"Mums vienam ar otru ir paveicies!" Uldis un Daina Dumpji laulībā ir jau 60 gadu garumā

Ikdiena abiem ir aktīva, arī tagad, senioru gados. Daina žurnālam "Kas Jauns" stāsta, ka dzīve rit tik strauji, ka reizēm nav laika ne internetam, ne citām blakuslietām – vieni pasākumi seko citiem, bieži tiek apmeklēta opera, koncerti, un, kā smejas: “Dzīvē notiek tik daudz, ka mēs paši brīnāmies, kā visu paspējam.”

Protams, viņu ikdienu sarežģī Ulda vājā redze. Daudz kas jādara kopā, jāpalīdz, jāpielāgojas. Taču Daina uzsver – neraugoties uz redzes problēmām, Uldis joprojām ļoti dziļi izjūt kultūru. Operā mūzika pati par sevi ļauj izbaudīt izrādi. Ejot uz teātri, vecos aktierus viņš spēj atpazīt, jo pazinis tos laikā, kad redze bijusi labāka, bet jaunos reizēm “palaiž garām”. Viņa smejas: “Nu ko darīt – tā arī dzīvojam. Bet viņš vienmēr beigās ir priecīgs, ka esmu pierunājusi iet.”

Māksla zināt, kad jāapklust

Runājot par kopdzīvi, Daina godīgi atzīst, ka viņiem ar Uldi nekad nav bijusi tāda “prinča un princeses” attiecību idille. “Mēs neesam tie, kas visu laiku glāsta rokas un čukst maigus vārdus,” viņa saka. “Mēs esam ļoti atšķirīgi. Es esmu strauja, man visu vajag ātri. Uldis ir apdomīgs, lēns. Jāatzīst, ka lielos jautājumos mums ir vienāds dzīves skatījums, kopīgas vērtības. Un, jā, mēs ļoti daudz kašķējamies... Mazbērni par mums pat pasmejas.”

Bet tieši šī spēja strīdēties un laikus apstāties esot tas, kas viņus noturējusi kopā tik daudzus gadus. Gadiem ejot, viņi iemācījušies pēc skatiena saprast, kad otram vajag vārdu pauzi. “Tu redzi pēc acīm,” viņa saka. “Es jau zinu – stop, tagad klusējam. Viņš pie sevis paburkšķ, es pie sevis, un tad pēc brīža atkal turpinām sarunu.”

Daina stāsta arī par kādu padomu, ko reiz deva viņu pirmie komunālā dzīvokļa kaimiņi: “Ar naidu gulēt nedrīkst. Izrunājiet visu – sēžot gultas malā, stūrī vai stāvot kājās, bet izrunājiet.” Šis padoms viņiem nostiprinājies visu kopdzīves laiku. “Var izbļaustīties, var sastrīdēties dažādos toņos, bet tas ir divatā. Galvenais neieslīgt klusumā.” Daina atzīst – protams, ir bijis tā, kad kāds “nerunā visu dienu”, bet lielākoties strīdi tiek atrisināti visai ātri.

Mīlestība kā daudzu labu lietu kopums

Daina domā, ka mīlestība nav vienkāršs jēdziens, bet gan visu mazo labo lietu kopums. “Tur ir uzticēšanās, tur ir palīdzēšana, iejūtība, humors,” viņa uzskaita. “Tas ir darbs, pielāgošanās, zināms raksturu slīpējums.” Runājot par kopdzīvi, Daina neaizmirst arī smagākos brīžus. Viņi pārdzīvojuši dēla zaudējumu, kas bijis viens no sāpīgākajiem dzīves pagriezieniem. Bet tieši ģimene – meita, četri mazbērni un pieci mazmazbērni – ir viņu spēka avots. Visi esot ļoti vienoti, tuvi un cieši saistīti.

Ar smaidu viņa stāsta par ģimenes iesaukām. Mazbērni Dainu sauc par Nānīti – iesauka radusies no tā, ka viņi bieži dzirdējuši, kā Uldis viņu mīļi sauc par Dainīti, un tā “Dainīte” pamazām kļuvusi par “Nānīti”. Savukārt Uldim iesauka ģimenē ir vienkārši Oo – tā viņu kāds no mazbērniem sācis dēvēt, pavisam maziņš būdams. “No kurienes tie divi “o”, to mēs paši nezinām,” smejas Daina. “Tā vienkārši iegājās, bērnam tā laikam vieglāk bija izrunāt, un iesauka palika.” Tā nu Uldis ģimenē ir Oo.

Iepazīšanās kā no romāna

Viņas stāsts par iepazīšanos ar Uldi ir gandrīz kā no romāna. Uldis viņu bija ievērojis teātrī vēl pirms viņu pirmās tikšanās un pie sevis noteicis: “Tā būs mana sieva.” Daina sākumā tam neticēja – pārāk romantiski. Bet, kad Uldis spēja precīzi aprakstīt viņas kleitu un izskatu konkrētajā vakarā teātrī, šaubām vairs nebija pamata. “Nācās noticēt,” viņa saka ar smaidu. Pēc četriem mēnešiem viņi apprecējušies.

Viņa atzīst, ka 60 gadi kopā izklausās teju neticami – gan pašiem, gan citiem. “Izklausās baisi, bet ir arī ļoti skaisti,” viņa smejoties saka. “Mēs paši saprotam, ka mums abiem vienam ar otru ir paveicies.”