Lauku sētu mazmājiņas nebūs jāreģistrē

Runa ir gan par kanalizācijas sistēmai nepieslēgtām notekūdeņu attīrīšanas iekārtām, gan "lauku kultūras" mantojumu – sausajām tualetēm jeb sirsniņmājiņām.

Sausā ateja gan viensētā, gan Rīgā

Tādas ir ne tikai viensētās, bet pat pilsētās, piemēram, dzīvokļu mājas pagalmā Kuldīgas centrā. Arī Rīgā ir šādas labierīcības ar bedri zem ēkas, kaut arī turpat līdz gruntsgabala robežai par Eiropas Savienības naudu ir izbūvēts maģistrālais kanalizācijas vads.

Aptuveni piektā daļa Latvijas iedzīvotāju, kas mīt blīvi apdzīvotās vietās, izmanto decentralizētās kanalizācijas sistēmas, kā birokrātu valodā nodēvēta sausā tualete. Tieši viņus varētu skart prasība par reģistrēšanu pašvaldībās.

Tomēr šī inventarizācija nenozīmē, ka vairs nevarēs lietot veco tualeti un būs obligāti jāpieslēdzas centralizētajai kanalizācijai vai jātērē nauda, lai iegādātos jaunas iekārtas, vēstīja Lsm.lv.

80% mājokļu problēmu nav

“Mēs gribam sakārtot vēl vienu lauciņu, kas saistās ar kanalizācijas notekūdeņu savākšanu un attīrīšanu. Respektīvi, mēs vēlamies salikt visus jautājumus pa plauktiņiem, lai zinātu, kādā veidā saimnieko cilvēki tur, kur nav centralizētās kanalizācijas. Ikdienā mēs diezgan bieži saņemam iedzīvotāju iesniegumus un sūdzības par to, kā ir izveidotas šīs sirsniņmājiņas un kā tās ietekmē kaimiņus,” stāstīja Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas valsts sekretāra vietniece Rudīte Vesere.

Pašlaik atbildīgo iestāžu rīcībā nav precīzu datu. No tautas skaitīšanas datiem izriet, ka tualetes ar ūdens novadiem ir aptuveni 80% Latvijas mājokļu. Ministrija rēķina, ka decentralizētas kanalizācijas sistēmas izmanto vairāk nekā 200 000 iedzīvotāju, kas mīt blīvi apdzīvotās vietās. Tieši uz šo iedzīvotāju daļu attiektos kanalizācijas sistēmu reģistrācija.

Pašvaldības var noteikt izņēmumus

Jaunās prasības neattiecas uz visu Latviju. Lauku viensētas var turpināt dzīvot, kā ierasts, jo iespējamais kaitējums ir nebūtisks, nav kaimiņu, kuru ūdens ņemšanas vietu varētu ietekmēt. Pašvaldībām ir tiesības noteikt atsevišķus ciematus, uz kuriem šīs prasības neattiecina, piemēram, ja iedzīvotāju blīvums tur ir neliels vai ļoti izkliedēts.

Vesere skaidro, ka visos šajos gadījumos svarīgākais vienojošais elements ir, lai vidē nenokļūst neattīrīti mājsaimniecību notekūdeņi ar sadzīvē lietotajām ķimikālijām – trauku mazgājamiem līdzekļiem, veļas pulveri.
“Svarīgi ir, lai tas viss neattīrītā veidā nenonāk zemē, gruntsūdeņos, no kurienes tas aiziet tālāk un rada risku, ka, ja tuvumā kāds ņem dzeramo ūdeni, tad šis dzeramais ūdens nav īsti lietojams,” saka Vesere.

Kvalitātes prasības

Kanalizācijas sistēmas reģistrēšana vēl nenozīmējot, ka esošā būs jāpārbūvē, tikai ir noteiktas prasības, kas jāievēro. Vesere turpina: “Ja būvējam bedri, tai jābūt hermētiskai, ja pērkam iekārtas, tad jāzina, kur mēs tās pērkam un kā tās jāekspluatē. Ja tālāk viss tiek atbilstoši izvests atbilstošā biežumā, tad šiem iedzīvotājiem vienīgais, kas mainīsies, būs tas, ka vajadzēs vienu reizi pieteikt, ka tādā un tādā adresē notiek tāda veida kanalizācijas savākšana.”

Lielākie izdevumi var rasties pašvaldībām, kam jānodrošina iespējas nodot savāktos notekūdeņus un septisko tvertņu dūņas.