Suns skatās acīs un bez vārdiem saka: "Palīdzi man..." Saruna ar veterinārārstu

Kad norunātajā laikā stāvu pie veterinārārsta mājas vārtiņiem, uz kuriem ir brīdinājums par nikniem suņiem sētā, aizdomājos, ka šāds uzraksts īstenībā ir iedarbīgāks par suni pie ķēdes. Atvērt vārtiņus neuzdrošinos un gaidu, kamēr parādās saimnieks. Viņš nāk viens. Bez suņiem. Sasveicināšanās vietā izsprūk jautājums – kur tad sargi? Dakterim acīs sariešas asaras, un man kļūst skaidrs, ka noticis kas nelāgs. Dakteris Oskars klusām nosaka – pirms dažām dienām „klimpiņas” nācās iemidzināt. Sirds sažņaudzas, taču vienlaikus ir skaidrs, ka pretī stāv cilvēks, kurš spēj pieņemt atbildīgus lēmumus par tiem, kurus ir pieradinājis.

Sarunu ar LLU Veterinārās klīnikas veterinārārstu Oskaru Kozindu biju iecerējusi sākt citādāk, taču neviļus iezagās sērīga nots. “Pirms trīspadsmit gadiem nācās iemidzināt franču buldogu, tagad... Profesionāli saprotu, ka tā ir vienīgā pareizā izvēle, lai nemocītu dzīvnieku. Emocijas uz āru nāk apmēram pēc dienas, nāk raudiens, asaras, kuras negribas nevienam rādīt. Kopā nodzīvoti daudzi gadi. Tas ir kā zaudēt ģimenes locekli,” sajūtās dalās dakteris.

Iemidzināšana nav reta procedūra daktera ikdienas darbā, taču katru reizi, kad šādu vēsti nākas paziņot dzīvnieka īpašniekam, dakterim esot smagi. “Nekad nesaku, ka mēs tagad nopotēsim jūsu mīluli. Vienmēr cenšos izskaidrot situāciju, dot izvēles iespējas un ļaut īpašniekam pašam izlemt, kā rīkoties. Ja viss iespējamais jau ir izdarīts vai ir par vēlu kaut ko darīt, lielākoties ir tikai divi varianti – ļaut dzīvniekam mocīties vai tomēr nepakļaut viņu ciešanām un iemidzināt,” skaidro veterinārārsts un izstāsta diennakti vecu gadījumu: “Atnāca īpašnieki ar suni, kuram konstatēju kuņģa sagriešanos. Iespējas bija divas – vai nu operēt, vai iemidzināt, turklāt lēmums bija jāpieņem desmit minūšu laikā. Es tā arī teicu – ja operēsim, ir cerības, ka izglābsim, ja neoperēsim, suns nosmaks, turklāt tas viņam sagādās nežēlīgas mokas. Suņa īpašnieki pieņēma lēmumu par labu operācijai, un pēc pusotras stundas suns bija glābts.”

Iespējams, šim sunim paveicās ar to, ka viņam bija maksātspējīgi saimnieki, jo nav noslēpums, ka veterinārie pakalpojumi ir dārgi. “Protams, iemidzināšana ir lētākais un ātrākais veids, kā atrisināt problēmu. Taču, ja esat gatavi darīt visu, lai medicīna glābtu jūsu ģimenes locekli, tad kāpēc gan to neattiecināt arī uz kaķi vai suni, kas būtībā arī ir ģimenes loceklis,” spriež Oskars Kozinda. Dakteris nenoliedz, ka veterinārija nav lēta nozare. Izmaksas esot diezgan augstas – maksā gan medikamenti, gan materiāli, gan cilvēku darbs, turklāt valsts veterinārārstus nesubsidē.

_______________________________________________________________________

Veterinārija nav lēta nozare. Maksā gan medikamenti, gan materiāli, gan cilvēku darbs, turklāt valsts veterinārārstus nesubsidē. Runča kastrācija, kas ir vienkāršākā manipulācija, arī maksā naudu, un dažiem tā ir liela nauda.

_______________________________________________________________________

“Runča kastrācija, kas ir vienkāršākā manipulācija, arī maksā naudu, un dažiem tā ir liela nauda, taču kaķa īpašniekam ir brīva izvēle – ļaut peļu junkuram bļaustīties un kauties ar citiem sugas brāļiem vai nodrošināt sev un kaķim mierīgu dzīvi. Bet par mierīgu dzīvi būs jāmaksā. Rūpēties par savu tuvāko ir pareizi un saprotami,” ir pārliecināts veterinārārsts.

Viņš neizprot tos cilvēkus, kuri pret saviem mājdzīvniekiem izturas bezatbildīgi. “Man ir ārkārtīgi žēl to dzīvnieku, kas netiek pieskatīti, netiek kopti. Joprojām ir milzum daudz cilvēku, kuri pret saviem suņiem un kaķiem izturas vienaldzīgi. Es nevaru saprast, kā savu suni var piesiet ķēdē. Ko viņš sargā? Ķēdi? Un būdu, ja tāda ir? Manuprāt, suns un ķēde ir pilnīgi nesavienojami. Mani nelaiķīši pat kakla siksnu nebija redzējuši. Viņiem bija sava teritorija, ar kuru viņi tika iepazīstināti. Kad izlīda ārā, laikus tika brīdināti, bet ne īpaši stingri. Ar žagariņu pa dibentiņu – tas bija stingrākais veids, kā liku saprast, ka kaut kas nav pareizi, un ar to pilnīgi pietika.”

Oskars atceras gadījumus, kad, aizbraucot uz darbu, vaļā palikuši vārtiņi. Braucot mājās, domājis, ka suņi būs kaut kur aizklīduši, bet nē – abi sagaidīja mājās, savā teritorijā. “Ja mēs runājam par suņa sarga funkcijām, padomājiet, kas potenciālo zagli attur vairāk – pie ķēdes piesiets suns vai tāds, kurš skraida savā vaļā? Ja aiz žoga brīvi staigā apmēram piecdesmit kilogramus smagas sunes, vai kādam būs īpaša vēlme attaisīt vārtiņus?”

Veterinārārsts, pateicoties matemātikai

Pēc dabas būdama romantiķe, pieļāvu, ka arī Oskara Kozindas profesijas izvēli noteica bērnībā lasītie Heriota vai Darela darbi un lielā mīlestība uz dzīvniekiem, taču izrādās, ka viss ir bijis gaužām vienkārši un racionāli. “Grēks teikt, bet Veterinārās medicīnas fakultāte bija vienīgā, kur nebija matemātikas. Man patika tehnika, nodarbojos ar motosportu un gribēju iet uz mehanizatoriem, taču tur bija matemātika. „Vetos” matemātiku neprasīja, tāpēc iestājos tur,” atceras veterinārārsts, piebilstot, ka izvēli un iznākumu – trīsdesmit gadus šajā profesijā – nenožēlo. “Nekādā gadījumā! Nevaru arī noliegt, ka nebija dzīvnieku mīlestības. Bija, bet drīzāk neapzināta. Tā nebija tendencioza vēlme palīdzēt dzīvniekiem.”

Trīs gadus pēc studijām Oskars Kozinda dakterēja lielos mājlopus mācību un pētījumu saimniecībā Jelgava, taču par savu pamatnozari viņš tomēr izvēlējās mazos dzīvniekus – suņus un kaķus. “Mans lauciņš ir klibuma problēmu likvidēšana. Klasika – lūzumi, krusteniskās saites plīsumi, Pertesa slimība, displāzija un tā tālāk un tā joprojām, taču tas nenozīmē, ka nevaru atdalīt jaunveidojumu, atvērt gremošanas traktu vai snieg cita veida ķirurģisku palīdzību, kas neprasa specifisku ievirzi.”

Dakteri Kozindu pirmo reizi sastapu pirms septiņiem gadiem. Mūsu ceļi krustojās dienā, kad mans suns – itāļu kurts jeb levrete – salauza kāju. Ieraugot sāpēs trīcošo suni, ķirurgs toreiz noteica: “Nu, jā, levretēm taču ir pergamenta kauli!” Šo frāzi atcerējos, domādama par to, ka uz pasaules ir milzum daudz suņu un kaķu šķirņu un vai patiesi veterinārārsts zina katras šķirnes īpatnības.

_______________________________________________________________________

Ir ārkārtīgi liels studentu atbirums pirmajā, otrajā kursā. Vēl nedaudz atbirst trešajā kursā. Ir bijuši kuriozi, kad students no pilsētas prakses laikā pirmo reizi ierauga dzīvu govi.

_______________________________________________________________________

“Ir tāda suņu šķirne šarpejs, un šai šķirnei ir viena ļoti būtiska īpatnība. Pēc operācijas brūci parasti apstrādā ar ūdeņraža pārskābi. Vienmēr, visiem, izņemot šarpejus. Viņiem to nedrīkst darīt! Šai šķirnei ir specifiska āda, kurā ir daudz saponīnu jeb ziepes veidojošas vielas, un, jo vairāk to tīra ar ūdeņraža pārskābi, jo vairāk tā ziepējas. Sīkums, bet ne visi to zina. Šarpejiem brūču apstrādei var izmantot tikai fizioloģisko vai kālija permanganāta šķīdumu,” atklāj Oskars Kozinda, uzreiz minot nākamo piemēru: “Visiem suņiem, kas sver līdz pieciem kilogramiem, var būt iedzimta patellas luksācija jeb ceļa kauliņa nobīde, kā vilku šķirnes suņiem nekad nebūs. Diagnosticēšanas procesā vienmēr jāņem vērā šķirnes īpatnības, kā arī suņa izmērs un vecums. Vēl viens piemērs – vācu aitu šķirnes sunim ir lielāka iespēja atklāt panosteītu jeb garo stobrkaulu iekaisumu, kā nekad nebūs rotveileram.”

Pieminot rotveilerus, pats no sevis radās jautājums, vai veterinārārstam ir bijuši pacienti, kam ir bail tuvoties. Atbilde ir apstiprinoša: “Jā, protams. Taču veterinārais likums nosaka, ka dzīvnieka īpašnieka pienākums ir noturēt vai savaldīt savu dzīvnieku, lai es varu sniegt palīdzību. Ja īpašnieks to nevar, es ar savām rokām vai veselību neriskēšu. Muļķīgs ir uzskats – ja reiz esmu veterinārārsts, tad man ir jāsavalda agresīvs dzīvnieks.”

Runājot par mājdzīvnieku agresivitāti, Oskars Kozinda atminas ASV pieredzēto: “Tur suns pieņemšanas kabinetā uz veterinārārstu var norūkties vienu reizi, pēc otrās viņu iemidzina. Šādā veidā Amerikā agresīvu mājdzīvnieku jautājums ir gandrīz atrisināts. Zinātniski ir pierādīts, ka agresivitāte ir iedzimta. Ja runājam par tiem pašiem rotveileriem, ir tādi, kam klāt nevar pieiet, un ir tādi, kurus var murcīt un ņurcīt. Jautājums – kāpēc vienam nevar tuvoties, bet otru var mīļot? Agresija ir iedzimta vaina, ko, protams, provocē arī cilvēka, saimnieka izturēšanās. Tāpat ir arī ar pitbulterjeriem un Stafordšīras terjeriem. Tās tiek uzskatītas par agresīvām šķirnēm, taču būtībā nevar runāt par šķirni kopumā, var runāt par ģenētisko mantojumu un audzināšanu.”

_______________________________________________________________________

_______________________________________________________________________

Veterinārārsts uzskata, ka Latvijā ar suņu audzināšanu un uzvedību ir bēdīgs stāvoklis. Un vainojami ir cilvēki, nevis dzīvnieki. “Man ir grūti izskaidrot, kāpēc Latvijā ir ne mazums cilvēku, kuri pret dzīvniekiem izturas slikti. Es negribētu vainot ne padomju laikus, ne mūsdienas. Tas drīzāk ir atkarīgs no konkrētā cilvēka pieredzes, audzināšanas, psiholoģiskā tipa. Ja dzīvnieku neuztver kā ģimenes locekli, kādu attieksmi var prasīt?”

Vaicāts, vai dzīvnieku dakteris kādreiz ir cietis no saviem aprūpējamajiem, viņš pasmaida: “Savas praktiskās darbības laikā esmu sakosts divas reizes, un, ja godīgi, abās reizēs nevainoju dzīvniekus, bet gan pats sevi. Pirmais gadījums bija, kad sunim iedeva anestēziju, es veicu zināmas manipulācijas un pēc tam palīdzēju īpašniekam uznest viņu uz piekto stāvu. Suns bija ietīts segā, un es, gudrs cilvēks būdams, paņēmu viņu tālāk no galvas, pie pakaļkājām. Suns saliecās, iekoda man un apgūlās tā, it kā nekas nebūtu noticis. Es viņu nevainoju. Dusmas bija, bet uz sevi, uz savu neveiklumu. Otrs suns, kurš mani sakoda, bija apmēram mēnesi vecs Stafordšīras terjers. Es viņam veicu diezgan smagu operāciju, un nākamajā dienā, kad suņuks jau bija atžirdzis, nolēmu viņu apraudzīt un paglaudīt, bet šis ar saviem asajiem zobiņiem pārkoda man pirkstu. Un ko tu tam mazajam knīpīzeram izdarīsi? Pateicu, kas tas ir fui, ka tā darīt nav smuki! Vai viņš mani saprata, nezinu.”

Neskati vīru pēc cepures

Veterinārārsts no suņiem nebaidās, taču izturas pret viņiem ar pietāti. “Ja jūtu, ka ar suni veidojas kontakts, viss ir kārtībā, ja kontakta nav, labāk būt piesardzīgam. Ko viņš izdomās, ko viņš izdarīs un kurā brīdī, to nevar prognozēt. Taču ir bijuši arī tādi brīži, kad pārņem sajūta – suns saprot, ka viņam nevēlu un nedaru neko ļaunu, ka gribu viņam palīdzēt. Viņš ieskatās acīs un bez vārdiem saka: “Palīdzi man!”

Palīdzēt jau gribas vienmēr. Tāda ir veterinārārsta sūtība, tādai tai vajadzētu būt. Par sevi varu teikt pavisam droši – vienmēr gribu palīdzēt, gribu, lai mani pacienti izveseļojas, es viņus neuzlūkoju kā peļņas avotu.”

_______________________________________________________________________

_______________________________________________________________________

Oskars Kozinda ir viens no tiem ārstiem, kurš mēdz dāvināt savu darbu. Bieži. Un daudz. “Man dažkārt ir cilvēciski neērti no trūcīga cilvēka, kura mīlulis ir nonācis nelaimē, paņemt naudu. Es to nevaru. Tas ir pret maniem principiem. Bet šajā sakarā ir bijuši arī komiski gadījumi. Reiz atbrauca divas tantiņas, sunītim bija ķepas lūzums, un es viņām skaidroju: “Mīļās kundzes, situācija ir tāda – varu darīt to un to, tas maksās tik un tik. Es jau tā tās izmaksas nolaidu līdz pašizmaksai, savu darbu vispār neierēķinot. Nosaucu to gala ciparu, bet par reakciju biju pārsteigts: “Tas taču nav nekas traks!” Nedaudz apstulbu, taču vēl lielākā nesapratnē biju, izdzirdot viņas savā starpā runājam par taksometru, kas gaida pie klīnikas durvīm, proti, vai laist viņu vaļā vai likt gaidīt. Galu galā atklājās, ka dāmas ir saņēmušas diezgan prāvu mantojumu, tāpēc nauda viņām nebija problēma. Te laikam vietā būtu teiciens – neskati vīru no cepures.”

Stāstot par gadījumiem, kad cilvēki savu četrkājaino draugu labā ir gatavi uz visu, veterinārārsta acis iemirdzas. Viņš priecājas, ka lielākā daļa saimnieku, kas sastapti klīnikā, rūpējas par saviem dzīvniekiem un iespēju robežās dara visu viņu labā. Ir bijuši pat precedenti, kad Latvijas speciālisti zināšanu trūkuma vai vājā tehniskā nodrošinājuma dēļ ir bijuši bezspēcīgi, un saimnieki savu mīluli ir veduši ārstēt uz ārzemēm un atgriezušies Latvijā ar ļoti labiem rezultātiem.

Neesam galīgi auni vai muļķi

Tas, ka dažkārt palīdzību nākas meklēt ārvalstīs, neesot nekas ārkārtējs, jo Latvijā mazo dzīvnieku veterinārā medicīna ir salīdzinoši jauna nozare. “Padomju laikā mums bija lielākoties lauksaimniecības dzīvnieki – govis, cūkas, zirgi, varbūt arī suņi. Apmēram deviņdesmito gadu sākumā sāka attīstīties mīļdzīvnieku veterinārmedicīna. Piemēram, ASV 1936. gada sākumā jau tika konstatēta patoloģija, kuru Latvijā atklājām deviņdesmito gadu sākumā. Mēs esam zaudējuši daudz laika, toties tagad attīstāmies ļoti strauji. Nevar teikt, ka esam galīgi auni vai muļķi un neko nesaprotam! Es un mani kolēģi esam bijuši praksē ārzemēs, esam mācījušies, un, ja šodienas veterinārmedicīnas pakalpojumu kompleksu salīdzina ar deviņdesmitajiem gadiem, mēs esam aizskrējuši uz priekšu diezgan tālu, turklāt ļoti ātri.”

Arī jauniešu vidū nezūd interese par veterināriju, tiesa, tāpat kā cilvēku ārsti, arī jaunie dzīvnieku dakteri, pabeidzot studijas, brauc prom. “Brauc gan, un ir aizbraukuši arī tādi kolēģi, kuri studijas beiguši ar izcilību. Viņi dzīvo un strādā, piemēram, Lielbritānijā, turklāt viņiem klājas diezgan labi,” veterinārijas aizkulisēs dalās Oskars Kozinda. Jautāts, vai pats ne reizi nav iedomājies aizbraukt, atbild strikti: “Neesmu domājis, nedomāju un nebraukšu. Negribu dzīvot tajā nofrizētajā un nopucētajā pasaulē, es gribu dzīvot un strādāt šeit – ar visiem labumiem un sliktumiem, ar visiem ķēdes suņiem, ar visiem apmierinātajiem un neapmierinātajiem īpašniekiem.”

Docents ir novērojis, ka LLU studentu motivācija par labu veterinārijai ir saistīta lielākoties ar interesi par mazajiem dzīvniekiem. Par lauksaimniecības dzīvniekiem, izņemot zirgus, jaunie interesējas mazāk. “Diezgan nozīmīga motivācija varētu būt iespējamā peļņa, jo mīļdzīvnieki nes peļņu, ko nevar teikt par lauksaimniecības dzīvniekiem. Salīdzināsim elementāru manipulāciju – ķeizargriezienu Jorkšīras terjera kucei un govij. Šīs operācijas izmaksas varētu būt diezgan līdzīgas. Protams, darbs pie lielā dzīvnieka ir smagāks, tīri fiziski, bet izmaksas daudz neatšķiras. Taču atšķiras iznākums. No govs mēs iegūsim vienu teļu, bet no kuces četrus kucēnus, un katrs no viņiem maksā divreiz vairāk nekā viena slaucama govs. Paradoksāli, bet fakts. Mazs kucēns maksā divreiz vairāk nekā slaucama govs!”

Oskars Kozinda studentiem pasniedz tikai vienu no vairāk nekā četrdesmit priekšmetiem. Mūsdienās veterinārija ir kļuvusi par ļoti plašu jēdzienu. “Katrs students jau ir izvēlējies savu nišu, viņam ir savas vēlmes un savas intereses, taču mācību programma visiem ir viena, un eksāmens ir jānokārto visiem. Un mans uzdevums ir nodot savas zināšanas gan tiem, kam tās turpmāk dzīvē noderēs, gan tiem, kam varbūt tās nemaz nebūs vajadzīgas.”

_______________________________________________________________________

Jauniešu vidū nezūd interese par veterināriju, tiesa, tāpat kā cilvēku ārsti, arī jaunie dzīvnieku dakteri, pabeidzot studijas, brauc prom. Ir aizbraukuši arī tādi kolēģi, kuri studijas beiguši ar izcilību.

_______________________________________________________________________

Uz jautājumu, vai pieredzējušajam veterinārārstam ir māceklis, Oskars Kozinda atbild ar lepnumu: “Ir, un viņš jau ir veterinārārsts. Precīzāk sakot, viņa. Ārkārtīgi toleranta, pretimnākoša, zinoša – Olga Rabočaja. Ja kaut ko labu, tad tikai par viņu! Ja man šodien būtu jāizvēlas, kurš mani rīt aizvietos, es zvanītu viņai. Diemžēl viņa pagaidām ir vienīgā ārste, kam varu uzticēties bez bažām.”

Lūgts raksturot topošos veterinārus, LLU docents sāk ar statistiku: “Ir ārkārtīgi liels studentu atbirums pirmajā, otrajā kursā. Vēl nedaudz atbirst trešajā kursā. No tiem, kas nonākuši līdz ceturtajam kursam, 98% nonāk līdz pēdējam un noliek valsts eksāmenus. Daudzi psiholoģiski nav gatavi. Viņi domā, ka nu tikai ārstēs sunīšus un kaķīšus. Lai to varētu darīt, vispirms ir jāiemācās dzīvnieku anatomija un fizioloģija, kas nav tie smaržīgākie uzdevumi. Ir jāpastrādā kūtī. Ir bijuši kuriozi, kad students no pilsētas prakses laikā pirmo reizi ierauga dzīvu govi. Diemžēl tā nu tas ir. Ganāmpulki ceļmalās kļūst par retu parādību. Un tad nav jābrīnās, ka šāds students, pret kuru tā govs pavērš ragus, pasaka “Mū!”, noliek pļeku un vēl nošķaida baltās bikses, pasaka – paldies, man tā veterinārija ir līdz kaklam.”

Veterinārārsts pieļauj, ka kādam, no malas skatoties, varbūt šķiet, ka viņa darbs nav nekāds grūtais, tomēr pēc operācijas, novelkot halātu, dakteris viss esot slapjš, nosvīdis. “Jebkura operācija prasa saspringumu un koncentrēšanos. Pat tik vienkārša – runča kastrācija. Vienmēr ir risks, ka kaķis pēkšņi uz operācijas galda nomirs. Kaķis ir dzīvnieks ar ļoti zemu stresa panesamības slieksni, un, pat ja anestēzijas deva ir aprēķināta precīzi un es visu esmu izdarījis pareizi, stresa faktors var novest pie letāla iznākuma. Šādi gadījumi ir bijuši, bet, paldies Dievam, ļoti reti. Teikšu atklāti, zāģēt malku vai nest ķieģeļus ir vieglāk nekā veikt ķirurģisku operāciju.”

 Skaidrs, ka darbadienas laikā uzkrātais sasprindzinājums kaut kur ir jāliek. Kad vaicāju, kā dakteris ar to tiek galā, viņš šķelmīgi pasmaida un saka: “Dažkārt sanāk pat ļoti slikti. Esmu pat lamājies studentu klātbūtnē. Nevaru noliegt, ka ir nācies lietot arī necenzētu leksiku. Bet, ja tev neiet, kā iecerēts, ja studenti operācijas zālē izdara kaut ko ne tā, kas cits atliek? Ja nopietni, protams, cenšos sevi savaldīt, bet reizi desmit gados sanāk nekontrolēts emociju izvirdums.”

Veterinārārsts uzskata, ka viņam ir ļoti paveicies, ka abi ar dzīvesbiedri Kamillu strādā vienā darbavietā. “Sieva strādā biosubstrātu laboratorijā. Kopā braucam uz darbu un mājās un pa ceļam izrunājam, kas noticis, kas rūp. Nenoliedzami tas palīdz atbrīvoties no darbā uzkrātās nastas.”

Vēl brīvajā laikā Oskars mēdz laiski atlaisties pie televizora, ieslēgt kanālu Animal Planet un noskatīties raidījumu par kaķu psihologu. Ļoti iedarbīgs relaksācijas veids esot arī dārza darbi. Starp citu, Oskara un Kamillas dārzs pirms sešiem gadiem tika atzīts par labāko Jelgavas piemājas dārzu. “Mans pienākums ir laikus nopļaut zālienu vai nozāģēt zarus, viss pārējais – puķes, krūmi un ainavas veidošana – ir sievas ziņā. Ja viņa man pasaka, ka kaut kur vajag izrakt bedri vai atvest melnzemi, es to izdaru, bet kopumā dārza pucēšana ir manas kundzes aizraušanās.”

_______________________________________________________________________

_______________________________________________________________________

Savukārt Oskara aizraušanās un labākās zāles pret stresu ir makšķerēšana: “Tas ir ārkārtīgi nopietns vaļasprieks, kura dēļ gadās arī nesaskaņas ar otro pusīti. Tas ir smagi, turklāt cauru gadu. Reiz, sēžot uz ledus, pieķēru sevi pie domas, ka ne par ko nedomāju. Makšķerēšana ir mana garīgā relaksācija. Savukārt fiziski sevi nodarbinu, skaldot un krāmējot malku vai pļaujot mauriņu. Tā ir mana trenažieru zāle. Citi par to maksā naudu, man šis prieks ir par brīvu.”

Un vēl viens bezmaksas prieks ir pateicības vārdi, ko Oskars Kozinda saņem no savu pacientu saimniekiem: “Ne visu var novērtēt ar naudu. Emocionālais pārdzīvojums dažkārt tam stāv pāri. Mani var iepriecināt arī sirsnīgs, cilvēcisks paldies. Un ir prieks, ja pēc kāda laika vienkārši tāpat, neplānoti atnāk ciemos atrādīties. Tas ir ļoti patīkami. Tāpat kā dzirdētaaaaaaaaa: “Dakter, vai atceraties mūs? Pirms diviem gadiem jūs mūs operējāt!” Neatceros, bet patīkami, ka palīdzēju, patīkami, ka mani atceras! Un piedodiet, ka es neatceros. Ja gadā ir bijis 300–400 operāciju, to nav iespējams atcerēties.”

Uz atvadām dakterim Oskaram novēlu pēc iespējas ātrāk aizpildīt tukšumu, kas radies mājas pagalmā, uz ko saņemu atbildi: “Jā, to es parasti saku visiem, kas piedzīvojuši līdzīgu zaudējumu.”

Andra Ceriņa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: no Oskara Kozindas privātā arhīva, Agris Samcovs (no „Zemgales Ziņu” arhīva)