Kas mazdārziņu padara par labāko terapeitu?

Mēs kļūstam aizvien urbanizētāki, turklāt tik maz laika pavadām dabā, kā nekad iepriekš, un tas mums vairāk kaitē nekā palīdz, vismaz dažos aspektos.

Par laimi, Latvijā lielākā daļa cilvēku nav tik urbanizēti, ka viņiem pavasarī atlaidušās zemes smarža nesaviļņotu asinis, nerastos vēlme doties dabā izvēdināt galvu vai neniezētu rokas mesties dārza darbos. Var to saukt par senču balsi, taču, iespējams, tā ir ķermeņa atmiņa, kas atceras nodarbi un vidi, kas tam vislabāk palīdzēja uzturēt miesas un gara harmoniju.

“Dabas deficīta” traucējumi

Tā sauktās dzīvesveida slimības – sirds slimība, insults, depresija, diabēts, aptaukošanās – ir svarīga sabiedrības veselības problēma visā pasaulē. Lēš, ka vairāk nekā 400 miljoni cieš no diabēta un ap 350 miljoniem – no depresijas. Diemžēl šie skaitļi nepārtraukti turpina augt, tādēļ ka proporcionāli liela pasaules iedzīvotāju daļa dzīvo pilsētās.

Urbanizēta dzīve ir saistīta ar dažādām kaitīgām sekām: sēdošu dzīvesveidu, diētu ar augstu tauku saturu, paaugstinātu sociālo un psiholoģisko stresu, vides piesārņojumu.

Aizvien vairāk pētījumu liecina, ka tieša saskare ar dabīgu vidi sniedz plaša diapazona labumus veselībai, savukārt samazinoties kontaktam ar dabu, rodas daudzas veselības un uzvedības problēmas, sevišķi bērniem, kas kopsummā var veidot “dabas deficīta” traucējumus.

Jaunākie pētījumi rāda, ka ikdienas kontaktēšanās ar dabu samazina depresiju un nemieru, pazemina ķermeņa masas indeksu, palielina apmierinājumu ar dzīvi, dzīves kvalitāti un mūža ilgumu, rada kopienas izjūtu un sniedz vēl citus pozitīvus efektus. Tādējādi aizvien vairāk nostiprinās viedoklis, ka regulārs kontakts ar dabu var veicināt cilvēka veselību un to vajadzētu izmantot kā veselības profilaksi.

Strādāšana dārzā neapstrīdami ir viens no vispopulārākajiem veidiem, kā mijiedarboties ar dabu. Dārzkopība joprojām ir cilvēku iemīļota brīvā laika pavadīšanas forma. Kā liecina statistika, Lielbritānijā ar to aktīvi nodarbojas 27 miljoni cilvēku jeb apmēram 40 % iedzīvotāju, savukārt ASV – 117 miljoni jeb trešā daļa iedzīvotāju piedalās dārzkopībā. Pat Japānā, kur zemes ir maz, dārzkopība ir hobijs apmēram 32 miljoniem cilvēku, tas ir, – ceturtajai daļai.

Nodarbošanās ar dārzkopību mūsdienās ir arī ārstniecības veids – darba terapija cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām.

Zeme kā antidepresants

Mēs dzīvojam aizvien tīrākā (higiēnas nozīmē) vidē, taču zinātnieki noskaidrojuši, ka pārāk tīrā vide ir kļuvusi par iemeslu alerģiju un astmas epidēmiskai izplatībai. Pārspīlēti baidoties no mikroorganismiem, kas ir, piemēram, netīrumos vai augsnē, esam sev izdarījuši lāča pakalpojumu. Netīrumu baktērijas patiesībā var būt labvēlīgas mūsu organisma imūnsistēmai, jo kopš bērnības to stiprina un palīdz cīnīties pret alergēniem, ziedputekšņiem un citiem kairinātājiem. Agrāk mums bija daudz gudrāka imūnsistēma, kas neuzbruka pati sev.

Nesen zinātnieki pavēra jaunu ceļu pētniecībā, atklājot, ka konkrēta augsnes baktērija patiesībā iedarbojas kā zāles un var pat uzlabot cilvēku kognitīvās spējas, vienkārši sakot, padarīt mūs gudrākus. Mycobacterium vaccae – ir vērts iegaumēt šīs baktērijas nosaukumu, kas atvasināts no latīņu valodas vārda vacca (govs), jo pirmo reizi to kultivēja austriešu zinātnieki no govs mēsliem.

Britu prestižo augstskolu – Universitātes koledžas Londonā un Bristoles Universitātes – zinātnieki laboratorijas pētījumos ar pelēm atklāja, ka draudzīgā baktērija M. vaccae var dabīgi palielināt par laimes hormonu dēvētā serotonīna līmeni smadzenēs un nodrošināt tādu pašu efektu (tikai bez blaknēm) kā antidepresanti.

Pētījumā ar pelēm tika izmantotas nedzīvas M. vaccae baktērijas, un rezultāti bija vairāk nekā iespaidīgi – šī augsnes baktērija aktivizēja vairākus neironus, kas izdala smadzenēs serotonīnu.

Serotonīns izdalās ne tikai smadzenēs, bet arī asinīs un zarnās. Tas nozīmē, ka M. vaccae varētu kalpot arī kā zarnu baktērija, lai stimulētu palielinātu serotonīna izdalīšanos zarnās.

Ļoti izplatīts ir nepareizais priekšstats, ka serotonīns atbild tikai par garastāvokļa uzlabošanu. Īstenībā tas ir atbildīgs arī par to, lai tiktu veicināta gremošanas sulu izdalīšana. Tāpēc šo mikroba terapiju nākotnē varētu lietot ne tikai pret depresiju, bipolārajiem traucējumiem, nemieru, bet arī pret kairinātās zarnas sindromu un citām gremošanas trakta problēmām – visas šīs kaites ir saistītas ar zemu serotonīna līmeni.

Un arī tas vēl nav viss. 2013. gadā amerikāņu zinātnieki publicēja pētījumu, kurā viņi iebaroja pelēm dzīvas M. vaccae baktērijas un tad noteica peļu spējas orientēties labirintā, salīdzinot ar kontroles grupu, kam netika dotas baktērijas. Peles, kurām bija iebarotas dzīvas M. vaccae, izgāja labirintu divreiz ātrāk un izrādīja mazāku nemieru nekā kontroles peles. Tas liek domāt, ka šai baktērijai varētu būt pozitīva ietekme uz mācīšanos, turklāt labvēlīgais iespaids saglabājās pat astoņas nedēļas pēc tam, kad peles pārtrauca barot ar M. vaccae.

Balstoties uz atklājumu, ka pakļautība baktērijām stimulē imunitāti, britu onkoloģe Mērija O’Braiena (Mary O’Brien) nolēma injicēt nekaitīgo M. vaccae plaušu vēža slimniekiem, lai noskaidrotu, vai tas varētu pagarināt viņu mūžu. Nepagarināja, taču “būtiski uzlaboja pacientu dzīves kvalitāti” – viņas pacienti bija laimīgāki, pauda lielāku vitalitāti un labāku kognitīvo funkcionēšanu, īsāk sakot, tas atviegloja vēža emocionālo slogu. 

Pašlaik zinātnieki ir gluži vai iemīlējušies M. vaccae – noris plaši pētījumi par šīs baktērijas vakcīnu, lai to izmantotu imūnterapijā alerģiskās astmas, vēža, depresijas, lepras, psoriāzes, dermatīta, ekzēmas, tuberkulozes, reimatoīdā artrīta gadījumos.

Taču labā ziņa ir tā, ka “vakcīna” ir pieejama visur – šī baktērija dabīgi dzīvo augsnē. Un, ja ir savs dārziņš ar salātiem, burkāniem un citiem dārzeņiem, – jo labāk. Ēst tos tieši no dārza ir labākais veids, kā palielināt M. vaccae daudzumu savā dzīvē. Pašlaik zinātne, šķiet, beidzot atzīst to, ko dārznieki teikuši gadsimtiem – dārzkopība ir kā zāles!

Neviena negatīva efekta

Labvēlīgo baktēriju uzņemšana organismā no kontakta ar zemi ir tikai viens no dārzkopības aspektiem, ko pēta zinātnieki. Gadiem ilgi veikti neskaitāmi pētījumi par dārza darbu ietekmi uz cilvēka fizisko un garīgo stāvokli. 2016. gadā japāņu un britu zinātnieku komanda atlasīja 22 pētījumus (pārsvarā ASV, Eiropas, Āzijas un Tuvo Austrumu) un veica pirmo nozīmīgo metaanalīzi par dārzkopības, tostarp arī par dārza terapijas, ietekmi uz veselību.

“Vairums pētījumu liecināja par dārzkopības pozitīvajiem efektiem, un neviens neuzrādīja kādu nozīmīgu negatīvo ietekmi,” teikts metaanalīzē.

Zinātnieki bija sadalījuši visus pētījumu dalībniekus vairākās apakšgrupās un lielākā vai mazākā mērā novēroja pozitīvu efektu visās grupās.

“Dārzkopības pozitīvā ietekme bija jo īpaši acīmredzama pacientiem un dārza terapijas lietotājiem.”

Aplūkotie pētījumi rādīja, ka pat īslaicīgi (dažas stundas) darbi dārzā var nodrošināt tūlītēju labvēlīgu ietekmi uz veselību, piemēram, samazināt depresijas un nemiera simptomus, tomēr trūkst pētījumu par to, cik ilgi pēc strādāšanas dārzā šis pozitīvais rezultāts saglabājas. Šajā sakarībā izceļas Norvēģijas zinātnieku pētījums par dārza terapijas iedarbību uz 28 cilvēkiem ar klīnisko depresiju. Pētījuma dalībnieki izgāja 12 nedēļu ilgu terapiju dārzā, un tā viņiem palīdzēja izrauties no ieslīgšanas apātiskā apcerē un atjaunot izkliedēto uzmanību. Pats interesantākais, ka šis uzlabojums bija novērojams vēl pēc trim mēnešiem, kas liecina, ka dārzkopībai ir labvēlīga ietekme uz veselību ne tikai īstermiņā, bet arī ilgtermiņā.

Vairāk spēka, mazāk stresa

Uzskaitīt visus pozitīvos efektus no dārza darbiem nav iespējams, taču tos var attiecināt gan uz fizisko, gan garīgo jomu.

Aizvien vairāk pētnieku atzīst, ka izkustēšanās dārzā ne tikai spēj konkurēt ar daudzām citām fiziskajām aktivitātēm veselības profilaksē, bet dažos aspektos tās pat pārspēj.

Pierādīts, ka vidējas intensitātes fiziskās aktivitātes vismaz pa 2,5 stundām nedēļā var samazināt aptaukošanās, augsta asinsspiediena, otrā tipa cukura diabēta, osteoporozes, sirds slimības, insulta, depresijas, resnās zarnas vēža un priekšlaicīgas nāves risku. Dārzkopību var pieskaitīt pie vidējas intensitātes vingrošanas, turklāt tai ir savas priekšrocības. Lielākā daļa ikdienas aktivitāšu nodarbina tikai rokas, bet dārza darbi ir lielisks veids, kā izkustināt visu ķermeni, galvenokārt, rokas un kājas, kas ir svarīga profilakse pret daudzām slimībām, piemēram, koronāro sirds slimību.

Novērots arī, ka tie, kas izvēlas dārza darbus kā vidējas intensitātes treniņu, visticamāk, ar tiem nodarbojas vidēji 40–50 minūtes ilgāk nekā tie, kas izvēlas pastaigas vai braukšanu ar riteni.

Kādā pētījumā par 94 cilvēkiem, kas bija 50–88 gadus veci un nodarbojās ar dažādām fiziskajām aktivitātēm, tostarp kopa savu sakņu dārzu, tika atklāts, ka mazdārziņu dārzkopjiem bija daudz zemāks uzņemtā stresa līmenis nekā pētījuma dalībniekiem, kuru fiziskās aktivitātes norisēja telpās. Autori šo efektu izskaidroja kā labvēlīgu rezultātu mijiedarbībai ar dabu, kas nodrošina psiholoģisku atjaunošanos.

Atpūtai un skaidrai galvai

Ja iedomājamies strādāšanu dārzā kā svarus, kur vienā kausā ir fiziskie ieguvumi, bet otrā – emocionālie un psiholoģiskie, otrais kauss izskatās daudz smagāks – ir ļoti daudz atklāts par dārzkopības lielo ietekmi uz mūsu prātu un jūtām.

Mūsdienās cilvēkus visvairāk apdraud stress – klusais bende, kas var izraisīt simptomus, sākot ar aizkaitināmību, galvassāpēm, vēdersāpēm un beidzot ar visa ķermeņa stāvokļa pasliktināšanos, infarktu vai insultu. Dārzkopība pēdējos gados ir apliecinājusi sevi kā zinātniski pierādītu stresa samazinātāju.

2010. gadā Nīderlandē veiktā pētījumā zinātnieki pirmoreiz pierādīja, ka strādāšana dārzā var sniegt atvieglojumu no akūta stresa un atbrīvo no tā daudz labāk nekā citas brīvā laika nodarbes. Trīsdesmit mazdārziņu kopējiem lūdza izpildīt stresa pilnu uzdevumu, pēc kura viena grupa devās “atlaist” stresu ārā, 30 minūtes strādājot dārzā, bet otra daļa to pašu laiku pavadīja, istabā lasot. Eksperimenta beigās dārzkopju grupa bija daudz labākā garastāvoklī, turklāt viņu siekalu analīze parādīja, ka viņiem tiešām ir daudz zemāks stresa hormona kortizola līmenis, kaut “lasītājiem” tas arī bija nedaudz pazeminājies.

Daudzi pētījumi liecina, ka dārzkopība pozitīvi ietekmē smadzeņu veselību. Austrālijā kādā pētījumā zinātnieki 1988. gadā sāka novērot 2805 cilvēkus, kas bija vecāki par 60 gadiem un kam nebija kognitīvi traucējumu. Pētnieki turpināja novērojumus 16 gadus. 285 cilvēkiem (nedaudz vairāk sievietēm) pētījuma beigās konstatēja demenci, taču tiem, kas šajos gados bija regulāri strādājuši dārzā, demences risks izrādījās par 36 % mazāks nekā pārējiem.

Zinātnieki bieži arī atklājuši, ka dārzkopjiem ir pozitīvs skatījums uz dzīvi un cilvēki, kas jūt saikni ar dabu, vispār ir laimīgāki. Liela nozīmē ir arī sociālajam aspektam – dārzkopju kopienai, kas, jo sevišķi mazdārziņos, nodrošina ideālu iespēju cilvēkiem kontaktēties, sadarboties, sajust kopību un tādējādi uzturēt savu psiholoģisko un emocionālo veselību.

Dārzs dziedē

Dārzs kalpo arī mūsu augstākajām vajadzībām. Tas nodrošina harmonisku vidi, kur atpūsties, nomierināties, visu apdomāt un sevi atjaunot. Mēs varam vērot dabu – tās skaistumu, krāsas un formas – un mācīties no tās.

Strādāšana dārzā cilvēku atkal savieno ar dabas cikliem, kas ir pats dzīves ritms. Dārzā mācāmies nesteigties un, kad pilnībā saplūstam ar saviem darbiem, zaudējam laika un vietas izjūtu, aizmirstam ikdienas raizes. Saskaņā ar Klēru Kūperi Markusu (Clare Cooper Marcus), Kalifornijas Universitātes emeritēto profesori, ievērojamu ainavu arhitektūras pasniedzēju un terapeitisko ainavu ieviesēju, viens no iemesliem, kāpēc daba spēj tik efektīvi samazināt stresu, – tā noved prātu meditācijai līdzīgā stāvoklī.

Hārvarda Universitātes biologs, pasaulē vadošais skudru pētnieks Edvards Osborns Vilsons (Edward Osborne Wilson), kurš ieviesa jēdzienu “biofilija” (mīlestība pret visu dzīvo), uzskata, ka veselības atslēga jāmeklē tieši dabā. Viņaprāt, daba mūs pievelk, jo mēs esam dabas daļa un labāk uzlūkojam puķes vai zāli nekā betonu vai tēraudu. Kā daļa no dabīgās pasaules mēs esam tai piesaistīti un ar tās palīdzību atjaunojamies. Vilsona teorija sakrīt ar vairākiem pētījumiem, kuros slimnieki ātrāk atlabst, ja skatās uz ainavu. Pirmo no šiem eksperimentiem, kas kļuvis pasaulslavens, veica Upsalas Universitātes slimnīcā Zviedrijā, kur 160 cilvēkiem pēc sirds operācijas lūdza skatīties uz fotogrāfiju ar ainavu, abstrakto mākslu vai tukšu sienu. Tiem, kas lūkojās uz ainavu, samazinājās nemiers, bija nepieciešams lietot mazāk zāļu, un galu galā viņi varēja izrakstīties no slimnīcas dienu ātrāk nekā kontroles grupa.

Tādējādi, radot vietu uz Zemes, kur varam atkal savienoties ar dabu, mēs nodrošinām sev līdzekli prāta, ķermeņa un gara dziedināšanai – un arī planētas dziedināšanai. Kopjot dārzu, mēs kopjam dzīvi, kas mums rūp un kurā piedalāmies. Visas pasaules problēmas var atrisināt dārzā!