Izbēga papagailis. Lauras Kulakovas pieredzes stāsts
Lidostas “Rīga” Komunikācijas vienības vadītāja Laura Kulakova, mūziķa Jura Kulakova dzīvesbiedre, dalījusies “Facebook” nesenajos pārdzīvojumos un arī sniedz padomus – kā noķert papagaili.
Neveiksmīgas apstākļu sagadīšanās dēļ papagaiļu meitene Amija aizlidoja no mājām sestdienas priekšpusdienā, sākumā atradās kokos turpat pie mājas, bija saredzama un pat gandrīz ar rokām sasniedzama. “Taču tajā brīdī viņai brīvā dzīve vēl šķita ļoti aizraujoša un interesanta, tāpēc nebija pierunājama nākt klāt, lai gan mājās labi atsaucas uz vārdu un ir mīlīgs roku putns,” raksta Kulakova.
“Pirmais, ko darījām – nekavējoties iznesām ārā un nolikām pēc iespējas tuvāk viņas atrašanās vietai Amijas draugu Čikitonu cerībā, ka viņa atlidos pati. Diemžēl tas nenotika – meitene pārlidoja uz augstāku koku jau patālāk no mājas. Tajā mirklī sāka darboties bēdīgais fakts, ka papagaiļi baidās/neprot lidot uz leju – uzlidojusi tik augstu, viņa vairs neprata nolaisties zemāk,” stāsta Kulakova.
Papagailis lidinājās pa veco un ļoti augsto koku galotnēm, atgriezās piemājas kokā, tad atkal aizlidoja mazliet tālāk, taču visu laiku palika dzirdamības robežās. Mājinieki turpināja visu laiku saukt un Čikitonu nolika Amijai labi pazīstamajā āra būrī redzamā, klajā vietā, “lai viņš atsauktos uz viņas saucieniem un meitene paliktu vismaz māju tuvumā”.
Kulakova arī izziņoja par notikušo papagaiļu mīļotāju “Facebook” grupā, Kundziņsalas kopienas “WhatsApp” grupā, izlika ārā skandas un atskaņoja ierakstītu Čikitona balss ierakstu. “Pati arī visu laiku saucu un sekoju viņas pārlidojumiem, lai zinātu, kur viņa atrodas. Nu jau tuvojās vakars un pēc balss varēja dzirdēt, ka Amija labprāt gribētu tikt pie manis, taču diemžēl joprojām nesaprata, ka jālido uz leju. Tā arī pirmā diena beidzās – ap 22:00 sāka satumst, un Amija vairs neatsaucās. Tomēr bija skaidri zināms, kurā kokā netālu no mājām viņa atrodas.”
Čikitonu uz nakti atstāja āra būrī un arī saimniece pati gulēja ārā, lai dzirdētu, ja gadījumā naktī Amija sāk klaigāt (labi, ka vasara!). Nākamajā dienā jau pirms plkst. 5, tikko sāka aust gaisma, turpināja saukt un aicināt – Amija uzreiz atsaucās un atradās tajā pašā kokā, kur iepriekšējā vakarā, tikai joprojām nesaprata, kā nolaisties lejā.
Tā viss turpinājās līdz apmēram plkst. 8, kad kokā ielidoja vārna un papagaili izbiedēja. “Šajā brīdī vairs nepaspēju nofiksēt, uz kurieni viņa aizlidoja, un pazaudēju viņu no redzesloka,” turpina Kulakova, kura devās meklējumos gan kājām, gan ar auto, saucot un aicinot, atskaņojot arī ierakstītos Čikitona saucienus. Taču svētdien bija ļoti spēcīgs vējš, un visas dienas garumā no Amijas nebija nekādu zīmju.
Putns varēja būt aizlidojis pavisam tālu prom – apkārt esošās ostas teritorijā, uz Sarkandaugavas pusi vai pat pāri uz otru Daugavas krastu. Kulakova izziņoja trauksmi Sarkandaugavas “WhatsApp” un “Facebook” grupā, izsūtīja e-pastus visām iestādēm, ko varēja iedomāties, kas varētu saņemt ziņas par atrastu papagaili – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestam, Dabas aizsardzības pārvaldei, Zooloģiskajam dārzam, biedrībai“ Drauga spārns u.c., arī uzņēmumiem, kas strādā Kundziņsalā Rīgas brīvostas teritorijā – ja nu kāds papagaili pamanītu tur.
“Vakarā sākās spēcīgs negaiss un, patiesību sakot, jau sākās izmisums un šķita, ka cerību vairs nav…” atzīst Kulakova. Tomēr pēc negaisa, pirms tumsas viņa vēl izstaigāja un izsaucās pa visu apkārtni, gulēja ārā un no agra rīta, tikko sāka aust gaisma, atkal gāja saukt.
“Sarunāju darbā attālināto darba dienu, ja nu gadījumā Amija tomēr parādītos māju tuvumā. Taču līdz 9:00 joprojām nekā, līdz beidzot – "whatsapp" ziņa no kaimiņiem, ka meitene ir kokā dažus kvartālus no mājām!!! Nekavējoties drāzos turp un atradu putna bērnu skaļi raudam – joprojām ļoti augsta koka galotnē. Nākamo stundu saucu un aicināju, kamēr mazā lidoja no viena koka uz otru, taču bija jau redzams, ka viņa vismaz ir sapratusi, ka jāmēģina tikt zemāk, tikai vēl nezina, kā to izdarīt. Pēdējais piezemējums notika ābelē, joprojām nesasniedzami augstu, taču vismaz redzamības robežās.”
Kulakova meta kaunu pie malas, rāpās pāri žogam (piedodiet, mājas saimnieki!), lai tiktu tajā dārzā, sauca un aicināja. “Par laimi, turpat pie siltumnīcas bija salikti kaut kādi zari, paķēru un turēju zaru paceltās rokās, lai viņai būtu drošāk nolaisties. Un beidzot, kā tajā brīdī šķita, pēc bezgalīgi ilga laika meitene saņēmās un atlidoja pie manis!!! Laimīgas bijām abas bezgalīgi – man asaras pa gaisu, bērns pieglaudās, iebāza knābi azotē un sāka murkšķēt savus bēbīša murkšķus.”
Pēc pārdzīvotā Laura Kulakova sniedz arī padomus papagaiļu saimniekiem:
1) ir kritiski svarīgi iemācīt putnu atsaukties uz vārdu, lidot klāt un doties rokās. Ja Amija to nemācētu, mēs nekad nebūtu viņu atguvuši;
2) ierakstīt un turēt pie rokas putnu saucienu skaņu ierakstu;
3) ja putns pazaudēts no redzesloka, pēc iespējas plaši apziņot apkārtnes iedzīvotājus, lai maksimāli daudz cilvēku zinātu un reaģētu, ja putns būtu kur pamanīts. Ievietot sludinājumus visur, kur iespējams;
4) apziņot atbildīgos dienestus – Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestu, Pārtikas un veterināro dienestu, Dabas aizsardzības pārvaldi, Zooloģisko dārzu, biedrību “Drauga spārns”, dzīvnieku patversmes;
5) nekad un nekādos apstākļos nezaudēt cerības.
