Ievies savvaļas augus savā dārzā - rudens ir labākais laiks pārstādīšanai!
Gaiļbiksītes, raspodiņi, pelašķi, vīgriezes - šos savvaļas augus ir vērts ieaudzēt arī savā dārzā.
Iestādi dārzā gaiļbiksītes – skaistumam un veselībai
Gaiļbiksītes ir viens no tiem augiem, kas labi ieaug dārzā un bieži vien pēc tam aug un zied vēl krāšņāk un bagātīgāk nekā savvaļā. Ieaudzēt var gan ar sēklām, vēlams, ievāktām tepat pie mums, gan ar stādiem. Dārzā jācenšas nodrošināt tādus pašus apstākļus kā vietā, no kurienes gaiļbiksītes atnestas. Ja gaiļbiksīšu cers tiek izrakts, piemēram, kādā pļavā, vēlams to atgādāt mājās ar maksimālu daudzumu zemes no tās vietas, kur tas audzis.
Gaiļbiksītēm patīk gaiša, saulaina vieta un drīzāk pasausa nekā mitra viegli mālaina augsne. Ja dārzā zeme ir smaga un blīva, ieteicams to uzlabot ar rupjām smiltīm un nelielu daudzumu kaļķa piedevas. Taču karstās vasarās laistīšanai jāpievērš liela uzmanība, tāpēc ka nedrīkst iekaltēt sakņu kamolu. Ilgstoši valdot karstumam un sausumam, labāk laistīt retāk, bet ilgi un pamatīgi, lai ūdens patiešām nokļūst dziļumā un samitrina augsni ap saknēm. Ja laista bieži, bet nedaudz, vajadzīgais mitrums līdz sakņu kamolam lielākoties pat nenonāk.
Gaiļbiksītes var stādīt gan pavasarī, gan vasarā, tomēr vispiemērotākais laiks ir rudens. Stāda 10–15 cm attālumā citu no citas.
Ja grib, lai gaiļbiksītes dārzā vairojas, kā tām pašām labāk patīk, pēc noziedēšanas ziedkātus atstāj nenogrieztus. Gaiļbiksītes ļoti labi izskatās kopā ar mārpuķītēm – gan dobē, gan mauriņā. Savukārt akurātās dobēs starp gaiļbiksīšu ceriem var sastādīt tulpes un narcises.
Raspodiņi – sievietēm un mierīgam noskaņojumam
Senos laikos alķīmiķi ticēja, ka reiz no raspodiņiem izdosies iegūt zeltu, – ja vien palaimēsies atrast īsto formulu. Cik zināms, pagaidām formula vēl nav atklāta, taču raspodiņš jeb rasaskrēsliņš no pļavām un nogāzēm ir pārcēlies arī uz dārziem un pēdējos gados daudzviet kļuvis teju vai par kulta augu gan dobēs, gan puķupodos. Dabas dziednieciskā spēka izmantotāji raspodiņu audzē veselībai.
Raspodiņu saime ir plaša, bet audzēšanai dārzā piemērotāks – bez parastā jeb ārstnieciskā – ir sudraba raspodiņš, mazais raspodiņš, arī plūksnainais un trauslais raspodiņš. Nezinātājam, it sevišķi, ja iepriekš nav bijusi pieredze pat raspodiņu tējas vākšanā, varētu būt pagrūti atšķirt, kurš ir kurš, tādēļ ieteicams paļauties uz konkrētā stādu audzētāja padomu. Tā kā raspodiņu stādi ir nopērkami arī dārzkopības veikalos, der vadīties pēc uzrakstiem uz puķupoda – pieredze rāda, ka kvalitatīvi stādi, kas ievesti no Polijas un Vācijas, labi ieaug arī mūsu dārzos.
Šīs pamācības vēlams ņemt vērā arī tāpēc, ka dažādām raspodiņu šķirnēm ir atšķirīgas prasības, par spīti tam, ka šos augus visā visumā uzskata par pieticīgiem. Tātad – atkarībā no šķirnes raspodiņi labi aug gan saulē, gan pusēnā un pat ēnainā vietā un atkarībā no šķirnes tiem vajadzēs vai nu irdenu un barības vielām bagātīgāku augsni, vai arī diezgan liesu. Taču galvenais – ja konkrētās prasības arī netiks izpildītas, lielākā daļa raspodiņu piemērosies un augs tur, kur iestādīti, varbūt vienīgi neziedēs tik krāšņi.
Pelašķis dārzā – harmonijas un gudrības augs
Nostāsts vēsta – pelašķa latīņu vārds Achillea millefolium esot radies tāpēc, ka Ahilejs ar šo augu esot ārstējis savas brūces. Atšķirībā no vairuma citu mums pazīstamo ārstniecības augu pelašķis jau senatnē ticis izmantots kā dziedinošs augs ne tikai Eiropā, bet teju vai visā pasaulē, arī pie indiāņiem un ķīniešiem – viņi pelašķi izmantojuši arī zīlēšanai.
Lai gan daudzām tautām tas skaitās gudrības augs, jo tajā ir daudz vielu, kas veicina domāšanu un koncentrēšanos, vēl vairāk tas tiek daudzināts kā īpašs palīgs sievietēm gan fiziskā, gan garīgā jomā, jo attīsta intuīciju un rada harmoniju. Lapu formas un iedarbības dēļ pelašķi mēdz dēvēt arī par Veneras uzaci…
Tautas medicīnā pelašķi lieto pret visvisādām kaitēm: klasiski – sieviešu veselībai, saaukstēšanās reizēs, pret iekaisumiem, zobu sāpēm, brūču un apdegumu ārstēšanai, lai nomierinātu nervus un regulētu asinsspiedienu, vēdera problēmām un pat liekā svara samazināšanai – svaigi spiestu sulu pa 1 tējkarotei trīsreiz dienā glāzē ūdens.
Ja ir vēlēšanās ieaudzēt pelašķi mājās, tam vajadzīga saulaina vieta, smilšaina vai nedaudz mālaina augsne. Ja pelašķis domāts pagalma un dārza skaistumam, noderēs dažādās kultivētās šķirnes ar dažādu krāsu ziediem, bet, ja vēlas pelašķi veselības stiprināšanai, tad jālūkojas pēc pļavas pelašķa, jo tajā vērtīgo vielu ir daudz vairāk.
Ja grib, lai dārzā pelašķu dobes un stādījumi allaž izskatās skaisti un koši, ieteicams augus ik pēc 3–4 gadiem dalīt un pārstādīt – vai nu pavasarī, kad tikko izdīguši, vai arī vasaras beigās, rudens sākumā uzreiz pēc noziedēšanas.
Vīgriezes priekam un mieram
Vīgriezes pie mums aug gandrīz vai katrā mitrākā ceļmalā, pļavā un dīķa piekrastē, bet daudzviet citās zemēs tās lolo un audzē dārzos – gan klasiskās baltās, gan arī modē nākušās rozā un sārtās. Tās izskatās ļoti skaistas – kad siltā un saulainā vasarā uzzied, atgādina gaisīgus rozā mākonīšus.
Agrākos laikos vīgriezes smalku ļaužu dārzos audzēja ne tikai izmantošanai virtuvē, proti, pievienotu saldajiem ēdieniem, vīnam, putukrējumam un bolēm, bet arī telpu smaržināšanai – no rīta izkaisīja telpās ar koka grīdu un vakaros saslaucīja; dažkārt atstāja pat līdz brīdim, kad vīgriezes sakalta. Savukārt mūsdienās biškopji vēl joprojām ar vīgriezēm ierīvē jaunus bišu stropus, lai bitēm patiktu tur iemitināties.
Gan parastajām, gan selekcionētajām vīgriezēm patīk mitra un barības vielām bagātīga augsne. Atšķirībā no daudziem citiem dārza augiem tās kādu laiku itin labi pacietīs pat slapju augsni. Saulaina vieta ir svarīga, tomēr vīgriezes augs arī daļēji noēnotā vietā. Savukārt, ja augsne ir daudz par sausu, mēdz uzmesties miltrasa.
Vīgriezes stāda 30–40 cm attālumā citu no citas un pēc iestādīšanas ļauj tām augt un neapgrūtina ar cītīgu kopšanu. Tās dārzā labi izskatās, sastādītas grupās pa 3–5, maksimāli pa desmit. Noziedējušās apgriež vai nu vēlu rudenī, vai pat nākamajā pavasarī.
