Stāsts ar laimīgām beigām: Carnikavā pirms četrarpus gadiem pazudušais kaķis atrodas 80 kilometrus no mājām

Moon ir gan vakcinēts, gan čipots un reģistrēts Lauksaimniecības datu centrā, ap kaklu bija siksniņa – viss atbilda prasībām, lai varētu laist ārā. Kaķis ar ģimeni kopā bija dzīvojis arī Zviedrijā, tātad pat savā ziņā ar ceļošanas pieredzi.

Pārmeklēja visas grāvmalas

“Viņš katru vakaru nāca mājās pēc izstaigāšanās pa lauku. Kad kaķis neatgriezās, man tas šķita savādi. Mēs pat visas tuvējās grāvmalas pārbaudījām, bet bija kā akā iekritis. Iepriekš viņš nekur daudz apkārt neklīda, tikai līdz kaimiņiem, līdz upei, jo bija ļoti medīgs. Un, galu galā, viņam ap kaklu bija siksniņa ar zvaniņu, nevienam nevajadzēja šķist, ka ir klaiņojošs dzīvnieks,” Kas Jauns Avīzei stāsta saimniece Evija Liepiņa, veterinārārste un Latvijas Biozinātņu un tehnoloģiju universitātes zinātņu doktore.

Moon toreiz bija divus gadus vecs. Ģimene kaķi intensīvi meklēja gadu visur, kur vien varēja, gan Dzīvnieku policijā, gan patversmēs un veterinārajās klīnikās, bija ievietots uzsaukums feisbukā, bet velti. “Interesanti, ka tajā gadā no mūsu ielas ar divu trīs nedēļu intervālu pazuda vēl divi kaķi,” saka saimniece.

Viņa domā, ka mincis sākotnēji nozagts, tāpat kā kaimiņiem. “Jautājums, kur mans kaķis mita to laiku, pirms tika Dobelē pie Veras kundzes? Kad no labi kopta un aprūpēta dzīvnieka pārvērtās kaķu bomzītī? Domāju, iepriekš tas bija mērķtiecīgs gājiens. Moons arī svešiem rokās nedevās, noteikti ir ķerts.”

Vairāk nekā 80 kilometru

Laimīgā kārtā Moon bija reģistrēts, un mikročips ļauj izsekot, vai veiktas kādas darbības. Evija nesen ieskatījusies un atklājusi, ka mīlulis bijis veterinārajā klīnikā Dobelē – vairāk nekā 80 kilometru no mājām.

“Sazvanījām, un mums atbildēja, ka cilvēks kaķīti atnesis ārstēšanai, jo bijis sakosts. Mediķi veikuši rentgenu un ieraudzījuši mikročipu, to nolasīja, un izrādās – ir īpašnieks!” turpina Evija. Devušies uz Dobeli, un atklājies, ka Moon nokļuvis pie sirsnīgās Veras kundzes, jau krietnos gados.

Moon pazuda 2018. gada aprīlī, bet ilgu laiku pēc tam Dobeles pagalmos parādījies kaķītis, kurš gulējis krūmos, bērni viņu dzenājuši, pat sists, bijis ļoti novārdzis – no labi kopta, aprūpēta kaķa bija pilns blusām, sasists. Laimīgā kārtā par viņu iežēlojās Vera.  

“Veras tante mums atklāja, ka kaķim nevarējusi pat pieskarties nevienā ķermeņa vietā – viss viņam sāpējis. Pie viņas dzīvojot atkopies, mitis tur trīs gadus. Viņai neienākusi prātā pat doma, ka tik novārgušam kaķim ir saimnieks,” teic Evija. Minka atkopies, nav slimojis, un tikai tad, kad vajadzēja doties uz klīniku, patiesība nākusi gaismā.

Saimnieci uzreiz pazīst

Satiekoties ar Veras tanti, viņa pat raudājusi, jo paspējusi kaķi ļoti iemīlēt. “Es piegāju pie būra, kurā viņš atradās, un pasaucu iesaukā Mīnītis. Līdzko viņš izdzirdēja, uzreiz paskatījās uz mani ar lielām acīm un, kad attaisīja durtiņas, uzreiz ielēca man klēpī un mīļi murrāja. Sirmā kundze bilda, ka viņš nevienam svešam nekad neesot gājis pat klāt,” turpina Evija.

Kad Moon atkal atradis saimnieci, vairs pat neesot gājis klāt Verai, mājās atbraucis, pusi nakts nogulējis Evijai uz krūtīm, otru pusi pavadījis, piespiedies pie sāna.

“Mūsu mājās kaķim bija draudzene, franču buldodziņš Bonija, jau veca sunene. Abi kopā gulēja, ēda un bija nešķirami draugi. Kad minka pazuda, suns divas nedēļas ne ēda, ne īsti staigāja, bija pilnīgi izmisusi. Draugs taču! Kad Mūnītis atgriezās mājās, ienesu pie Bonijas – suns uzreiz bija klāt un visu laiku draugu laizīja no lieliem priekiem. Atpazina uzreiz,” Evija ir sajūsmā. “Tas vienkārši ir fenomenāli – kādas joprojām ir attiecības manam sunim ar kaķīti!”

Šobrīd Moonam turpinās ārstēšanās, jo kaķis bija sakosts – tiek liktas sistēmas, doti medikamenti, laukā, protams, nelaiž. “Sākumā pat īsti nevarēju aptvert, ka atgriezies mans mīlulis, kurš pazuda pirms četriem gadiem. Tagad ir tāda pilnības sajūta, ka viss ir atkal pie vietas un ļoti sirsnīgi,” priecājas laimīgā saimniece.

Radniecīgas dvēseles

“Es esmu ļoti pateicīga Veras tantei, ka viņa kaķīti izglāba, parūpējās un atgrieza man. Noteikti ar viņu uzturēsim kontaktus, sūtīsim kaķa bildes un video. Kad būs skaists laiks, lai brauc ciemos pie mums uz Carnikavu, gan pie kaķīša, gan atpūsties pie jūras,” aicina Evija. Viņa tagad gan atguvusi mīluli, gan ieguvusi jaunu draugu Veras tantes personā.

“Var pat teikt, ka mēs ar Veru esam radniecīgas dvēseles. Viņa pēc profesijas ir zootehniķe, bet es veterinārārste. Man ir plaša privātprakse zirgu medicīnā, ultrasonogrāfijā maziem dzīvniekiem,” piebilst Evija.

Un piebilst: “Tas ir vienkārši neticams stāsts, un es pat pati nespēju noticēt, ka kas tāds ir vispār iespējams. Vēlreiz uzsveru – vakcinējiet un reģistrējiet savus dzīvniekus, tas ir ļoti būtiski, ja viņi jums ir svarīgi!”