Īpašas Ziemassvētku tradīcijas, kas uzlādēs! Tās aizgūtas no mūsu senčiem

Zināms, ka dažādas krīzes veicina tradīciju atcerēšanos un rosina atrast uzticamus, laika pārbaudītus, pat mūžīgus vērtību orientierus. Pēc pēdējo gadu notikumiem pasaulē var novērot, ka cilvēki arvien vairāk meklē šīs tradicionālās vērtības. Daudzi atbalstu atrod latviskajā dzīvesziņā, un ir pat ģimenes, kas maina ne tikai dzīvesveidu, bet arī dzīvesvietu, lai būtu tuvāk dabai, tuvāk mūsu tautas pamatvērtībām.  

Cieni savējo, ne svešu

Laiki mainās, dzīvesveids mainās, un mūsdienās ir jāiegulda lielāka piepūle, lai šīs senās tradīcijas un vērtības ne tikai apgūtu, bet arī izprastu. Diemžēl cilvēks ir tā iekārtots, ka bieži vien izvēlas iet vieglāko ceļu, un tagad tik plašā klāstā ir pieejamas svešu tautu tradīcijas, ka atliek vien tās pieņemt par savējām.

Toties, ja izvēlēsies iet grūtāko, bet savējo ceļu, mācoties, izprotot un ieviešot savā dzīvē mūsu senču tradīcijas, ieguvums būs milzīgs. Tad tradīcija iegūst pavisam citu vērtību… Tie nebūs tikai labi pavadīti svētki ar ģimeni, bet arī uzlādēšanās zemapziņas līmenī. Katram pašam ir jāizmēģina, lai sajustu, jo izskaidrot un atspoguļot šis sajūtas vārdos nav iespējams. Mūsu senču tradīcijas ietver simboliskas darbības ar jēgu un dziļu domu, tās strādā neapzinātā līmenī un sakārto cilvēku, atjauno, atrod un atver spēku, kas ir katrā no mums. 

Kopīgi nodziedāt Ziemassvētku dziesmu

Ja ģimenē nekad nav bijušas svētku tradīcijas, tās ir jāievieš. Par savas dzimtas tradīcijām, kas kādreiz ir piekoptas, var jautāt dzimtas vecākajiem pārstāvjiem, un vienmēr padomu var meklēt arī pie tradicionālās kultūras kopējiem un zinātājiem. Nav katru gadu jācenšas ieviest kaut ko jaunu – paliekam pie pamatvērtībām, jo tās mūs stiprina un uzlādē. Mums ir mūsu zeme, mūsu valoda un mūsu dzimtas – milzīgi resursi, ko izmantot savā labā. 

Īpaši svarīgi tradīcijas ir kopt ģimenēm, kurās ir mazi bērni, jo viņi vislabāk mācās tad, kad redz, kā dara vecāki. No svētku tradīciju sarežģītības nevajag baidīties, un nav jādara nekas pārcilvēcisks. Vecāki kopā ar bērniem var izrotāt telpu ar pašu gatavotiem puzuriem vai kartupeļu un salmu saulītēm, kopā iemācīties kaut vienu Ziemassvētku dziesmu, iedegt dzīvo uguni un celt galdā svētku mielastu – pagatavot kūču, izvārīt cūkas šņukuru, pelēkos zirņus.

Ja vēl ir iespēja uzvilkt baltu lina kreklu, svētku sajūta būs klāt! Darīt līdzi, piedzīvot līdzi – tas ir visdabiskākais veids, kā tradīcijām ienākt ģimenē, un ir ļoti svarīgi dot bērniem šādu iespēju, proti, nevis stāstīt par tradīciju, bet iemācīt, piedzīvojot to kopā.  

Gaismas atdzimšana

Agrāk Ziemas saulgriežus – 21. decembri – sauca par Ziemassvētkiem, un, tā kā tolaik dienas sāka skaitīt ar saulrietu, svētkus svinēja jau vakarā. Pats Ziemassvētku vakars bija kluss un mierīgs, jo šajā laikā atvadījās no vecā gada un sagaidīja jauno, tika aizvadīta gada vistumšākā diena un sagaidīta jaunas gaismas dzimšana.

Neizpalika bez dažādiem rituāliem, un galdā lika vienkāršus ēdienus – kūču, pelēkos zirņus. Lielā ēšana sākās nākamajā dienā – tad gan galdam vajadzēja būt bagātīgi klātam. Pati svētku svinēšana ilga vairākas dienas. Neatņemama Ziemassvētku tradīcija bija arī maskošanās jeb čigānos iešana. Ja vēlies svētkus svinēt pēc latviskajām tradīcijām, rīkojies tāpat!  

Zināšanai

Ziemassvētku vakaru latviskajā kultūrā mēdz saukt arī par Kūčas vakaru; tas ir rituālais ēdiens – no graudiem vai grūbām vārīta putra. Šo vakaru dēvē arī par Bluķa vakaru, jo tad veic auglības rituālu – ap ēkām velk ozolkoka bluķi, kuru  pēc tam to sadedzina.