Kā pareizi izvēlēties, stādīt un kopt tūjas?

Kā tūjas pareizi izvēlēties, stādīt un kopt, lai tās kļūtu par elegantiem akcentiem dārza noformējumā, stāsta tirdzniecības tīkla “Kesko Senukai Latvia” produktu speciāliste Līna Spure. 

Tūju formas – gan dabiskas, gan veidojamas

Tūjas, kas aug Latvijā un ir pieejamas stādaudzētavās un veikalos, var iedalīt divās lielās grupās. Pirmā grupa ir dzīvžoga tūjas, un šim nolūkam īpaši piemērotas ir divas šķirnes – ‘Smaragd’ un ‘Brabant’, stāsta Līna Spure.

‘Brabant’ ļoti ātri aug, pat līdz 30–50 centimetriem gadā; tās gan nav pārāk blīvas, toties pakļāvīgas veidošanai. ‘Smaragd’ aug lēnāk, 10–15 centimetru gadā, un vizuāli vairāk atgādina cipreses. Abas šķirnes mūsu klimatā lieliski iedzīvojas un pat pēc ziemas izskatās pietiekami labi, jo nenobrūnē tik izteikti kā citas šķirnes, kaut arī ar jūnija un jūlija košo zaļumu nekas nevar sacensties.

Kolonnveidīgo ‘Smaragd’ var audzēt arī atsevišķi pa vienai kā dekoratīvu elementu, ja ir pietiekami liela teritorija.
Tomēr stādīšanai atsevišķi labāk izvēlēties dekoratīvās tūjas, kas aug ap metru, pusotru augstas un saglabā savu apaļo, piramidālo, cipreses vai kolonnas formu, tāpēc tām nav nepieciešama īpaša veidošana. Piemēram, ‘Danika’ sasniedz ap 60 cm augstumu un maksimālo diametru un saglabā apaļu formu. Tā ir spilgti zaļa, nav ļoti prasīga, labi jūtas Latvijas klimatiskajos apstākļos, tāpēc to var stādīt vietās, kur tai nevar nodrošināt regulāru aprūpi un laistīšanu. Tūja ‘Mirjam’ sasniedz ap 80 cm diametrā, un tai ir dzeltenas skujas. Citas labas dekoratīvās šķirnes ir ‘Tiny Tim’, ‘Bowling Ball’, ‘Primo’, ‘Tater Tot’, ‘Golden Globe’. Daļai šo tūju ir zaļas skujas, daļai – dzeltenas.

Tūjas labi sadzīvo ar kadiķiem – tāpat kā ar rododendriem, jo visiem šiem augiem patīk skāba augsne.

Ir arī tūjas, ko ieteicams “frizēt”, jo pašām forma neveidojas. Tās parasti neaug lielas vai aug ļoti lēni, un ir piemērotas kādam stūrītim, kur iecerēts dabisks dārzs vai bonsai kolekcija – no tūjām var izveidot lieliskus bonsai kociņus! Būdamas mazas, tūjas ir ļoti elastīgas, tāpēc tās var visvisādi “ieveidot”, piemēram, izveidot “nokarenu” augu. 

Tūjas, kas nepārsniedz pusotra metra augstumu, var droši stādīt arī terases podos – šāds risinājums savienojumā ar hortenzijām un dažādiem viengadīgiem augiem, kas no gada uz gadu mainās, ir visai tipisks angļu dārziem. Vienīgi pods gan jāizvēlas tāds, kas domāts ziemošanai – parasti tie ir biezi podi, noteikti ne keramikas vai māla podi, jo šis materiāls neizturēs salu un nepasargās augu. Terases podu arī svarīgi pasargāt no salnām un tiešiem saules stariem, lai saknes nepārkarst. 

Tūjas jāstāda skābā augsnē

Vai tā būtu dekoratīva vai dzīvžoga tūja, tām visām vajadzīga skāba augsne – ideālais pH līmenis ir no 4 līdz 5,5. Tūjas izdzīvos arī ne tik skābā augsnē, taču nebūs tik skaistas, neveidos ideālu formu un var arī nepārziemot. Vienkāršākais risinājums ir ņemt kūdru un to nedaudz sajaukt ar augsni. Piemēram, rokot tranšeju dzīvžogam vai gatavojot dobi dārzā, tajā jāieber ar augsni sajaukta kūdra – šāds maisījums būs vieglāks nekā augsne vien, un tūjām būs vieglāk iesakņoties.

Savukārt puķupodā gan vajadzētu bērt gatavo augsnes maisījumu, kas paredzēts augiem, kam patīk skāba augsne – skujeņiem, rododendriem, krūmmellenēm, viršiem. Visiem šiem augsnes maisījumiem ir puslīdz vienāds pH līmenis. Kam gan jāpievērš uzmanība – augsnes faktūrai: jo lielāks augs, jo rupjāks var būt augsnes maisījums vai kūdra, savukārt puķupodā noteikti jāber smalkākais iespējamais. To var itin viegli noteikt, pataustot augsnes maisījumu caur plēves iepakojumu, bet vienmēr var lūgt palīdzību konsultantam.

Neprasa lielu kopšanu, bet mīlestību gan!

Mulčēšana. Kaut arī vairums tūju ir pacietīgas, tomēr zināmas rūpes par tām vajadzētu izrādīt, lai tās skaisti zaļotu. Pirmkārt, eksperte iesaka tūjas noteikti mulčēt: tām patīk priežu mizu mulča, kas ir sastopama priežu mežos – dažādu skujeņu dabiskajā vidē. Lai zem dzīvžoga neaugtu nezāles, zem mulčas ieteicams ieklāt agroplēvi jeb ģeotekstilu, kas paredzēts tieši augiem – tam jābūt ūdenscaurlaidīgam un elpojošam, lai saknes nesāktu bojāties. Šo metodi var izmantot arī dobēs, bet jāskatās, kas aug blakus – ja tūjai kaimiņos iestādīti daudzgadīgi augi, agroplēve var traucēt tiem augt. Arī podos būtu ieteicams iekaisīt mulču. 

Un atkal līdzīgi kā ar augsni – jo lielāks augs, jo rupjākas frakcijas mulča tam vajadzīga. Smalkā mulča paredzēta ziediem un nelieliem puķupodiņiem, vidējā – augiem līdz 60–100 cm augstumam, bet dzīvžogam noteikti jāizvēlas rupjākā frakcija.

Separēta mulča ir tīrāka, vairāk piemērota dekoratīvam nolūkam, neseparētā ir izteikti funkcionāla un ļoti labi der dzīvžogam, kur nav tik svarīgi, kas notiek apakšā zem zariem.

Drīkst izmantot arī krāsotu mulču, vienīgi vajadzētu atturēties no koka skaidu krāsotās mulčas, kas tūjām tik labi nepatīk. Laba ir arī griķu mizu mulča, taču tā ir ļoti viegla, un vējš to var aiznest – bet izmantot var.

Mēslošana. Ja tūja aug podā, – nav svarīgi, cik liela tā ir, – drīkst izmantot tikai šķidro mēslojumu. Granulas šķīst ļoti lēnām, augsnē tās lietus noskalo, bet puķupodā tās var viegli apdedzināt auga saknes. Arī augsnē tās nevajadzētu bērt tieši uz saknēm, tāpat kā šķidro mēslojumu nevajadzētu liet uz paša auga. 

Ar granulām tūjas pirmo reizi mēslo agrā pavasarī, kad zeme kļūst mīksta; otro reizi – ap Jāņiem. No jūlija beigām vai augusta sākuma var mēslot tikai ar rudens mēslojumu, kas nesatur slāpekli vai satur to ļoti nedaudz, citādi augs nepaspēs sagatavoties ziemai. Savukārt ar šķidro mēslojumu var mēslot līdz augusta pirmajai vai otrajai nedēļai. Pēc tam, ja rudens mēslojuma pa rokai nav, labāk nemēslot nemaz. Tūjas jutīsies laimīgākas, vienu reizi nesamēslotas, nekā pārmēslotas.

Laistīšana. Jaunie stādi pirmajā gadā ir jālaista diezgan cītīgi. Kopumā tūjām patīk mitrums, taču labāk tās laistīt retāk, toties dūšīgi, nekā bieži, bet nedaudz: ja viss mitrums paliek augsnes virskārtā, tur paliks arī saknes, tās neies dziļumā, un augs var nepārdzīvot salnas. Tāpēc jāpārbauda augsne zem mulčas – ja tā ir sausa, labāk augu aplaistīt. Puķupodos tūjas jālaista tik ilgi, kamēr ūdens tek ārā pa apakšu, lai izskalotu minerālsāļus, kas atrodas ūdenī un kam nevajadzētu krāties podā. 

Vēl viens ieteikums – tūjas nevajadzētu laistīt ar aukstu, bet gan ar gaisa temperatūras ūdeni, lai temperatūras svārstību rezultātā mizā neveidotos plaisas un pa tām augā neiekļūtu kaitēkļi un baktērijas. Dzīvžogu ar siltu ūdeni, protams, neaplaistīsi, bet ieteicams liet ūdeni tikai uz augsnes vismaz 10 cm no stumbra, ne uz pašām tūjām – īpaši karstā laikā.

Laistāmajam ūdenim var pievienot arī nedaudz mēslojuma – labāk mēslot biežāk un mazāk nekā reti, bet daudz. Tūjām patīk arī apsmidzināšana ar siltu ūdeni, bet karstā laikā tas jādara no paša rīta, lai pa dienu tūjas paspēj iesūkt nepieciešamo mitrumu, nožūt un lai uz nakti mitrums nepaliek uz skujām.

Ja tūja savārgusi

Pārāk blīvi sastādīti dzīvžogi, kuros slikti cirkulē gaiss, nereti cieš no sēnīšu slimībām. Tūjām sēnīšu infekcijas izskatās kā saules apdegumi, nokalstot lielākiem laukumiem – tādā gadījumā visa bojātā daļa jāizgriež, noteikti jādezinficē darba instrumenti un jāgaida, kamēr augs atkal ataugs. Kopumā tūjas ir izturīgas, kaitēkļi tām reti ko nodara, biežāk caur mizu var iekļūt baktērijas. 

Ja tūja apbrūnē, tam var būt arī citi iemesli. Jāņem vērā, ka tūjām ir dabiski uz ziemu zaudēt košo zaļumu. Tomēr sausas zaru galotnītes var liecināt arī par to, ka tūjai ir par maz vai, gluži otrādi, par daudz ūdens – noteikti jāpārbauda, cik mitra ir augsne. Ja bojāts tikai viens augs dzīvžogā vai apstādījumos, ir vērts to izrakt un aplūkot saknes – varbūt tās ir sabojājuši kurmji, ūdensžurkas vai augsti gruntsūdeņi. Un, galu galā, tūja patiešām var apdegt saulē, tāpēc to nevajadzētu izlikt no ēnas uzreiz saules staros – labāk uzmest virsū kaut vai plānu agroplēvi.

Tūju kopšana nav sarežģīta un neprasa daudz laika, bet prieks par skaistajiem augiem, kas rotās pagalmu un piesegs to garāmgājēju skatieniem, būs mūžzaļš!