Kā zināt, kura rota jānēsā, lai gūtu aizsardzību?
Rotkali Hariju Jaunzemu, kurš darbojas Sabiles pusē un darina rotas pēc senām baltu liecībām, pazīst gan tie, kas interesējas par smukumlietām, gan tie, kas meklē atbildes uz jautājumiem par mūsu senatni. Pie viņa rotas lūkoties, zīmes iepazīt un stāstus klausīties brauc ļaudis no malu malām.
"Kā man pašam nākušas zināšanas par senajām rotām un zīmēm? Es ļoti daudz meklēju un pētu, es nepieņemu pirmo, kas trāpās pretī; ir jāizlasa daudz literatūras, lasītais ir jāizvērtē, jāliek kopā, jāņem talkā loģiskā domāšana, lai saprastu, vai tā tiešām varējis būt. Es neesmu dogmatiķis, es stāstu cilvēkiem tā, kā esmu izpratis, un ļoti iespējams, ka esmu to taisnību uzgājis," atzīst meistars.
Ja grib zīmēm zinātnisku izskaidrojumu, tad jārunā ar augstas klases fiziķiem, kas zina pamatot, kā darbojas magnētiskie lauki, elektromagnētiskās vibrācijas, – tas viss šajās zīmēs ir. Varbūt jau gribētos domāt, ka zīmes ir nezin kāda maģija, taču senais cilvēks bija atradis to formulu, kas darbojās. Toreiz viņam dabā bija grūti izdzīvot, bija jācīnās ar zvēriem un lieliem dabas spēkiem, un viņš atrada formulu, kā šos spēkus savaldīt un reizēm pat likt strādāt savā labā.
Ar zīmēm ir tāda lieta – nevajag skriet ne pie burvja, ne pie raganas, lai tā pateiktu, kas tev der, kāda zīme tev jānēsā. Zīmes tā nestrādā! Neviens nevar otram pateikt, kura zīme tam vajadzīga, kura ne!
Patiesībā visas zīmes ir derīgas, vienīgi ir tādi dzīves momenti, kuros vairāk prasās pēc kādas konkrētas zīmes. Kāpēc? Tas, lūk, ir tas, ko mēs nezinām. Un kāpēc nezinām? Tā jušana mums pazudusi, aizmirsusies, tāpēc var taisīt visādas spekulācijas. Bet zīmes jau pašas uzrunā, zīmes iedarbojas uz cilvēka sajūtām, un katrā konkrētā dzīves situācijā jānēsā tā, kura visvairāk uzrunā.
Katrai zīmei sava loma
Par katru zīmi katrs mistiķis var uzrakstīt veselu darbu, bet vai tā ir patiesība? To mēs nezinām. Pārsvarā jau ir jautājumi, bet atbilžu nav. Vienīgi tā pati virspuse ir zināma. Jumis, piemēram, rūpējas par visa pienesumu, lai būtu laba raža, lai būtu naudiņa, lai mājās būtu gausa, – gausa ir labklājība, ko kristieši aizstājuši ar vārdu svētība. Latviešiem ir gausa. Jaunas meitas lika Jumi pūrā; viss, kas pa divi, tas ir Jumītis.
Zalktis mums ir kulta dzīvnieks, viņš mūs sargā no visām četrām debespusēm, viņš velk ārā no Visuma centra zināšanas un sniedz lietotājam.
Mēnestiņš ir karavīru sargātājs, jūrnieku un zvejnieku sargātājs. Tieši viņš ir mājas sargs, nevis Ūsiņš, kuram otrs vārds ir Atslēgainis. Šī vārda dēļ radies malds, ka Ūsiņa zīme atgādina atslēgas un sargā māju. Nē, viņš nesargā māju, viņš atslēdz durvis pavasarim un tiem labumiem, ko pavasaris dod.
Un kas bija Jupis latviešiem? Jupis bija pats augstākais un lielākais Dievs, brālis Pērkonam, bet abi nesatika, un Pērkons ietrieca Jupi pazemē, un Jupis kļuva par pazemes Dievu, savukārt Pērkons iesēdās brāļa vietā.
Zirgs ir saistīts ar visām dievībām, pati Laimīte jāj ar zirgu. Bet galvenā ideja – zirgs ir Kosmosa tiesas paudējs. Kad senči nezināja, ko darīt vai kad gatavojās lielam pasākumam, vai strīdējās, bet tā pamatīgi – kad gribēja kādu nomušīt vai sākt karu, tad prasīja padomu zirgam. Nolika šķēpu, un zirgam bija jāiet pāri, un tad skatījās, kuru kāju zirgs sper pirmo, un tā arī rīkojās. Tādi vēsturiski gadījumi ir bijuši vairāki. Kurši, šķiet, tie bija Embūtes kurši, kas gribēja plēsties ar leišiem – prasīja padomu zirgam, darīja to ilgāku laiku, katru rītu. Un zirgs neļāva – nebūs nekāda karošana. Vēsturnieki apgalvo, ka tanī laikā, ja kurši būtu sākuši karu, viņi būtu pamatīgi cietuši.
Mums pašiem savas spēka lietas
Ar zīmēm ir tā – ja cilvēks kādu liek lietā, tā ir viņa dievība, ar ko viņš sarunājas. Viņš šo zīmīti – šo Jumi vai Zirdziņu – uztver par īstu, ar to parunājas un, nēsājot sev klāt, to godā, un uzskata par savu īsto Dieviņu.
