Ekskluzīva intervija. "Apocalyptica" uz Rīgu pošas kopā ar orķestri!

Somu kvartets „Apocalyptica”, kurā darbojas trīs čellisti un bundzinieks, Rīgā viesosies jau sesto reizi. Šoreiz viņi Latvijā prezentēs jaunāko projektu „Apokaliptiskā simfonija” un koncertā kāps uz skatuves kopā ar Somijas simfoniskā orķestra „Avanti! Orchestra” mūziķiem.

Pērn Vācijā grupa „Apocalyptica” priecēja publiku ar kādu vēl grandiozāku projektu. Šovs „Wagner Reloaded” Leipcigā pulcēja vairāk nekā 10 000 skatītāju lielu auditoriju. Tajā apvienoti dejas, teātra, cirka un audiovizuālo mākslu elementi, kā arī klasiķa Riharda Vāgnera melodijas un grupas „Apocalyptica” komponēti skaņdarbi. Projekts izpelnījies izcilas atsauksmes un šā gada jūnijā Leipcigā izsludināti vēl divi papildus „Wagner Reloaded” šovi.

Neilgi pirms Rīgā gaidāmā koncerta kasjauns.lv sazinājās ar grupas „Apocalyptica” mūziķi Pertu Kivilakso (35).

Gribu jūs apsveikt ar projekta „Wagner Reloaded” izcilajiem panākumiem. Jūsu šovs nodēvēts par „lielformāta teātra izrādi visām gaumēm” un „globāli unikālu projektu”.

Šis patiešām ir ļoti interesants projekts. Šova pamatā ir deja. Horeogrāfs Gregors Seiferts pērn vēlējās radīt grandiozus dejošanas svētkus par godu Vāgnera divsimtajai dzimšanas dienai. Sākotnēji viņš mums lūdza tikai sarakstīt mūziku, taču, kad mēs redzējām, cik interesants, aizraujošs un unikāls solās būt šis projekts, mēs gribējām piedalīties tajā arī kā izpildītāji. Šova konceptu pielāgoja tā, lai šis būtu ne tikai Vāgnera jubilejas pasākums, bet arī grupas „Apocalyptica” projekts.

Šī ir apbrīnojama ideja, kurā iesaistīts ļoti daudz cilvēku. Uz skatuves ir tikai 200 vien! Pie izrādes tapšanas darbojas ļoti daudz cilvēku un valda liela kņada. Taču šī ir fantastiska pieredze.

Cik zinu, Tavs iemīļotākais komponists no klasiķiem ir Verdi...

Tā ir. Pērn, starp citu, bija arī Verdi divsimtā dzimšanas diena.

Visu laiku! Es patiešām ļoti mīlu klasisko mūziku, taču šobrīd piedalos dažos klasiskās mūzikas koncertos. Nav tā, ka šis žanrs būtu atstāts pilnīgā aizmirstībā. Var teikt, ka pērn es atgriezos uz klasiskās mūzikas scēnas: piedalījos dažos klasiskās mūzikas festivālos. Šovasar būs tāpat. Esmu priecīgs, ka man ir dota iespēja izpildīt šī žanra mūziku, kura pašam tik ļoti patīk.

Tu sāki spēlēt čellu tāpēc, ka šo instrumentu spēlēja tēvs. Vai viņš aizvien muzicē orķestrī?

Jā, tēvs aizvien koncertē kopā ar orķestri.

Es iemīļoju čella skaņas, kad biju vēl pavisam mazs. Vēcāki mani veda uz opermūzikas festivāliem, kuros tēvs spēlēja. Man tolaik bija kādi trīs gadi. Es pats to, protams, neatceros, bet mamma stāstīja, ka esmu izmisīgi vēlējies būt uz skatuves, jo ļoti apbrīnoju operas solistus. Arī es esmu gribējis uzstāties auditorijas priekšā tāpat kā viņi.

Vai tēvs atzinīgi novērtē to, ko dara „Apocalyptica”?

It kā jā. Viņš ir kļuvis par fanu (smejas). Sākotnēji, protams, cilvēki uz šādu projektu raudzījās ļoti skeptiski: ko pie velna šie puiši dara? Taču tagad, ikreiz, kad koncertējam netālu no tēva mājām, viņš nāk uz visiem koncertiem. Viņam patīk mūsu grupa. Ļoti patīk. Tēvam šis projekts šķiet kas pārgalvīgi jautrs un uzjautrinošs.

Tam ir jābūt uzjautrinošam, jo savā būtībā šāds projekts ir absurds. Kam tādam nebūtu pat jāpastāv, jo čellu nevajadzētu izmantot tādiem mērķiem, kā mēs to darām (smejas).

Vai skolas gados tev nenācās daudz ciest tieši čella dēļ, jo tas tomēr neskaitījās tik stilīgi kā spēlēt elektrisko ģitāru?

O – jā, es šos gadus ļoti labi atceros. It īpaši laiku, kad biju tīnis un mācījos vidusskolā. Dažkārt es pat izjutu apkaunojumu, ka man jāstiepj čells. Jeb arī mani spieda uzstāties Ziemassvētku pasākumos un vecāku vakaros. Skarbajiem puišiem es pat neuzdrīkstējos nospēlēt kādu čella partiju. Tīņa gados es biju kluss vienpatis.

Taču atskatoties pagātnē, jāsecina, ka esam spējuši pierādīt, ka čells ir viens sasodīti foršs instruments (smejas)! Tāpēc es gribētu iedrošināt visus: ja vien jūsos ir pārliecība, jūs varat padarīt jebko uz pasaules par super foršu. Jums tikai ir jātic! Es kaunējos par to, ka jāspēlē čells, taču tagad lepojos ar instrumentu, ko spēlēju.

Esi teicis, ka čella mūzikas skaņas ir ļoti melanholiskas un drūmas. Vai arī pats pēc dabas esi melanholiķis?

Es agrāk biju ļoti, ļoti melanholisks. Dažos savas dzīves posmos esmu bijis ļoti depresīvs. Taču tagad es par visu priecājos un izbaudu dzīvi. Pirms dažiem gadiem viss sāka sakārtoties un šķita, ka ir kļuvis vieglāk. Tā bija kā atmošanās no komas. Tagad esmu jautrs un smieklīgs. Dažkārt... Nē, patiesībā bieži (smejas).

Esmu teicis, ka mūzika, ko spēlējam ir drūma. Tāds ir mūsu izpildītās mūzikas žanrs. Mēs neplānojam radīt jautru cirka mūziku (smejas), par to varat būt droši. Taču tas nenozīmē, ka mums sevi jāuztver ārkārtīgi nopietni, kā pirms desmit gadiem, kad biju nedaudz nomākts tīnis.

Mana pārliecība ir, ka visā ko dari, ir jāieliek sirds.

Šī ir pirmā reize, kad īstenojam šādu projektu. Mēs sev līdzi vedīsim daudz ļaužu, dosimies turnejā ar orķestri pilnā sastāvā. Visas dziesmas ir aranžētas orķestrim un grupai. Mēs apsolām īstu rokmūzikas šovu ar gaismām. Vēlamies, lai jūs sajustu īsto „Apocalyptica:” pasauli. Mēs tik ilgi esam gaidījuši iespēju atgriezties pie mūsu patiesajām saknēm (smejas). Protams, orķestris koncertam piešķirs savu skanējumu un tas būs grandiozi.

Koncertā pārsvarā skanēs mūsu pašu dziesmas – jaunas un jau agrāk dzirdētas. Izpildīsim arī pāris skaņdarbus no projekta „Wagner Reloaded” un dažas melodijas no mūsu albumiem, kuras agrāk koncertos neesam spēlējuši. Būs ļoti interesanti tās pamēģināt.

Ak, mēs laikam esam pati garlaicīgākā grupa uz zemes. Jeb arī es esmu pats garlaicīgākais rokeris (smejas). Es pat netusēju pēc koncertiem. Pirms desmit gadiem es atmetu dzeršanu un pēc koncertiem parasti atgriežos turnejas autobusā, kur lasu vai spēlēju datorspēles. Citi dažkārt ietusē turpat busā, kamēr dodamies uz nākamo pilsētu. Taču tā ne pārāk „sirsnīgi” (smejas). Turnejas autobusā nekādas trakas lietas nenotiek. Nu, vismaz vairs nenotiek... Kad biju jaunāks, visādi bija (smejas). Tāpēc es nolēmu atmet dzeršanu, notika pārāk daudz visa kā dīvaina...

Pāvo kādā no intervijām ir teicis: ja izdzer divus aliņus, ievērojami samazinās enerģija un tāpēc viņš nekad nedzer pārmēru.

Taisnība, it īpaši, ja vēl esi izteikti jūtīgs pret alkoholu.

Tas varbūt izklausīsies briesmīgi. Patiesībā ikreiz, kad turneja sākas, ir dīvaina sajūta – sēdēt un braukt, tik daudz laika pavadīt ceļā. Taču drīz vien tu nedaudz notrulinies un pierodi pie tā visa. Man vislabāk patīk kavēt laiku lasot grāmatas vai spēlējot datorspēlītes. Tad laiks paskrien nemanot un es par to daudz nebēdāju. Vissliktākais ir reizēs, kad koncerti paredzēti ik vakaru, – un mums tā ir parasti. Kad ik rītu gaida jauns pārlidojums. Tas nozīmē, ka nakts ir ļoti īsa un laiks gulēšanai – ārkārtīgi maz.

Esat sadarbojušies ar vairākiem solistiem, to skaitā Villi Valo no „HIM” un Tilu Lindemanu no „Rammstein”. Ar ko vēl gribētos kopīgi uzspēlēt? Kāds ir jūsu vēl nepiepildītais sapnis?

Nav šaubu, ka gribētu sadarboties ar kādu no pasaules izcilajiem operdziedātājiem! Tai pat laikā ļoti gribētos sadarboties arī ar kādu no labākajiem reperiem (smejas). Nu, piemēram, Ludacris. Man tagad ļoti patīk hiphops. Dīvaini, jo agrāk man tas burtiski riebās (smejas). Visu savu dzīvi nevarēju to ciest, bet tagad patīk. Patiešām patīk. Šis tas manā attieksmē ir mainījies.

Tā ir, taču mēs savā ziņā esam ar viņiem sadarbojušies, tāpēc nepieskaitīju vairs pie sapņiem, jo tas ir piepildījies. Taču būtu fantastiski kādudien ieskaņot ar viņu kopā kādu skaņdarbu!

„Metallica” puiši uzaicināja mūs spēlēt viņu grupas 30. dzimšanas dienas pasākumā. Šķiet, tas bija pirms diviem gadiem. Viņi rīkoja četrus fantastiskus koncertus un aicināja tajos piedalīties visus, kam bijusi saistība ar „Metallica” radīto mūziku jeb tie bijuši kā citādi svarīgi un viņiem nozīmīgi. Vienā no koncertiem uzstājāmies arī mēs.

(Domā). Viņi pavisam noteikti mums ir kā četri tēvi un lielie brāļi, jo bez „Metallica” nebūtu arī „Apocalyptica”. „Metallica” mums patiesi bija grupa numur viens. Visus tīņa gadus. Viņu spēlētais roks iedrošināja sākt izpildīt viņu mūziku. Ja paskatās no šī aspekta, mēs esam viņiem parādā neizmērojami daudz. Viņi ir mūsu mentori, mūsu skolotāji.Es viņus aizvien apbrīnoju. Zināmā mērā viņi aizvien ir elki, taču tagad viss jau ir krietni sajaucies. Es aizvien biežāk klausos pēc iespējas dažādāku mūziku. Taču, to es atzīstu un vienmēr atzīšu, ka bez „Metallica” mūziķiem nebūtu arī mūsu grupas!

„Apocalyptica” satiek Vāgneru. Ieskats vērienīgajā projektā „Wagner Reloaded”