Blīvā skābene: šim invazīvajam augam ir arī labas īpašības
Blīvā skābene ir daudzgadīgs lakstaugs, kas Latvijā pirmo reizi reģistrēts 20. gadsimta sākumā un kopš tā laika mūsu zemē ir tik labi iedzīvojies, ka nu jau ir ievietots invazīvo augu sarakstā. Tās straujā izplatīšanās visā Eiropā ir saistīta ar dzelzceļa un tehnikas attīstību, kā arī ar kara tehnikas pārvietošanas un graudu importu.
Šis invazīvais augs ir mazprasīgs un aug gan sausās, gan mitrās vietās – upju ielejās un krastos, ceļmalās, pļavās, gar dzelzceļu, neapstrādātos tīrumos un ganībās. Tā var izdzīt pat 1,5 metrus garus ziedkātus, kas zied no jūnija sākuma līdz augustam.
Tiklīdz tie pārzied, tā nogatavojas sēklas, ko iecienījuši putni, kas arī palīdz augam izplatīties. Tiesa, blīvā skābene vairojas ne tikai ar sēklām, bet arī ar sakneņiem, un, pateicoties savai pieticīgajai dabai, tā ātri aug un izplatās. Blīvā skābene daudzviet nomāc vietējos augus, jo tā veido biezus cerus, cieši vienu otram blakus un citiem augiem ir grūti ar to konkurēt par vietu un barības vielām.
Lai iznīdētu blīvo skābeni, regulāri ir jāpļauj vietas, kur tā aug; svarīgi to darīt pirms ziedēšanas, lai augam nav iespējas izsēt sēklas. Nelielā platībā no tās var atbrīvoties, izrokot un iznīcinot saknes. Saimniecību ganībās blīvajai skābenai jāpievērš īpaša uzmanība, jo lopiem šis augs īsti negaršo, tāpēc tā var strauji vairoties, un tad to var iznīdēt, uzecējot lauku un izlasot visas saknes un to gabaliņus vai lietojot ķīmiskus līdzekļus.
Zināšanai!
● Blīvajai skābenei ir ne tikai sliktas, bet arī labas īpašības. Jau izsenis to lieto tautas medicīnā, jo tā aptur asiņošanu un tai ir pretiekaisuma, žulti dzenoša iedarbība. Ar blīvās skābenes tautas līdzekļiem tiek apstrādātas dziļas brūces un apdegumu rētas.
