Kaspara un Andas Zemīšu kopdzīves jaunais formāts - pēc 33 gadiem laulībā kopā gan mājā, gan darbā

Novembrī mūzikas un mākslas festivālā "Bildes" vienā no koncertiem uz skatuves kopā kāpa arī Kaspars un Anda Zemīši. Tieši tā – ja līdz šim bija pierasts, ka Kaspars muzicē kopā ar dēliem, tad tagad – kopā ar sievu. Kā tas ir – būt kopā dienu dienā, gan mājās, gan darbā? To Zemīši atklāj šajā intervijā, kas pilna gan ar Kaspara humoru, gan ar Andas atklātību.

Esat kopā 33 gadus! Kā tas iespējams?

Kaspars: Nav jau citu variantu. Esam veci cilvēki. Anda paskatās uz mani, nošausminās, padomā: “Pa šiem gadiem jau esmu pie viņa pieradusi. Un neko citu vietā neatradīšu” un liekas mierā. Tā mēs arī tos 33 gadus esam novilkuši.

Anda: (Smejoties.) Atkal tie viņa jociņi… Mums vienkārši palaimējās, ka neesam nonākuši līdz milzu konfliktiem un tādām īpašībām viens otrā, ka nevaram vairs sadzīvot.

Kaspars: Patiesībā ir daudz vienkāršāk. Ilgus gadus dzīvojām dzīvoklī, kur nevarējām viens no otra izvairīties, bet tagad esam divi vien plašā mājā. Ja viens otram apnīkam, kāds aiziet uz mājas otru stūri, un ir miers!

Anda: Vai iziet dārzā parušināties.

Bērni izauguši un pametuši ģimenes ligzdiņu. Ko tas nozīmē vecākiem?

Kaspars: Gribas, lai bērni biežāk brauc ciemos. Bet viņi ir tik aizņemti...

Anda: Kaspar, nu gan tu sūdzies! Man gan šķiet, ka viņi ļoti bieži brauc ciemos! Katrā ziņā tagad mēs viņus biežāk redzam nekā tad, kad dzīvojām kopā.

Esot vieniem mājās, nav otrā jaunība iestājusies?

Kaspars: Man vēl nav pirmā beigusies!

Anda: Mums nekad nav bijusi tāda kopdzīve, kad esam tikai divi vien. Sākām dzīvot kopā, kad apprecējāmies, tad pieteicās Kārlītis. Un tad otrs puika, trešais... Tā ka šis mums ir pilnīgi jauns kopdzīves formāts.

Un šajā jaunajā kopdzīves formātā vēl izdomājāt, ka ir par maz ikdienā būt kopā mājās, ka vajag vēl arī kopā strādāt! Runā, ka pāriem vajagot atpūtu vienam no otra, ka nevajag darbu nest uz mājām, bet jūs...

Kaspars: Tāpēc man, paldies Dievam, ir arī citi darbi, lai neizbesītos, strādājot tikai ar Andu vien. (Smejas.)

Anda: Un tāpēc es piedalos daudzos citos projektos un aktivitātēs, dziedu koros. Nav tā, ka visu laiku esam nešķirami. Mēs atrodam laiku arī katrs savām interesēm un darbiem.

Kā nošķirat darbu no ģimenes dzīves? Kā tas ir – sēžat pie pusdienu galda un tad pēkšņi Kaspars pasaka: beidzam ēst, sākas mēģinājums!

Kaspars: Pie pusdienu galda ir jāēd! Tā ir svēta lieta. Bet vispār mums katram ir sava istaba, kur katrs dara savus darbus. Dažreiz gan es atgādinu, ka mums tomēr vajag mēģinājumus pirms koncertiem. Un tad es Andu pamācu, pakritizēju...

Anda: Un Kaspars to dara, atgādinot, ka viņš mūsu ģimenē ir docents, ka viņam ir tiesības citus pamācīt. Bet patiesībā tas ir forši, ka tagad strādājam mājās. Es vairs nespētu strādāt ofisā. Tagadējais dzīves režīms mani daudz labāk apmierina.

Kaspars: Anda ir lieliska menedžere, un tieši viņa ir atbildīga par visiem maniem darba grafikiem. Un esmu laimīgs tajos mirkļos, kad esmu mājās! Pat esmu priecīgs, kad man ir iespēja parušināties savā mauriņā, kaut vai kurmjus ķert.

Anda: Patiesībā nemaz tik bieži nav tādi vakari, kad esam kopā mājās. Jo man ir mēģinājumi korī, Kaspars sporto... Bet tajos vakaros, kad abi esam mājās, skatāmies seriālus, filmas. Savukārt brīvdienās ar lielāko prieku uzņemam ciemiņus. Jo mums taču tagad ir sava māja, ir vieta, kur rīkot svinības. Kaspars ir kļuvis par konditoru, viņam padodas tik burvīga Pavlovas kūka!

Visi jau bija pieraduši, ka Kaspars uzstājās ar dēliem, tad nu jau vairāk nekā divus gadus ir duets ar sievu. Kāpēc tikai tagad?

Kaspars: Man slikti nauda dalījās, koncertējot kopā ar dēliem, viņiem visiem bija jāmaksā. Bet, uzstājoties divatā ar sievu, visa nauda paliek tikai mums pašiem!

Anda: (Smejas.) Patiesībā mēs ar Kasparu dziedājām kopā jau tad, kad mums piedzima dēli.

Kaspars: Uzskatu, ka Anda mūsu ģimenē, iespējams, ir muzikāli vistalantīgākā – Dievs viņai iedevis lielisku balsi. Kad mūsu ģimenē ienāca bērni, tad, protams, viņa savu mīlestību pret mūziku upurēja ģimenei, darbam. Bet, par laimi, nekur tālu no mūzikas neaizgāja. Andiņa ir priecīga, kad dzied, tāpēc arī uzstājos ar viņu. Agrāk koncertos pie manis nāca klāt dāmas un teica: “Cik jūs skaisti spēlējat ģitāru!”, tagad saka: “Cik jūsu sieva skaisti dzied!” Vai tas nav forši?

Anda, kā ir uzstāties kopā ar profesionāli, kurš uz skatuves ir jau 30 gadu?

Anda: Lieliski! Kaspars daudz ko man māca, un es daudz ko arī iemācos. Bet patiesībā, kad iepazināmies, es solfedžo zināju labāk nekā viņš.

Sievas jau vīrus neklausa! It sevišķi, ja viņi dod padomus...

Anda: Jā, reizēm jau ir kāds rūgtumiņš, reizēm es to uztveru personiski, jo nav tā, ka man patiktu, ka man aizrāda, ka mani pamāca. Taču es mācos pieņemt viņa mācības! Kaspars māca, lai es strādātu kā profesionāle, nevis kā amatiere.

Kaspars: Bet es arī mācos, mācot Andu! Tas ir ļoti jauki!

Jūsu iepazīšanās stāsts ir visai neparasts – satikāties, kad Kaspars aizgāja līdzi vecākajam brālim uz meiteņu kopmītnēm. Un tur priekšā bija Anda!

Anda: Uh! Brāļi Zemīši uzreiz izpaudās, uzaicinot mūs uz ballīti Jelgavā!

Kaspars: Jo tobrīd studēju Lauksaimniecības universitātē, nomācījos gan tikai vienu semestri.

Anda: Mēs ļoti ātri uzķērām mūsu kopīgo stīgu – mīlestību uz mūziku. Atceros, ka gājām uz balli, kur spēlēja dzīvā mūzika, un Kaspars man pat veltīja dziesmu...

Kaspars: Nu jā, tie čaļi man bija pazīstami, tāpēc izlēmu atstāt uz meiteni iespaidu, sarunājot ar mūziķiem, ka nospēlēs tieši Andai veltītu dziesmu.

Anda: Un Kasparam šī zīmēšanās izdevās...

Kaspars: Es jau arī ģitāru iemācījos spēlēt, lai atstātu iespaidu uz meitenēm. Anda man tad patika. Un arī tagad patīk!

Kā jūs viens otru lutināt?

Kaspars: Ceļos no rītiem krietni agrāk, un, redzot, ka Anda sāk mosties, pienesu viņai gultā kafiju. Un, Andiņ, kā Tu mani lutini?

Anda: Izdomājot, kā mēs kopā brauksim atpūsties. Atrodu brīvu laiku Kaspara kalendārā un saorganizēju atpūtu. It sevišķi pēc viņa noslogotākiem periodiem ieplānoju laiku, lai Zemītis varētu atpūsties un atjaunot spēkus.

Kaspars: Tas ir tik foršs pārsteigums, kad man kalendārā parādās ieraksts – brauciens tur un tur divatā! Un, kā jau teicu, sieviņa ir izcila mana laika menedžere! Man patīk, kā Andiņa visu sakārto, kā viņa redz, ko kurā brīdī man vajag.

Anda: Domāju, ka arī man ir paveicies ar vīru. Tāda lutināšana no viņa puses!