Plītsmašīnas jeb virtuves burves atkal ir modē. Tikai - kas tas īsti ir?
Tās ir universālās ar malku vai oglēm kurināmas plītis, kas sevī apvieno vairākas funkcijas – virsmas katlu uzlikšanai, cepeškrāsni, nodalījumu jeb rorīti, kā agrāk mēdza sacīt, gatavā ēdiena uzglabāšanai siltumā, tvertni, kurā ūdens silst no uguns, kas kuras pavardā, dvieļu žāvētāju un vēl visu ko.
Modernajās versijās šādos pavardos ir iebūvēti arī mini kamīni, bet ir arī tādi modeļi, kur, piemēram, cepeškrāsni silda elektrība. Plītis vai pavardi, kas darbojas pēc šiem principiem, lielākoties tika izmantoti līdz pagājušā gadsimta vidum, un tā bija visvairāk lietotā sistēma ēdienu gatavošanai un dzīvokļa, pat mājas apsildīšanai lielā daļā Eiropas. Pēc tam šādas plītis pārvērtās par dekoratīviem elementiem, bet antikvāro vērtību cienītājiem – par iekārotu objektu, ar ko papildināt kolekciju. Tagad jaunās un modernās versijās plītsmašīnas atgriežas arī mūsdienīgajās virtuvēs.
18. gadsimta vidū Francijā tika radīts pirmais viscaur apmūrētais pavards ar dzelzs plāksnes virsmu, kurā bija iestrādāti caurumi ar riņķiem (plītsriņķi) katlu uzlikšanai, bet šā gadsimta beigās turīgu ļaužu mājās to nomainīja pavards ar pilnīgi norobežotu kurtuves daļu. 19. gadsimtā virtuve vidusmēra un turīgāku pilsoņu namos kļuva par vietu, kur varēja izrādīt savu bagātību, padižoties ar sekošanu līdzi laika garam un ieviest jaunākos atklājumus mājas soļa atvieglošanā. Un jaunos pavardus jeb plītis sāka dēvēt par plītsmašīnām, bet reklāmās – pat par virtuves burvēm.
Tipiskajiem modeļiem, kādus ražoja no 19. gadsimta vidus, čuguna virsmā bija vismaz divi caurumi, kurus nosedza izņemami plītsriņķi un tos varēja izņemt vienu, divus vai vairākus atbilstoši katla dibena izmēriem. Smalkākajām un lielākajām plītīm tādu caurumu bija pat trīs un četri. Šādā plītsmašīnā bija viena (vai pat divas) cepeškrāsns un atsevišķa tvertne ūdenim – to sildīja ēdiena gatavošanai iekurtā uguns. Bagātāki ļaudis atļāvās modeļus, kuros papildus cepeškrāsnij bija atvēlēts arī nodalījums gatavā ēdiena uzglabāšanai, lai tas neatdziest, un vieta trauku sasildīšanai, lai ēdiens nebūtu jāliek uz aukstiem šķīvjiem.
Plītsmašīnas nereti atgādināja pat tādus kā sekreterus – ar tik daudziem nodalījumiem un atvilktnēm. Bija atsevišķa atvilktne iekuriem un sērkociņiem, vēl cita – cepešplātīm un cepešpannām (tās neglabāja cepeškrāsnī, bet gan atsevišķi). Plītsmašīnas galos vai pat tai visapkārt atradās stienis, uz kura varēja žāvēt dvieļus, pakarināt pavārnīcas un citus piederumus, ogļu stangas un kafijas grauzdējamo pannu.
Šādas plītsmašīnas bieži vien tika krāšņi izrotātas, lai būtu ne tikai racionāls labums, bet arī prieks acīm un skaists objekts virtuvē. Cepeškrāsns un citu nodalījumu durtiņas tika apdarinātas ar apgleznotām flīzītēm, izdaiļotām emaljas plāksnītēm, niķelētām detaļām, un tas viss padarīja plītsmašīnu par pievilcīgāko un greznāko objektu virtuvē, reizēm pat visā mājā un par saimnieces īpašo lepnumu, kuru izrādīja viesiem.
Otrais pasaules karš lielā mērā pielika punktu plītsmašīnu kultūrai, jo pēc tam sāka ražot pārsvarā ļoti vienkāršus, maksimāli racionālus, pēc iespējas mazākus modeļus atbilstoši tā laika ierobežotajiem līdzekļiem gan naudas, gan materiālu ziņā.
