairāku knišļu sugu mātītes ir asinssūcējas. Knišļi parasti aktīvi ir no rītiem un vakariem. Tie nelido tad, ja dienā ir augsta gaisa temperatūra, zems mitruma līmenis un vējš, kā arī naktīs. Knišļi (Simuliidae) olas dēj lēni tekošā, seklā ūdenī, kur no tām izšķiļas kāpuri. Knišļi masveidā savairojas karstā jeb sutīgā laikā, kad pazeminās ūdens līmenis ūdens baseinos, tas ir pietiekoši silts un šāda veida ūdenskrātuves apkārtnē ir daudz. Knišļi koduma vietā ievada siekalas, kas satur fermentus - dzīvnieka organismam svešas olbaltumvielas, kas var ierosināt alerģiskas reakcijas. Katram dzīvniekam, atkarībā no organisma individuālajām īpatnībām, uz knišļu kodumiem ir atšķirīga reakcija. Koduma vietā var veidoties tikai iekaisums, bet, ja kodumu ir daudz, dzīvniekam var iestāties anafilaktiskais šoks un dzīvnieks no sirdsdarbības un elpošanas traucējumiem iet bojā. Latvijā konstatētas 30 sugas (pasaulē zināmas > 1200 sugas).

Laižot dzīvniekus ganībās, vajadzētu ievērot asinssūcēju kukaiņu „aktīvo” periodu un pēc iespējas mazāk dzīvniekus laist ganībās tieši šajā laikā. Ja novērojat knišļu masveida savairošanos, nelaidiet dzīvniekus ārā vispār!

Lai pasargātu mājdzīvniekus no asinssūcēju kukaiņu kodumiem, dzīvniekus, pirms izlaišanas ganībās, jāapstrādā ar repelentiem jeb līdzekļiem, kas paredzēti kaitēkļu atbaidīšanai. Taču, pirms repelentu iegādāšanās, noteikti jākonsultējas ar veterinārārstu, jo to sastāvā var būt vielas, kuru lietošana produktīvajiem dzīvniekiem ir aizliegta!

Tā kā asinssūcēji kukaiņi vislabprātāk kož ķermeņa daļās, uz kurām ir maz apmatojuma – tesmenī, tad ieteicams iegādāties ziedes, kas ārstē tesmeņa iekaisumus. Taču, pirms ziedes iegādāšanās, noteikti jākonsultējas ar veterinārārstu. Ja  rodas aizdomas, ka dzīvnieku ir smagi sakoduši asinssūcēji kukaiņi, piemēram, knišļi, tad nekavējoties tas jāved (vēlams transportēt nevis dzīt) uz novietni vai zem nojumes un nekavējoties jāizsauc veterinārārsts.

Veterinārārstiem iesakāms ganību periodā papildināt jau esošās medikamentu rezerves ar preparātiem tūsku, aseptisku iekaisumu novēršanai, alerģijas, šoka, kolapsa novēršanai, kā arī antiendotoksiskai, pretdrudža, pretiekaisuma un pretsāpju iedarbībai.