Ekskluzīva intervija. "Alphaville" līderis pirms brauciena uz Rīgu
Dažas dienas pirms Rīgā gaidāmā pasākuma „80-to gadu diskotēka” portāls kasjauns.lv sazinājās ar grupas „Alphaville” līderi Marianu Goldu Berlīnē.
25.decembrī hallē „Arēna Rīga” vienuviet redzēsim uzstājamies trīs popmūzikas grandus – „Alphaville”, „Secret Service” un F.R. Deividu. Mūziķi sola priecēt klausītājus ar savām visu laiku labākajām dziesmām.
Hm... es personīgi tā neizjūtu. Ņemot vērā, cik daudz cilvēku apmeklē mūsu šovus, jāsaka, ka grupas uzstāšanās piesaista vienlīdz daudz publikas visā Eiropā.
Gadā nospēlējam kādus trīsdesmit četrdesmit koncertus. Kad izdodam jaunu albumu, šovu skaits visticamāk dubultojas. Mēs regulāri dodamies turnejās kopš 1996. gada. Tikai 2001. gads bija izņēmums, jo tad pasaulē nāca divi mani bērni. [Dziedātājam ir seši bērni no četrām sievietēm. Vecākais bērns dzimis 1998. gadā, bet jaunākais 2010. gadā. – Aut.] Citādi, varētu teikt, ka esam mūžīgā turnejā. Ceļošana un koncerti man ir ļoti svarīgi. Tie mani iedvesmo, kā arī vieno grupu un mūsu komandu. Pēc visiem šiem kopā pavadītajiem gadiem, es viņus visus uztveru kā ģimeni.
Es nākamgad atzīmēšu savu 60. dzimšanas dienu. Nevaru vairs ballēties, iedzert un darīt visu pārējo kā tolaik, kad biju jaunāks. Man ir mazliet jāpiebremzē, Taču mani tas pārāk nesatrauc. Turklāt, ja ir kādās brīvās dienas koncertu grafikā, es joprojām „rullēju”!
Cenšos. Man ļoti, ļoti nepatīk gaidīšana pie bagāžas lentes. Arī mērojot garākus attālumus Eiropā, es parasti iztieku tikai ar rokas bagāžu.
Grupas dziesmā „Call Me” tiek stāstīts par nereti sarežģītajām popzvaigznes un fana attiecībām. Kas ir bijis pats dīvainākais, ko nācies pieredzēt karjeras laikā?
Tieši par to arī es dziedu dziesmā „Call Me”. Tā bija sava veida „Play Misty For Me” situācija, – ja saprotat, ko es ar to domāju.
[„Play Misty For Me” ir 1971. gadā izdota Klinta Īstvuda filma – psiholoģisks trilleris. Dīzdžejs uzsāk romānu ar vienu no savām pielūdzējām. Mūziķa nenopietnās attiecības pāraug murgā. Viņu ik uz soļa izseko sieviete, kas zaudējusi jebkādu kontroli pār sevi un dīdžejs nespēj no viņas nekādi tikt vaļā. – Aut.]
Kā jums šķiet, vai mūsdienu slavenībām ir grūtāk tikt galā ar popularitātes nastu nekā tas bija popzvaigznēm astoņdesmitajos gados?
Nedomāju vis. Tas vienmēr ir un būs viens un tas pats trakums.
Jā, zināmā mērā es jūtos glaimots par to, taču, ja godīgi, vairums šo kaverversiju man nepatīk.
Kad sāku nodarboties ar mūziku, es pilnībā pārtraucu zīmēt un gleznot. Šad tad uzzīmēju kādu bildi saviem bērniem, taču es šo darbus vērtēju kā diletantiskus. Uzskatu, ka tev kā māksliniekam ir jābūt pārņemtam ar to, ko dari. Tas ir kā neprāts, taču ārkārtīgi nepieciešams, lai sasniegtu savus izvirzītos mērķus.
Man tā aizvien ir neizprotama mīkla. Ja es sāktu analizēt, tas visticamāk sagrautu manu radošo devumu.
Daļa manas ģimenes ir angļi. Angļu literatūra un britu salās radītā mūzika ir atstājusi uz mani milzīgu ietekmi. Esmu Viktorijas laikmeta fans, tā laika rakstnieku... Un vēl es dievinu angļu kūkas! Šāds varētu būt mans izskaidrojums.
Ak, šīs iecienītākās vietas! Jā, man patiešām ļoti patīk Parīze, taču ir vēl tik daudz citu vietu, kurp doties. Es ieteiktu apmeklēt Ņujorku Ziemassvētku laikā, tikai ar vienu piebildi: ja jums paveicas un tur snieg. Vēl es dievinu Hamburgu! Reeperbahn iela [viens no populārākajiem Hamburgas naktsdzīves rajoniem – Aut.] „rullē” visās sezonās un visos gadalaikos!
Grupa „Alphaville”
Gundega Oliņa / Publicitātes foto
