Svarīgs jautājums suņu saimniekiem - vai suns jūs dzird?

Ārējās auss ejas iekaisums (otitis externa) suņiem ir bieži sastopams – apmēram 10–20% suņu dzīves laikā slimo ar šo infekciju. Tradicionālās metodes vairumā gadījumu ir efektīvas, taču medikamentu izmaksas ir ļoti augstas, un tiem var būt nepatīkamas blaknes. Turklāt iedarbīgi ir arī vairāki dabas līdzekļi un metodes, ko var izmantot gan vienus pašus, gan kopā ar medikamentiem.

Svarīgākā lieta, ar ko būtu jāsāk, sunim ir pareizi jātīra ausis. Palūdziet savam veterinārārstam, lai viņš iemāca, kā to darīt. Iespējams, sākumā sunim ausis vajadzēs tīrīt katru dienu, bet vēlāk pakāpeniski aizvien retāk – reizi vai divas reizes nedēļā.

Auss ejai jābūt sausai un labi ventilētai. Ja suns bieži atrodas ūdenī (tam patīk peldēt), jālieto kāds ārīgi lietojams sausinošs un savelkošs līdzeklis, jo no ausu infekcijām var izvairīties tikai tad, ja ausis ir sausas.

Uzlabot ventilāciju ausīs un samazināt mitrumu var arī, ja auss gliemežnīcas iekšienē apgriež vai izrauj matiņus. Tomēr šādi nav jārīkojas visiem suņu saimniekiem, tas jādara tikai tad, ja auss kanāla infekcijas bieži atkārtojas, jo šādas darbības var izraisīt akūtu iekaisuma reakciju ausī.

2. Hipoalerģiska diēta

Ārējās auss ejas iekaisuma cēlonis bieži ir pārtikas alerģija, tādēļ būtu ieteicams sunim 12 mēnešus dot hipoalerģisku barību vai pāriet uz svaigēšanu. Lielāko daļu alerģiju izraisa galvenais proteīnu avots uzturā, tādēļ der pamainīt dažas olbaltumvielas ar citām, kuru iepriekš nav bijis suņa uzturā. Vislabāk izmantot profesionālu hipoalerģisku suņu barību. Ir arī tāda suņu barība, kas nesatur graudus.

Šos diētiskos cepumus ražo un pārdod ārstnieciskās un bioloģiskās mājdzīvnieku barības ražotājs Verm-X  (www.verm-x.com), un tie palīdz dzīvniekiem atjaunot kuņģa un zarnu trakta veselību. Tas ir ārstniecības augu, augu izcelsmes ogļhidrātu un šķiedrvielu maisījums un vairākos gadījumos ļāvis atbrīvoties no alerģijas un ārējā auss ejas iekaisuma. Formulā iekļauti hipoalerģiski kartupeļi un zirņi, kā arī vairāki ārstniecības augi, piemēram, Echinacea angustifolia, Cinnamomum zeylancium, Ulmus fulva, Picrasma excels, Capsicum minimum, Thymys vulgaris, Mentha  piperita, Foeniculum vulgare, Urtica dioica un Allum sativum. Cepumi jādod sunim katru dienu, un deva ir atkarīga nevis no suņa svara, bet gan veselības stāvokļa.

divi cepumi dienā vidēji smagos gadījumos, četri cepumi dienā smagos gadījumos.

Kliņģerītes (Calendula) ir ārstniecības augs, kam piemīt nomierinoša un pretsēnīšu iedarbība, tāpēc jo īpaši der brūču dziedēšanai. Viens no veidiem, kā izmantot kliņģerītes, – no auga tinktūras un sāls var pagatavot līdzekli, ar ko mazgāt un vienu vai divas reizes dienā skalot sunim inficēto ausi.

krūzē filtrēta ūdens jāiemaisa kliņģerīšu tinktūra un  jāsajauc ar pustējkaroti sāls.

Pateicoties deviņvīru spēka pretvīrusu un pretmikrobu īpašībām, tas ir ļoti vērtīgs augs, ko var izmantot ausu infekciju ārstēšanai. Savukārt ķiploks ir dabisks antibiotiķis, un, ja to lieto kopā ar deviņvīru spēku, tas arī labi noder pret ausu infekcijām.

Sajauciet vienādās daļās deviņvīru spēka eļļu un ķiploka eļļu.

Ņemiet apmēram 30 g deviņvīru spēka un ķiploka eļļas maisījuma un piepiliniet tam 10–20 pilienus olīveļļas vai E vitamīna.

Iepiliniet šo līdzekli sunim ārējā auss ejā un maigi iemasējiet ādā.

6. Oregonas vīnogas

Šim augam piemīt antibiotiskas un antibakteriālas īpašības, tādēļ arī to var izmantot ausu infekciju ārstēšanai un ausu ērču likvidēšanai.

Ieteicamā deva: 1–10 pilienu Oregonas vīnogu eļļas uzlējuma jāiepilina katrā ausī vienu vai divas reizes dienā, līdz infekcija ir izzudusi.

7. Ehinācija

Ehinācijas aktīvā sastāvdaļa ir alkilamīdi, un visvairāk tos satur tieši auga sakne. Ehinācija modulē makrofāgu un T šūnu imūnreakciju – spēcīga stimula ietekmē to samazina un tādējādi liek imūnsistēmai darboties efektīvāk. Auga biopieejamie alkilamīdi  mijiedarbojas ar kanabinoīdu receptoriem smadzenēs, it īpaši ar CB2 receptoriem. Tie neaktivizē imūnsistēmu, ja organismam nav jācīnās ar kādu infekciju vai baktērijām, tādēļ imūnsistēma netiek pārslogota, kā to apgalvo daži pētnieki.

Auga sakne palielina arī leikocītu skaitu organismā, ieskaitot dabiskās galētājšūnas.

Terapijā var izmantot gan E.angustifolia, gan E.purpurea.

Ieteicamā deva: ja lieto kaltētu augu, 25–30 mg uz katru dzīvnieka svara kilogramu trīs reizes dienā; ja lieto tinktūru (parasti 40–70% etanola) – 0,5 ml trīs reizes dienā.

Fakti par otītu

Ārējās auss ejas iekaisums skar ausi, sākot no gliemežnīcas līdz pat bungplēvītei. Tā ir visbiežāk sastopamā ausu slimība suņiem un var veidoties vienā vai abās ausīs.

Kādi ir slimības simptomi?

Klasisks simptoms ir apsarkusi, iekaisusi un sāpoša auss, no kuras nāk nepatīkama smaka. Var būt vaskaini vai strutaini izdalījumi, bieži ārējo auss eju bloķē fibroze jeb saistaudu veidošanās iekaisuma vietā.

Par iekaisumu var liecināt arī galvas kratīšana, iekaisušās auss kasīšana un berzēšana pret grīdu vai sienu. Ja ir inficēta vidusauss, suņa galva būs mazliet noliekta sāņus, un tas var arī vemt.

Kas to izraisa?

Iespējamais cēlonis var būt atopiskais dermatīts (alerģiska ādas slimība), palēnināta vairogdziedzera darbība, vilkēde un citas autoimūnas slimības, medikamenti, ausu ērces un dažādi svešķermeņi, piemēram, augu sēklas.

Iekaisuma cēlonis var būt arī alerģija uz pārtikas produktiem, jo alerģija var radīt ārējā auss ejā iekaisumu, auss var kļūt karsta un niezoša, tādēļ suns to var mēģināt berzēt un kasīt. Tas traumē auss ejas pārklājumu un bojā optimālo auss mikrovidi, tāpēc iepriekš pavisam nekaitīgas sēnītes, baktērijas un rauga sēnīte var izraisīt sekundāru iekaisumu. Šāda infekcija kopā ar vasku vai strutām, kas sakrājušās ausī, veicina iekaisumu, kairinājumu un niezi, un rodas apburtais loks.

Kā to diagnosticē?

Auss pārbaudei izmanto otoskopu – ar to var saskatīt ausu ērces, svešķermeņus, polipus un audzējus. Veterinārārsts var arī ar vates kociņu paņemt auss izdalījumu uztriepi un to pēc tam pārbaudīt mikroskopā. Parasti tiek novērtēts, vai ausīs nav ērču (Otodectes cynotis) oliņas, kāpuri vai pieauguši kukaiņi. Iespējams, tiek atklātas ērces Demodex canis, rauga vai bakteriāla infekcija.

Rauga sēnītei Malassezia pachydermatis ir raksturīga forma un krāsa, tāpēc to var viegli identificēt ar mikroskopu. Veselu suņu un kaķu ārējā auss ejā šī sēnīte satopama nelielā daudzumā.

Nav kādu noteiktu pazīmju, kas norādītu uz šīs sēnītes pārlieku savairošanos, norāde ir vienīgi tas, vai auss niez vai neniez. Ja no auss izdalās tumšs šķidrums, iespējams, sunim ir Malassezia pachydermatis vai kāds parazīts, tomēr tas var izrādīties arī bakteriāls vai jaukts iekaisums.

Ja vainīgas baktērijas, veterinārārsts pārbauda, vai tie ir koki (sfēriskas formas baktērijas), kas norādīs uz streptokoku vai stafilokoku infekciju, vai nūjiņveida baktērijas, kas liecina par daudz bīstamāku infekciju, ko izraisa Pseudomonas earuginosa. Tiek ņemts arī sterils paraugs, lai noteiktu, kādas kultūras baktērijas un cik jutīgas tās ir. Dažkārt veic arī biopsiju.

Kāda ir tradicionālā ārstēšana?

Kad tiek izslēgta iespēja, ka sunim ir ausu ērcītes, svešķermeņi un audzēji, lielākā daļa veterinārārstu izraksta kādus aptiekā nopērkamus gatavus ausu pilienus, kuri satur antibiotikas – vielas, kas iznīcina rauga sēnīti, un kādu steroīdu, kas jālieto, līdz iekaisums samazinās.

Lai samazinātu auss ejas tūsku un niezi, var būt nepieciešamas steroīdu injekcijas vai tabletes. Labāk ieteicams lietot tabletes, jo, ja sunim uz tām būs kāda reakcija, terapiju var uzreiz pārtraukt. Savukārt steroīdu injekcijas ir jāveic nedēļu vai pat četras.

Parasti ar problēmu izdodas tikt galā nedēļas laikā, un tā vairs neatkārtojas. Ja iekaisumu izraisījusi sezonāla alerģija un tā uzliesmo tikai reizi gadā, tad tradicionālā ārstēšana ir saprātīga izvēle. Tomēr, ja iekaisums turpina atkārtoties, jāmeklē dziļāks cēlonis.

Ja ausis ir jāiztīra, vislabāk to darīt vispārējā narkozē. Tad ārējā auss ejā tiek izplūkti visi matiņi, un ārsts var labi ausi apskatīt. Tad ar speciālu šļirci auss tiek izskalota ar sāls šķīdumu un iztīrītas vaska paliekas. Šo procedūru atkārto vairākas reizes, līdz no auss tiek izsūkti visi netīrumi, un auss gliemežnīca tiek izslaucīta ar sterilu vates tamponu.

Retos gadījumos, kad infekcija nepadodas ārstēšanai, var būt nepieciešama operācija. Agrīnā stadijā var veikt laterālās sienas rezekciju, tādējādi var uzlabot auss ārējā ejā drenāžu un ventilāciju, tomēr to vajadzētu darīt tikai tad, ja, neraugoties uz to, ka dzīvnieks ticis pareizi ārstēts, otīts atkārtojas.

Pilnīga ārējās auss ejas ablācija un cita veida operācijas var būt nepieciešamas, ja tiek izņemti gandrīz visi auss ārējie audi. Šī operācija ir galējais risinājums ļoti smagos gadījumos, kad atlabšana citādi vairs nav iespējama.  

Pols Bolands, žurnāls "Ko Ārsti Tev Nestāsta" / Foto: Shutterstock

Pols Bolands ir Lielbritānijas Karaliskās veterinārās ķirurģijas koledžas biedrs, darbojas veterinārajā ķirurģijā jau 21 gadu. Kombinējot ārstniecības augus, pārtikas piedevas, akupunktūru un pavisam nesen – cilmes šūnu stimulantus, lielāko daļu savu pacientu viņš spēj ārstēt ar dabiskiem līdzekļiem.