foto: Shutterstock
Cēlā vilkābele: kāpēc ir vērts to iestādīt savā dārzā
Noderīgi ikdienā
2019. gada 12. novembris, 07:45

Cēlā vilkābele: kāpēc ir vērts to iestādīt savā dārzā

"100 Labi Padomi"

Vilkābeles (Crataegus) plaši izmanto dekoratīvajā dārzkopībā. Augs ir ziemcietīgs, sausumizturīgs, neizvēlīgs augsnes ziņā. Pavasarī vilkābele ir pievilcīga balto ziedu dēļ, vasarā – izteiksmīgo lapu dēļ, kuras rudenī krāsojas oranži sārtos toņos, un kur nu vēl spilgtas krāsas augļi, kas krūma vai koka vainagu rotā divus mēnešus! Turklāt vilkābele ir ideāla asajam dzīvžogam – skaistam un praktiski necaurejamam.

play icon
Klausīties ziņas
info about playing item

Vilkābele ir augsts krūms vai neliels koks, dažreiz arī pa pusei mūžzaļš. To plaši izmanto dekoratīviem un ārstnieciskiem nolūkiem. Vilkābeles latīniskais nosaukums cēlies no grieķu vārda, kura nozīmi tulko kā ‘stiprs’; tā atspoguļojas gan auga (vilkābele spēj dzīvot līdz 400 gadiem!) sīkstumā, gan koksnes īpašībās – tā ir stipra un cieta. Dabā vilkābele izplatīta galvenokārt Ziemeļamerikā un Eirāzijā, kur tā aug vienatnē vai krūmāju grupās nogāzēs, gravās un mežmalās.

Zied skaisti, bet ne tik skaisti ož

Vairums vilkābeļu augstumā var izaugt 3–5 metrus, labvēlīgos apstākļos – pat 12 metrus. Kokam ir ieapaļš vai olveida, blīvs, visbiežāk asimetrisks vainags, pelēks vai brūns stumbrs, kura miza bieži ir ieplaisājusi vai ribaina – vairumam sugu tā nelielām plēksnēm atslāņojas. Zari taisni, zigzagveida vai nokareni, jaunie dzinumi – pūkaini vai kaili, purpura sārtā krāsā. Daudzu sugu zari klāti ar 5 mm līdz pat 10 cm gariem bezlapu ērkšķiem. Āzijas vai Eiropas sugu vilkābelēm ērkšķi ir mazi vai to nav vispār. Lapas šim kokam ir dažādas – apaļīgas, rombveida, eliptiskas vai olveida ar robainām vai gludām lapu plātnēm, 1–12 cm garas. Rudenī vairumam lapas krāsojas oranžā, purpura vai zeltainā krāsā, taču dažām sugām lapas paliek zaļas līdz lapkritim.

Pavasarī vai vasaras sākumā vilkābele zied baltiem, rozā vai sarkaniem ziediem, kas sakārtoti lietussarga formas ziedkopās. Ziedi satur dimetilamīnu, tāpēc ož pēc… pūstošas zivs. Vilkābeles augļi ir apaļi, bumbierveida vai izstiepti 5 mm līdz 4 cm ābolīši; auglī briest vairākas lielas sēklas. Augļu krāsa atkarīga no sugas un šķirnes – var būt sarkani, spilgti oranži, dzelteni un gandrīz melni; nobriest septembrī vai oktobrī. Jāgaida desmit gadi, lai vilkābele varētu parādīt, cik ražīga tā patiesībā ir.

Kur vilkābeli vislabāk stādīt?

Eiropā visbiežāk izmanto parasto vilkābeli (Crataegus laevigata) un asiņaini sarkano (Crataegus sanguinea), kā arī vilkābeli gaiļa piesi (Crataegus crus-galli). No vilkābeles veido dekoratīvas grupas ainaviskos parkos, izmanto kā nostiprinošo materiālu gravu nogāzēs, ūdenstilpju un upju krastos. Dārzā tās stāda pārsvarā necaurejama blīva dzīvžoga veidošanai, arī kā atsevišķus augus – augļu iegūšanai.

Vislabāk vilkābeli stādīt rudenī, lapkritī, bet var arī pavasarī – pirms sulu laika. Kokam patīk spilgta saules gaisma un smagnēja, labi drenēta augsne. Sezonā pietiks, ja laistīsi reizi mēnesī, rēķinot vienu spaini uz pieaugušu krūmu; sausā laikā gan nepieciešama biežāka laistīšana. Reizi sezonā pirms ziedēšanas augu vēlams piebarot, piemēram, ar pārbriedušiem kūtsmēsliem (ūdens šķīdumā 1:10). Pavasaros koku var apgriezt – gan sanitāros nolūkos, gan piešķirot vainagam formu. Krūmu var pavairot gan ar sēklām, gan atvasēm, gan spraudeņiem un potcelmiem.

Stādīšanas vieta atkarīga no tā, kādiem mērķiem vilkābele paredzēta, – ja interesē augļi, stādi divus trīs augus 2 metru attālumā vienu no otra – tā tie labāk apputeksnēsies. Bedrē jāsagatavo kūdras, trūdzemes, auglīgas melnzemes un smilšu maisījums, pievienojot nedaudz kaļķa. Dzīvžogam nepieciešama kopēja 50 cm dziļa un plata tranšeja. Stādus ievieto tajā apmēram 50 cm attālumā vienu no otra. Izvēloties vietu dzīvžogam, jāizvairās no noēnojuma, jo saspiestībā, turklāt vēl ēnā koki neaugs. Labākais stādmateriāls ir divgadīgi stādi. Soliteraugiem izrok 70 cm platu un dziļu bedri, kurā ievieto ķieģeļa šķembu vai grants slāni 15–20 cm biezumā, kuram uzber 5 cm smilšu kārtu. Auga saknes uzmanīgi iztaisno, ievieto bedrē un apber ar sagatavotu augsni tā, lai sakņu kakliņš atrastos 3–5 cm virs zemes kārtas. Pēc tam stādus kārtīgi salaista, bet, kad ūdens iesūcies, apkārt stumbram uzliek mulču 5 cm biezumā, bet stāda dzinumus saīsina līdz 10 centimetriem.

recent icon

Jaunākās

popular icon

Populārākās

Kā padarīt vilkābeli vēl skaistāku?

Ja vēlies piešķirt koka vainagam noteiktu formu, tas jāgriež, labāk to darīt pavasarī, tāpat kā sanitāro apgriešanu. Parocīgāk vilkābeli audzēt krūma formā, atstājot 5–6 skeletzarus, uzturot to augstumu, apgriežot 2–2,5 m augstumā. Dzīvžoga stādiem dažus pirmos gadus dzinumus apgriež uz pusi no gada pieauguma, bet pēc tam uztur krūmus 50–70 cm robežās.

No dārza formām visizplatītākās – piramidālā nokarenā jeb pendula; koši sarkanā ar tumši sarkaniem ziediem; rozā pendula (ar rozā ziediem un nokareniem zariem); ar pildītiem baltiem ziediem; ar sarkaniem pildītiem ziediem; vienmēr ziedošā – elegants augs, kas zied visu vasaru; balti raibā ar raibām lapām; bezērkšķu un citas.

Vilkābele tautas medicīnā

Vilkābeli medicīnā izmanto kopš 16. gadsimta – kā līdzekli pie zarnu trakta problēmām. 19. gadsimtā atklāja auga ziedu un lapu tējas labvēlīgo iespaidu asins tīrīšanā, bet kopš 20. gadsimta sākuma vilkābeles augļus un ziedus rekomendē sirds un asinsvadu saslimšanu gadījumā.

Vilkābeles augļu un uzlējumu lietošana labvēlīgi ietekmē sirdsdarbību, turklāt preparātiem nav blakusefektu. Ieteicama tā ir vecāka gadagājuma cilvēkiem – kā profilaktisks līdzeklis, jo stiprina sirds muskuli, paātrina asins plūsmu, normalizē un stabilizē arteriālo spiedienu, noņem nogurumu un trauksmes sajūtu. Viszināmākais preparāts ir tinktūra. Mājas apstākļos to var sagatavot divējādi:

* 100 (150) g izžāvētu augļu smalki saberz piestā, liec stikla traukā un aplej ar 1 l degvīna (spirta), cieši aiztaisi un novieto tumšā vēsā vietā uz 3 nedēļām, pēc tam izkās caur marli vai smalku sietiņu;

* 100 g svaigu ziedu ievieto stikla traukā, aplej ar 1 l degvīna (spirta), cieši aizver un nostādini vēsā tumšā vietā 10 dienas, pēc tam izkās.