Ērkšķainā gledīčija - kā audzēt šo skaisto un noderīgo koku
Gledīčija nosaukumu ieguvusi par godu Gotlībam Gledičam (1714–1786), vācu ārstam un botāniķim, Berlīnes botāniskā dārza direktoram. Eiropā skaistais koks nokļuva 18. gadsimta beigās; vispirms to iestādīja netālu no Londonas.
Tauriņziežu dzimtas pārstāvis gledīčija (Gleditsia) ir lapu koks (ar šo nosaukumu atradīsi aptuveni piecpadsmit veidu kokus, kas aug Ziemeļamerikā, Āzijā un Āfrikā). Savvaļā tas sasniedz 30 metrus, Latvijā izaug līdz 10–12 metriem. Īpaši dekoratīva ir ērkšķainā gledīčija (trīsērkšķu, parastā) – Gleditsia triacanthos – augsts, ātri augošs koks ar kuplu, asimetrisku, ažūru vainagu, kas ar laiku veido lietussarga formu. Tam ir tumši brūna, reizēm gandrīz melna miza ar garām un šaurām atslāņotām zvīņām un viegli izliekti zigzagveida sārti brūni, vēlāk olīvzaļi, brūni vai pelēki dzinumi.
Gledīčijas zarus klāj stingri, līdz 8 cm gari ērkšķi, kas uz stumbra dažbrīd sasniedz pat 30 cm garumu. Lielie ērkšķi (tie Latvijā ir visgarākie no visiem augošajiem ērkšķainajiem kokaugiem), no vienas puses, ir trūkums, no otras – priekšrocība: no gledīčijām var veidot necaurejamu dzīvžogu. Tumši zaļās, garās lapas, kas sastāv no ovālām mazām lapiņām, atgādina gledīčijas tuvāko radinieci – robīniju jeb viltus akāciju. Taču gledīčija nezied tik efektīgi – jūnijā un jūlijā ar sīkiem, dzelteni zaļganiem, patīkami smaržojošiem ziediem. Koka galvenā rota ir augļi, kas nobriest oktobrī un novembrī; tie līdzinās pupai – sarkanīgi brūni, plakani, nedaudz izlocīti, ādaini, spīdīgi, 15–30, pat 50 cm gari. Pupās ir lielas, plakanas sēklas; pākstis, šūpojoties vējā, karājas kokā gandrīz visu ziemu.
Kur stādīt gledīčiju?
Koks ir izturīgs pret slimībām un kaitēkļiem, nav prasīgs pret augšanas apstākļiem – neprasa auglīgu augsni un pacieš pat iesāļu grunti. Var augt mālainā, smilšainā, smilšmāla, sārmainā un skābā augsnē, ir ļoti sausumizturīgs, pacieš arī lielu karstumu.
Gledīčijai patīk siltums un gaisma, tomēr panes arī vieglu ēnu un ir arī salizturīga – pacieš pat –30 grādu lielu salu, kaut gan aukstā ziemā var apsalt jaunie dzinumi.
Koku galvenokārt pavairo ar sēklām, kas dīgtspēju saglabā divus trīs gadus: tās, izmērcētas siltā ūdenī, augsnē sēj uz ziemu vai pavasarī. Pēc izdīgšanas jāizpiķē, jaunos stādiņus var stādīt pastāvīgā vietā pēc diviem, trim gadiem. Taču gledīčija vairojas arī veģetatīvi – ar dzinumiem no celma vai sakņu dzinumiem, kas veidojas pie sakņu sistēmas bojājumiem. Stādi, kas izauguši no sēklām, labāk adaptējas jaunajos apstākļos.
Apstādījumiem, medum, lopbarībai
Gledīčijai ir daudz dekoratīvu formu, tāpēc to bieži izmanto apstādījumos.
Kokam ir skaists ažūrs vainags, smaržīgi ziedi, interesanta zaru arhitektonika, oriģināls veidols augļu nogatavošanās fāzē, kad to rotā daudzas nokarenas pupas. Ņemot vērā, ka augšanai nav nepieciešami īpaši apstākļi, gledīčiju var stādīt parkos, dārzos, skvēros, gar pilsētu vai ciematu ielām, ceļiem un kā lauku zonu nožogojumu. Koks labi panes apgriešanu, tāpēc to bieži izmanto dzīvžogiem; daudzo lielo ērkšķu dēļ šādi stādījumi ir praktiski necaurejami. Koka sakņu sistēma ir virspusēja un ļoti sazarota – tā izaug no stumbra līdz 10 metriem, veido sakņu dzinumus un, tā kā nav prasīga pret augsni un pacieš sāļumu, ir piemērota stādīšanai erozijai pakļautās augsnēs, stāvās nogāzēs, mežmalās. Turklāt gledīčija uzlabo augsni, bagātinot to ar slāpekli.
Gledīčijai ir arī saimnieciskā nozīme – tā ir medus, pārtikas un insekticīds augs. Tā spēj izdalīt nektāru arī sausumā, taču bites apmeklē koka ziedus jebkuros laikapstākļos, atnesot uz stropu daudz nektāra un putekšņu, bet saldos augļus labprāt apēd mājlopi. Lapas un augļi satur daudz C vitamīna, bet no sēklām izgatavo kafijas surogātu. Gledīčijas lapas izdala fitoncīdus, kas iznīcina kaitīgos mikrobus. Ērkšķu gledīčija ir arī labs fitomelioratīvs augs. Savukārt gledīčijas koksne ir izturīga, smaga, ar skaistu zīmējumu; to izmanto gan kā būvmateriālu, gan apkurei.
Ārstē kuņģi, bet var arī saindēt
Medicīnā izmanto dažādus preparātus no gledīčijas, piemēram, augļu un lapu novārījumus lieto hroniska gastrīta, kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlas, hroniska žultspūšļa iekaisuma un spastiskā kolīta ārstēšanai. Taču jāatceras, ka no gledīčijas izgatavotie preparāti satur daudz saponīnu, kas lielās devās var izraisīt saindēšanos.
Preparātiem augļus novāc, kad pupas kļuvušas tumšas un viegli lūst, žāvē krāsnī 50–60 grādu temperatūrā vai svaigā gaisā. Augļi satur saponīnus, alkaloīdus, flavonoīdus, miecvielas, C un K vitamīnu. Lapas nolasa vasaras sākumā, sausā, saulainā laikā, žāvē ēnā, izklātas plānā kārtā, reizi pa reizei samaisot. Izejviela ir gatava, ja kātiņi liecot neizliecas, bet lūst.
