Zviedru uzņēmums rāda, kā saimniekot mežā zaļi

To, ka mežs tiek apsaimniekots atbildīgi, apliecina FSC sertifikāts. Tāds ir zviedru SIA "Bergvik Skog", kas Latvijā apsaimnieko 108 000 hektāru – mežu platības 71 800 hektāru platībā (42% no tām nopirkti kā izcirtumi un tagad ir jaunaudzes) un 25 500 hektāru lauksaimniecības zemju.

Kabiles mežos blakus purvam

Uzņēmuma mežsaimniecības jautājumu direktors Kārlis Blūms te strādā kopš laika, kad "Bergvik Skog" ienāca Latvijā – no 2008. gada. Blūma pirmā darbavieta bija Slīteres rezervātā, tad viņš atgriezās mežu nozarē, nesen trīs sezonas apguvis biotopu speciālista zināšanas. Blūms izvēlas" Kas Jauns Avīzei" parādīt lielu mežu īpašumu Kabiles pagasta Kalvās. Tas atrodas blakus purvam, nobridāmies tajās pāris stundās pamatīgi.

Šis mežu īpašums Kabilē ir ļoti daudzveidīgs – te ir gan nesen atjaunotas kailcirtes, gan padomju laikos stādītas audzes, gan apmežotas ganības ar nelielām eglēm un lieliem ozoliem. Visbēdīgākais Blūms kļūst izkoptā egļu audzē, kur nesen katru koku pedantiski nomizojuši aļņi un brieži.

Ko der zināt mežu īpašniekiem

Par katru nogabalu ir stāsts, kas un kāpēc te darīts. Pēc vienas kailcirtes eglītes stādītas uz kupicām, lai nenoslīkst mitrā laikā, un šobrīd tas ļoti noder, citā vietā platība atjaunojas dabiski.
Blūms skaidro: “Apmēram ceturtā daļa mežu spēj dabiski atjaunoties. Ja iecirkņa meistars ir gana pieredzējis, tad spēj novērtēt vietas, kur ir garantēta normāla dabiskā atjaunošanās. Bet man ir bažas, ka daudzi meži, kas tagad tiek nocirsti un tiem ļauj atjaunoties dabiski, nebūs tik kvalitatīvi kā tie, kuri bija nocirsti un atjaunojās paši padomju laikā. Daļa mežu, ko tagad cērt, ir izauguši tur, kur pirms kara bija lauksaimniecības zeme. Tā ir meža pirmā paaudze. Cilvēkiem pārāk reti skaidro, ka tīrums aizaug citādi kā izcirtums.”

Proti, klajā laukā pirmās parādās pioniersugas – gaismas prasīgās priedes un bērzi. No malām lien virsū apses un baltalkšņi. Izcirtumā ir citādi – ja tur augušas apses, atvašu būs tik daudz, ka citas sugas bez apšu retināšanas neizaugs.
“Izskatās, ka privātīpašnieki pārāk bezbēdīgi tic, ka it visur mežs atjaunosies dabiski. Viņi ļoti maz stāda labas kvalitātes stādus, pavirši kopj jaunaudzes, liekas, ka mežu pašreizējie saimnieki itin nemaz nedomā par savu īpašumu mantiniekiem,” norūpējies ir Blūms.

Koki ērgļiem un vabolēm

Blūms uzskata, ka atteikties no kailcirtēm nav ekonomiski pamatoti un ir citi veidi, kā saglabāt dabu. Piemēram, FSC sertificētie uzņēmumi izcirtumā atstāj divreiz vairāk ekoloģisko koku nekā likumā noteikts; uzņēmuma algoti dabas eksperti pārbauda katru vietu, kur potenciāli varētu būt retas sugas, lai veidotu mikroliegumus; saglabā veco mājvietu drupas un dārzus ar ķērpjainiem augļu kokiem.

Protams, šīs vietas varētu nolīdzināt un ierīkot jaunaudzes, bet lielāka dabas daudzveidība būs, ja visu atstās, kā ir. “Ekoloģisko koku daudzumu reglamentē likums. Visiem uz hektāru jāatstāj pieci koki, bet, tā kā mēs esam FSC sertificēts uzņēmums, jāatstāj desmit. Tā ir karsta diskusija, kurus kokus atstāt. Ja vēlamies atstāt tādus, kur ērglis varēs ligzdu uztaisīt, tiem jābūt ne tikai veciem, bet arī izturīgiem – priedēm, ozoliem. Ja domājam par sīkākām būtnēm – vabolēm, ķērpjiem, tam, cik ilgi koks stāvēs vertikāli, nav nozīmes. Tad priekšroka dodama apsēm, šādos kokos dobumi veidojas ātrāk,” klāsta Blūms. Kamēr runājam, pa veco apsi lēkā dzenis, netālu kliedz melnā dzilna, tālumā dzirdama rubeņu burbuļošana.

Gabaliņš dabai uz visiem laikiem

Esam jau pie trešā izcirtuma, un par katru Blūmam ir savs stāsts: kāpēc izvēlēti tieši šie ekoloģiskie koki, cik svarīgi stādīt kvalitātīvus un ātrai augšanai selekcionētus kociņus, kā nekaitēt dabai un nezaudēt konkurences cīņā.  Esam nobridušies jau vairāk nekā stundu, mežs kļūst aizvien mitrāks, un esam nokļuvuši vietā, kur dabas ziņā atstāti 2005. gada vētrā sagāztie koki.

Tagad te ir rets simtgadīgs mistrots mežs ar dabiskam biotopam raksturīgām pazīmēm – mežaudzi veido dažāda vecuma koki, gan valdaudzes (valdošie koki) priedes, gan egles, atsevišķi bērzi un apses, gan arī egļu otrais stāvs, kas egļu ēncietības dēļ parasti izveidojas apmēram 20 gadus pēc valdaudzes. Vētras radītajos atvērumos izveidojusies egļu paauga, ir gan stumbeņi, gan lielu dimensiju kritalas dažādās sadalīšanās pakāpēs.

Re, desmit gadi, un te izveidojies lielisks biotops ar staipekņiem, retām sūnām un ķērpjiem. Pamanām mežacūku ģimenes migu –Kabiles mežos suķu vēl gana, par to liecina dziļi iemītās taciņas.

“Ja nebūtu trīs sezonas mācījies biotopu ekspertu kursos, es arī te redzētu tikai normālu, cērtamu mežu,” saka Blūms un rāda pliku priedes kritalu ar zaļām stīdziņām.

“Ja es normālam mežiniekam parādītu šo kritalu un teiktu, ka tur aug novellija (līklapu novellija, reta sūnu suga – Red.), reti kuram tas kaut ko izteiktu. Ir daudz vieglāk saprast un ieraudzīt, ka biotops ir veci ozoli un liepas vai avotaina nogāze, kas apaugusi ar gobām. Bet pēc izskata normāls mežs neiekļaujas priekšstatā, ka tas ir kas īpašs. Un nav jau arī. Tas vienkārši ir gabaliņš no tā, kāds šajā klimatiskajā zonā ir tipisks mežs. Kā biotops tas tiek izdalīts tāpēc, ka sasniedzis tik lielu vecumu, ka te jau spēj dzīvot tādas būtnes, kas lēni lien un kūtri vairojas, tādas, kas nespētu izdzīvot industriālā mežā. Šajos 4,4 hektāros viss paliks dabai uz visiem laikiem.”

Plantācijas saudzē dabu

"Bergvik Skog"ir arī koku plantācijas. “Tikko indieši padzirdēja, ka sākam nodarboties ar papeļu projektu, tā ieinteresējās. Mums ir līgums ar Silavu un kādu Zviedrijas zinātniski pētniecisko uzņēmumu, kas specializējies ātraudzīgo koku selekcijas rezultātu izvērtēšanā,” atklāj Blūms.

Pirms pieciem gadiem uzņēmums iestādījis izmēģinājuma stādījumus, pērn un aizpērn arī. Tur aug papeļu kloni no Latvijas, Itālijas un Vācijas. Uzņēmuma īpašumos ir neproporcionāli daudz jaunaudžu, vairāk nekā 40%, jo iepērk jau nocirstus mežus. Tāpēc risinājums ir neizmantotās lauksaimniecības zemes apstādīt ar papelēm, kas jau pēc 15–20 gadiem būtu cērtamas.

“Pie viena tas samazina spiedienu uz dabisku mežu, varam brīvāk atteikties no aizsargājamām sugām bagātu mežu ciršanas. Piekrītu, tā ir monokultūra, bet iejaukšanās augsnes struktūrā notiek ar lielu intervālu, tur nav jārušina katru gadu kā burkānu laukā. Papeles koksne noder taras gatavošanai, tā ir laba enerģētiskā koksne. No padomju laikā stādītajām papeļu alejām ieguva dēļus lētajiem zārkiem, jo koksne ir skaista un viegla,” stāsta Blūms.

Zviedriem svarīga darba aizsardzība

Vai FSC koksne kotējas augstāk? “Jā, bet par to nemaksā vairāk,” atzīst Blūms. “Vienkārši pasaule virzās uz to, ka parādās lielāks pieprasījums pēc precēm, kurām uz iepakojuma drīkst drukāt FSC logo. Tā ir vesela ķēde, un mēs esam tās sastāvdaļa.”

FSC sertifikācija nosaka par pienākumu ievērot ne tikai dabas aizsardzības prasības, bet arī cilvēktiesības. “Zviedrijā nevienu neizbrīna, ka strādnieku pienākums ir lietot aizsarglīdzekļus, lai netraumētu sevi, lai saglabātu redzi un dzirdi. Mums ir grūti pierunāt mežizstrādes pakalpojuma sniedzējus, lai viņi ievērotu šos nosacījumus. Ja uzņēmums izsolē nopērk mūsu cirsmu, mums ir jābrauc un jāskatās, vai zāģeri ievēro darba aizsardzības prasības: vai strādniekiem ir profesionālais apģērbs, aizsarglīdzekļi, aptieciņas, ugunsdzēšamie aparāti, un arī tas ir zviedru uzņēmuma pienesums Latvijai,” garo pārgājienu noslēdz Blūms.

Valsts mežos dabas vērtību vairāk

Visvairāk FSC sertificēto mežu ir Latvijas Valsts mežiem – četriem no astoņiem uzņēmuma apsaimniekotajiem reģioniem. Vai tas, ka lielākā daļa Latvijas mežu ir FSC sertificēti, garantē to, ka tiks saglabāta bioloģiskā daudzveidība?

Pasaules Dabas fonda direktors Jānis Rozītis saka: “FSC standarta prasības veidojas kompromisu ceļā starp dažādām interešu grupām. Riski pastāvēs vienmēr, jo mežinieki vēlas aizvien augstāku efektivitāti – tātad lielākas cirsmas, ātrāku koku audzēšanas aprites ciklu, mazāku cērtamo koku caurmēru, vēlas stādīt ātraudzīgas plantācijas. Par to diskutē visās valstīs. Mēs gribam, lai būtu gana ko cirst, bet pie viena lai mežu apsaimniekošana atstātu pēc iespējas mazāku ietekmi uz vidi. Jau tagad nereti vietējie cilvēki nav laimīgi, kā tiek apsaimniekoti meži, mainās ainava, nav vairs ierasto pastaigu vietu, jo kailcirte ir pie kailcirtes.”

Vai Latvijas Valsts mežu un zviedru uzņēmuma FSC meži ir līdzvērtīgi dabas bagātību ziņā? “No dabas viedokļa pašlaik augstvērtīgāki ir valsts meži, jo tiem ir senāka vēsture. Privātie meži parasti ir jaunāki un no bioloģiskās daudzveidības viedokļa pašlaik nav tik augstvērtīgi, bet, atbildīgi saimniekojot, dabas vērtības tajos var pieaugt nākotnē. Tā kā valsts meži ir vērtīgāki un sugām bagātāki, tur saimniekošanai būtu jābūt īpaši rūpīgai, ar lielāku pietāti pret dabas vērtībām, kas, atgādināšu, ir visas sabiedrības īpašums,” uzskata Rozītis.

Ko nozīmē FSC

FSC (Forest Stewardship Council), tulkojumā Mežu uzraudzības padome, ir saudzīgas mežsaimniecības zīme, kas apliecina, ka mežs tiek apsaimniekots, ievērojot ne tikai katras valsts likumus, bet arī ievērojot stingrākas dabas aizsardzības prasības nekā likumos noteiktās.

Liela uzmanība pievērsta darba aizsardzībai, meža apsaimniekošanas plānošanai, sabiedrības ērtībām un vajadzībām. Pie viena mežu apsaimniekošanai jābūt arī ekonomiski dzīvotspējīgai. FSC sistēma ir atzīta visā pasaulē, par ko liecina gandrīz 200 miljoni hektāru sertificētu mežu visās pasaules malās.

Sertifikācijas novērtējumu veic neatkarīgas organizācijas, ar mežinieku darba plāniem laikus var iepazīties jebkurš un protestēt, ja kādai vides organizācijai vai vietējiem iedzīvotājiem ir aizdomas, ka iecerētā cirsma kaitēs dabas daudzveidībai vai vietējās sabiedrības vajadzībām. Ja iebildumi ir pamatoti, sertifikātu var pazaudēt, kā tas 2010. gadā notika Latvijas Valsts mežu praksē. Mūsu valstī ir sertificēta aptuveni puse mežu – aptuveni 1,7 miljoni hektāru, vērtēšana uzticēta biedrībai Latvijas Mežu sertifikācijas padome.