2 veidi, kā vārīt vienu no slavenākajām krievu zupām - klasisko soļanku
Soļanka ir viena no slavenākajām krievu zupām. Tajā kopā ar svaigajiem dārzeņiem vāra arī dažādus skābētus produktus, piemēram, skābētus gurķus, kāpostus vai ābolus. Tā cēlies arī šīs ēdienu grupas nosaukums – no sālīšanas.
Soļanka var būt gan gaļas, gan sēņu, gan zivju, turklāt soļanka ne vienmēr ir zupa – tā sauc arī dažus ēdienus, gatavotus krāsnī vai uz pannas.
Ilgu laiku soļankas dzimtenē Krievijā to uzlūkoja par vienkāršu laucinieku ēdienu, kad katlā liek visu, kas zemniekam ir pa rokai. Pilsētnieki par to rauca degunu un teica – seļanka (no krievu valodas – lauciniece)...
Mūsdienu soļankas variantam ar olīvām un kaperiem ir īsa vēsture. 19. gadsimta beigās iecienītajā kūrortā Eipatorijā kāds grieķis atvēra restorānu. Viņš bija ļoti aizrāvies ar Krievijas kulinārajām tradīcijām, tāpēc soļanku licis ēdienkartē jau ar restorāna atvēršanas brīdi. Liels bijis grieķa pārsteigums, ka ēdienu, kuram bija paredzējis lielu piekrišanu, neviens nepasūtina. Aptaujājis restorāna apmeklētājus, grieķis bijis no sirds pārsteigts, uzzinot, ka tas esot zem augstdzimušo pilsētnieku goda. Nedaudz padomājis, grieķis soļankai pievienoja šo to pavisam nekaitīgu un nosauca to svētku soļankas vārdā – Soļanka sbornaja mjasnaja (gaļas izlases soļanka – krievu valodā). Tā dzima pasaulē tik ļoti populārā soļanka ar olīvām un citrona šķēlīti.
