Reāla problēma iedzīvotājiem: kaimiņa suņa rejas traucē miegu
Skaidro zvērinātu advokātu biroja Centrs zvērināts advokāts Valdis Ulmanis.
“Dzīvoju daudzdzīvokļu mājā. Nesen blakus dzīvoklī ievācās jauni kaimiņi ar suni. Diemžēl suns pa dienu ļoti bieži rej un reizēm rej arī naktīs, pamodinot mani un pārējos ģimenes locekļus.
Paskatījos internetā, kas tur rakstīts par to, kā tikt galā ar suņu riešanu, un atklāju, ka policija negrib cilvēkiem šādās situācijās palīdzēt, atsaucoties uz kaut kādu Administratīvās rajona tiesas spriedumu, kurā teikts: tas esot vispārzināms fakts, ka suņus cilvēki iegādājas un tur sava īpašuma apsardzībai, savukārt riešana suņiem esot dabisks process.
Es tad īsti nesaprotu, vai tie, kas suņus iegādājas un tur sava īpašuma apsardzībai, var neievērot likumus, kas noteic, ka suņa īpašniekam jānodrošina, lai suņa riešana netraucē cilvēkiem?” Anda Rīgā
Runa acīmredzot ir par Administratīvās rajona tiesas 2013. gada 1. februāra spriedumu lietā Nr.142176411, 1-0139-13/11 (turpmāk ‒ Spriedums). Uzreiz jāteic, ka viens spriedums vēl neveido tiesu praksi. Turklāt spriedumu pieņēmusi pirmās instances tiesa, nevis Augstākā tiesa vai kāda no apgabaltiesām. Tātad pastāv milzīga iespēja, ka augstākas instances tiesa, izskatot līdzīgu lietu, pieņems atšķirīgu nolēmumu.
Spriedumā atrodami vairāki diskutabli secinājumi, uz kuriem vēlos vērst sabiedrības un jo īpaši tiesību piemērotāju uzmanību.
1. Sprieduma 10. punktā lasāms: “Tiesas ieskatā šāda veida pārkāpums ir pierādāms ar pašvaldības policijas darbinieka objektīviem novērojumiem, pildot savus dienesta pienākumus, tas nozīmē, ka personām, kurām nakts laikā traucē suņa riešana, tajā pašā laikā ir jāizsauc pašvaldības policijas darbinieki, kuri, atrodoties personas dzīvoklī, konstatē, vai suņa riešana ir dzirdama un vai tā ir tik skaļa, lai traucētu naktsmieru.”
Šāds tiesas secinājums neatbilst tiesību normām. Atbilstīgi Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa (turpmāk ‒ LAPK) 243. panta piektās daļas 2. teikumam faktus, kurus saskaņā ar likumu var pierādīt tikai ar noteiktiem pierādīšanas līdzekļiem, nevar nodibināt ne ar kādiem citiem pierādīšanas līdzekļiem. Spriedumā nav norādīts neviens likums, kurā būtu noteikts, ka suņa traucējošas riešanas faktu iespējams pierādīt vienīgi Spriedumā aprakstītajā veidā, tādēļ šo faktu iespējams pierādīt ar jebkuru no LAPK 243.1 pantā nosauktajiem pierādīšanas līdzekļiem, piemēram, liecinieku liecībām, videoierakstiem.
2. Sprieduma 10. punktā norādīts: “Lietā ir svarīgi konstatēt, ka [..] suņa riešana tiešām ir tik spēcīga un ilgstoša, ka tā traucē naktsmieru, ņemot vērā, ka suņa riešana tomēr ir dabisks process, aizsargājot īpašumu.”
Faktu, ka suns rej, var konstatēt ikviens cilvēks, kurš nav nedzirdīgs vai vājdzirdīgs. Turpretī apstākli, ka konkrētai personai suņa riešana traucē, var konstatēt tikai pati šī persona, jo traucēšanas fakts ir subjektīvs. Tas, vai cilvēkam suņa rejas traucē vai ne, atkarīgs ne tikai no riešanas skaļuma un biežuma, bet arī no cilvēka dzirdes asuma un nervu sistēmas. Tātad traucēšanas fakts būs pierādāms galvenokārt ar cietušās personas liecībām un papildus ar liecinieku liecībām.
Personai no malas (piemēram, policistam) traucēšanas faktu būs grūtāk konstatēt vēl arī tāpēc, ka šī persona suņa rejas dzird īsu laiku ‒ tikai brīdī, kad atnākusi ciemos pie cilvēka, kurš sūdzas par traucējošajām suņa rejām. Turpretī cietušais suņu rejas dzird regulāri diendienā. Nav pilnīgi nekādu šaubu, ka arī persona no malas pēc vairāku dienu uzturēšanās īpašumā, kuram kaimiņos mitinās nesocializēti, agresīvi un trokšņaini suņi, savu viedokli par traucēšanu mainītu.
3. Tiesa nav norādījusi nevienu tiesību avotu, no kura izriet, ka “suņa riešana tomēr ir dabisks process, aizsargājot īpašumu”. Tiesa nav arī izskaidrojusi, ko tā saprot ar īpašuma sargāšanu, ‒ suņa riešanu brīdī, kad kāds laužas iekšā viņa saimnieka teritorijā, vai arī nepārtrauktu vaukšķēšanu uz visu, kas kustas, ‒ garāmgājējiem, riteņbraucējiem, automašīnām, suņiem, kaķiem utt. ‒ un vaukšķēšanu vispār bez iemesla.
Socializācijas jēga ir iemācīties savu dabisko uzvedību koriģēt (apspiest), pakļaujoties dažādām sociālajām normām: tiesību, morāles, pieklājības normām. Cilvēkam, kurš vēlas iekļauties sabiedrībā, savu dabisko (?) uzvedību nākas ierobežot, lai nenokļūtu tiesībsargājošo institūciju redzeslokā vai pat cietumā. Tāpēc arī dzīvnieka saimniekam, kas vēlas dzīvnieku turēt starp cilvēkiem, piemēram, dzīvoklī vai privātmājā, jānodrošina tā socializācija, respektīvi, jāiemāca tam savu dabiski agresīvo uzvedību apspiest.
