Pleinfīldas miesnieka neveiklie nospiedumi. Seriāla "Monster: The Ed Gein Story" recenzija
Patiesos notikumos balstīti stāsti par dažādiem neģēļiem, vēlams maniakiem, ir viens no ejošākajiem formātiem gan kino, gan literatūrā, gan, protams, arī televīzijā.
Cilvēku aizraušanos ar maniaku stāstiem prasmīgi turpina izmantot «Netflix», radot «Monstru» sēriju. Pirmā sezona par Džefriju Dāmeru, kurš no 1978. līdz 1991. gadam izvaroja un nogalināja 17 vīriešus, bija īsts veiksmes stāsts. Otrā sezona par brāļiem Lailu un Ēriku Menendeziem, kuri izcieš sodu par savu vecāku īpaši nežēlīgu noslepkavošanu, bija vājāka, bet cilvēki tāpat to skatījās un trina mēles. Šoruden ar lielu interesi gaidījām trešo sezonu – «Monster: The Ed Gein Story».
Tajā astoņās pārāk garās sērijās skatītājam ceļ priekšā mūžveco stāstu par neveselīgām dēla un mātes attiecībām, radot traģisku notikumu virkni. Stāsta centrā ir Eds Gīns, fermeris, kas aizvadītā gadsimta vidū klusi un nemanāmi saimniekoja savā īpašumā Pleinfīldā, Viskonsīnas štatā. 1957. gadā atklājās, ka viņš ir slepkava un kapu apgānītājs. Viņa namā pēc aresta atrada cilvēku galvaskausus, ķermeņu daļas, no cilvēku kauliem un ādas darinātus priekšmetus. Grūti aptvert, ka viņš burtiski vēlējies dzīvot mātes ādā, tādēļ līķiem novilcis ādu un no tās darinājis kostīmus, ko valkājis.
Tas iespējams tikai filmās, kāds sauks. Ne bez pamata. Populārajā kultūrā Edu Gīnu dēvē par Pleinfīldas miesnieku vai Pleinfīldas rēgu. Viņa šermuļus uzdzenošais stāsts ir atstājis nozīmīgu nospiedumu un iebetonējis svarīgu stūrakmeni izklaides industrijas un sabiedrības brīžiem neveselīgajā interesē par noziedzniekiem, īpaši maniakiem. Tieši Gīns iedvesmojis šausmu lielmeistara Alfrēda Hičkoka asinis stindzinošo «Psiho/Psycho» (1960), kas tapusi pēc Roberta Bloha tāda paša nosaukuma romāna motīviem un kļuva par pagrieziena punktu kino vēsturē, rādot uz lielā ekrāna parasta cilvēka psihes tumšākos nostūrus. Tuvāk mūsdienām ādas kostīmu darināšana no upuriem atmiņā paliekoši demonstrēta trilleru klasikā – Tomasa Herisa tāda paša nosaukuma romāna balstītajā «Jēru klusēšanā/The Silence of the Lambs» (1991). Tie ir tikai divi paši populārākie ekrāndarbi – Gīna nospiedumi atrodami vēl daudzos kino, literārajos, mūzikas un citos populārās kultūras darbos, un līdz ar «Psiho» Normanu Beitsu un «Jēru klusēšanas» Bufalo Bilu Eds Gīns ietekmējis vēl daudzus tēlus.
Monstrā atrast cilvēku
Vērtējot redzēto, atsevišķu atkāpi ir pelnījis angļu aktieris Čārlijs Hanems – viņa sniegums šajā seriālā ir pārsteidzošs. Kaut tikai tamdēļ, ka līdz šim Hanems vairāk asociējās ar maskulīni uzlādētiem tēliem tādos projektos kā seriālā «Anarhijas dēli/Sons of Anarchy» (2008-2014) vai Gaja Ričija filmās «Karalis Arturs: leģenda par zobenu/King Arthur: Legend of the Sword» (2017) vai «Džentlmeņi/Gentlemen» (2019), bet Eda Gīna tēlā viņš ir mainījies gandrīz līdz nepazīšanai. Daudzi seriāla skatītāji atzinuši, ka ar pūlēm neprāša tēlā saskatījuši Hanemu, un internetā klejo arī joki, ka šajā lomā viņš vairāk līdzinājies aktierim Čeningam Teituma, ne sev pašam. Pats aktieris intervijās atzinis, ka šaubījies par savu izvēli piedalīties šajā projektā un kādu brīdi pat uzskatījis to par briesmīgu kļūdu, tomēr jāatzīst – lielā mērā trešo sezonu glābj tieši viņš. Lomai Hanems gatavojies ļoti nopietni, pētot un analizējot pieejamos materiālus par Gīna dzīvi – medicīniskos dokumentus, intervijas, audioierakstus. Aktieris mēģinājis ne tikai izprast sava varoņa izskata un izteiksmes raksturīgākās īpatnības, bet arī izprast motīvus, kas savulaik vīrieti vadīja izdarīt baisos noziegumus. Lai spēlētu Gīnu, Hanems aiz briesmoņa vēlējās saskatīt cilvēku.
Par seriāla veiksmi var uzskatīt arī Gīna valdonīgās mātes Augustas tēlu – viņas lomā redzam skatītāju un kritiķu cienīto amerikāņu aktrisi Loriju Metkalfu. Viņa reliģiozās un vardarbīgās māmuliņas lomā ir tik pārliecinoša, ka šis tēls brīžiem biedē pat vairāk nekā stāsta šķietami galvenais ļaundaris. Un ne bez pamata – ģimenē piedzīvotajai vardarbībai un mātes reliģiskajā fanātismā balstītajām audzināšanas metodēm bija milzīga ietekme uz Gīna rīcību pieaugušā vecumā.
Ar šo arī viss labais, ko var pateikt par «Monster» trešo sezonu, beidzas. Lai gan šķietami tajā ir viss, lai skatītājs nevarētu atrauties no ekrāna, Eda Gīna stāsts ir mokoša pieredze. .
Viss vienā katlā
Šim projektam bijušas milzīgas ambīcijas – līdz ar Pleinfīldas miesnieka stāstu tā veidotāji nolēmuši šaut ar smago artilēriju, komentējot popkultūras ietekmi, dzimumidentitātes un seksualitātes jautājumus, reliģiozu fanātismu un tā sekas, amerikāņu sapņa sabrukumu, sociālo atstumtību un virkni citu tematu. Idejai jau nav ne vainas – parādīt kopsakarības starp dažādiem vēsturiskiem, sociāliem un popkultūras notikumiem, ne tikai pašausmināties. To viņi darīja arī «Monster» pirmajās divās sezonās, tomēr šoreiz rezultāts izvērties pārlieku samudžināts, bet vēstījums – neskaidrs.
Skatoties, brīžiem ir pagrūti izsekot, kurā laikā un telpā un ar kādu nolūku atrodamies. No 20. gadsimta vidus, kad Eds Gīns sabiedrībai nemanāmi apgānīja līķus, nonākam nacistu koncentrācijas nometnēs un ielūkojamies greznās šausmu ballītēs, kurās no komiksu lapām atdzīvojas par nacistu raganu dēvētā Būhenvaldes koncentrācijas nometnes vadītāja sieva Ilze Koha, kļūstam par lieciniekiem, kā top Hičkoka «Psiho» leģendārā dušas aina, satiekam galvenās lomas atveidotāju, kinozvaigzni Entoniju Pērkinsu, kurš cīnās ne tikai ar lomas izaicinājumiem, bet arī savu seksualitāti, un amerikānieti Kristīni Jorgensenu, kura bija starp pirmajiem celmlaužiem dzimumu maiņas popularizēšanā. Visam pa vidu uzrodas slaveni maniaki, kuri Gīnu pielūdz un sauc par savu iedvesmu.
Varbūt visa saplūšana vienā, robežu zušana starp dokumentālu realitāti un fikciju un cilvēkiem, kuri ir dzīvojuši, un izdomātiem tēliem ir veids, kā parādīt, cik ļoti populārā kultūra var ietekmēt indivīdus un sabiedrību. Mēs vairs neatšķiram, kuri ir nosodāmi neģēļi un kuri – uz pielūgsmes altāra ceļami talanti. Ap seriāla vidu uzmācas nogurums to visu skatīties. Sērijas ir pārāk garas ar nevajadzīgiem atkārtojumiem, parādās arvien jauni tēli un mulsums pieaug.
Kas tālāk?
No visām trim «Monster» sezonām šajā visbiežāk skatīšanās laikā gribējās meklēt un pārbaudīt, kas no rādītā atbilst tam, kas notika dzīvē, un kas ir vien seriāla veidotāju versijas un pārspīlējumi, lai stāsts šķistu šausminošāks. Gan jau tādēļ viņi Gīnam «piemetuši» pāris slepkavības un nekrofīliju, par ko viņa noziegumu izmeklēšanā netika gūti nekādi pierādījumi. Un te seriāla veidotāji izdara pašu kaitinošāko – viņi moralizē par sabiedrības neveselīgo interesi par maniakiem, bet «Monster: The Ed Gein Story» ir nevajadzīgi pārpildīts ar vardarbīgām un ļoti asiņainām ainām.
«Monster» veidotāji pat pēc trešās sezonas neveiksmes, ko atzinuši gan skatītāji, gan kritiķi, vismaz pagaidām nedomā apstāties. Jau sākts darbs pie ceturtās sezonas, kuras centrā būs Lizija Bordena, sieviete, kuru 19. gadsimta izskaņā apsūdzēja šausminošā noziegumā – sava tēva un pamātes noslaktēšanā ar cirvi. Slepkavība tā arī palika neatklāta, tamdēļ atliek cerēt, ka «Monster» atgriezīsies pie tā, kas viņiem vislabāk izdodas – šķetināt samudžinātus asiņainus notikumus un iespējamo noziedznieku prātu un motīvu mezglus.
Biogrāfiska krimināldrāma
Sēriju skaits: 8
Scenārija autors: Aiens Brenans
Režisors: Makss Vinklers
Lomās: Čārlijs Hanems, Lorija Metkalfa, Toms Holanders, Vikija Krīpsa un citi.
