No kalnu trasēm līdz lielajai skatuvei - kas ir "X faktora" finālists Jurģis Namejs Zvejnieks

Žūrijas locekle Aija Auškāpa, klausoties Jurģa izpildījumu, noteica, ka puiša vecāki noteikti ir pārlaimīgi par to, ko šobrīd dzird uz skatuves, savukārt Reinis Sējāns, kura komandā Zvejniekam atradās vieta, ir pilnīgi pārliecināts: slēpošanā palīdzēt jaunajam talantam viņš nevar, bet virzīt uz priekšu mūzikā – gan. Un slēpošanā palīdzīga roka Jurģim nemaz nav nepieciešama – viņš ir trīskārtējā olimpieša Kristapa Zvejnieka brālis!

Slēpotāju ģimene

Sarunā ar žurnālu "Kas Jauns" no Jurģa staro sirsnība, degsme un entuziasms, visā, par ko viņš runā, jūtama liela pārliecība. Grūti noticēt, ka pretī ir tikai deviņpadsmitgadnieks, jo viņa domāšanas briedums un dzīves filozofija atgādina jau pieredzējuša cilvēka skatījumu uz pasauli. To nenoliedz arī pats Jurģis: “Daudzi saka, ka esmu vecāks par saviem gadiem. Bet man tikai deviņpadsmit – dzīves stāsts vēl tikai sākas.”

Jurģis nāk no kuplas ģimenes, ko pats nodēvē divos vārdos – slēpotāju ģimene. Vecāki var lepoties ar četriem bērniem, un nav jau tā, ka tikai Jurģis var lepoties ar panākumiem – visi bērni ir ļoti talantīgi. Lielākais brālis Kristaps Zvejnieks jau sen pazīstams Latvijā kā trīskārtējs olimpietis, kurš nesis mūsu valsts vārdu pasaules kalnu slēpošanas trasēs. Arī brālis Miks piedalījies ziemas olimpiskajās spēlēs, bet Dāvis strādā par treneri pasaules līmeņa slēpošanas komandām. “Par to, ka slēpošana kļuva par mūsu ģimenes dzīvesveidu, jāpateicas mammai,” stāsta Jurģis. “Viņa pati bija slēpotāja un gribēja, lai arī mēs iegūstam šo pieredzi. Mamma pat izveidoja sporta klubu, lai mums visiem būtu, kur augt. Arī tētis neatpaliek – viņš spēlēja basketbolu un rokasbumbu, tomēr kādam ģimenē bija jāatbalsta mūs finansiāli, tāpēc viņš pārgāja uz uzņēmējdarbību.”

No Raimonda Paula līdz pirmajai klavierstundai

“Bet no kurienes mūzika sirdī?” pārdomā Jurģis. “Tā noteikti nav gēnos. Tomēr tētis man atgādināja, ka mana vectēva brālis bijis bundzinieks Noras Bumbieres grupā. Bērnībā uzaugu, klausoties klasiku – Raimondu Paulu, Noru Bumbieri. Dziesmu vārdus no galvas zināju labāk nekā citi. Jau bērnudārzā audzinātājas mammai teica, ka man ir interese par mūziku. Ja jau tā saka – nevar šo faktu ignorēt. Mani pieteica mūzikas skolā, pianistu klasē. Tas man iepatikās. Vispār biju ļoti aktīvs – gāju gan dziedāšanas pulciņos, dejošanā, dažādos treniņos.”

Sarunas laikā Jurģis ir ļoti atklāts un sirsnīgs. Viņa stāstītajā nav ne drusciņas iedomības – tikai patiess prieks par piedzīvoto. “Tas ir mirklis, kad pats domās izskrienu cauri savam dzīves gājumam. Agrāk tā īsti nebiju to analizējis,” viņš saka. “Nav jau arī tā, ka man kā centīgam skolniekam būtu bijusi viegla dzīve. Vienmēr skolā ir kāds, kas dara pāri mazākiem vai izsmej. Es nebiju blēņu darītājs, neiederējos pie tā sauktajiem sliktajiem puikām, kam mācības un izaugsme nepatika. Toties man paveicās – man ir trīs brāļi. Ja kāds mani aizvainoja, joki bija mazi. Brāļi uzzināja un sameklēja vainīgo... Laikam esam audzināti tā – viens par visiem, un visi par vienu. Ar savu ģimeni ļoti lepojos un vecākiem esmu pateicīgs par ieaudzinātajām vērtībām.”

Starp mūziku un sportu

Protams, dzīve skolā nebija viegla arī tāpēc, ka daudz laika sportisko aktivitāšu dēļ nācās pavadīt ārzemēs – apmēram pusi no mācību gada. “Vienā brīdī tik grūti gāja ar klavierēm, ka šķita – jāmet miers,” atzīstas Jurģis. “Vecāki atbalstīja jebkuru lēmumu, tomēr mūzikas skolotājs pierunāja palikt un teica – Jurģi, tu noteikti būsi mūziķis. Es pats tam nenoticēju, bet skolotāja pat ieteica sportu atstāt un pāriet profesionāli uz mūziku. Pie sevis nosmīnēju – kas tad es par mūziķi, knapi klavieres velku! Bet beigās saņēmos un mūzikas skolu pabeidzu sekmīgi. Par to jāsaka milzīgs paldies pedagogiem, kuri neļāva padoties, jo manī saskatīja potenciālu.”

Pēc mūzikas skolas Jurģis pilnībā nodevās sportam – tas pārņēma visu ikdienu: “Skolā nezināju nevienu, kam būtu tik daudz kavētu stundu kā man. Tomēr biju sekmīgs un tiku galā, bet tas nebija viegli. Mana ikdiena ļoti atšķīrās no parasta skolnieka dzīves. Tikai pēc sešpadsmit gadu vecuma sāku priecāties par saviem panākumiem sportā – kad uzvarēju sacensībās pret lielajiem džekiem, sirdī iezagās lepnums. Izcīnīju vietu arī Latvijas izlasē.”

“Tajā pašā laikā man ne vienmēr bija svarīgi uzvarēt, bet piedzīvot,” viņš saka. “Kas ir mans trumpis sportā? Katra mazākā kustība ir tehnika. Pie tehnikas jāstrādā līdz mazākajai vīlītei. Kā tikt līdz tehnikai, kas aizved pie lauriem? Nu, atbilde ir vienkārša,” smej Jurģis. “Treniņi bez apstājas, neskaitāmas nometnes Latvijā un ārzemēs, parādi skolā, dziedāšanas nodarbības, koncerti, konkursi un darbs, palīdzot trenēt bērnus.”

“Kur sevi redzu nākotnē?” prāto Jurģis. “Esmu jauns – laiks vēl ir. Gan jau piezemēšos pie viena, un, visticamāk, tā būs tieši mūzika, pie kuras šobrīd esmu uzkavējies. Šobrīd redzu un ticu savai izaugsmei mūzikā. Tieši neatlaidība un darbs, stingrā disciplīna, kas iegūta, pateicoties sportam, ir mans trumpis izaugsmei.” Runājot par sajūtām pēc uzstāšanās uz lielās skatuves, Jurģis teic, ka viņa lielākie fani ir bērni, kuri viņu pazīst no mammas sporta kluba, kur viņš palīdz treniņos. “Daudzi mani bija atpazinuši, pēc tam caur vecākiem nodeva sveicienus mammai. Tas ir ļoti patīkami, jo man patīk bērni. Patīk palīdzēt treniņos, dalīties pieredzē un iedrošināt. Varbūt kādam tā varu palīdzēt izaugt par lielu talantu. Jebkurā gadījumā esmu sportisks un tāds arī būšu – sports vienmēr uzturēs ķermeni tonusā un būs neliela daļa manas dzīves.”