Latvijas basketbola jaunā zvaigzne Bendžamins Jānis Beruē: "Visvairāk man garšo jāņogas!"
“Esmu piedzimis Amerikā, esmu amerikānis, bet esmu arī latvietis,” par sevi saka basketbolists Bendžamins Jānis Beruē, kurā rit latvietes un haitieša asinis un kurš tekoši runā latviešu valodā.
Pirms mēneša Gruzijā notika Eiropas čempionāts basketbolā kadetiem, un Latvijas izlases rindās viens no labākajiem bija ASV dzimušais un augušais Bendžamins Jānis Beruē, puisis, kuram tad bija tikai 15 gadu, taču viņš izcēlās gan ar savu divmetrīgo augumu un atlētismu, gan ar izcilām basketbola prasmēm. Beruē ir no Teksasas, tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem basketbolistiem savā vecumā šajā štatā. Viņa mamma ir bijusī basketboliste Lāsma Jēkabsone, kura ar Latvijas U-20 izlasi savulaik izcīnīja medaļas Eiropas čempionātā, bet tēvs Ričards Beruē spēlējis amerikāņu futbolu. Latvijas izlasē Amerikā dzimušais un augušais puisis iekļauts pirmo reizi, un par to, kāpēc sportā izvēlējies pārstāvēt Latviju, žurnālam "Kas Jauns" stāsta Bendžamins Jānis pats un viņa mamma Lāsma.
Amerikā palika mīlestības dēļ
Lāsma Jēkabsone Amerikā nonāca, lai studētu un spēlētu basketbolu Floridas starptautiskās universitātes komandā. Un tur, Maiami, pirms 20 gadiem viņa sastapa savu lielo mīlestību – Ričardu Beruē, kurš studēja vēsturi un spēlēja amerikāņu futbolu, bet pēc tam ieguva krimināltiesību maģistra grādu. Lāsma ar Ričardu apprecējās 2006. gada maijā, un pēc paris gadiem pārcēlās dzīvot uz Teksasu, kur pārim piedzima divi dēli.
“Kad 18 gadu vecumā aizbraucu studēt un spēlēt uz ASV universitāti, ja kāds prasīja, vai palikšu Amerikā, vienmēr smiedamās atjokoju: “Nav man tādu plānu, bet, ja satikšu savu lielo mīlestību, iespējams, palikšu.” Tā es vairākus gadus šādi atbildēju, līdz patiešām tā arī notika! Bet man tiešām nebija mērķis dabūt par vīru amerikāni un palikt ASV. Man kā sportistei bija citi mērķi – izglītība un basketbols,” atceras Lāsma.
Tagad viņa audzina divus dēlus un strādā izglītības jomā. “Kad 2009. gadā pabeidzu basketbolistes karjeru klubā "TTT Rīga", bija jāizlemj, ko darīt tālāk. Amerikā ieguvu bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā, taču man kā jau sportistei nebija darba pieredzes, ko ASV pieprasa darba devēji. Tāpēc Amerikā sāku strādāt par pārdevēju veikalā, lai gūtu pieredzi, lai nākamie darba devēji varētu saņemt rekomendācijas par mani. Līdz vīrs pamudināja, sakot: “Lāsma, tu esi tik gudra, tev lieliski padodas matemātika, kāpēc nepamēģināt strādāt skolā par skolotāju?” Sākumā nebiju pārliecināta, vai mana angļu valoda ir tik labā līmenī, lai strādātu skolā, taču vīrs iedrošināja. Man vienmēr paticis mācīties, nokārtoju visus nepieciešamos eksāmenus un kļuvu par septītās klases skolotāju un arī treneri skolā,” stāsta Lāsma, kas sākusi kā volejbola trenere, bet jau vēlāk ieguvusi arī maģistra grādu matemātikā. “Man nebija ne treneres, ne volejbola pieredzes! Un tad tētis, kurš pats savulaik bija profesionāls volejbolists, palīdzēja ar padomiem, dažādiem treniņu materiāliem un video. Pirmajā gadā manis vadītā bērnu komanda ļoti labi nostartēja, reģionā iegūstot pirmo vietu,” atceras Lāsma, kura par skolotāju un treneri nostrādāja 11 gadu. Pēc tam visu enerģiju sāka veltīt pašas bērnu sportiskajai izaugsmei, bet nu Lāsma Teksasā jau trīs gadus ir pamatskolas direktore.
Izvēlas Latvijas izlasi
Jēkabsones dēli ir fiziski attīstīti un sportiski. Piemēram, Bendžaminā apvienojies mātes augums ar tēva atlētismu. Tagad puisis ir "McKinney Boyd" vidusskolas basketbola komandas vadošais spēlētājs, viņam jau ir piedāvājumi no sešām NCAA augstskolu komandām. Bet kāpēc tieši basketbols, nevis tēta sporta veids – amerikāņu futbols? “Basketbolu sāku spēlēt četru gadu vecumā. Vēl bišķiņ spēlēju Eiropas futbolu un amerikāņu futbolu, taču tad sākās kovida pandēmija, Amerikā bija liegums komandu sportiem trenēties, un es visu šo laiku pavadīju mājas pagalmā pie basketbola groza. Katru dienu ārā spēlēju basketbolu, man tas tik ļoti iepatikās, ka viss – turpmāk tikai basketbols,” atbild Bendžamins Jānis.
Tagad Bendžamins Jānis Beruē Teksasas štatā tiek uzskatīts par vienu no talantīgākajiem basketbolistiem savā vecumā. Taču viņš, esot ar Latvijas un ASV dubultpilsonību, izlēma starptautiskajās sacensībās pārstāvēt Latvijas izlasi. Kāpēc? “Jā, es varēju spēlēt ASV izlasē, bet... Mamma ir latviete, viņas ģimene dzīvo Latvijā, un es esmu latvietis, mamma ir spēlējusi Latvijas izlasē, es arī gribēju pārstāvēt Latviju!” atbild jaunais basketbolists.
Latvijas izlasē viņš nonāca, Latvijas funkcionāru uzrunāts. “Pieļauju, ka Latvijā viņu ievēroja no maniem sociālajiem tīkliem. Aizvadītajā rudenī ar mani un vīru sazinājās Latvijas basketbola izlašu menedžeris Emīls Toms, sakot, ka plāno braucienu uz ASV, lai klātienē apskatītu vairākus jaunos latviešu basketbolistus. Viņš ar Kasparu Ciprusu ieradās janvārī, apmeklēja Bendžamina spēli, uzdāvināja viņam Latvijas izlases kreklu... Es tad pati nemaz nebiju mūsu pilsētā, jo uz manu dzimšanas dienu ciemos bija atbraukusi mamma un māsa, ar viņām paceļojām pa Arizonu. Protams, vienmēr sapņoju, kaut mani dēli spēlētu Latvijas izlasē, bet es to viņiem nevēlējos uzspiest, tam bija jābūt viņu pašu lēmumam, kuru izlasi pārstāvēt. Un, kad atgriezos mājās, vīrs pateica, ka Bendžamins grib un izlēmis spēlēt Latvijas izlasē. Tā tiešām bija laba dzimšanas dienas dāvana!” stāsta Jēkabsone.
“Esmu amerikānis, bet arī latvietis!”
Jaunajam basketbola talantam ir divi vārdi. “Latvijā visi mani sauc par Bendžaminu, bet treneris – par Jāni. Vecāki gan mani vairāk sauc par Bendžī,” teic puisis, bet viņa mamma Lāsma paskaidro: “Kad mums ar vīru vēl nebija bērnu, bet es sapratu, ka dzīvosim Amerikā, jau tad izlēmu, ka maniem bērniem būs latviešu vārdi, jo šādi gribēju saglabāt saikni ar Latviju. Kāpēc tieši Jānis? Ja jebkurā pasaules malā satiec kādu cilvēku vārdā Jānis, tad skaidrs, ka viņš taču ir latvietis! Gribēju, lai manu dēlu varētu identificēt kā latvieti, savukārt Bendžamins man šķiet stiprs vārds. Arī jaunākajam dēlam Kolinam otrais vārds ir latvisks – viņu sauc Kristaps. Kad runājam latviski, tad puiku saucam tikai par Kristapu, savukārt Bendžaminu mēs jau kopš viņa dzīves pirmajiem mirkļiem iesākām saukt par Bendžī. Protams, Jāņos viņš ir Jānis. Ar visu ozollapu vainagu galvā!”
Par ko Bendžamins Jānis sevi uzskata vairāk – par latvieti vai amerikāni? “Esmu piedzimis Amerikā, esmu amerikānis, bet esmu arī latvietis,” atbild jaunais basketbolists, sakot, ka Latvijā viņš gan vairāk jūtas kā amerikānis. Lāsma piebilst: “Kad abi puikas vēl bija maziņi, kādu piecu septiņu gadu vecumā, viņi vienmēr teica: “Es esmu latvietis!” Jā, viņi sevī sajūt latvietību, mēs mājās piekopjam latviskās tradīcijas, daudz runājam par Latviju. Jā, viņi ir amerikāņi, viņu tētis patiesībā cēlies no Haiti, un arī viņa zemes kultūra, varbūt ne tik daudz, tomēr ienāk dēlos, bet Amerika jau ir multikulturāla zeme.”
Bendžamins Jānis tiešām labi runā latviski, kaut arī vārdus ber ātri, brīžiem kādu izsakot angļu valodā. “Es visu dzīvi runāju latviski. Vecvecvecāki Latvijā nemāk angļu valodu, tāpēc ar viņiem sarunājos latviski,” paskaidro puisis, bet viņa mamma turpina: “Es nepieļāvu pat citu iespēju, uzreiz jau bija skaidrs – mani bērni runās latviski! Man bija svarīgi, lai viņiem būtu saikne ar Latviju. Protams, viņi neizskatās pēc latviešiem, taču gribēju, lai viņi justos piederīgi Latvijai. Un šajā ziņā tieši valodai ir ļoti liela nozīme – zinot latviešu valodu, viņus Latvijā pieņems daudz labāk.”
Lāsma gan atceras, ka pirmajos deviņos gados, kad dzīvoja Centrālajā Teksasā, viņa meklēja vēl kādus vietējos latviešus, bet tā arī neatrada. “Izmisīgi meklēju gan sociālajos tīklos, gan citur, taču tā arī nevienu citu latvieti nesastapu. Bet, kad pārcēlāmies, tad gan iepazinos ar vairākām latviešu ģimenēm, cerēju, ka viņiem būs bērni, ar kuriem mani bērni varēs kontaktēties latviski, taču šīm ģimenēm bērni bija vēl pavisam maziņi. Tā ka mūsu puikām īsti nav, ar ko parunāties. Mēs katru nedēļu sazināmies ar maniem vecākiem un manu māsu, un tas ir arī viņu nopelns, ka bērni iemācījušies latviešu valodu. Pandēmijas laikā puikām paņēmu attālinātos latviešu valodas kursus. Protams, viņiem nav ļoti plašs vārdu krājums, bet pamati ir iedoti. Viņi māk gan lasīt, gan rakstīt,” stāsta Lāsma, bet Bendžamins tomēr iebilst: “Nu, rakstīt latviski es gan tik labi nemāku, kā vajag. Taču lasīt māku!”
Pirmo reizi Latvijā Bendžamins bija četru gadu vecumā, kopumā mammas dzimtenē viesojies četras reizes. “No pirmās reizes atceros, ka bijām pie vecvecākiem Strenčos. Viņu dārzos apēdu visu, kas tur auga. Man ļoti garšo ērkšķogas, jāņogas, zirnīši no dobes,” smaida Bendžamins, bet viņa mamma piebilst: “Maniem bērniem jāņogas ir mīļākās ogas! Vēl atceros, cik ļoti puikas bija sajūsmā par šķūnīti. Nezinu, vai tas tāpēc, ka viņiem šis vārds šķita interesants, bet, kad kaut kur gājām, viņi sauca: “Re, kur šķūnītis!” No latviešu ēdieniem Bendžamins iecienījis visu, ko galdā liek mūsu mammas un omes.” “Pīrāgi, sviestmaizes, ļoti garšo frikadeļu zupa, kotletes, karbonādes, kartupeļi, arī krabju salāti un saldajā putukrējums ar grauzdētām auzu pārslām,” uzskaita puisis.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par publikācijas "Latvijas basketbola jaunā zvaigzne Bendžamins Jānis Beruē: "Visvairāk man garšo jāņogas!"" saturu atbild Izdevniecība Rīgas Viļņi.
