Kā bēdīgs notikums pagrieza dzīvi par 180 grādiem! Saimnieces Kristīnas iedvesmojošais stāsts
Kristīna ir dzimusi un augusi laukos, bet pieaugot, tāpat kā daudzi jaunieši, padevās lielpilsētas vilinājumam un pārcēlās uz Rīgu. “Tur taču ir viss, ko sirds kāro: teātri, koncerti, veikali, kafejnīcas. Sākumā man šāda dzīve tiešam likās dikti forša, bet drīz sāku ilgoties pēc laukiem,” viņa atminas.
Negribu ēst plastmasīgu tomātu
Nelielu mierinājumu sniedza šad tad no laukiem atvestie labumi – kartupeļi, svaigi dārzeņi un mammas konservējumi. Tie ļāva atcerēties īsto garšu un aromātu, ko nespēja dot neviens plastmasīgs veikala tomāts. Arī mājražotāju tirdziņos pirktā produkcija, bieži vien garšoja pēc mārketinga: “To uzreiz var just, ka dārzenī ir koncentrējusies visa saules enerģija, zemes spēks un saimnieka apčubināšana. Ēdienam, kas gatavots ar mīlestību ir pavisam cita garša.” Kristīna gan piebilst, ka, ilgi pārtiekot tikai no veikalos nopērkamajiem produktiem, garšas kārpiņas pie tiem pierod, bet, tiklīdz ir iespēja nobaudīt kādu lauku labumu, uzreiz ataust atmiņā īstā garša.
Kad Kristīna iepazinās ar savu vīru, izrādījās, ka arī viņam patīk lauku dzīve, tāpēc abi gandrīz katras brīvdienas devās uz Kuldīgas novada Gudenieku pagasta Kazeniekiem, kur saimniekoja Jāņa vecāki. Drīz vien došanās uz Gudeniekiem bija neatņemama brīvdienu tradīcija. Kristīna labprāt palīdzēja paveikt dažādus lauku darbus, kaut gan vīramāte teica, lai viņa savās brīvdienās atpūšas, nevis strādā.
Laukos, blakus vīramātes dārzam, rīdzinieki iekopa arī savu sakņu dārziņu, tāpēc motivācija ik nedēļu doties vairāku stundu braucienā bija vēl lielāka. “Es gribēju redzēt, kā aug manis stādītais, gribēju sajust savas rokas zemē, sazemēties. Man tas viss ļoti, ļoti patika. Uz veikalu arī varējām doties retāk, jo ikreiz no laukiem līdzi vedām dažādus labumus.” Ik pa laikam abi ar vīru iztēlojās, ka varētu nomainīt Rīgas mūrus pret dzīvi laukos. Viņi labi apzinājās, ka, iespējams, tur būs jāstrādā krietni vairāk, darbu būs grūtāk atrast un mazāk varēs nopelnīt.
Atpakaļ uz laukiem
“Un tad mūsu ģimenē bija bēdīgi notikumi – nomira vīratēvs, tāpēc uz laukiem braucām vēl biežāk, un neilgi pēc tam arī vīra mamma. Visa saimniecība palika uz mūsu pleciem, un mēs turpinājām viņu iesāktos darbus.” Kristīna atceras, kā ražas laikā apņēmās neko no izaudzētā nelaist postā, tāpēc svētdienās no rītiem laukos vārīja ievārījumus un kompotus, bet vakarā ar pilniem dārzeņu groziem brauca uz Rīgu. Tur tos pa darba dienu vakariem konservēja, bet pilnās burkas piektdienas vakarā veda uz pagrabu laukos. “Tas tik bija laiks! Es brīvdienās tikai ravēju, vācu ražu un pildīju burkas.”
Un tad Putniņiem pieteicās ļoti ilgi gaidītā meitiņa Katrīna. Kristīna atklāj, ka tieši meitiņa viņus pamudināja pārcelties uz laukiem. Vīrs atrada darbu, bet viņa pati devās dekrēta atvaļinājumā. “Nolēmām, ka dosim sev pusotru gadu, lai saprastu, vai spēsim dzīvot laukos visu laiku, vai arī nāksies atgriezties pilsētā. Uz laukiem pārcēlāmies mēnesi pēc Katrīnas piedzimšanas – maijā, tieši lielajā stādīšanas laikā.
Liku meitiņu ratos gulēt dārza malā, pati tikmēr vagās iekšā. Visus dārza darbus darīju ar lielu entuziasmu, jo zināju, ka rudenī izaudzēto varēšu jau dot meitiņai.” Sākumā viņi domāja, ka pietrūks Rīgas burzmas un ka regulāri brauks pie draugiem, bet Putniņiem nemaz netrūkst lielpilsētas, savukārt draugi bieži ciemojas Kazeniekos. Nu jau ir pagājuši nedaudz vairāk kā četri gadi kopš pārcelšanās, un neviens no viņiem nenožēlo toreiz pieņemto lēmumu. “Te ir mūsu mājas, un mēs šeit visi esam ļoti laimīgi,” smaidot saka Kristīna.
Mierīga sirds, kad pagrabs ir pilns
“Pats labākais laukos ir tas, ka mums pie rokas ir pašu audzētie dārzeņi, augļi – viss, kas nepieciešams,” priecājas saimniece. Kristīna joprojām katru gadu piepilda burciņas – marinē gurķus un tomātus, īpaši iecienīti ir tomāti želejā, dažādi dārzeņu salāti un kabaču ikri. Ik gadu viņa izmēģina arī kādu jaunu, iepriekš negatavotu recepti. Šogad tie bija Latgales salāti, ko slavē visi, kas pagaršojuši.
“Es gribu, lai mūsu pagrabs vienmēr ir piepildīts. Smejoties to saucu par bezmaksas veikalu. īstajā veikalā pērkam tikai to, ko paši nevaram izaudzēt un pārstrādāt, piemēram, miltus, cukuru, mannu, kādu eksotiskāku augli vai našķi meitiņai. Es pati arī nebaidos dārzā audzēt eksotiskus augus, tāpēc mūsu pagrabā ir liela dažādība. Šogad dārzā uzziedēja arī safrāns, tā ka pati varu izaudzēt arī pasaulē dārgāko garšvielu,” palepojas Kristīna. Būdama grāmatvede, čaklā saimniece apzinās, cik izmaksā katra viņas sagatavotā burciņa, un nebūt nevar teikt, ka tie ir bezmaksas lauku labumi. “Lai arī kādas būtu izmaksas, es zinu, ko mēs apēdam, jo paši to esam izaudzējuši un pagatavojuši.”
Tikt pie olām un nokaut gaili
Pirms pāris gadiem mamma Kristīnai dzimšanas dienā uzdāvināja desmit vistiņas. Sākumā viņa baidījās, vai mācēs ar tām tikt galā, bet nu ir dikti priecīga par savu ganāmpulku, kas gadu gaitā krietni pieaudzis.
“Mums vienmēr ir pašu vistu olas – ārkārtīgi vērtīgs uzturvielu avots gan mums, lielajiem, gan mazajai Katrīnai. Dažkārt olas iekrājas, un tad es cepu biskvītkūku – 3 olas, 3 ēdk. miltu, 3 ēdk, cukura. Bļodā saputoju olas ar cukuru, kad masa top gaisīga, iesijāju miltus, visu uzputoju. Lieku mīklu uz plāts, kas izklāta ar cepampapīru, un krāsnī iekša. Cepu 200 grādos 15 minūtes. Tikmēr stingrās putās saputoju saldo krējumu ar cukuru. Ņemu biskvītu no krāsns un ļauju atdzist. Tas ir gaisīgs, čaugans un tik dzeltens! Atdzisušu biskvītu pārziežu ar jāņogu želeju un putukrējumu. Tā lieku kārtu uz kārtas, līdz dievīgi garda kūka gatava!”
Kad tika izperētas olas, vistām pievienojās arī gaiļi. Lai arī Kristīna, jau liekot olas inkubatorā, zināja, ka gaiļus turēs tikai gaļai, viņai vajadzēja saņemties, lai pati varētu pie tās tikt. “Jā, tagad es pati esmu iemācījusies nokaut gaili, un tur nav nekā briesmīga, bet atzīšos – lai to izdarītu, man vajadzēja ar sevi pacīnīties.” Kristīnas vistas un gaiļi dzīvo brīvā dabā, ēd sliekas, zāli, kukaiņus un graudus no tuvējiem zemniekiem. “No gaiļa nereti vāru buljonu, kad gatavs, izkāšu un saleju ledus trauciņos. Atdzisušu lieku saldētavā. Pēc tam sasalušos kubiņus salieku maisiņā un glabāju saldētavā. Tos pievienoju gan zupām, gan mērcēm. Ticiet man, tie ir tūkstošreiz labāki par dažādām gaļināmbuļbuļ!”
Putniņu mājās ļoti iecīnīta ir cāļa buljona zupa ar klimpām – tām vajag tikai kviešu miltus, olas un drusciņu sāls. Sataisa mīklu tādā konsistencē kā pankūkām un ar karoti lej to katlā. Ziemā šāda zupa īpaši labi garšo ar dillēm no saldētavas. “Dilles smalki sakapāju un sasaldēju – šādi uzglabātas, tās nezaudē nedz aromātu, nedz garšu. Ziemā tādas uzber uz vārītiem kartupeļiem, un vasaras garša ir klāt!”
Lai ir ātri, sātīgi un var kārtīgi pieēsties
“Man patīk ēdieni, ko var ātri pagatavot, kas ir garšīgi un sātīgi – tādi, lai latviešu cilvēks var kārtīgi pieēsties. Es vienmēr gatavoju daudz, tā, lai pēc šķīvja izlaizīšanas nepaliek sajūta, ka pietrūkst. Uzskatu, ka cilvēks ir laimīgs, kad ir labi paēdis,” Kristīna gardi nosmej. Pārnākot no darba, viņa vispirms ielūkojas ledusskapī, vai tur nav aizķēries kāds produkts, kuram drīz beigsies derīguma termiņš. “Ieraugu biezpienu, kas drīz var aiziet postā, un uzreiz rodas doma, ka taisīšu biezpiena klimpas.
Ja tur aizķērusies kūpināta vista un mājās ir arī apelsīni, gatavoju salātus, kas ļoti garšo gan man un vīram, gan ciemiņiem. Kūpinātu vistu un vārītus burkānus sagriežu mazos gabaliņos. Apelsīna daiviņām noņemu balti caurspīdīgo miziņu, lai salāti nebūtu rūgti, un tās arī sagriežu gabaliņos. Visu lieku bļodā, pievienoju Provansas majonēzi un samaisu,” Kristīna dalās ar recepti. Kad ledusskapis tukšs, viņa dodas uz pagrabu, jo tur vienmēr ir, no kā izvēlēties. Dažkārt Kristīnai galvā esot tik daudz ideju, ko pagatavot, ka pati nespējot izlemt. Tad viņa zvana vīram un prasa, kuru no piedāvātajiem ēdieniem viņš gribētu. Ja vīrs atbild, ka viņam vienalga, Kristīna saniknojas, jo – kā gan var būt vienalga, ko ēst, ja ir tik plašs piedāvājums?
Pati labākā bērnības garša
Putniņu mājās vienmēr priecājas, kad Kristīne cep pankūkas. “Es cepu tikai lielās, plānās pankūkas, jo tieši tādas cepa un joprojām cep mana mamma. Un šādām pankūkām ir mana bērnības garša.” Pie pankūku mīklas Kristīna neber cukuru, jo Katrīna tās ēd tikai ar saldu zemeņu ievārījumu, bet vīram ļoti garšo, ja tās piepilda ar gaļu vai desu, sieru un kādu marinēta gurķa šķēlīti, aizloka ciet, apcep no abām pusēm, liek uz šķīvja un zigzagā – kā čūskas muguriņu – uzspiež majonēzi.
“Kāpēc es uzturu šo saimnieces garu? Pati audzēju, gatavoju krājumus, cepu kūkas un priecājos, kad visi katli burbuļo. Es gribu, lai zināšanas un prasmes, ko mamma man ir nodevusi, no manis pārņem meitiņa, lai tās ir dzīvas, nevis ierakstītas kaut kādās atmiņu grāmatās. Saimniekošana ir tik laba lieta! Ēdot ēdienus, ko bērnībā gatavoja mana mamma, es joprojām jūtu stabilitāti, mājas sajūtu un to, ka pasaulē visas labās lietas ir nemainīgas. Vēlos, lai arī meitai pieaugot būtu tādas pašas sajūtas. Būšu gandarīta, ja mana meitiņa saviem bērniem arī ceps plānās pankūkas un uzziedīs uz tām zemeņu zaptīti.”
