Konservēts tuncis. Vai tas nes vairāk ļaunuma nekā labuma?
Tuncis visā visumā ir vērtīga zivs, un arī konservētam tuncim uzturvērtības ziņā ir daudz priekšrocību. Taču, apēdot lielu daudzumu šī produkta, riskējam saindēties ar dzīvsudrabu.
Tuncis ir okeāna zivs un dzīvo Atlantijas, Klusajā un Indijas okeānā. Tā ir plēsīga zivs, atšķirībā no laša cilvēki paši neaudzē tunci, bet nozvejo.
Svaigs tuncis veikalā maksā gana dārgi, taču plauktos pieejama arī lieliska alternatīva – tuncis bundžās jeb konservēts produkts.
Saskaņā ar ASV Lauksaimniecības departamenta datiem, viena eļļā konservēta tunča kārba satur 46,6 gramus olbaltumvielu, bet viena tunča savā sulā kārba - 31,7 gramus olbaltumvielu. Ņemot vērā to, ka uz vienu ķermeņa svara kilogramu cilvēkam vajadzētu uzņemt 0,36 gramus olbaltumvielu, tikai viena tunča kārba var nodrošināt lielāko daļu, ja ne visas jūsu dienas vajadzības.
Tāpat, pateicoties tunča konservos esošajām omega-3 taukskābēm, jūs stiprināsiet smadzeņu darbību un redzi. Tas vēl nav viss, tuncis ir arī D vitamīna, fosfora un citu vērtīgu mikroelementu avots.
Taču ne viss, ko satur tuncis, ir labs. Lai gan konservētā tuncī atrodamā dzīvsudraba procents būs ievērojami mazāks, nekā svaigajā zivī, katru dienu ēst šo produktu, tomēr nevajadzētu.
Dzīvsudrabs ir spēcīgs neirotoksīns, kas var bojāt arī nieres un plaušas. Vairāk nekā 75% no mūsu organismā nonākušā dzīvsudraba ir no zivju ēšanas. Piesārņotais Atlantijas okeāna tuncis viens pats ir atbildīgs par 40 procentiem.
Tā kā zivis ir pārtikas ķēdes augšgalā, tām ir tendence akumulēt un koncentrēt šāda tipa toksīnus daudz augstākā līmenī, nekā tie ir ūdenī. Lielākas zivis kā tuncis un zobenzivs, kuras dzīvo ilgāk un var svērt pat vairākus simtus kilogramu, satur stipri vairāk dzīvsudraba nekā mazākas zivtiņas.
Saskaņā ar “Livestrong” datiem konservētu tunci pieaugušie bez riska veselībai var ēst reizi nedēļā.
